Teikumā skaitļa vārds var būt apzīmētājs (Man ir divas grāmatas), retāk – ietilpst nominālā izteicējā (Priedes bija četras), ir teikuma priekšmets (Kur divi, tur trešais lieks) vai papildinātājs (Iestādes apmeklētāju skaits mēnesī nepārsniedz simtu).

Atšķirībā no citām vārdšķirām rakstībā skaitļa vārdus apzīmē gan ar vārdiem, gan cipariem atkarībā no teksta veida un satura, piemēram, desmit un 10, piecdesmit divi un 52; pirmais un I, otrais un II, piektais un V, astotais un VIII, desmitais un X, divdesmit sestais un XXVI. Visplašāk mūsdienās tiek izmantoti arābu cipari 0, 1, 2, 3, 4, 5, 6, 7, 8, 9 un to kombinācijas. Skaitļu apzīmēšanai tiek izmantoti arī romiešu cipari I (1), V (5), X (10), L (50), C (100), D (500), M (1000) un to kombinācijas. Latviešu valodā romiešu cipari parasti apzīmē kārtas skaitļus.

Skaitļa vārds sengrieķu, vēlāk latīņu gramatikās aplūkots kopā ar lietvārdiem un īpašības vārdiem kā viena vārdšķira ‒ nomeni (grieķu ὄνομα, latīņu nomen), kam kopīgas gramatiskās kategorijas – dzimte, skaitlis, locījums. Vienlaikus nomenu trīs grupas šķirtas terminoloģiski (piemēram, latīņu gramatikās nomen substantivum, nomen adjectivum un nomen numerale), jo nozīmes un funkciju ziņā tās nav vienādas. Mūsdienu gramatikā lietvārdi, īpašības vārdi un skaitļa vārdi parasti tiek aprakstītas kā trīs atsevišķas vārdšķiras.

Skaitļa vārdu vēsture valodā ir cieši saistīta ar cilvēka abstraktās domāšanas veidošanos. Pirms skaitļu nosaukumu izveidošanās skaitīšanas pamatā bijis vienkāršs galīgu kopu ekvivalences jēdziens – divas galīgas kopas ir vienādas, ja abās ir vienāds objektu skaits. Tātad ticis salīdzināts skaitāmās kopas elementu skaits ar kādas zināmas kopas elementu skaitu, pamazām abstrahējot noteiktu standartkopu. Visticamāk, galvenā standartkopa ir bijusi cilvēka pirkstu kopa, jo vairums skaitīšanas sistēmu dažādās pasaules valodās ietver bāzes 5, 10 un 20.

Indoeiropiešu pirmvalodā bijuši pazīstami skaitļa vārdi 1–10, 100 un, iespējams, 1000, tātad skaitīšana bijusi desmitnieku (decimālajā) sistēmā. Pirmajiem 10 skaitļa vārdiem kopīgas saknes atrodamas visās indoeiropiešu valodās, turklāt katram skaitļa vārdam pamatā ir cita leksēma (sal., piemēram, latviešu valodā viens, divi, trīs, četri, pieci, seši, septiņi, astoņi, deviņi, desmit, čehu valodā jedna, dvě, tři, čtyři, pět, šest, sedm, osm, devět, deset, angļu valodā one, two, three, four, five, six, seven, eight, nine, ten, spāņu valodā uno, dos, tres, cuatro, cinco, seis, siete, ocho, nueve, diez). Daļā indoeiropiešu valodu kopīga sakne ir arī 100 (sal. latviešu simts, lietuviešu šim͂tas, čehu sto, vācu hundert, angļu hundred, spāņu cien, latīņu centum) un 1000 (sal. latviešu tūkstotis, lietuviešu túkstantis, čehu tisic, vācu tausend, angļu thousand).

Indoeiropiešu u. c. saimju valodās sastopamas arī divdesmitnieku (vigezimālās) sistēmas pēdas (parasti kombinācijā ar desmitnieku sistēmu), piemēram, dāņu, īru, basku, lezgīnu un abhāzu valodā. Tīra divdesmitnieku sistēma joprojām tiek lietota, piemēram, ainu, čukču un jukateku valodā.

Skaitļa vārdi atšķiras no lietvārdiem un īpašības vārdiem ar to, ka tā ir slēgta vārdšķira – leksēmu skaits, kas nosauc konkrētus skaitļus, ikkatrā valodā ir neliels (visbiežāk viens – desmit, vienpadsmit – deviņpadsmit, simts, tūkstotis, miljons, miljards; pirmais – desmitais, vienpadsmitais – deviņpadsmitais, simtais, tūkstošais, miljonais, miljardais). Ir arī valodas, kurās skaitļa vārdi ir tikai daži vai to nav vispār, piemēram, vairākas Amazones baseina indiāņu un Austrālijas aborigēnu valodas.

Skaitļa vārdu klāsts mūsdienu valodā parasti nepapildinās ne vārddarināšanas, ne aizgūšanas ceļā.

Ar skaitļa vārdu kombinācijām iespējams izteikt jebkuru dzīvu būtņu, priekšmetu un parādību skaitu vai secību līdz bezgalībai. Šīs kombinācijas balstās uz noteiktām matemātiskām formulām desmitnieku sistēmā. Formulas nosaka standartizētu vārdu savienojumu lietojumu valodā, tāpēc skaitļa nosaukumi, kas lielāki par 10, 100 vai 1000, parasti ir vai nu salikteņi vai skaitļa vārdu savienojumi (kuros var kombinēties arī salikteņi). Piemēram, latviešu valodā visi skaitļa vārdi 11–19 ir salikteņi – vienpadsmit, divpadsmit, trīspadsmit utt. Salikteņi ir arī visi desmitnieki, simtnieki un tūkstošnieki – divdesmit, trīsdesmit, četrdesmit utt., divsimt, trīssimt, četrsimt utt., divtūkstoš, trīstūkstoš, četrtūkstoš utt. Savukārt citi skaitļu nosaukumi ir salikteņu un skaitļa vārdu kombinācijas – divdesmit viens (21), trīsdesmit divi (32), četrdesmit trīs (43) utt., divsimt viens (201), trīssimt desmit (310), četrsimt divdesmit pieci (425) u.tml., divtūkstoš viens (2001), trīstūkstoš divdesmit divi (3022), četrtūkstoš piecsimt divdesmit trīs (4523). Ja latviešu u. c. valodās matemātiskajās formulās ietvertais daudzums parasti tiek izteikts dilstošā secībā, tad, piemēram, vācu valodā desmitnieku un atsevišķu skaitļu kombinācijā tas ir otrādi – vispirms tiek minēts atsevišķais skaitlis, tad desmitnieks, piemēram, einunzwanzig (21, burt. ‘viens un divdesmit’), dreiundvierzig (34, burt. ‘četri un trīsdesmit’), neunundneunzig (99, burt. ‘deviņi un deviņdesmit’), vierhundertsiebenundvierzig (447, burt. ‘četrsimt septiņi un četrdesmit’).

Skaitļa vārdi, t.i., to savienojumi, var izteikt ne tikai veselus skaitļus, bet arī to daļas, piemēram, latviešu valodā daļskaitļi viena trešdaļa, divas piektdaļas, viens vesels un trīs desmitdaļas. Mūsdienās plaši tiek lietoti arī decimāldaļskaitļi, kas balstās uz veselā un daļas pretstata, piemēram, divi, komats, pieci (2,5), desmit, komats, trīs (10,3).

Pēc nozīmes skaitļa vārdus parasti iedala pamata un kārtas skaitļa vārdos. Pamata skaitļa vārdi nosauc dzīvu būtņu, priekšmetu, parādību, arī abstraktu nojēgumu skaitu (viens solis, divi bērni, piecas kaijas, trīs lietusgāzes, desmit grāmatu, piecpadsmit gadu), savukārt kārtas skaitļa vārdi norāda uz secību (pirmais solis, otrais bērns, trešā diena, ceturtā kaija, desmitā grāmata, piecpadsmitais gads). Kārtas skaitļa vārdi visbiežāk ir atvasinājumi no pamata skaitļa vārdiem, piemēram, indoeiropiešu, urāliešu, basku, japāņu u. c. valodās. Izņēmums ir viens – pirmais un divi – otrais, kas, tāpat kā latviešu valodā, daudzās valodās ir atšķirīgu sakņu vārdi, piemēram, lietuviešu valodā víenas – pìrmas, dù – añtras, angļu valodā one – first, two – second, spāņu valodā uno – primero, dos – segundo, vācu ein/eins – erste, igauņu valodā üks – esimene, kaks – teine. Taču ir arī valodas, kur pamata un kārtas skaitļa vārdu šķīruma nav vispār, piemēram, ainu valodā.

Vārdu savienojumos, resp., vārdkopās skaitļa vārds parasti novietojas pirms lietvārda, piemēram, latviešu, angļu un spāņu valodā seši āboli, desmit gadu / six apples, ten years / seis manzanas, diez años. Taču skaitļa vārda saistījums ar lietvārdu, kuru tie paskaidro, valodās ir atšķirīgs. Daļā valodu skaitļa vārdi ar lietvārdu nesaskaņojas, piemēram, angļu valodā one day, two days, three days ‘viena diena, divas dienas, trīs dienas’. Taču, piemēram, latviešu un lietuviešu valodā skaitļa vārdu un lietvārdu saskaņojums ir visai sarežģīts. Abās valodās pamata skaitļa vārdi no 1 līdz 9 un visi kārtas skaitļa vārdi saskaņojas ar lietvārdu dzimtē, skaitlī un locījumā tāpat kā īpašības vārdi, piemēram, latviešu valodā viens koks, viena māja, divi koki, divas mājas, pirmais gads, pirmā diena, otrais gads, otrā diena, pirmajā gadā, otrajā dienā. Skaitļa vārdi no 11 līdz 19, desmitnieki, simtnieki, tūkstošnieki, arī vārdi miljons (lietuviešu milijõnas) un miljards (lietuviešu milijárdas) funkcionē kā lietvārdi un piesaista lietvārdu ģenitīvā, piemēram, latviešu valodā desmit / divdesmit bērnu, divpadsmit krēslu, simts / tūkstotis pasažieru, lietuviešu valodā dẽšimt / dvìdešimt vaikų͂, dvýlika kėdžių͂, šim͂tas / túkstantis keleĩvių. Mūsdienu latviešu valodā šādās vārdkopās nereti tiek lietots arī nominatīvs – desmit bērni, divpadsmit krēsli, simts pasažieri. Skaitļa vārdu savienojumos saskaņojums ir atkarīgs no pēdējā vārda vai nu pēc lietvārda, vai arī īpašības vārda parauga, piemēram, latviešu valodā simt divdesmit bērnu, simt divdesmit pieci bērni, lietuviešu valodā šim͂tas dvìdešimt vaikų͂, šim͂tas dvìdešimt penkì vaikaĩ.

Skaitļa vārdi parasti tiek aplūkoti konkrētas valodas vārdšķiru aprakstā, piemēram, Duglasa Baibera (Douglas Biber) un citu autoru “Longmena runātas un rakstītas angļu valodas gramatikā” (Longman Grammar of Spoken and Written English, 2000), “Latviešu valodas gramatikā” (2013) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, Dzintras Paegles “Latviešu literārās valodas morfoloģijā” (2003), Aldonas Paulauskienes (Aldona Paulauskienė) “Lietuviešu valodas morfoloģijā” (Lietuvių kalbos morfoloģija, 1994).

Tā kā skaitļa vārdi pieder pie valodas universālijām, tie ir nozīmīga dažādu tipoloģisku, semantisku, kognitīvu, matemātisku, antropoloģisku un citu pētījumu daļa gan sinhroniskā, gan diahroniskā aspektā, skat., piemēram, Džeimsa R. Harforda (James Raymond Hurford) monogrāfijas “Skaitļa vārdi valodniecības teorijā” (The Linguistic Theory of Numerals, 1975) un “Valoda un skaitlis: kognitīvās sistēmas veidošanās” (Language and number: the emergence of a cognitive system, 1987), kā arī Grevila Korbeta (Greville Corbett) grāmatu “Skaitlis” (Number, 2000). Latviešu valodā pieejams Eduarda Riekstiņa starpnozaru pētījums “Naturālo skaitļu nosaukumi pasaules tautu valodās” (1989).