Artikulācijas ziņā līdzskanis ir skaņa, kuras izrunas laikā balss traktā veidojas sašaurinājums vai pilnīgs slēgums, līdz ar to atšķirībā no patskaņa tam ir noteikts artikulācijas centrs jeb fokuss. Vairākums līdzskaņu pasaules valodās ir pulmoniski, t. i., tiek izrunāti uz izelpojamās gaisa plūsmas pamata; ievērojami retāk ir sastopami nepulmoniski līdzskaņi, kuru izrunai nepieciešamā gaisa plūsma nav saistīta ar plaušām (klikšķi, implozīvie un ežektīvie līdzskaņi). No akustikas viedokļa līdzskaņu raksturīgākā iezīme ir trokšņa komponenti spektrā, kas rodas, gaisa plūsmai pārvarot šķērsli runas aparātā. Līdzīgi patskaņiem, noteiktos apstākļos līdzskaņi var veidot zilbes virsotni, taču zilbiski līdzskaņi pasaules valodās ir sastopami samērā reti, savukārt savienojumā ar patskani tādi nav iespējami vispār.
Saistītie šķirkļi
Līdzskaņi.
Satura rādītājs
Tradicionāli pasaules fonētikā līdzskaņi tiek raksturoti pēc balsīguma, artikulācijas vietas un artikulācijas veida.
Balsīgums ir balssaišu vibrācijas auditīvais rezultāts; pēc šīs pazīmes līdzskaņus iedala balsīgos (piemēram, [d], [z], [ʣ]) un nebalsīgos (piem., [t], [s], [ʦ]). Nebalsīgo līdzskaņu izrunas laikā balssaites ir atplestas un nevibrē, tāpēc šo līdzskaņu spektrā parādās tikai troksnis; balsīgo līdzskaņu artikulācijas laikā balssaites ir sakļautas un vibrē, tāpēc troksni spektrā papildina balssaišu vibrācijas radītie tonālie komponenti.
Artikulācijas vietas pazīme ir saistāma ar vietu balss traktā, kur veidojas šķērslis. Biežāk pēc šī parametra izšķir bilabiālus (piemēram, [b], [ɸ]), labiodentālus (piemēram, [ɱ], [v]), dentālus (piemēram, [θ], [ð]), alveolārus (piemēram, [r], [ɮ]), postalveolārus (piemēram, [ʃ], [ʒ]), retrofleksus (piem., [ʈ], [ɽ]), palatālus (piem., [ɲ], [ʝ]), velārus (piemēram, [ɡ], [ʟ]), uvulārus (piemēram, [ɢ], [ʀ]), faringālus (piem., [ħ], [ʕ]), glotālus (piem., [ħ], [ʕ]) līdzskaņus, retāk – alveopalatālus (piemēram, [ɕ], [ʑ]), epiglotālus (piem., [ʡ], [ʢ]) un citus.
Artikulācijas veida pazīme norāda uz darbību, kas tiek veikta, lai izrunātu noteiktu līdzskani. Pēc šī parametra izšķir slēdzeņus (piemēram, [t], [d], [ʦ], [ʣ]), spraudzeņus (piemēram, [s], [z], [l], [ɹ]), nāseņus jeb nazālos slēdzeņus (piemēram, [m], [n]), vibrantus (piemēram, [r], [ʙ]). Slēdzeņu izrunas laikā balss traktā veidojas slēgums un gaisa plūsma tiek pilnībā pārtraukta. Slēdzeņi var būt eksplozīvi (ja slēgums tiek pārtraukts strauji, piemēram, [t], [d]) vai afrikatīvi (ja pēc slēguma atbrīvošanas starp runas orgāniem saglabājas sašaurinājums, piemēram, [ʦ], [ʣ]). Spraudzeņu izrunas laikā balss traktā veidojas sašaurinājums (sprauga), bet gaisa plūsma netiek pārtraukta pilnībā. Atkarībā no spraugas apjoma līdzskaņa spektrā mainās trokšņa un tonālo komponentu attiecība. Ja tā ir maza, gaisa plūsma, virzoties caur to, rada turbulenci un piešķir līdzskanim šņācoša berzes trokšņa komponentu – šādus līdzskaņus sauc par frikatīviem spraudzeņiem (piemēram, [s], [z]). Savukārt līdzskaņus, kurus izrunā ar plašāku spraugu (līdz ar to bez berzes trokšņa), sauc par nefrikatīviem spraudzeņiem jeb aproksimantiem (piemēram, [l], [ɹ]). Atkarībā no spraugas veidošanas vietas spraudzeņus iedala mediālos (sprauga veidojas aktīvā runas orgāna vidusdaļā, piemēram, [ɹ], [j]) un laterālos (sprauga veidojas aktīvā runas orgāna vienā vai abās sānu daļās, piemēram, [l], [ʎ]). Nazālajiem slēdzeņiem slēgums saglabājas visu to izrunas laiku, mīkstās aukslējas ir nolaistas, un gaiss plūst caur deguna dobumu. Savukārt vibrantiem sprauga tiek veidota ar muskuļu sasprindzinājumu, gaisa plūsma iesvārsta aktīvo runas orgānu, un tas veic vienu vai vairākus piesitienus pasīvajam runas orgānam.
Līdzskaņu klasifikācijā bieži tiek ņemti vērā arī citi parametri, piemēram, artikulācijas centru skaits (izšķir viencentra un divcentru līdzskaņus), papildartikulācija (palatalizācija, velarizācija, faringalizācija utt.), aktīvais runas orgāns (izšķir lūpeņus un mēleņus, kas savukārt atkarībā no izrunā iesaistītās mēles daļas tiek iedalīti priekšējos, vidējos un pakaļējos mēleņos).
Līdzskaņu akustiskajos aprakstos tiek izmantotas gan paša līdzskaņa spektrālās pazīmes (piemēram, intensitāte, enerģijas sadalījums spektrā, slēdzeņiem – slēguma un trokšņa posma ilgums – u. c.), gan blakus esoša patskaņa spektrs, resp., patskaņa formantu pāreju virzība. Akustiskajā klasifikācijā liela nozīme ir skaņas avota veidam. Izšķir balss (balsīgām skaņām), impulsu (eksplozīviem slēdzeņiem) un turbulentu (frikatīviem spraudzeņiem) skaņas avotu; līdzskaņiem var būt viens vai vairāki skaņas avoti. No akustikas viedokļa pēc trokšņa un toņa komponentu attieksmēm spektrā, t. i., pēc sonoritātes, līdzskaņus iedala troksneņos (spektrā dominē impulsu vai turbulents troksnis, piemēram, [t], [d], [s], [z], [ʦ], [ʣ]) un skaneņos (vienīgais skaņas avots ir balssaišu vibrēšana, tāpēc spektrā dominē tonālie komponenti). Skaneņu grupā ietilpst nazālie slēdzeņi (piemēram, [m], [n]), laterālie spraudzeņi (piemēram, [l], [ʎ]), r veida jeb rotiskās skaņas (piem., [r], [ɹ], [ɾ]) un puspatskaņi jeb glaidi (piemēram, [j], [w]).
Ar skaneņu grupu ir saistītas grūtības līdzskaņu definēšanā, jo tiem piemīt divējāda daba: tā kā to izrunas laikā balss traktā veidojas šķērslis, artikulācijas ziņā tie līdzinās troksneņiem, taču akustiski tuvinās patskaņiem; ar patskaņiem tos vieno arī spēja veidot zilbes virsotni. Lai atrisinātu šo skaneņu klasifikācijas problēmu, ir piedāvāti dažādi terminoloģiski risinājumi. Piemēram, Ferdināns de Sosīrs (Ferdinand de Saussure) rosinājis terminus "patskanis" un "līdzskanis" (franču consonne) lietot skaņu tipu apzīmēšanai, savukārt ar terminiem "sonants" un "konsonants" (franču consonante) apzīmēt skaņu atšķirīgās funkcijas zilbē. Kennets Paiks (Kenneth L. Pike) piedāvājis terminus "līdzskanis" un "patskanis" lietot skaņu funkcionālajā jeb fonoloģiskajā aprakstā, savukārt artikulāri akustiskajā līmenī skaņas klasificēt kā kontoīdus un vokoīdus. Mūsdienu fonētikas praksē šāds šķīrums netiek izmantots. Tiek pieņemts, ka pazīmes, kas atšķir līdzskani no patskaņa, nav absolūtas un visus līdzskaņus iespējams sakārtot pēc to izpausmes pakāpes.
| IPA (International Phonetic Alphabet) pulmonisko līdzskaņu klasifikācija pēc artikulācijas vietas un veida (2005. gadā atjaunotā versija) Līdzskaņu pāros pa labi ir norādīts balsīgs, bet pa kreisi – nebalsīgs līdzskanis. Ar pelēku atzīmētās šūniņas atbilst artikulācijām, kuras tiek uzskatītas par neiespējamām. | ||||||||||||||||||||||
| Vieta | Bilabiāls | Labio-dentāls | Dentāls | Alveolārs | Post-alveolārs | Retro-flekss | Palatāls | Velārs | Uvulārs | Farin-gāls | Glotāls | |||||||||||
| Veids | ||||||||||||||||||||||
| Eksplozīvs | p | b | t | d | ʈ | ɖ | c | ɟ | k | ɡ | q | ɢ | ʔ | |||||||||
| Nazāls | m | ɱ | n | ɳ | ɲ | ŋ | ɴ | |||||||||||||||
| Vibrants | ʙ | r | ʀ | |||||||||||||||||||
| Vienpiesitiena | ⱱ | ɾ | ɽ | |||||||||||||||||||
| Frikatīvs | ɸ | β | f | v | θ | ð | s | z | ʃ | ʒ | ʂ | ʐ | ç | ʝ | x | ɣ | χ | ʁ | ħ | ʕ | h | ɦ |
| Laterāls frikatīvs | ɬ | ɮ | ||||||||||||||||||||
| Aproksimants | ʋ | ɹ | ɻ | j | ɰ | |||||||||||||||||
| Laterāls aproksimants | l | ɭ | ʎ | ʟ | ||||||||||||||||||
Multivide
Līdzskaņi.
Dažu līdzskaņu oscilogrammas jeb skaņas viļņa vizualizācijas (attēlu augšējā daļa) un dinamiskās spektrogrammas (attēlu apakšējā daļa).