Artikulācijas veida pazīme norāda uz darbību, kas tiek veikta, lai izrunātu noteiktu līdzskani. Pēc šī parametra izšķir slēdzeņus (piemēram, [t], [d], [ʦ], [ʣ]), spraudzeņus (piemēram, [s], [z], [l], [ɹ]), nāseņus jeb nazālos slēdzeņus (piemēram, [m], [n]), vibrantus (piemēram, [r], [ʙ]). Slēdzeņu izrunas laikā balss traktā veidojas slēgums un gaisa plūsma tiek pilnībā pārtraukta. Slēdzeņi var būt eksplozīvi (ja slēgums tiek pārtraukts strauji, piemēram, [t], [d]) vai afrikatīvi (ja pēc slēguma atbrīvošanas starp runas orgāniem saglabājas sašaurinājums, piemēram, [ʦ], [ʣ]). Spraudzeņu izrunas laikā balss traktā veidojas sašaurinājums (sprauga), bet gaisa plūsma netiek pārtraukta pilnībā. Atkarībā no spraugas apjoma līdzskaņa spektrā mainās trokšņa un tonālo komponentu attiecība. Ja tā ir maza, gaisa plūsma, virzoties caur to, rada turbulenci un piešķir līdzskanim šņācoša berzes trokšņa komponentu – šādus līdzskaņus sauc par frikatīviem spraudzeņiem (piemēram, [s], [z]). Savukārt līdzskaņus, kurus izrunā ar plašāku spraugu (līdz ar to bez berzes trokšņa), sauc par nefrikatīviem spraudzeņiem jeb aproksimantiem (piemēram, [l], [ɹ]). Atkarībā no spraugas veidošanas vietas spraudzeņus iedala mediālos (sprauga veidojas aktīvā runas orgāna vidusdaļā, piemēram, [ɹ], [j]) un laterālos (sprauga veidojas aktīvā runas orgāna vienā vai abās sānu daļās, piemēram, [l], [ʎ]). Nazālajiem slēdzeņiem slēgums saglabājas visu to izrunas laiku, mīkstās aukslējas ir nolaistas, un gaiss plūst caur deguna dobumu. Savukārt vibrantiem sprauga tiek veidota ar muskuļu sasprindzinājumu, gaisa plūsma iesvārsta aktīvo runas orgānu, un tas veic vienu vai vairākus piesitienus pasīvajam runas orgānam.