Pie izsauksmes vārdiem pieder arī dažādas sveicinājuma un pieklājības frāzes – labrīt, labdien, labvakar, ar labu nakti, sveiki, uz redzēšanos, ardievu, atā, lūdzu, paldies, atvainojiet, piedodiet. Izsauksmes vārdiem nav noteiktas leksiskas nozīmes, izņēmums ir pieklājības frāzes un skaņu atdarinātāji vārdi jeb onomatopoētismi.

Izsauksmes vārdi parasti ir nelokāmi, tie neietilpst ne patstāvīgo vārdu, ne palīgvārdu grupā un sintaktiski nav saistīti ar pārējo teikumu. Tā kā izsauksmes vārdiem nav teikuma struktūras, tie tekstā parasti ir izsacījumu funkcijā.

Izsauksmes vārdi kā atsevišķa vārdšķira interiectiōnēs aprakstīta Prisciāna (Priscianus Caesariensis) gramatikā “Gramatikas pamati” (Institutiones Grammaticae, m. ē. 5. gs.). Tomēr gramatikās līdz mūsu dienām izsauksmes vārdu apraksts ir atšķirīgs. Daļā valodu, piemēram, latviešu, lietuviešu, čehu, izsauksmes vārdi aplūkoti kā viena no nelokāmo vārdu vārdšķirām (lietuviešu valodā divas vārdšķiras – jaustùkai, t. i., izsauksmes vārdi, un ištiktùkai, t. i., skaņu atdarinājumi jeb onomatopoētismi). Taču ir arī uzskats, ka izsauksmes vārdi un partikulas ir viena vārdšķira, jo abām galvenā ir diskursa iezīmētāju funkcija.

Joprojām gramatikās vismaz daļēji tiek turpināta arī tradīcija, kurā apstākļa vārdi, izsauksmes vārdi, partikulas un saikļi tiek apvienoti ar terminu “partikulas”. Šādu pieeju nosaka nelokāmo vārdšķiru savstarpējā saikne, t. i., brīvā pāreja no vienas vārdšķiras otrā, kā arī funkciju pārklāšanās.

Izsauksmes vārdi valodā ir ļoti svarīgi, jo ar to palīdzību tiek pievērsta teksta adresāta uzmanība. Šie vārdi tiek lietoti kā diskursa iezīmētāji, jo tie ievada vai noslēdz tekstu, vai arī tekstā izceļ svarīgāko informāciju – Re, kā snieg!; Tā tai dzīvē iet, lūk!; Gāju pa ielu, un pēkšņi – žvīks – garām aizlaidās vārna.

Runājot izsauksmes vārdiem vienmēr ir īpaša intonācija, tie ir uzsvērti un ar pauzi atdalīti no pārējā teksta. Rakstiski šī izsauksmes vārdu īpatnība tiek attēlota ar pieturzīmju palīdzību – ar komatu, domuzīmi, izsaukuma vai jautājuma zīmi tos nošķirot no pārējā teksta, piemēram, Klau, vai tu ko teici?; Jūras malā – ak, kungs – ieraudzīju bebru!; Labvakar! Prieks, ka mums izdevās satikties!

Izsauksmes vārdu nozīme ir atkarīga no konkrētās runas vai rakstu situācijas, tāpēc viens un tas pats izsauksmes vārds var izteikt dažādas nozīmes. Piemēram, ai var izsacīt prieku, izbailes, pārsteigumu, sāpes u. tml. – Ai, kāds glīts kaķis!; Ai, cik te drēgns!; Ai, man iesāpējās galva!

Izsauksmes vārdus pēc nozīmes un funkcijām var iedalīt:

1)    izsauksmes vārdi, kas izsaka jūtas un sajūtas jeb emociju interjekcijas – Au, kaķis man ieskrāpēja!; Vai, kas tad tas?; Ē, kas te notiek!;

2)    izsauksmes vārdi, kas izsaka teksta autora vērtējumu jeb kognitīvās interjekcijas – Mūsu ģimenē aug četri dēli. Re, kā dzīvē gadās!; Vai dieniņ, kas tik pa šiem gadiem nav izdarīts!; Šorīt gan ilgi nogulēts, hm...;

3)    izsauksmes vārdi, kas izsaka gribu jeb volitīvās interjekcijas – Paklau, man vajag tavu padomu!; Nāc, apsēdies, āre, šeit!; Cst, un lai ne skaņas!;

4)    izsauksmes vārdi, kas atdarina dabas skaņas jeb onomatopoētismi – Zēns nošķaudījās, apčī!; Čiv, čiv, čiv, mazie putniņi sasaucās; Zars – krakš – un uz pusēm bija!

Izsauksmes vārdi parasti atrodas teikuma vai teksta sākumā – kā ievadelements, kas vispārīgi izsaka teksta autora emocijas vai reakciju uz kādu iepriekšēju notikumu, dialoga repliku. Tālākais teksts sniedz izvērstāku paskaidrojumu, piemēram, Nu, ko tu tagad teiksi?; Vai, vai, kā tu esi salijis!; Paldies, esmu jau paēdusi! Izsauksmes vārdi var arī norādīt uz kādas darbības vērtējumu vai rezumējumu, tad tie sastopami teikuma vai teksta beigās, piemēram, Tur bija tik auksts, brr!; Tikai nesāc dusmoties, labi?; Ko gan visu cilvēki neizdomā, ak tu debestiņ! Ja izsauksmes vārdi ir teikuma vidū, tad to funkcijas daļēji līdzinās partikulu funkcijai – modāli niansēt izteikuma saturu, īpaši izcelt kādu teksta autoram un arī adresātam svarīgu informāciju, piemēram, Gabals pa gabalam un, skat, jau maizes kukulis apēsts!; Kur tu, pie joda, biji pazudis?; Skatos – ahā – filma uzņemta pēc grāmatas!

Arī izsauksmes vārdi, kas atdarina skaņas, var atrasties dažādās teikuma vietās – sākumā, vidū vai beigās, kur to prasa darbības situācija, piemēram, Vau, vau, skaļi rēja suņi; Un zivs, plunkš, upē iekšā!; Pēkšņi saplīsa spogulis, džinks!

Struktūras ziņā izsauksmes vārdi valodā ir ļoti dažādi, tie var būt viena skaņa (ā, ē, ū) vai vairāku skaņu kopas (hm, brr, cst), arī atkārtojumi, t. i., reduplikācija (ai ai ai, aiju aiju, žūžū, cibu cibu, ņigu ņegu, khe-khe). Par izsauksmes vārdiem konversijas ceļā var kļūt lietvārda vokatīva formas (Ak tu dieniņ!, Jēziņ!, Vai dieviņ!), darbības vārda pavēles izteiksmes un īstenības izteiksmes formas (Atvainojiet!, Piedodiet!, Lūdzu!), dažādu citu vārdšķiru vārdu formas (sveiki!, labi!, jauki!), kā arī vārdu savienojumi (ak tu!, nu tad!, ne velna!) un izteicieni (Dievs palīdz!; Ak tu mīļo pasaulīt!; Velns lai parauj!). Līdzīga struktūra ir arī, piemēram, latīņu valodas izsauksmes vārdiem – ā!, ō!, ai!, au! ‘ai!, ak!’, st! ‘cst!, klusu!’, Ō Romule! ‘Ai, Romul!’, Prō dī immortālēs! ‘Ai, jūs nemirstīgie dievi!’, kā arī lietuviešu valodas izsauksmes vārdiem – ã!, à!, è!, õ!, ù!, ái!, ói!, éi!, ùi!, mhm!, ss(s)!, šš(š)!, cìp cìp, Diẽve sérgėk! ‘Dievs sargi!’.

Izsauksmes vārdi, kuru pamatā ir pavēles izteiksmes formas un vārdu savienojumi vai izteicieni, nereti pārveidojas un saīsinās, piemēram, latviešu valodā klau < Klausies!, paga < Pagaidi!, eku < Redzi, kur!, vaizi < Vai zini?, āre < Ā, redzi?, paldies < Palīdzi, Dievs!

Izsauksmes vārdi var būt arī aizgūti, piemēram, latviešu valodā hallo, marš, opsā, puc, kuš, urrā, čau, latīņu valodā sophos! ‘labi!, lieliski!’, ēcastor! ‘Zvēru pie Kastora!’

Izsauksmes vārdi parasti tiek aplūkoti konkrētas valodas vārdšķiru un teikuma struktūras aprakstā, piemēram, “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atk. izd. 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, Dzintras Paegles “Latviešu literārās valodas morfoloģijā” (2003), Aldonas Paulauskienes (Aldona Paulauskienė) “Lietuviešu valodas morfoloģijā” (Lietuvių kalbos morfoloģija, 1994).

Izsauksmes vārdi (nereti kopā ar partikulām) tiek iztirzāti diskursa analīzē pragmatikā, kā arī kognitīvos, sintaktiskos, semantiskos, tipoloģiskos, ģeneratīvās gramatikas u. c. pētījumos gan sinhroniskā, gan diahroniskā aspektā, skat., piemēram, tādas monogrāfijas kā Karinas Aijmeres (Karin Aijmer) “Angļu valodas diskursa partikulas” (English Discourse Particles, 2002) un “Pragmatisko iezīmētāju izpratne” (Understanding Pargamatic Markers, 2013), Larsa Nūrdgrēna (Lars Nordgren) “Grieķu valodas interjekcijas. Sintakse, semantika un pragmatika” (Greek Interjections. Syntax, Semantics and Pragmatics, 2015), Rosannas Masiolas (Rosanna Masiola) “Interjekcijas, tulkošana un starpvalodu pieredze” (Interjections, Tranlation and Translanguaging, 2018), kā arī kolektīvu pētījumu “Pragmatikas pētījumi” (Studies in Pragmatics, 2020) Majas Britas Mosegoras Hansenas (Maj-Britt Mosegaard Hansen), Kerstinas Fišeres (Kerstin Fisher), Annes Barones (Anne Barron) redakcijā.