Mūsdienu lietuviešu valodas rakstība lielākoties ir morfonoloģiska. Tā nostiprinājusies 19. gs. beigās–20. gs. sākumā. Jau ar pirmajiem rakstiem (tie datējami ar 16. gs.) lietuviešu valodā tiek lietots latīņu alfabēts. Tas ticis papildināts un mūsdienās sastāv no 32 burtiem: 12 patskaņiem (a, ą, e, ę, ė, i, į, y, o, u, ų, ū) un 20 līdzskaņiem (b, c, č, d, f, g, h, j, k, l, m, n, p, r, s, š, t, v, z, ž). Fonēmu /x/, /ʣ/, /ʤ/ apzīmēšanai rakstos lietojamas arī burtkopas: ch, dz, dž. Fonoloģijā tiek šķirtas 14 patskaņu un 45 līdzskaņu fonēmas. Patskaņu fonēmas vienas pašas var funkcionēt kā zilbes, savukārt līdzskaņu fonēmas – nevar. Pretēji latviešu valodai, visi lietuviešu valodas līdzskaņi, izņemot j, kas vienmēr ir mīksts, var būt gan cieti, gan mīkstināti atkarībā no pozīcijas.
Lietuviešu valodā ir brīvais uzsvars – uzsvērta var būt jebkura zilbe vārdā. Uzsvars atkarīgs no morfēmu savstarpējās akcentoloģiskās vērtības. Uzsvērtas īsās zilbes var būt apzīmētas ar gravi (ˋ, piemēram, einù ʻejuʼ). Uzsvērtās garās zilbēs tiek šķirtas divas intonācijas: krītošā (ˊ, piemēram, áušti ʻdzistʼ) un kāpjošā (˜, piemēram, aũšti ʻaustʼ). Krītošā intonācija uzsvērtās garās zilbēs, kam pamatā ir ui vai diftongiskie savienojumi ar u un i (kā arī ar o un e internacionālismos), var būt apzīmēta arī ar gravi (ˋ, piemēram, gìmti ʻdzimtʼ, fòrma ‘forma’). Lietuviešu valodai raksturīga metatonija (piemēram, púodas ʻpods, katlsʼ : puõdžius ʻpodnieksʼ).