Attīstība Romāna protoviela ir pati dzīve visā tās daudzveidībā. Romāna saknes baro senas leģendas, vēstures hronikas, vēstules, memuāri un biogrāfiski stāsti, ceļojumu un piedzīvojumu apraksti vai gluži vienkārši sadzīviski vērojumi.
Demokrātiskā romāna žanra attīstības aizsākumi datējami ar mūsu ēras sākuma laiku grieķu un romiešu literatūrā – Antonija Diogēna (Ἀντόνιος Διογένης) ceļojumu apraksts ”Neticamie piedzīvojumi viņpus Tūles” (Τὰ ὑπὲρ Θούλην ἄπιστα, 2. gs.), Longa (Λόγγος) “Dafnīds un Hloja” (Δάφνις καὶ Χλόη, 2. gs.), Hēliodora no Emesas (Ἡλιόδωρος ὁ Ἐμεσηνός) “Etiopika” (Αἰθιοπικά, 3.–4. gs.), Petronija (Petronius Arbiter) “Satirikons” (Satyricon liber, 1. gs.), Apuleja (Lucius Apuleius Madaurensis) “Zelta ēzelis” (Asinus aureus, 2. gs.). Agrīnajos romānos lielākoties dominē piedzīvojumu, ceļojumu un mīlestības dēku naratīvi, kā arī satīriskas intonācijas. Žanra nosaukums gan rodas vēlāk – viduslaiku periodā –, signalizējot par prozas tekstiem tautas runātajās romāņu – franču, spāņu, itāļu – valodās atšķirībā no vēstījumiem latīņu valodā. Viduslaikos (12., 13. gs.) popularitāti guva Svētā Grāla meklējumu sižeti un bruņinieku (kurtuāzie) romāni gan dzejā (Kretjēns de Truā, Chrétien de Troyes, “Kližē”, Cligès, 1176), gan prozā. Japāņu kultūrā nozīmīgu vietu ieņem 11. gs. rakstnieces Marasaki Šikibu (紫式部, Murasaki Shikibu) romāns “Leģenda par Gendži” (源氏物語, Genji monogatari, rakstīts 1000.–1008. gadā) – vēstījums poētiskās intonācijās un plašā laika izvērsumā ar plašu personu klāstu.
Renesanses literatūrā starp romāniem redzamu vietu ieņem satīriskais romāns, piemēram, Fransuā Rablē (Francois Rabelais) “Gargantija un Pantagriels” (Gargantua et Pantagruel, 1532–1564), kā arī blēžu (pikareskais) romāns. Plašākā prozas forma – romāns ar brīvdomīgo un daudzveidīgo saturu – kļuva arvien iecienītāks visdažādākajos sabiedrības slāņos, un tā popularitāte turpināja pieaugt.
16. gs. beigās un 17. gs. sākumā izcili svarīgu pienesumu prozas attīstībā deva Migels de Servantess (Don Miguel de Cervantes Saavedra) ar parodiju par bruņinieku romāniem, izdodot romānu divās daļās “Dons Kihots” (Don Quijote, 1605–1615). M. de Servantesa romānam raksturīga iedomu un realitātes dramatiska, bet vēl vairāk komiska konfrontācija, kā arī traģikomiskas intonācijas.
Klasicisma laikmetā, neskatoties uz normatīvās estētikas valdošajiem principiem, pozīcijas saglabāja arī demokrātiskās prozas formas: piedzīvojumu romāns un komiskais romāns.
Apgaismes laikmeta prozā realizējas gan Renē Dekarta (René Descartes) racionālisma idejas, gan sentimentālisma estētika. Hrestomātiski romāna žanra paraugi šajā periodā ir Daniela Defo (Daniel Defoe) “Robinsons Krūzo” (Robinson Crusoe, 1719), Alēna Renē Lesāža (Alain-Rene Lesage) “Santiljanas Žila Blasa piedzīvojumi” (Histoire de Gil Blas de Santillane, 1715–1735), Džonatana Svifta (Jonathan Swift) groteskais romāns “Gulivera ceļojumi” (Gulliver’s Travels, 1726). Atgriežoties interesei par viduslaikiem, 18. gs. otrajā pusē izveidojās gotiskais romāns ar šausmu estētikas elementiem, piemēram, Horācija Volpola (Horatio Volpols) “Otranto pils” (The Castle of Otranto, 1764), kā arī sentimentālais romāns, kurā dominēja sadzīves tematika un kāpinātas mīlestības jūtu atklāsmes. Šī žanra tipa viens no spilgtākajiem piemēriem ir Johana Volfganga fon Gētes (ohann Wolfgang von Goethe) romāns “Jaunā Vertera ciešanas” (Die leiden des jungen Werthers, 1774). Šis un vairāki citi apgaismes laikmeta romāni, piemēram, Samuela Ričardsona (Samuel Richardson) “Klarisa jeb jaunās dāmas vēsture“ (Clarissa, or, The History of a Young Lady, 1784), rakstīti vēstuļu formā (epistulārie romāni). J. V. fon Gēte sarakstījis arī tā saucamo izaugsmes romānu – “Vilhelma Meistara mācību gadi” (Wilhelm Meisters Lehrjahre, 1795–1796).
Lai arī romantisma literatūrā priekšplānā izvirzās dzeja un drāma, tomēr spožus romantiskās lielprozas darbus rada Viktors Igo (Victor Hugo), piemēram, “Parīzes Dievmātes katedrāle” (Notre-Dame de Paris, 1831), “Nožēlojamie” (Les Meserables, 1862), “Cilvēks, kas smejas” (L Homme yui rit, 1869), un Žorža Sanda (George Sand) – “Konsuela” (Consuelo, 1842–1843). Populārus vēsturiskos piedzīvojumu romānus rada Aleksandrs Dimā (Tēvs) (Alexandre Dumas, pere) – “Trīs musketieri” (Les Trois Mousquetaires, 1844) un “Grāfs Monte-Kristo” (Le Comte Monte-Cristo, 1846). Popularitāti gūst Žila Verna (Jules Verne) piedzīvojumu, ceļojumu un zinātniskās fantastikas romāni.
Kopš 19. gs. romāns pamazām kļūst par izplatītāko prozas žanru un literatūras formu vispār daudzās nacionālās kultūrtelpās. Klasiskā reālisma romānus sarakstīja Onorē de Balzaks (Honoré de Balzac), piemēram, kā parafrāze Dantes Aligjēri (Dante Alighieri) “Dievišķajai komēdijai” (La divina commedia, 1308–1321. gadā) tapa romānu cikls: “Cilvēciskā komēdija” (La Comedie humaine, 1815–1848), “Šagrenāda” (La Peau de chagrin, 1831), “Eiženija Grandē” (Eugenie Grandet, 1833), “Gorio tēvs” (Le Pere Goriot, 1834) un citi. Reālistiskā romāna klasiķis Francijā bija Gistavs Flobērs (Gustave Flaubert), kurš sarakstīja darbu “Bovarī kundze” (Madame Bovary, 1857); angļu literatūrā Čārlzs Dikenss (Charles Dickens) sarakstīja darbus “Dāvids Koperfīlds” (David Copperfield, 1849) un “Olivera Tvista piedzīvojumi” (Oliver Twist, 1838); krievu literatūrā Fjodors Dostojevskis (Фёдор Михайлович Достоевский) sarakstīja romānu “Noziegums un sods” (Преступление и наказание, 1866), Ļevs Tolstojs (Лев Николаевич Толстой) – “Karš un miers” (Война и миръ, 1863–1869). 19. gs. trešajā ceturtdaļā noformējās naturālisma virziens, kas spilgtākās izpausmes uzrādīja tieši prozā. Materiālā un fizioloģiskā determinētība un apstākļu absolutizēts diktāts caurvij šī virziena līdera Emīla Zolā (Emile Zola) romānus: “Terēza Rakēna” (Therese Raquin, 1867), “Parīzes vēders” (Le ventre de Paris, 1873) un “Žermināls” (Germinal, 1885).
20. gs. romānu autori aktīvi reaģēja uz Pirmā un Otrā pasaules kara postošajiem notikumiem. Kara tēma plaši atspoguļota daudzos romānos, piemēram, Anrī Barbisa (Henri Barbusse) “Ugunī” (Le Feu, 1916), Jaroslava Hašeka (Jaroslav Hašek) “Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā” (Osudy dobrého vojáka Švejka za světové války, 1921–1923), Ēriha Marijas Remarka (Erich Maria Remarque) “Rietumu frontē bez pārmaiņām” (Im Westen nicts Neues, 1929), Ludviga Renna (Ludwig Renn) “Karš” (Krieg, 1930), Volfganga Borherta (Wolfgang Borchert) “Tur laukā aiz durvīm” (Draussen vor der Tūr, 1947), Gintera Grasa (Gunter Wilhelm Grass) “Skārda bungas” (Die Blechtrommel, 1959) un citos. Ievērojami 20. gs. lielprozas autori ir T. Manns, kurš sarakstīja romānus “Budenbroki” un “Burvju kalns” (Der Zauberberg, 1924), un Ernests Hemingvejs (Ernest Hemingway), kurš sarakstīja “Ardievas ieročiem” (A Farewell to Arms, 1929) un “Kam skanēs zvans” (For Whom the Bell Tolls, 1940).
20. gs. romānistikā modernisma virzienu kontekstā aktualizējās dažādas konceptuālas nostādnes gan autoru attiecībās ar realitāti, gan māksliniecisko paņēmienu un rakstības stila izvēlē. Moderno romānu Skandināvijā aizsāka norvēģu rakstnieks Knuts Hamsuns (Knut Hamsun). Starp ievērojamākajiem rakstnieka darbiem ierindojami romāni “Bads” (Sult, 1890), “Pāns” (Pan, 1894), “Viktorija” (Victoria, 1898). Plašu popularitāti izpelnījās neoromantisma garā rakstītais zviedru rakstnieces Selmas Lāgerlēvas (Selma Lagerlof) romāns “Gēstas Berlinga sāga” (Gosta Berlings saga, 1891).
20. gs. romānos vērojami centieni atbrīvot rakstību no pārāk ciešas racionālā prāta ietekmes, kultivējot “automātiskās rakstības” principu (sirreālisms; apziņas plūsma) – Virdžīnija Vulfa (Virginia Woolf) “Delovejas kundze” (Mrs Dalloway, 1925), Dž. Džoiss “Uliss”, Marsels Prusts (Marcel Proust) “Zudušo laiku meklējot” (A la recherche du temps perdu, 1913) un citi. Tekstos akcentēts eksistences dramatisms un bieži vien arī absurditāte (eksistenciālisms) – Žans Pols Sartrs (Jean-Paul Sartre) “Nelabums” (Nausee, 1938), Albērs Kamī (Albert Camus) “Svešinieks” (L’Étranger, 1942), “Mēris” (La Peste, 1947) un citi.
20. gs. karu un totalitāro režīmu ekspansijas apstākļos aktualizējas antiutopijas/distopijas literatūras darbi: Oldess Hakslijs (Aldous Leonard Huxley) “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (Brave New World, 1932), Džordžs Orvels (George Orwell) “1984” (1984, 1949), Rejs Bredberijs (Ray Douglas Bradbury) “451 grāds pēc Farenheita” (Fahrenheit 451, 1953) un citi. Distopiju izplatība skaidrojama arī ar dažāda veida apdraudējumu eskalēšanos 20. un 21. gs. pasaulē (dabas katastrofas, vides piesārņotība, kodolkatastrofas bieds, klimata pārmaiņu izraisītās negācijas, reliģisko sistēmu konfrontācija un citas). Pastiprinātu uzmanību lietu pasaulei pievērsa 50.–60. gadu franču “Jaunā romāna” (Nouveau roman) rakstnieki – Alēns Robs-Grijē (Alain Roble-Grillet) ar darbu “Greizsirdība” (La Jalusie, 1957) un citi.
Postmodernisma kontekstā nozīmīgi lielprozas darbi ir Umberto Eko (Umberto Eco) romāns “Rozes vārds” (Il nome della rosa, 1980), Kurta Vonnegūta (Kurt Vonnegut) “Lopkautuve Nr. 5” (Slaughterhause-five or the children’s crusade, 1969), Haruki Murakami (村上 春樹, Murakami Haruki) “1Q84” (いちきゅうはちよん, Ichi-Kyū-Hachi-Yon, 2009–2010), Džona Faulza (John Fowles) “Kolekcionārs” (The Collector, 1963) un citi. Ar postmodernismu daļēji saistāmi maģiskā reālisma autoru – Gabriela Garsijas Markesa (Gabriel Jose Garcia Marquez) un Hulio Kortasāra (Julio Cortazar) – romāni.