“Ziemeļa vējš” ir trešais darbs Andreja Upīša romānu virknē par Robežnieku dzimtu, kurā turpinātas cikla pirmajos sacerējumos “Jauni avoti” (1909) un “Zīda tīklā” (1912) aizsāktās tēmas. Atklājot vienas dzimtas likteņus 19. un 20. gs. mijā, rakstnieks šajos darbos no sava skatpunkta analizē arī tās vēsturiskās pārvērtības, kas ietekmē visas sabiedrības dzīvi. Romānā “Ziemeļa vējš” aplūkotas 1905. gada revolūcijas un it īpaši tai sekojošās reakcijas norises, atklājot gan sociālā protesta kustības sākotnējo entuziasmu, gan tās vadītāju neziņu un maldus, gan vēlāko nežēlīgo izrēķināšanos ar visiem, kuri tieši vai netieši bija iesaistīti revolūcijas notikumos. A. Upīša romānā fiksēto vērojumu pamatā ir rakstnieka personiskā pieredze, tostarp piedaloties 1905. gada rudenī notikušajos mītiņos Rīgā, bet lielu daļu šī laikposma notikumu pieredzot dzimtajā Skrīveru pagastā. Rakstnieka brālis Mārtiņš aktīvi iesaistījās vietējās sociāldemokrātu grupas darbībā, viņa mājās revolūcijas posmā bieži viesojās propagandisti, kas bija atbraukuši no Rīgas. A. Upīts piedalījās kritušo kaujinieku bērēs un teica revolucionāru uzrunu, pieredzēja soda ekspedīcijas ierašanos, pirmos arestus un nošaušanas. Romāns “Ziemeļa vējš” uzrakstīts ar laika distanci, tas tapis no 1918. gada līdz 1921. gadam, un revolūcijas perioda iespaidi literārajā darbā pārklājušies ar vēlāk, Pirmā pasaules kara sākumposmā, pieredzot, ka rakstnieka mājās Skrīveros apmetās un tās lielā mērā izpostīja krievu karaspēka vienības. Pirmā pasaules kara laikā A. Upīts nonāca bēgļu gaitās, pēc atgriešanās Latvijā 1917. gadā aktīvi iesaistījās sociālajā dzīvē un 1918. gada sākumā tika īslaicīgi apcietināts. 1919. gada pirmajā pusē viņš darbojās kā viens no padomju varas redzamākajiem pārstāvjiem Latvijas teritorijā, bet vēlāk aizbēga uz Krieviju. Atgriežoties Latvijā 1920. gada aprīlī, rakstnieks uz robežas tika aizturēts un ievietots Centrālcietumā, no kura atbrīvots 1920. gada augustā. Šīs grūti pārskatāmās norises sasaucas ar tiem traģiskajiem likteņa pavērsieniem un visapkārt valdošo nedrošību, kas ir raksturīgi romānā “Ziemeļa vējš” atainotajiem notikumiem. 

Romānā “Ziemeļa vējš” A. Upīts izsekojis situācijas attīstībai Latvijā no 1905. gada rudens līdz 1906. gada pavasarim, kas skar gan revolucionārās kustības augstākā saviļņojuma periodu, gan izrēķināšanos ar tās dalībniekiem. Plaši atspoguļotas ir tieši reakcijas norises. Romānā svarīga vieta ir ierādīta vēsturiskā laikmeta koptēlam, rakstnieka uzmanība virzās no vienas darbības vietas uz citu, no viena notikuma pie otra, tuvinoties A. Upīša arī teorētiski deklarētajai vēlmei pēc masu tēlojuma literatūrā. Attēlotie notikumi aizsākas Rīgā posmā, kad tur aktīvi norit revolucionārās sapulces un izskan aicinājumi uz bruņotu cīņu. Tomēr cīnītāju stratēģija un taktika ir neskaidra, un tas rada šaubas par masu kustības turpmāko virzību un tās panākumiem, romāna atmosfērā sabiezējot eksistenciāla apdraudējuma sajūtai. Tālākajā norišu gaitā līdz ar brāļu Mārtiņa un Jāņa Robežnieku pārcelšanos uz laukiem autors detalizēti attēlojis gan jaunizveidoto pagasta pārvaldes struktūru sākotnējo vēlmi uzturēt kārtību laikposmā, kad norisinās nemieri, gan pavisam drīz sekojošo varas pārstāvju reakciju, ko īsteno gan cariskās Krievijas valdības atsūtītās soda ekspedīcijas, gan vietējie baroni. Šo norišu gaitā cieš un tiek līdz nāvei nomocīti un nogalināti daudzi nevainīgi cilvēki, savukārt revolucionāru grupiņas slēpjas mežā, no turienes cenšoties turpināt savas aktivitātes. Romāns tomēr atklāj grūti atrisināmas pretrunas arī šo cilvēku starpā. Sižeta noslēgumā pēdējie palikušie cīnītāji, to vidū Mārtiņš Robežnieks, atsakās no tobrīd jau bezcerīgās pretošanās turpinājuma un izlemj doties bēgļu gaitās. 

Autora mērķis ir sniegt attēlotā laikmeta panorāmu, tāpēc romānā “Ziemeļa vējš” veidota plaša tēlu galerija. Sižeta risinājumā A. Upīts izmantojis daudzas personas, kuras attēlotas jau romānu cikla divos pirmajos darbos un zināmā mērā ļauj savstarpēji saistīt atsevišķās epizodes. Revolūcijas notikumos visaktīvāk iesaistīts Mārtiņš Robežnieks, un rakstnieka tēlojumā uzsvērta viņa apņēmība, tomēr vienlaikus atklātas arī šaubas. Tieši šī tēla veidojumā visuzskatāmāk fiksētas revolucionārās kustības problēmas, kas saistītas gan ar daudzu tās dalībnieku nenobriedušajiem uzskatiem, gan grūtībām, ar kurām sastopas kustības vadītāji, cenšoties to virzīt konkrētākā, tomēr arī pašiem ne līdz galam saprotamā virzienā. Romāna finālā Mārtiņš Robežnieks ir viens no pēdējiem revolucionāriem, kuri atstāj mežu, līdz pēdējam brīdim paliekot uzticīgs savai pārliecībai par protesta nepieciešamību un cerībai uz labāku nākotni, tomēr neesot skaidrībā par vēlamajām pretošanās formām. No daudziem romāna tēliem viņu atšķir godprātība, kas spilgti parādīta situācijā, kurā Mārtiņš negaidot pārsteidz baronu Volfu, tomēr nespēj aukstasinīgi nonāvēt neapbruņotu pretinieku. Te vienlaikus atklāts arī Mārtiņa egocentrisms, nenovērtējot to, ka ar savu vājumu viņš pakļauj ne tikai sevi, bet arī citus barona atriebībai un pazemojuma draudiem. Mārtiņa skarbais raksturs, nežēlojot ne sevi, ne citus, parādās daudzās romāna epizodēs, īpaši attiecībās ar brāli Jāni un savu iemīļoto, Gailēnu Zelmu, kura ir viena no izglītotākajām revolūcijas dalībniecēm. Mārtiņa Robežnieka pretstats ir viņa brālis Jānis, kurš vienlaikus ir daļa no divām pasaulēm, tiecoties atbalsot apkārtējo protestus, bet vispirms tomēr rūpējoties par savas dzīves ērtībām un rēķinoties ar sievas Marijas vēlmēm. Jāņa pozīcijas radītie neizbēgamie kompromisi romānā visdramatiskāk atklāti situācijā, kurā viņam jānorāda soda ekspedīcijai ceļš uz dzimtajām mājām, apzinoties, ka meklēts tiek viņa tēvs. Atriebjoties vecajam Robežniekam par to, ka viņš pēc revolucionāru pieprasījuma bija netiešs līdzdalībnieks muižkunga Brensona aizturēšanā, Robežnieks tiek nomocīts līdz nāvei un mājas nodedzinātas. Tās ir skarbas romāna ainas, kas atklāj arī to cilvēku traģisko likteni, kuri notikumu virpulī ir ierauti pret savu gribu. Ar soda ekspedīciju atbalstītāju tēlojumu, tostarp agrākā pagastvecākā Podnieka un viņas sievas Zetiņas rīcību reakcijas periodā, A. Upīts iezīmē viedokļu polarizāciju latviešu starpā un atklāj daudz nepievilcīgu īpašību brīžos, kad citu cilvēku nelaime tiek izmantota savā labā. Šis ir ļoti būtisks romāna aspekts, kas liecina par A. Upīša vēlmi un spēju traģisko notikumu cēloņus meklēt ne tikai ārējos apstākļos. Tomēr nepārprotams ir tēlojuma saasinājums situācijās, kad autora uzmanības centrā nonāk valdības ataicinātie dragūni, soda ekspedīciju dalībnieki, kā arī jaunais barons Volfs, kura atriebības kāre romānā īpaši sakāpināta. A. Upīts daudz uzmanības veltījis soda ekspedīciju nežēlībai, gan brutāli pazemojot zemniekus, gan bezjēdzīgi izpostot viņu īpašumus. Romāna tēlu kopainā kā humānas saliņas iezīmēti tie cilvēki, kas cenšas glābt citus no soda ekspedīcijas, pat uzņemoties lielu risku, piemēram, dziļi mežā dzīvojošais Kriju saimnieks Vilnis un Steinbergu Anna.

Romāna “Ziemeļa vējš” notikumi izkārtoti 20 nodaļās, norises vietai daudzkārt mainoties. Sākotnēji Rīgā tēlots Jāņa un pēc tam arī Mārtiņa dzīvoklis, savukārt uz laukiem autors personas sapulcina gan daļēji izpostītajā muižā, gan skolā, kur strādā Jānis Robežnieks, gan pagastnamā, gan Podnieku un Gailēnu mājās, kurās pulcējas gan revolūcijas pretinieki, gan tās atbalstītāji. Daudzas epizodes risinātas arī konkrētās saimniecībās, kuru iemītnieki tiek pakļauti soda ekspedīciju teroram. Gredzenveida kompozīcijā romāna notikumi virzās no revolūcijas augstāko uzplūdu punkta līdz tās sagrāvei, kad atkāpjas pēdējie cīnītāji. Tomēr svarīgākās ir tās norises, kurās skarbā tuvplānā atklājas nežēlība un brutalitāte, ar kādu soda ekspedīcijas izturas gan konkrētās mājās, gan pret tiem cilvēkiem, kas apcietināti un ievietoti muižas pagrabos.

Romānam ir raksturīgs autoram tipiskais reālistiskais un naturālistiskais vēstījums. A. Upīts izvērsti kavējas pie sadzīves detaļām, plaši un trāpīgi attēlo skarbos apstākļus, kādos rit tēlu ikdiena. Notikumu tēlojums ir emocionāli sakāpināts, tas atklāj arī ekspresionisma iezīmes, kas šajā laikposmā citkārt raksturīgas tiem literārajiem darbiem, kuros tēlota Pirmā pasaules kara traģika. Nozīmīga vieta romānā ir dabas iespaidiem, aizvien nemīlīgajiem un skarbajiem laikapstākļiem, svelošajam vējam, kas vispārināti raksturo attēlotās norises. Ziemeļa vējš minēts arī darba nosaukumā, tādējādi jau uzreiz piesakot tekstā izvērstu vadmotīvu. Viena no būtiskām romāna tēmām, kas izriet no tajā attēlotajiem apstākļiem, ir dzīvības instinkts, kas saasinās ekstremālās situācijās. Līdzīgus motīvus A. Upīts ietvēris noveļu krājumā “Kailā dzīvība” (1926), te gan ievērojami paplašinot attēloto norišu ģeogrāfiju.

Romāns “Ziemeļa vējš” pirmo reizi publicēts 1921. gadā sabiedrības “Daile un darbs” apgādā. Atkārtoti tas iespiests 1935., 1948., 1955. un 1965. gadā.  

“Ziemeļa vējš” ir viens no tiem A. Upīša romāniem, kuru centrā ir latviešu tautas likteņa tēlojums skarbu vēstures pārvērtību laikmetā. Vien atsevišķās epizodēs, kurās tiek diskutēts par sociālajiem jautājumiem, rakstnieka uzskati par sabiedrisko pārmaiņu mehānismiem atspoguļoti deklaratīvi un vienpusīgi. Romāna pamatvērtība rodama nesaudzīgajā, dažviet pat dokumentālajā vēstījumā par 1905. gada revolūcijas apspiešanu un soda ekspedīciju darbību Latvijā. Pēc A. Upīša romāna motīviem veidota Rīgas kinostudijas filma “Ja mēs to visu pārcietīsim” (1987), režisors Rolands Kalniņš.