Teikumā lietvārdam var būt teikuma priekšmeta, papildinātāja, apzīmētāja, nomināla izteicēja vai pielikuma funkcija. Piemēram, teikumā Brālis lasa māsas grāmatu lietvārds brālis ir teikuma priekšmets, māsas – apzīmētājs, grāmatu – papildinātājs. Savukārt teikumā Tas ir mans brālis Jānis lietvārds Jānis ietilpst nominālā izteicējā (ir Jānis), vārds brālis ir pielikums.

Lietvārds ir viena no vissenāk aprakstītajām vārdšķirām lingvistiskās domas vēsturē. Jau sanskrita gramatiķis Jāska (यास्क) apm. 6.–5. gs. p. m. ē. Vēdu etimoloģijas un sanskrita vārdu skaidrojumā “Nirukta” (निरुक्त) minējis četras galvenās vārdšķiras: lietvārdus (ietverot arī īpašības vārdus), darbības vārdus, pirms darbības vārda novietotus priedēkļus un partikulas (iespējams, iekļaujot arī prievārdus). Lietvārdam minētas arī dzimtes, skaitļa un locījuma formas. Tā kā tās piemīt arī īpašības vārdam, tad tas netiek aplūkots kā atsevišķa vārdšķira un ir iekļauts lietvārda aprakstā.

Līdzīgs princips izmantots arī sengrieķu un latīņu gramatikās, kur lietvārds tiek aplūkots kopā ar īpašības vārdu un arī skaitļa vārdu, lietojot apzīmējumu “nomens” (grieķu ὄνομα, latīņu nomen), jo visām trim vārdšķirām ir vienas un tās pašas gramatiskās kategorijas – dzimte, skaitlis, locījums, sk., piemēram, Dionīsija Trāķieša (Διονύσιος ὁ Θρᾷξ) “Gramatikas mākslu” (Τέχνη Γραμματικῆ, 2. gs. p. m. ē.) un Prisciāna (Priscianus Caesariensis) gramatiku “Gramatikas pamati” (Institutiones Grammaticae) (m. ē. 5. gs.). Šāda lietvārda, resp., nomena, apraksta tradīcija dažādu Eiropas valodu gramatikās saglabājās vairākus gadsimtus.

Mūsdienu valodniecībā tā vairs netiek turpināta, lietvārds, īpašības un skaitļa vārds tiek aprakstīts kā trīs dažādas vārdšķiras. Turklāt teikumā galvenais ir lietvārds, kas, būdams teikuma priekšmeta, papildinātāja vai nomināla izteicēja funkcijā, kā apzīmētāju piesaista īpašības vārdu vai skaitļa vārdu, kuru gramatiskās formas parasti ir atkarīgas no lietvārda, t. i., lietvārds nosaka, kādās formās tam pieskaņosies īpašības vai skaitļa vārds. Piemēram, teikumā Plašo līdzenumu apspīdēja spoža saule īpašības vārdi plašo un spoža ir pieskaņojušies lietvārdiem līdzenumu (vīriešu dzimtes vienskaitļa akuzatīvā) kā papildinātājam un saule (sieviešu dzimtes vienskaitļa nominatīvā) kā teikuma priekšmetam.

Pēc nozīmes lietvārdiem ikvienā valodā parasti iespējams šķirt šādas grupas:

1)     sugas vārdi, kas nosauc jebkuru no līdzīgiem priekšmetiem, piemēram, koks, krūms, liepa, lazda, cilvēks, māte, tēvs, suns, kaķis, akmens, mēness, un īpašvārdi, kas nosauc vienu no līdzīgiem priekšmetiem; īpašvārdi ir personvārdi (Ieva, Maija, Jānis, Ingus), dzīvnieku vārdi (suns Peksis, kaķis Muris, govs Pērle), ģeogrāfiskie nosaukumi (Liepāja, Latvija, Gaiziņš, Baltijas jūra), iestāžu un organizāciju nosaukumi (Latvijas Universitāte, Veselības ministrija, Apvienoto Nāciju Organizācija) utt.;

2)     konkrētas (galds, krēsls, diena, nakts) un abstraktas nozīmes lietvārdi (laime, jaunība, domas, iecere);

3)     skaitāmi (koks, zieds, logs, kaķis, suns) un neskaitāmi (ūdens, grīda, smiltis, cukurs, arī prieks, bēdas, smiešanās) lietvārdi;

4)     kopuma vārdi (pūlis, tauta, saime, bars, arī priedājs, krūmaine, egliena);

5)     vielas vārdi (piens, ūdens, sāls, māls) un tamlīdzīgi.

Lietvārda gramatisko formu klāsts, t. i., skaitļa, dzimtes un locījuma kategorija, valodās kopumā var būt atšķirīgs.  

Lietvārda skaitlis ir universāla kategorija, jo gandrīz visās valodās tiek izteikta atšķirība starp “viens” un “daudz” (retāk arī “viens – divi – daudz” vai “viens – neliels daudzums – daudz). Sintētiskajās valodās, pie kurām pieder arī latviešu valoda, lietvārda skaitlis tiek norādīts ar galotni. Piemēram, latviešu valodā visiem lietvārdiem ir atšķirīgas galotnes vienskaitlī un daudzskaitlī abās dzimtēs un visos locījumos, sal. tēvs – tēvi, tēva – tēvu, tēvam – tēviem utt., lietus – lieti, lietus – lietu, lietum – lietiem utt., māsa – māsas, māsas – māsu, māsai – māsām utt., zivs – zivis, zivs – zivju, zivij – zivīm un tā tālāk. Taču, piemēram, angļu valodā lietvārdiem vienskaitlī īpašas galotnes nav, bet daudzskaitlī parasti tiek pievienota galotne -s: cat – cats ‘kaķis – kaķi’, pine – pines ‘priede – priedes’, day – days ‘diena – dienas’; ir daži izņēmumi, kam daudzskaitlī tiek pievienota galotne -en: ox – oxen ‘vērsis – vērši’, child – children ‘bērns – bērni’. Savukārt vācu valodā daudzskaitļa izteikšanā vīriešu dzimtes lietvārdiem plaši tiek izmantota skaņu mija, t. s. umlauts (vācu Umlaut): der Bruder – die Brüder ‘brālis – brāļi’, der Gast – die Gäste ‘viesis – viesi’, der Wolf – die Wölfe ‘vilks – vilki’, (līdzīgi arī angļu valodā foot – feet ‘pēda – pēdas’, tooth – teeth ‘zobs – zobi’, mouse – mice ‘pele – peles’), bet sieviešu dzimtes lietvārdiem – galotne -en, sal. die Blume – die Blumen ‘puķe ‒ puķes’, die Rose – die Rosen ‘roze – rozes’, die Fichte – die Fichten ‘priede – priedes’.

Lietvārda dzimte nav universāla kategorija, jo tā gramatiski tiek izteikta tikai daļā valodu. Piemēram, somu, igauņu, lībiešu (somugru, resp., urāliešu valodās), japāņu, korejiešu, turku, mongoļu un ķīniešu valodā gramatiskas dzimtes nav. Taču lielākajā daļā indoeiropiešu valodu, kā arī afroaziātiskajās (arābu, ebreju, somāliešu, maltiešu u. c.), Ziemeļkaukāza (avāru, lezgīnu, čečenu u. c.), dravīdu (tamilu, telugu, malajalamu u. c.) un citu saimju valodās lietvārdam ir dzimtes kategorija.

Indoeiropiešu valodās ir sastopama trīs dzimšu (“vīriešu – sieviešu – nekatrā”) vai divu dzimšu (“vīriešu – sieviešu”, arī “kopdzimte – nekatrā dzimte”) sistēma. Trīs lietvārda dzimtes ir daļā romāņu (rumāņu, arī latīņu), slāvu (čehu, poļu, krievu) un ģermāņu (vācu, islandiešu, norvēģu) valodu, kā arī (sen)grieķu valodā. Trīs lietvārda dzimtes bijušas arī senprūšu valodā – mūsdienās jau izzudušajā baltu valodā ‒ un, iespējams, arī baltu pirmvalodā. “Vīriešu – sieviešu” dzimtes pretstatījums ir latviešu, lietuviešu, spāņu, portugāļu, īru, velsiešu, hindi un citās valodās. Savukārt “kopdzimtes – nekatrās” dzimtes opozīcija ir nīderlandiešu, dāņu un zviedru valodā, kur vīriešu un sieviešu dzimtes vārdi, kas nosauc dzīvas būtnes, apvienojušies t. s. kopdzimtē, turpretī nedzīvu priekšmetu nosaukumi ir nekatrajā dzimtē. Tātad dzimtes pretstats minētajās valodās balstās uz jēdzienu “dzīvs – nedzīvs”. Vairākās indoeiropiešu valodās, piemēram, angļu un persiešu valodā, gramatiskas dzimtes kategorijas nav.

Dzimtes atšķirības parasti tiek izteiktas ar galotni, piemēram, latviešu valodā lietvārdi ir vai nu vīriešu dzimtē (galotne -s, -is, -us – tēvs, koks, brālis, zutis, lietus, klepus), vai arī sieviešu dzimtē (galotne -a, -e, -s – māsa, iela, māte, priede, zivs, pils). Taču, piemēram, vācu valodā lietvārda dzimti rāda artikuls, sal. vīriešu dzimtē der Vater ‘tēvs’, der Hund ‘suns’, der Tisch ‘galds’, sieviešu dzimtē die Mutter ‘māte’, die Katze ‘kaķis’, die Küche ‘virtuve’, nekatrajā dzimtē das Haus ‘māja, nams’, das Fenster ‘logs’, das Geld ‘nauda’. No ļoti sena valodas attīstības posma ir saglabājusies lietvārda dzimtes atšķirības izteikšana ar dažādām saknēm vārdiem, kas attiecas uz cilvēku vai ļoti seniem mājdzīvniekiem, piemēram, latviešu valodā māte un tēvs, brālis un māsa, vīrs un sieva, vista un gailis, govs un vērsis.

Lietvārda locījums ir lietvārda gramatiskā kategorija, kas sastopama lielākajā daļā pasaules valodu. Taču locījumu skaits var būt ļoti atšķirīgs – divi (persiešu valodā), trīs (arābu valodā), četri (vācu, islandiešu, īru valodā), pieci (rumāņu, grieķu valodā), seši (turku, slovēņu, krievu, latīņu valodā), septiņi (latviešu, lietuviešu, čehu, armēņu valodā), četrpadsmit igauņu valodā, astoņpadsmit ungāru valodā, 64 cezu valodā. Tā kā lietvārda locījums norāda uz dažādām priekšmetu, procesu vai pazīmju attieksmēm, tad tam ir ļoti svarīga loma teikuma struktūrā. Teikumā vissvarīgākie locījumi ir nominatīvs (teikuma priekšmets) un akuzatīvs (papildinātājs), kas arī veido minimālo locījumu klāstu, piemēram, persiešu valodā. Teikuma struktūrā nākamie svarīgie locījumi ir ģenitīvs (izsaka piederību) un datīvs (netiešais papildinātājs). Citi locījumi parasti saistīti ar dažādu darbības un priekšmetu attieksmju nianšu īstenošanos – instrumentālis, lokatīvs, ablatīvs, dažādi vietas locījumi (piemēram, adesīvs, allatīvs, inesīvs, illatīvs, esīvs, elatīvs, translatīvs) un citi. Īpašs locījums ir vokatīvs, kas nosauc uzrunāto personu, arī mājdzīvnieku. Daudzās valodās vokatīva nozīmē tiek lietots nominatīvs vai, retāk, akuzatīvs.

Lietvārda locījumu parasti izsaka ar galotni, taču iespējami arī citi gramatiski līdzekļi. Piemēram, latviešu valodā lietvārdu locījumu norāda galotne (kas vienlaikus izsaka arī dzimti un skaitli), sal. vīriešu dzimtes vienskaitlī NOM tēv-s, GEN tēv-a, DAT tēv-am, ACC tēv-u, INS (ar) tēv-u, LOC tēv-ā, VOC tēv-ø! Vācu valodā lietvārda locījumu (arī dzimti un skaitli) rāda tā artikuls, piemēram, vīriešu dzimtes vienskaitlī NOM der Vater, GEN des Vaters, DAT dem Vater, ACC den Vater.

Lietvārdiem valodā iespējami arī dažādi locīšanas tipi jeb deklinācijas, kas tiek šķirtas pēc noteiktām pazīmēm atkarībā no valodas sistēmas un arī konkrētas valodas apraksta tradīcijām. Tāpēc deklināciju skaits var būt ļoti atšķirīgs, turklāt pat radniecīgās valodās deklinācijas ne vienmēr tiek norobežotas pēc vienotiem principiem. Piemēram, latviešu valodas lietvārdiem ir sešas deklinācijas, lietuviešu, latīņu un īru valodā piecas, čehu valodā četrpadsmit, islandiešu valodā divas deklinācijas. Turpretī angļu valodā lietvārdiem deklināciju nav.

Lietvārdi parasti tiek aplūkoti ikvienas valodas vārdšķiru, kā arī teikuma sintaktiskās struktūras aprakstā. Tādējādi lietvārds, tā gramatiskās kategorijas un darināšana ir viens no morfoloģijas, resp., gramatikas, pamattematiem, piemēram, Duglasa Baibera (Douglas Biber) u. c. “Longmena runātas un rakstītas angļu valodas gramatikā” (Longman Grammar of Spoken and Written English, 2000), “Latviešu valodas gramatikā” (2013, atk. izd. 2015) Dainas Nītiņas un Jura Grigorjeva redakcijā, “Mūsdienu lietuviešu valodas gramatikā” (Dabartinės lietuvių kalbos gramatika, 1996) Vītauta Ambraza (Vytautas Ambrazas) redakcijā, Dzintras Paegles “Latviešu literārās valodas morfoloģijā” (2003), Aldonas Paulauskienes (Aldona Paulauskienė) “Lietuviešu valodas morfoloģijā” (Lietuvių kalbos morfoloģija, 1994).

Īpašs pētījumu objekts valodniecībā ir lietvārda gramatiskās kategorijas – dzimte, skaitlis, locījums, izmantojot dažādas sinhroniskās vai diahroniskās valodniecības metodes, piemēram, tipoloģiskajā valodniecībā Grevila Korbeta (Greville Corbett) grāmatās “Dzimte” (Gender, 1991) un “Skaitlis” (Number, 2000), Berija Bleika (Barry Blake) monogrāfijā “Locījums” (Case, 1994).