Igauņu valoda ir dzimtā valoda aptuveni 1,1 miljonam cilvēku pasaulē, t. sk. aptuveni 887 tūkstošiem cilvēku Igaunijā (2011. gadā) un ap 200 tūkstošiem ārpus Igaunijas; no tiem ap 50 tūkstošiem Somijā, ap 20 tūkstošiem Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Kanādā, Zviedrijā un Krievijā, ap 10 tūkstošiem Austrālijā. Pēc runātāju skaita igauņu valoda ir divsimt pasaules izplatītāko valodu starpā un trešā izplatītākā urāliešu valoda pēc ungāru un somu valodas.

Igauņu valoda ir Igaunijas Republikas vienīgā valsts valoda. Valsts valodas statusu nosaka Igaunijas Republikas konstitūcija (Eesti Vabariigi põhiseadus, 1992) un Valodas likums (Keeleseadus, 2011). Kopš 2004. gada igauņu valoda ir viena no Eiropas Savienības (European Union) oficiālajām valodām. Tā tiek pilnvērtīgi izmantota visās sociolingvistiskajās jomās, t. sk. valsts un pašvaldību darbībā, izglītībā, zinātnē, informācijas tehnoloģijās.

Igauņu valodā tiek lietots latīņu alfabēts, kas ir pielāgots igauņu valodai. Alfabētā ir šādi burti: a, b, d, e, f, g, h, i, j, k, l, m, n, o, p, r, s, š, z, ž, t, u, v, õ, ä, ö, ü. Burti f, š, z, ž tiek izmantoti tikai svešvārdos. Svešu nosaukumu un svešvalodas vārdu pierakstīšanai tiek izmantoti arī sveši burti, no kuriem parastākie ir c, č, q, w, x, y. Rakstība, ko igauņu valodā izmanto mūsdienās, tika izstrādāta 19. gs. otrajā pusē, un tā ir izveidota pēc somu valodas ortogrāfijas piemēra.

Igauņu valodā ir 26 fonēmas: deviņi patskaņi /a, e, i, o, u, õ, ä, ö, ü/ un 17 līdzskaņi: /f, h, j, k, l, l´, m, n, n´, p, r, s, s´, š, t, t´, v/. No tiem /f/ un /š/ tiek izmantoti tikai svešvārdos, un /õ/, /ä/ /ö/ un /ü/ parādās galvenokārt vārda pirmajā zilbē. Igauņu valodā galvenais uzsvars ir uz pirmās zilbes, svešvārdos uzsvars var būt citur. Skaņas, kā arī konkrētas zilbes var izrunāt trīs dažādās kvantitātes pakāpēs (välted), kas piešķir vārdiem dažādas nozīmes, piemēram, kala ‘zivs’: kalla ‘kalla’: kalla ‘lej’ (pavēles izteiksmē). Otrā un trešā kvantitātes pakāpe bieži vien ortogrāfiski neatšķiras.

Deklinējamiem vārdiem igauņu valodā ir 14 locījumi vienskaitlī un daudzskaitlī, no tiem vienskaitļa nominatīvs, ģenitīvs un partitīvs ir pamatformas, uz kuru pamata var veidot pārējās locījumu formas. Vienskaitļa ģenitīvs un partitīvs nav veidojami regulāri. Igauņu valodā ir trīs iekšvietas locījumi, kas izsaka virzību kaut kur iekšā (illatīvs), atrašanos kaut kur iekšā (inesīvs) un virzību ārā no kādas vietas (elatīvs), un trīs ārvietas locījumi, kas izsaka virzību uz kaut kā virsū (allatīvs), atrašanos kaut kur virsū (adesīvs) un virzību nost no atrašanās uz virsmas (ablatīvs). Translatīvs izsaka objekta pāreju citā stāvoklī, terminatīvs atbild uz jautājumu “līdz kam?”, esīvs izsaka sasniegtu stāvokli, abesīvs atbild uz jautājumu “bez kā?” un komitatīvs ‒ uz jautājumu “ar ko?”.

Īpašības vārds tiek saskaņots ar lietvārdu skaitlī un locījumā, izņemot terminatīvu, esīvu, abesīvu un komitatīvu. Šajos locījumos īpašības vārds paliek attiecīgi vienskaitļa vai daudzskaitļa nominatīvā.

Igauņu valodā nav dzimtes kategorijas, dzimti izsaka kontekstā. Ir atsevišķi vietniekvārdi dzīvu būtņu (kes ‘kas’) un priekšmetu (mis ‘kas’) apzīmēšanai.

Konjugējamajiem vārdiem ir trīs pamatformas: tā sauktā -ma nenoteiksme, -da nenoteiksme un īstenības izteiksmes tagadnes vienskaitļa pirmā persona. -ma nenoteiksmei ir lokāmas formas. Papildus darbības vārdiem ir darāmā kārta un bezpersonas kārta, īstenības, vēlējuma, atstāstījuma, pavēles izteiksme, kā arī pamudinājuma izteiksme jeb jusīvs. Pastāv lokāmie tagadnes divdabji un bezpersonas kārtas tagadnes divdabji, kā arī nelokāmie pagātnes un bezpersonas kārtas pagātnes divdabji. Darbības vārdiem ir tikai divi laiki – tagadne un pagātne ‒, savukārt nākotne tiek izteikta galvenokārt ar konteksta palīdzību.

Igauņu valodas reģionālie dialekti parasti tiek iedalīti trīs grupās: ziemeļu, dienvidu un ziemeļaustrumu grupā. Dienvidu grupā tiek iekļauts Tartu apkaimes jeb Tartu dialekts, Veru apkaimes jeb veriešu dialekts un Vīlandes apkaimes jeb mulgi dialekts, bet ziemeļu grupā ‒ austrumu, vidus, rietumu un salu dialekti. Atsevišķi ir ziemeļaustrumu dialekti, ko runā Ziemeļigaunijā, Somijas līča krastā, austrumos no Tallinas. Katrs dialekts tiek iedalīts izloksnēs, kuru robežas lielākoties sakrīt ar kādreizējo draudžu robežām. Vislielākās atšķirības ir starp ziemeļu un dienvidu dialektiem. Tiek uzskatīts, ka šie dialekti kādreiz bijuši atsevišķas valodas, kas baltu un ģermāņu valodu ietekmē 2. gs. ir satuvinājušās, un tā rezultātā radusies igauņu valoda. Dienvidigauņu un salu dialekti atšķiras no igauņu literārās valodas arī gramatiski, pārējos dialektos atšķirības novērojamas galvenokārt izrunā.

Visaugstākā dialektu prasme ir Dienvidigaunijā un salās Igaunijas rietumos. Mūsdienās visizplatītākais dialekts ir veriešu dialekts. Dialektu prasme ir vairāk izplatīta vecāku cilvēku vidū.

Dažādi igauņu valodas paveidi tiek runāti arī ārzemēs. Arī tos var uzskatīt par reģionāliem dialektiem, jo katrs no tiem ir saistīts ar noteiktu vietu un tajā runātām vietējām valodām.

Sociālā aspektā igauņu valoda ir diezgan viendabīga. Tas nozīmē, ka ikdienas sarunvaloda un normētā literārā valoda būtiski neatšķiras. Var runāt par dažādu sociālo grupu (skolēnu, cietumnieku u. c.) valodas variantiem, taču tie galvenokārt atšķiras tikai leksiski.

Lai gan igauņu rakstu valoda pastāv kopš 16. gs., kad tika izdotas pirmās reliģiskās grāmatas igauniski, literārā igauņu valoda sāka īsti attīstīties 17.‒18. gs., kad drukāto tekstu skaits palielinājās, lasītprasme pieauga un parādījās vajadzība pēc normētas valodas. Tā kā pirmās grāmatas igauņu valodā izdeva vācieši ar nolūku izplatīt luterāņu ticību, radās vajadzība pēc drukātiem materiāliem gan ziemeļigauņu, gan dienvidigauņu valodā. Tādējādi jau kopš pirmajiem rakstiem igauņu valodā uz abu dialektu grupu pamata izveidojās divas rakstu valodas: ziemeļigauņu jeb Tallinas valoda un dienvidigauņu jeb Tartu valoda. Neviena no sākotnējām rakstu valodām neattīstījās līdz pilnībā normētai literārajai valodai, taču abas tika paralēli lietotas līdz pat 20. gs. Jau kopš 18. gs. ziemeļigauņu rakstu valoda izplatījās plašāk un ātrāk nekā dienvidigauņu rakstu valoda, kļūstot par galveno rakstu valodu visā Igaunijas teritorijā. Viens no faktoriem, kas to ietekmēja, bija Bībeles tulkojums ziemeļigauņu valodā 1739. gadā. Bībele kļuva par igauņu rakstu valodas lietošanas paraugu līdz 19. gs. pirmajai pusei.

19. gs. sākumā pirmo reizi tika izvirzīts jautājums par abu rakstu valodu apvienošanu. Jautājums par vienotu igauņu valodu kļuva īpaši svarīgs 19. gs. otrajā pusē, kad nacionālās atmodas laikā bija īpaši spēcīga tautas vienotības sajūta. Šajā laikā ziemeļigauņu valodā tika izdota pirmā regulāri iznākošā avīze igauņu valodā ‒ “Pärnu Postimees”. Avīze izplatījās visā Igaunijas teritorijā un tādējādi veicināja saziņu starp dažādu izlokšņu runātājiem. Turpmākajos gados dienvidigauņu valodā izdotie teksti žanriski arvien sašaurinājās un skaitliski samazinājās, un 20. gs. sākumā dienvidigauņu valodā vairs netika nodrukāta neviena grāmata. Taču arī ziemeļigauņu valoda netika uzskatīta par ideālu, tāpēc par vienotu valodu kļuva kompromisa variants. Mūsdienu igauņu literārā valoda ir veidota galvenokārt uz ziemeļigauņu valodas vidusdialekta pamata, kas pēc izplatības ir lielākais dialekts Igaunijā, pievienojot tam daudzas citu dialektu iezīmes.

Līdzās jautājumam par vienotu igauņu valodu ilgi pastāvēja problēmas ar igauņu valodas pareizrakstību. Kad 19. gs. sākumā kļuva skaidrs, ka igauņu valoda ir radniecīga somu valodai, par igauņu valodas pareizrakstības attīstīšanas pamatu vācu valodas vietā kļuva somu valoda.

Igauņu valodas kopšana īpaši attīstījās pēc 1905. gada revolūcijas. Šajā laikā kļuva svarīgi izstrādāt un nostiprināt igauņu literārās valodas normas un attīstīt igauņu valodu par Eiropas kultūras valodu. Pēc Igaunijas Republikas nodibināšanas valstī nebija oficiālas valodas kopšanas institūcijas, taču darbojās vairākas organizācijas, kas pieņēma lēmumus par igauņu valodas kopšanu. 1918. gadā iznāca pirmā igauņu valodas pareizrakstības vārdnīca, kuras atkārtoti un papildināti izdevumi arī mūsdienās ir literārās igauņu valodas normas avots.

20. gs. 30. gados igauņu literārās valodas situācija nostabilizējās. To veicināja arī 1934. gadā īstenotais Konstantīna Petsa (Konstantin Päts) autoritārais režīms, kura laikā par ideālu kļuva runāt tīrā, koptā literārā valodā. Valodas kopšanas jomā pēc Otrā pasaules kara tika turpināts 20. gs. 30. gados iesāktais, t. i., tādas lingvistiskās attieksmes veidošana, kas atzina tikai standartizētu literāro valodu. Lielas pārmaiņas igauņu valodas kopšanā notika 20. gs. 80. gados, kad tika nolemts turpmāk pieņemt tādas normas, kuras ņemtu vērā igauņu valodas dabisko attīstību un tādējādi būtu tuvākas reāli lietotajai igauņu valodai.

Mūsdienās igauņu valodas politiku vada un koordinē Igaunijas Izglītības un zinātnes ministrija (Haridus- ja Teadusministeerium). Literārās normas ir noteiktas ar Valodas likumu, kur norādīts, ka normu pamatā ir Igauņu valodas institūta (Eesti Keele Instituut) izdotā visjaunākā pareizrakstības vārdnīca, Igauņu dzimtās valodas biedrības Valodas komitejas (Emakeele Seltsi keeletoimkond) lēmumi un ieteikumi par valodas lietojumu un pareizrakstību, kā arī šīs biedrības apstiprinātā igauņu valodas normatīvā gramatika un rokasgrāmata.