Teikumā vietniekvārdi tāpat kā lietvārdi, īpašības vai skaitļa vārdi var būt teikuma priekšmets (Es esmu mājās), apzīmētājs (Visas manas pildspalvas ir pazudušas), papildinātājs (Brālis neko nesaka) vai nomināls izteicējs (Tas tomēr ir kaut kas!).

Vietniekvārds aprakstīts kopš Eiropas vārdšķiru klasifikācijas pirmsākumiem Senajā Grieķijā un Romas valstī; tā ir viena no astoņām vārdšķirām, kas minēta Dionīsija Trāķieša (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ) “Gramatikas mākslā” (Τέχνη Γραμματικῆ) 2. gs. p. m. ē. un arī Prisciāna (Priscianus Caesariensis) gramatikā “Gramatikas pamati” (Institutiones Grammaticae) m. ē. 5. gs. Dionīsija Trāķieša tekstā vietniekvārda apzīmēšanai lietots vārds ἀντωνυμία burt. ‘vārda, resp., nomena, vietā’; tā latīņu valodas tulkojums, resp., kalks, ir prōnōmen ‘t. p.’. No latīņu valodas šis nosaukums pārņemts tālāk citās valodās vai nu kā tiešs aizguvums, vai arī kā kalks.

Vietniekvārdi tāpat kā skaitļa vārdi ir t. s. slēgtā vārdšķira – mūsdienu valodā to skaits ir ierobežots, tie nepapildinās ne vārddarināšanas, ne aizgūšanas ceļā. Tomēr vietniekvārdi pieder pie visbiežāk lietotajiem vārdiem ikvienā valodā, jo palīdz nodrošināt ikviena teksta veselumu nozīmes ziņā, kā arī saikni ar citiem tekstiem, ļaudami īstenoties arī valodas ekonomijas principam, neatkārtojot iepriekš minētu vai zināmu informāciju, kā arī norādot uz turpmāku informāciju. Ja vietniekvārds norāda uz tekstā iepriekš minētu informāciju, tā ir anafora, piemēram, Vakar nopirku jaunu grāmatu. Šo romānu es jau sen gribēju izlasīt; Šodien visu dienu lija. Tas netraucēja man iet pastaigāties. Ja vietniekvārds norāda uz sekojošu informāciju, tad tā ir katafora, piemēram, Šī diena – tik silta un saulaina – man paliks atmiņā; Tas nebija labi – iet tik vēlu gulēt.

Atkarībā no nozīmes un lietojuma vietniekvārdiem parasti šķir šādas grupas – personu, atgriezeniskie, piederības, norādāmie, attieksmes, jautājamie, nenoteiktie, noteiktie un noliegtie vietniekvārdi. Tomēr vietniekvārdu grupas var atšķirties atkarībā no valodas gramatiskās sistēmas apraksta tradīcijām.

Funkciju ziņā visi vietniekvārdi iedalāmi divos tipos:

1)      1. un 2. personas vietniekvārdi jeb eksoforiskie vietniekvārdi, kas ir saistīti ar dialogu kā teksta autors (es) un teksta adresāts (tu), vai arī teksta autors vai teksta adresāts kopā ar citām personām (mēs, jūs);

2)      visi pārējie vietniekvārdi jeb endoforiskie vietniekvārdi, kas atkarībā no konkrēta lietojuma var aizstāt lietvārdus, īpašības vai skaitļa vārdus – piederības (mans, tavs, savs), atgriezeniskie (sevis), norādāmie (tas, šis, tāds, šāds, viņš, viņa), jautājamie (kas, kurš, kāds), attieksmes (kas, kurš, kāds), nenoteiktie (kas, kurš, kāds, dažs, cits, kaut kas, kaut kāds, dažs labs, viens otrs, jebkas, jebkāds, jebkurš u. c.), noteiktie (abi, viss, pats, katrs, ikviens, ikkatrs) un noliegtie (neviens, nekas, nekāds) vietniekvārdi.

3. personas vietniekvārdi (viņš, viņa, viņi, viņas) var ietvert gan personas, gan norādāmo vietniekvārdu funkcijas, t. i., tiem var būt gan eksoforisks, gan endoforisks lietojums. Piemēram, vārds viņš teikumā Man ir brālis, viņš ir jaunāks par mani ir personas vietniekvārds teikuma priekšmeta funkcijā, t. i., lietvārda nozīmē. Savukārt teikumā Viņā upes krastā ir pilsdrupas vārds viņš ir norādāmais vietniekvārds apzīmētāja funkcijā, t. i., īpašības vārda nozīmē, jo tuvāk paskaidro lietvārdu krastā. 3. personas un norādāmo vietniekvārdu funkciju kopība izpaužas arī formāli, jo daudzās valodās (piemēram, latviešu, vācu, angļu, īru, basku, ungāru, turku, arābu, aleutu) vieni un tie paši vārdi atkarībā no lietojuma var būt gan 3. personas, gan norādāmie vietniekvārdi. Taču ir arī valodas (piemēram, somu, spāņu, tamazigtu, korejiešu, japāņu, ainu, evenku, čukču, indonēziešu), kur 3. personas un norādāmie vietniekvārdi nav savstarpēji saistīti ne lietojuma, ne cilmes ziņā.

Vietniekvārdiem ir tās pašas gramatiskās kategorijas kā lietvārdiem, īpašības un skaitļa vārdiem. Ja trim minētajām vārdšķirām valodā ir skaitlis, locījums un dzimte, tad tādas būs arī vietniekvārdiem, piemēram, kā latviešu, lietuviešu, čehu, vācu valodā. Taču, piemēram, igauņu un somu valodā gramatiskas dzimtes nav, tāpēc vietniekvārdiem, tāpat kā lietvārdiem, ir divas gramatiskās kategorijas – skaitlis un locījums. Interesants piemērs ir angļu valoda, kurā gramatiskas dzimtes un locījumu nav, taču 3. personas vietniekvārdi vienskaitlī izsaka vīriešu, sieviešu un nekatru dzimti – he ‘viņš’, she ‘viņa’, it ‘tas’. Daļai personas vietniekvārdu saglabājies arī t. s. objekta locījums: I – me, he – him, she – her, we – us, they – them.

Vienlaikus vietniekvārdu gramatiskajām formām ir virkne īpatnību, kas tos šķir no lietvārdiem, īpašības un skaitļa vārdiem. Pirmkārt, personas, norādāmajiem, attieksmes u. c. vietniekvārdiem ne vienmēr iespējams norobežot to sastāvdaļas, t. i., nošķirt sakni un galotni, jo abas morfēmas ir saplūdušas, piemēram, latviešu valodā vietniekvārdiem tas, šis, kas dažādos locījumos – GEN tā, šā, kā, DAT tam, šim, kam, ACC to, šo, ko un tamlīdzīgi. Līdzīga pazīme piemīt arī lietuviešu valodas vietniekvārdiem, piemēram, jìs ‘viņš’, tàs ‘tas’, kàs ‘kas’ – GEN jõ, tõ, kõ, DAT jám, tám, kám, ACC jį̃, tą̃, ką̃ un tā tālāk.

Otrkārt, personas u. c. vietniekvārdiem daļā valodu sastopamas supletīvas formas, t. i., nominatīvā ir viena sakne, pārējos locījumos – cita sakne. Sal., piemēram, es, tu formas nominatīvā un ģenitīvā, datīvā, akuzatīvā latviešu, lietuviešu, latīņu, čehu valodā: NOM es, àš, ego, ja, GEN manis, manę̃s/màno, meī, mne, DAT man, mán, mihi, mnĕ, ACC mani, manè, mē, mne.

Treškārt, ikvienā valodā personas vietniekvārdi es, tu ir vienskaitlinieki, jo nosauc tikai vienu unikālu teksta autoru vai adresātu. Turpretī mēs, jūs ir daudzskaitlinieki, jo nosauc vai nu teksta autoru, vai arī teksta adresātu kopā ar citiem cilvēkiem. Starp es, tu un mēs, jūs nav attieksmju viens – daudz tādā izpratnē kā viens koks – vairāki koki.

Ceturtkārt, formu un lietojuma ziņā atšķirīgs ir arī atgriezeniskais vietniekvārds sevis (lietuviešu savę̃s/sàvo, čehu sebe, angļu -self, vācu sich, latīņu suī), kurš nozīmes ziņā saistāms ar personas vietniekvārdu grupu, jo teikumā norāda uz darbības darītāju (t. i., uz darbību, kas atgriežas pie darītāja). Latviešu, lietuviešu, čehu un latīņu valodā šim vietniekvārdam nav nominatīva un arī atšķirīgu skaitļa un dzimtes formu. Baltu un slāvu valodās atgriezeniskais vietniekvārds var attiekties uz jebkuru personu abos skaitļos, piemēram, latviešu valodā Es nopirku sev jaunu cepuri; Tu nepazīsti sevi; Mēs nekritizēsim sevi; Viņi sevī redz spēku jauniem darbiem. Ģermāņu un romāņu valodās atgriezeniskais vietniekvārds saskaņojas ar personu, piemēram, vācu valodā ich beeile mich ‘es steidzos’, du beeilst dich ‘tu steidzies’, er, sie, es beeilt sich ‘viņš/viņa steidzas’.

Neatkarīgi no dzimtes kategorijas esamības valodā vietniekvārdi var būt saistīti ar dzīvumu, resp., opozīciju dzīvs/nedzīvs, turklāt tiek pretstatīts cilvēks un pārējās dzīvās būtnes. 1. un 2. personas atgriezeniskie un piederības vietniekvārdi parasti attiecas tikai uz cilvēku. Taču dažādās valodās var atšķirties dzīvuma izteikšana 3. personas vietniekvārdiem. Angļu un vācu valodas 3. personas vietniekvārdiem vienskaitlī ir vīriešu, sieviešu un nekatra dzimte. Par cilvēku runājot, tiek lietots vīriešu vai sieviešu dzimtes vietniekvārds (angļu – he, she, vācu – er, sie), savukārt uz dzīvniekiem, priekšmetiem un abstraktiem jēdzieniem tiek attiecināts it angļu valodā, es vācu valodā. Latviešu valodā 3. personas vietniekvārdi viņš, viņa, viņi, viņas parasti tiek attiecināti uz cilvēku, retāk – dzīvnieku (Man ir māsa, viņa dzīvo Liepājā; Pār ceļu pārskrēja kaķis, viņam bija kupla aste). Ja nepieciešams norādīt uz nedzīviem priekšmetiem, tiek lietoti norādāmie vietniekvārdi tas, tā, tie, tās (Priedes aug daudzviet, tomēr tām patīk smilšaina augsne). Taču norādāmie vietniekvārdi latviešu valodā nav ierobežoti dzīvuma ziņā (Pie durvīm kāds zvana. Tā ir mana meita; Šodien spīd saule, tas ir ļoti jauki). Līdzīgs 3. personas vietniekvārdu lietojums ir arī somu valodā: runājot par cilvēku, 3. personā lieto vietniekvārdu hän, he ‘viņš, viņi’, par dzīvniekiem un nedzīvām lietām – se, ne ‘tas, tie’.

Daļā valodu ar dzīvumu ir saistīti arī jautājamie vietniekvārdi, veidojot dzīvs/nedzīvs pārus. Piemēram, somu valodā, jautājot par cilvēkiem, lieto vietniekvārdu kuka? ‘kas, kurš’, par dzīvniekiem un nedzīvām lietām – mikä? ‘t. p.’. Tāds pats princips darbojas angļu, vācu un latīņu valodā (angļu – who? un what? / which?, vācu – wer? un was?, latīņu – quis? un quid?). Latviešu valodā šādas atšķirības nav, neatkarīgi no dzīvuma iespējami trīs jautājamie vietniekvārdi kas, kurš, kāds.

Vietniekvārdi parasti tiek aplūkoti konkrētas valodas vārdšķiru aprakstā, piemēram, Duglasa Baibera (Douglas Biber) u. c. “Longmena runātas un rakstītas angļu valodas gramatikā” (Longman Grammar of Spoken and Written English, 2000), “Latviešu valodas gramatikā” (2013) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) un “Lietuviešu valodas gramatikā” (Lithuanian Grammar, 1997) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, Dzintras Paegles “Latviešu literārās valodas morfoloģijā” (2003), Aldonas Paulauskienes (Aldona Paulauskienė) “Lietuviešu valodas morfoloģijā” (Lietuvių kalbos morfoloģija, 1994).

Vietniekvārdi tradicionāli ir arī dažādu tipoloģsku, kognitīvu, antropoloģisku, sociolingvistisku u. c. pētījumu objekts sinhroniskā un diahroniskā skatījumā, piemēram, Darbes Narajanas Šankaras Bata (Darbhe Narayana Shankara Bhat, दरभे नारायण शंकर भाट) monogrāfija “Vietniekvārdi” (Pronouns, 2004), Alberta Rosina (Albertas Rosinas) grāmatas “Baltu valodu vietniekvārdi” (Baltų kalbų įvardžiai, 1995) un “Lietuviešu literārās valodas vietniekvārdi” (Lietuvių bendrinės kalbos įvardžiai, 1996). Vietniekvārdi tipoloģiskos pētījumos aprakstīti arī saistībā ar darbības vārda personas kategoriju, piemēram, Annas Severskas (Anna Siewierska) “Persona” (Person, 2004) un Mihaela Kēsova (Michael Cysouw) “Personas izteikšanas paradigmatiskā struktūra” (The Paradigmatic Structure of Person Marking, 2009).