Lietvārda locījums ir lietvārda gramatiskā kategorija, kas sastopama lielākajā daļā pasaules valodu. Taču locījumu skaits var būt ļoti atšķirīgs – divi (persiešu valodā), trīs (arābu valodā), četri (vācu, islandiešu, īru valodā), pieci (rumāņu, grieķu valodā), seši (turku, slovēņu, krievu, latīņu valodā), septiņi (latviešu, lietuviešu, čehu, armēņu valodā), četrpadsmit igauņu valodā, astoņpadsmit ungāru valodā, 64 cezu valodā. Tā kā lietvārda locījums norāda uz dažādām priekšmetu, procesu vai pazīmju attieksmēm, tad tam ir ļoti svarīga loma teikuma struktūrā. Teikumā vissvarīgākie locījumi ir nominatīvs (teikuma priekšmets) un akuzatīvs (papildinātājs), kas arī veido minimālo locījumu klāstu, piemēram, persiešu valodā. Teikuma struktūrā nākamie svarīgie locījumi ir ģenitīvs (izsaka piederību) un datīvs (netiešais papildinātājs). Citi locījumi parasti saistīti ar dažādu darbības un priekšmetu attieksmju nianšu īstenošanos – instrumentālis, lokatīvs, ablatīvs, dažādi vietas locījumi (piemēram, adesīvs, allatīvs, inesīvs, illatīvs, esīvs, elatīvs, translatīvs) un citi. Īpašs locījums ir vokatīvs, kas nosauc uzrunāto personu, arī mājdzīvnieku. Daudzās valodās vokatīva nozīmē tiek lietots nominatīvs vai, retāk, akuzatīvs.
Lietvārda locījumu parasti izsaka ar galotni, taču iespējami arī citi gramatiski līdzekļi. Piemēram, latviešu valodā lietvārdu locījumu norāda galotne (kas vienlaikus izsaka arī dzimti un skaitli), sal. vīriešu dzimtes vienskaitlī NOM tēv-s, GEN tēv-a, DAT tēv-am, ACC tēv-u, INS (ar) tēv-u, LOC tēv-ā, VOC tēv-ø! Vācu valodā lietvārda locījumu (arī dzimti un skaitli) rāda tā artikuls, piemēram, vīriešu dzimtes vienskaitlī NOM der Vater, GEN des Vaters, DAT dem Vater, ACC den Vater.