Vēstures un valodniecības literatūrā par senprūšiem mēdz saukt baltu valodu izloksnēs runājošos Prūsijas pirmiedzīvotājus, lai tos nodalītu no prūšiem – vāciskās Prūsijas hercogistes un vēlāk Prūsijas Karalistes iedzīvotājiem (vācu Preussen, Preußen).

Līdz Vācu ordeņa iebrukumam 13. gs. sākumā senprūšu valoda senprūšu apdzīvotājās zemēs funkcionēja kā sarunvaloda visiem sabiedrības slāņiem. 13. gs. šeit dzīvoja vairāk nekā 170 tūkstošu baltu sentautu piederīgo. Izveidojoties Vācu ordeņa valstij, par dominējošo senprūšu zemēs kļuva vācu valoda. Senprūšu valoda kļuva par tikai zemāko sabiedrības slāņu, lielākoties zemnieku, ikdienas valodu. Valodas marginalizāciju sabiedrībā pastiprināja masveida zemju kolonizācija ar ienācējiem no vācu zemēm, kā arī daļēja lietuviešu un poļu valodā runājošo klātbūtne. Tā rezultātā 14.–15. gs. mijā no aptuveni 250 tūkstošiem iedzīvotāju tikai aptuveni puse bija senprūši. Līdz ar baznīcas reformāciju izveidojoties sekulārajai Prūsijas hercogistei, 16. gs. vidū bija mēģinājumi nedaudz plašāk senprūšu valodu izmantot arī baznīcā, izdodot trīs katehismus. 17. gs. pēc tā vairs nebija vajadzības, jo acīmredzot praktiski visi senprūši bija divvalodīgi.

Vēsturiskas liecības par pēdējiem senprūšu valodas runātājiem ir no 18. gs. sākuma. Senprūšu valodas izzušanu veicināja vairāki faktori:

1) divvalodība un senprūšu valodas zemais prestižs, salīdzinājumā ar konkurējošajām vācu, lietuviešu un poļu valodām;

2) demogrāfiskās izmaiņas senprūšu zemēs – masveida imigrācija, kas samazināja senprūšu izcelsmes iedzīvotāju relatīvo daudzumu;

3) epidēmijas, kas vēl vairāk samazināja valodas pratēju skaitu.

Senprūšu valoda ir saglabājusies nedaudzos rakstu pieminekļos. Starp tiem ir pieci lielāki avoti, no kuriem divas vārdnīcas rokrakstā un trīs katehismi iespiestā veidā, kā arī neliels skaits īsāku un fragmentāru materiālu.

Vecākais zināmais oriģinālais teksts senprūšu valodā un arī vispār kādā no baltu valodām ir neliela divrinde, kas uzrakstīta 14. gs. otrajā pusē. Tā ir ierakstīta Bāzeles universitātes foliantā 63r (Codex basiliensis, signatūra F.V.2) pēc Nikola Orema (Nicole Oresme) traktāta “Jautājumi par četrām meteoroloģijas grāmatām” (Questiones Super Quattor Libros Meteororum), kas datēts ar 1369. gadu.

Agrākais no lielajiem senprūšu valodas pieminekļiem ir Elbingas vācu-senprūšu vārdnīca jeb vokabulārs. Tā nosaukta pēc atrašanas vietas Elbingas (tagad Elblonga Polijā) pilsētā. Manuskripts ir noraksts, kas veikts ap 1400. gadu. Vārdnīcas oriģināls, domājams, varētu būt sastādīts jau 13. gs. beigās vai 14. gs. pašā sākumā. Tajā iekļauti 802 vārdi, galvenokārt tikai lietvārdi, kā arī nedaudzi īpašības vārdi tematiskās grupās. Piemineklis pārstāv Pamedes novada senprūšu valodas izloksni.

Otru senprūšu vārdnīcu ap 1517.–1526. g. sarakstītajā “Prūsijas hronikā” (Preussische Chronik) ievietojis Simons Grūnavs (Simon Grunau). Tajā ir ap 100 vārdu, kas rakstīti bez jebkādas noteiktas secības. Saglabājušies vairāki hronikas noraksti. Vairumā no tiem senprūšu vārdi tulkoti vācu, bet vienā – latīņu valodā.

1545. g. Kēnigsbergā iespiesti divi katehismi senprūšu valodā. Katrā no šiem katehismiem, kuru saturs ir vienāds, bez priekšvārda vācu valodā ir kristīgās mācības pamatteksti: desmit baušļu, ticības apliecība, tēvreize, kristības un svētā vakarēdiena formulas paralēli vācu un senprūšu valodā. Pirmā izdevuma tulkojumā tika atklātas nepilnības, tādēļ sagatavots un iespiests otrs izdevums, kura senprūšu teksts ir daļēji atšķirīgs.

1561. g. Kēnigsbergā izdots plašākais senprūšu valodas rakstu piemineklis – Mārtiņa Lutera Mazā katehisma jeb “Enhiridiona” (Enchiridion. Der kleine Catechismus für die gemeine Pfarrherrn und Prediger) tulkojums senprūšu valodā ar paralēlu tekstu vācu valodā. Kā tulkotājs minēts Pabēču (Pobeten) baznīcas mācītājs Ābels Vils (Abel Will). Tulkojumu viņam bija palīdzējis veikt tās pašas baznīcas tulks Pauls Megots (Paul Megott). Bez paša katehisma, kur jautājumu un atbilžu veidā ir izskaidrotas kristīgās ticības pamatmācības, grāmata ir papildināta arī ar laulību un kristību ceremonijās lietojamajiem tekstiem. Visi trīs katehismi ir rakstīti Sembas novada izloksnēs.

Bez šiem galvenajiem avotiem ir arī vēl vairāki īsāki un fragmentāri teksti, kā arī diezgan plašs vietvārdu un personvārdu materiāls.

Senprūšu valodas avotos izmantoti dažādi gotiskā raksta paveidi. Skaņu apzīmēšana balstās sava laika vācu valodas rakstības tradīcijā. Līdzīgi kā tajā, arī senprūšu valodas pieminekļu rakstība ir nenostabilizējusies un neviennozīmīga.

Elbingas vārdnīcā patskaņu īsums reizēm apzīmēts ar sekojoša līdzskaņa burta dubultojumu, piemēram, buttan ‘māja’, lubbo ‘luba’, meddo ‘medus’, bet patskaņu garums – ar sekojošu vēl vienu tā paša vai cita patskaņa burtu, piemēram, liede ‘līdaka’, seyr ‘sirds’, wosee ‘kaza’. Visai bieži izmantotas arī abreviatūras atsevišķu skaņu vai zilbju apzīmēšanai. Katehismos patskaņu īsums apzīmēts biežāk. Patskaņu garums pirmajā un otrajā katehismā apzīmēts ar papildus patskaņa burtu.

Trešajā katehismā garš patskanis vai pagarināts divskaņa komponents bieži apzīmēts ar gulošu viļņveida svītru virs burta, piemēram, endeirīt ‘ieraudzīt’, newīnts ‘devītais’, kaūlins ‘kaulus’.

Līdzskaņu apzīmējums samērā konsekvents, taču nav šķirts balsīgais /z/ no nebalsīgā /s/. Abi rakstīti ar <s>, piemēram, sunis ‘suns’ : semmē ‘zeme’. Līdzskanis /š/ apzīmēts ar burtkopu <sch>. Palatalizētie līdzskaņi palaikam ir apzīmēti ar burtu <i> vai <y> aiz šīs skaņas, piemēram, piēncts ‘piektais’ (citur penckts), giēidi ‘gaida’.

Senprūšu valodas skaņu sistēmu nevar pilnīgi droši rekonstruēt, taču pamatos tā neatšķiras no latviešu un lietuviešu fonoloģiskajām sistēmām. Patskaņiem fonoloģiski nozīmīgs ir to garums – tiek šķirti īsie un garie patskaņi. Elbingas vārdnīcā atspoguļotajā Pamedes dialektā ir bijuši četri īsie /i, u, e, a/ un četri garie /ī, ū, ē, ā/ patskaņi. Pēdējais, kurā sakrituši baltu *ā un *ō, visdrīzāk fonētiski realizēts kā labiāls [ɔ̄].

Katehismu pamatā esošā Sembas dialekta īso patskaņu sistēma ir līdzīga, bet garie patskaņi pārveidoti, daļēji sašaurināti vai diftongizēti. Turklāt, šķiet, ka baltu *ā un *ō refleksi ir atšķirīgi – *ā > ū, bet *ō > ^oū. Šai dialektā garo un īso patskaņu opozīcija bija saglabāta tikai uzsvērtā pozīcijā. Neuzsvērtā pozīcijā garumi bijuši jau saīsināti.

Divskaņu sistēmu veido /au/, /ai/, /ei/. Pēdējais saglabāts arī gadījumos, kad austrumbaltu valodās uzsvērtā pozīcijā kļuvis par /ie/, piemēram, deiws ‘dievs’ – latviešu dievs, lietuviešu dievas.

Senprūšu valodā visās pozīcijās saglabāti patskaņu tautosilabiskie savienojumi ar /n/ – /an, en, in, un/, piemēram, deiwan ‘dievu’, piēncts ‘piektais’, mārtin ‘vedeklu’, lunkan ‘lūks’. Izteikts arī viedoklis, ka katehismu laikmetā varbūt šo savienojumu vietā bija radušies nazālie patskaņi, kas tikai rakstīti ar burtu kombināciju: patskanis + <n>.

Līdzskaņu sistēmas pamatu veido fonēmas /p, t, k, b, d, g, s, z, m, n, v, l, r, j/. Līdzskaņa [š] fonoloģiskais statuss nav īsti skaidrs. Atšķirībā no austrumbaltu valodām senprūšu valodā nav afrikātu (c, dz, č, dž). Līdzīgi kā lietuviešu valodā arī senprūšu valodā ir bijis pretstats starp cietiem un mīkstinātiem jeb palatalizētiem līdzskaņiem – b-b', p-p', t-t' utt. priekšējās rindas patskaņu priekšā, kas reizēm atspoguļots rakstos, piemēram, piēncts ‘piektais’. Baltu *š un *s sakrituši par s, sal. seyr ‘sirds’ (lietuviešu širdis), snaygis ‘sniegs’ (lietuviešu sniegas); bet *ž > z, piemēram, semmē ‘zeme’ (lietuviešu žemė). Jauns /š/ radies no savienojuma *si̯ – schuwikis ‘kurpnieks’, schan ‘šo’. Vēlāk sistēmā kā perifēras fonēmas ienākušas arī /c, f, h/. Baltu savienojumi *dl, *tl vismaz daļēji saglabāti – addle ‘egle’, ebsentliuns ‘iezīmējis’ (lietuviešu paženklijęs), bet clokis ‘lācis’ < *tlākis, piuclan ‘sirpis’ < *pjūtlan (lietuviešu pjūklas).

Senprūšu valodas prosodiskajai sistēmai ir bijis raksturīgs brīvais vārda uzsvars. Par to liecina piemēri ar apzīmētu patskaņu garumu vairākzilbju vārdu uzsvērtajās zilbēs – pallapsaey ‘baušļi’, kaimīnan ‘kaimiņu’, prābutskan ‘mūžīgu’. Saglabāti divu tipu nomenu uzsvara modeļi – ar baritonu jeb pastāvīgu uzsvaru celmā un ar mobilu jeb mainīgu uzsvara vietu.

Atšķirīgs komponentu apzīmējums rāda, ka senprūšu valodā vismaz divskaņos ir saglabāta divu baltu zilbes intonāciju vai to refleksu opozīcija. Divskaņos ar cirkumfleksa intonāciju trešajā katehismā visai regulāri pirmais komponents apzīmēts ar gulošu svītru virs burta, kas norāda tā garu izrunu, piemēram, dsk. ak. āusins ‘auss’ (: latviešu àuss, lietuviešu vsk. ak. aũsį); vsk. ģen. ālgas ‘alga’ (: latviešu àlga, lietuviešu vsk. ak. al̃gą). Divskaņos ar akūta intonāciju reizēm guloša svītra likta uz otrā patskaņa komponenta, piemēram, dsk. ak. kaūlins ‘kauls’ (: latviešu kaũls, lietuviešu káulas). Taču lielākoties šādās zilbēs papildus zīmju nav, kas var liecināt, ka abu divskaņu elementu garums bija līdzīgs. Izteikts viedoklis, ka fonētiski senprūšu valodas intonācijas varētu būt bijušas tuvākas lietuviešu valodas žemaišu izlokšņu, nevis latviešu vai lietuviešu aukštaišu izlokšņu zilbes intonācijām.

Senprūšu valodas morfoloģiskā sistēma ir pamatos līdzīga lietuviešu un latviešu valodas sistēmai. Tiek šķirtas tās pašas vārdšķiras, tomēr nevienas morfoloģiskais apraksts nav pilnīgs ierobežotā valodas materiāla dēļ.

Lietvārdiem, īpašības vārdiem, skaitļa vārdiem, vietniekvārdiem un divdabjiem ir dzimtes, skaitļa un locījuma kategorija. Senprūšu valodā atšķirībā no austrumbaltu valodām līdzās vīriešu un sieviešu dzimtei ir saglabājusies arī nekatra dzimte lietvārdiem, piemēram, assaran ‘ezers’ (: latviešu ezers, lietuviešu ežeras); meddo (: latviešu medus, lietuviešu medus); median ‘mežs’ (: latviešu mežs, lietuviešu (dialektisms) medžias). Nekatras dzimtes formas ir arī īpašības vārdiem un vietniekvārdiem.

Sastopami divi skaitļi – vienskaitlis un daudzskaitlis. Katehismu tekstos ir atrodamas piecu locījumu formas – nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, vokatīvs. Instrumentāļa un lokatīva funkcijas pilda konstrukcijas ar prievārdiem, piemēram, sen wissans pērgimmans ‘ar visām radībām’, sen stesmu wirdan ‘ar to vārdu’ un an maian kraugen ‘manās asinīs’, en wissans nautins ‘visās rūpēs’.

Īpašības vārdiem ir fiksētas gan salīdzināmās pakāpes, piemēram, urs ‘vecs’, dsk. ak. ur-ais-ins ‘vecākus’, vsk. ak. ucka kusl-ais-in ‘visvājāko’, gan nenoteiktās un noteiktās galotnes, piemēram, vsk. ak. walnenenn-ien ‘labo’.

Personas vietniekvārdiem as ‘es’, tou ‘tu’, kā arī atgriezeniskajam vietniekvārdam saglabātas vecākas vsk. dat. fomas – mennei, tebbei, sebbei. Vietniekvārdiem mes ‘mēs’, ioūs ‘jūs’ saglabātas supletīvas paradigmas, sal. nom. mes : ģen. noūson, nom. ioūs : ak. wans. Kā trešās personas vietniekvārds lietots tāns ‘viņš’. Piedrības vietniekvārdi ir mais ‘mans’, twais ‘tavs’, swais ‘savs’. Norādāmais vietniekvārds stas ‘tas’, sta ‘tā’. Tekstos lietoti arī vietniekvārdi kas ‘kas, kurš’, schis ‘šis’, kawīds ‘kāds’, stawīds ‘tāds’, subs ‘pats’, vsk. ak. kittan ‘citu’ u. c.

Darbības vārdu sistēmā šķirtas izteiksmes, laika, personas un skaitļa kategorijas konjugējamām formām, kā arī kārtas, dzimtes, skaitļa un locījuma kategorijas divdabjiem. Izteiksmju sistēmu veido īstenības izteiksme jeb indikatīvs, piemēram, ast ‘ir’, pavēles izteiksme jeb imperatīvs, piemēram, d-ai-s ‘dod’, s-ei-ti ‘esiet’, vēlējuma izteksme jeb kondicionālis, piemēram, bou-lai ‘būtu’. Imperatīva 3. personas formu, piemēram, bou-sei ‘lai ir’ mēdz uzskatīt arī par atsevišķu izteiksmi – optatīvu vai permisīvu.

Īstenības izteiksmē sastopamas tagadnes (dāst ‘dod’), pagātnes, (dai ‘deva’) un nākotnes formas, turklāt nākotni katehismos parasti veido analītiski ar palīgverbu wirst un pagātnes darāmās kārtas divdabi (stai wīrst boūuns ‘viņi būs’, wīrstai aupallussis ‘(jūs) atradīsiet’).

Verbiem ir divi skaitļi un trīs personas. Trešajā personā nav skaitļu opozīcijas (stas ast ‘tas ir’ : stai ast ‘tie ir’). Īpašas vienskaitļa pirmās un otrās personas formas lietotas reti, parasti to funkciju veic trešās personas forma – as, tu, stas druwē ‘es, tu, viņš tic’, bet daudzskaitlī – druwēmai ‘ticam’, druwētei ‘ticat’. Līdzās tiešajām sastopamas arī verbu atgriezeniskās formas – etlāikusin ‘atturas’, endāst sien ‘notiek’.

Tekstos droši sastopami trīs lokāmie divdabji: darāmās kārtas tagadnes (skellā-nt-s ‘parādā esošs’) un pagātnes (billī-uns ‘runājis’), kā arī ciešamās kārtas pagātnes (perklantī-t-s ‘nolādēts’) divdabji. Tikai viena forma – poklausī-man-as ‘paklausāmas’ – tiek parasti skaidrota kā ciešamās kārtas tagadnes divdabis.

Raksturīga senprūšu valodas darbības vārdu iezīme ir trīs dažādas cilmes nenoteiksmes formas – ar galotnēm -t, -twei, -ton, kuras katehismos lietotas bez nozīmes atšķirības (dāt, dātwei, daton ‘dot’).

Senprūšu valodas sintakses īpatnības nav droši atklājamas, jo visi trīs katehismi ir tulkoti lielākoties vārdu pa vārdam, tādējādi atspoguļojot nevis senprūšu valodas, bet gan vācu oriģinālteksta sintaksi.

Senprūšu valodas pieminekļos fiksēts nedaudz vairāk par 2200 leksēmām. Katehismos atrodami galvenokārt ar kristietību saistīti vārdi, bet vārdnīcas sniedz arī materiālu no citām jomām. Senprūšu valodas leksiku veido no agrākiem valodas vēstures posmiem mantoti vārdi, senprūšu valodas jaundarinājumi, kā arī aizguvumi no citām valodām. Senāko leksikas slāni veido no indoeiropiešu pirmvalodas mantotā leksika, kas bieži kopīga ar citām baltu valodām, piemēram, wijrs ‘vīrs’ (latviešu vīrs, lietuviešu vyras), ackis ‘acis’ (latviešu acs, lietuviešu akis), sunis ‘suns’ (latviešu suns, lietuviešu šuo), saule ‘saule’ (latviešu saule, lietuviešu saulė), pilnan ‘pilnu’ (latviešu pilns, lietuviešu pilnas), postāt ‘kļūt, tapt’ (latviešu stāt, lietuviešu stoti).

Senprūšu valodā sastopama leksika, kas kopīga baltu un slāvu valodām, piemēram, galwo ‘galva’ (latviešu, lietuviešu galva, senslāvu glava, poļu głowa, krievu golova), ragis ‘rags’ (latviešu rags, lietuviešu ragas, senslāvu rogъ, poļu, krievu rog), warne ‘vārna’ (latviešu vārna, lietuviešu varna, senslāvu vrana, poļu wrona, krievu vorona). Atsevišķos gadījumos senprūšu leksika saskan ar slāvu valodām, taču atšķiras no latviešu un lietuviešu valodas, piemēram, assanis ‘rudens’ (senslāvu esenь, krievu osenь), bet latviešu rudens, lietuviešu ruduo; pintis ‘ceļš’ (senslāvu pǫtь, poļu pąć, krievu putь), bet latviešu ceļš, lietuviešu kelias; maldai ‘jauni’ (senslāvu mladъ, poļu młody, krievu molodoj), bet latviešu jauns, lietuviešu jaunas.

Senprūšu valodā sastopama arī tikai baltu valodām raksturīgā kopīgā leksika, piemēram, braydis ‘alnis’ (latviešu briedis ‘alnis; briedis’, lietuviešu briedis ‘alnis’), labs ‘labs’ (latviešu labs, lietuviešu labas), sirgis ‘ērzelis’ (latviešu zirgs, lietuviešu žirgas ‘jājamzirgs’).

Visai bieži senprūšu valodas vārdi var saskanēt ar lietuviešu leksiku, bet atšķirties no latviešu valodas, piemēram, antis ‘pīle’ (lietuviešu antis), bet latviešu pīle; ausis ‘zelts’ (lietuviešu auksas), bet latviešu zelts; krawian ‘asinis’ (lietuviešu kraujas), bet latviešu asinis; waix ‘kalps’ (lietuviešu vaikas ‘bērns)’, bet latviešu bērns.

Retos gadījumos senprūšu leksika saskan ar latviešu, bet atšķiras no lietuviešu valodas, piemēram, nabis ‘naba’ (latviešu naba), bet lietuviešu bamba; salme ‘salmi’ (latviešu salmi), bet lietuviešu šiaudai.

Senprūšu valodas leksika bagātināta arī ar jaundarinājumiem – salikteņiem, piemēram, lauka-gerto ‘laukirbe’, maluna-stabis ‘dzirnakmens’, crauya-wirps ‘asinslaidējs’, un atvasinājumiem, piemēram, ar piedēkli -ik-: genix ‘dzenis’, prēisiks ‘ienaidnieks’, stūndiks ‘stundiņa’; ar piedēkli -ing-: nigīdings ‘nekaunīgs’, niqāitings ‘negribīgs’, aulāikings ‘atturīgs’; ar priedēkli au-: au-lāut ‘nomirt’, au-dāt sien ‘notikt’, au-schaudītwei ‘uzticēties’.

Valodu kontaktu rezultātā senprūšu valodā ir visai daudz aizguvumu no kaimiņtautu valodām – no slāviem un ģermāņiem, piemēram, pyculs ‘elle’ (no rietumslāvu *pьkъlъ), sabatico ‘sestdiena’ (no poļu sobotka), swetan ‘pasaule’ (no rietumslāvu *světъ), kelmis ‘cepure’ (no ģermāņu *helmaz), kīrki ‘baznīca’ (no vācu Kirche), russis ‘zirgs’ (no vācu Ross), tapali ‘tāfele, plāksne’ (no vācu Tafel).