Mūsdienu franču valodas rakstībā vienlaikus pastāv fonētiskais, morfoloģiskais, vēsturiskais un etimoloģiskais princips. Jau ar pirmajiem rakstiem (tie datējami ar 9. gs.) franču valodā tiek lietots latīņu alfabēts. Tas ticis papildināts un mūsdienās sastāv no 26 burtiem: sešiem patskaņiem (a, e, i, o, u, y) un 20 līdzskaņiem (b, c, d, f, g, h, j, k, l, m, n, p, q, r, s, t, v, w, x, z). Mūsdienu franču valodas skaņu daudzums pārsniedz latīņu burtu skaitu (26 burti apzīmē 35 skaņas). Franču valodas patskaņi un līdzskaņi tiek izrunāti ļoti skaidri un saspringti. Fonēmu apzīmēšanai rakstos lietojamas arī burtkopas: ã (an, temps), õ (pont), o (eau, aussi, colle), e (faire, fer), j (fille), f (phare), s (science), š (chat) un tā tālāk. Franču valodas fonēmas iezīmē vārdu atšķirību: ã (lent) ‘lēns’ ‒ õ (long) ‘garš’. Vienai fonēmai var būt dažāda rakstība: ã (an, ne am, em), k (clou, quatre). Viena un tā pati rakstība kalpo dažādu fonēmu apzīmēšanai: s (s-c-z), x (ks-gz-s-z-k). Bieži vien vārda vidū un beigās burti netiek izrunāti (parles, estomac, doigts, sculpture, aller), vai arī divas skaņas var tikt apzīmētas ar vienu vai diviem burtiem: (ks) – x, cs (taxi, tocsin). Patskaņu fonēmas vienas pašas var funkcionēt kā zilbes, savukārt līdzskaņu fonēmas – nevar.
Franču valodā uzsvars ir stingri noteikts, uzsvērta var būt tikai pēdējā vārda zilbe. Latīņu valodas burta fonētiskā vērtība franču valodā tiek precizēta ar diakritiskajām zīmēm: akūtu (é), gravi (è, à), cirkumfleksu (ê, â, ô, î, û).
Ir liela uzsvaru daudzveidība: intensīvais, toniskais, muzikālais, sintagmatiskais vārda vai grupas uzsvars un citi. Uzsvērtie patskaņi ir relatīvi garāki, un uzsvērtajām zilbēm ir raksturīga kāpjošā intonācija. Morfu morfoloģisko struktūru dēļ franču valodas vārdi, bastoties uz elementiem, kuriem piemīt gramatiskā vērtība (artikuli, prievārdi, vietniekvārdi, palīgdarbības vārdi), veido uzsvara vienību, kas nepieder vārdam, bet teikumam. Šī uzsvērtā grupa, kas pazīstama arī kā fonētiskais vārds, ir uzsvara nesēja un teikuma fonētiskā pamatvienība. Sarunā franču vārds tiek lietots bez uzsvara un, saplūstot ar citiem vārdiem, kļūst amorfs, tā forma neizsaka savas gramatiskās kategorijas un sintaktiskās funkcijas, tam ir nepieciešams analītisko elementu atbalsts (artikuls, prievārds, vietniekvārds, partikulas). Vārdu saistījums (liaison) un skaņu saistījums (enchaînement) sekmē teikuma fonētisko vienotību. Skaņu saistība neievēro robežas starp vārdiem, bet, pateicoties vārdu saistījumam, saites starp vārdiem kļūst ciešākas.