Akustiski patskanis ir skaņa, kuru veido tikai tonālie komponenti un kuras spektram līdz ar to ir raksturīga skaidra formantu struktūra. Īpašā patskaņu funkcionālā pazīme ir spēja veidot zilbes virsotni. Lai gan ir valodas, kurās šo funkciju var pildīt arī līdzskanis, patskaņu sonoritātes jeb skanīguma pakāpe universāli ir lielāka, tāpēc līdzskaņa un patskaņa savienojumā zilbes virsotni vienmēr veido patskanis.

Patskaņu artikulārās klasifikācijas pamatā ir raksturojums pēc mēles, lūpu un mīksto aukslēju stāvokļa. Pēc mēles darbības horizontālā virzienā izšķir priekšējās (piemēram, [i], [e], [æ]), vidējās (piemēram, [ɨ], [ə], [ɐ]) un pakaļējās (piemēram, [u], [ɤ], [ɔ]) rindas patskaņus, pēc mēles darbības horizontālā virzienā – augsta (piemēram, [i], [ɨ], [u]), vidēja (piem., [e̞], [ə], [ɤ̞]) un zema (piem., [a], [ɶ], [ɑ]) pacēluma patskaņus. Jāpiebilst, ka Starptautiskajā fonētiskajā alfabētā (International Phonetic Alphabet, IPA) otrajam parametram atbilst patskaņu klasifikācija pēc žokļa atvēruma pakāpes, un izšķir attiecīgi slēgtus, vidējus un atvērtus patskaņus.

Pēc lūpu darbības patskaņus iedala noapaļotos jeb labializētos (piemēram, [u], [ɵ], [ø]) un nenoapaļotos jeb nelabializētos (piemēram, [ɯ], [ɘ], [e]). Ja patskani izrunā ar nolaistām mīkstajām aukslējām (gaiss plūst caur mutes dobumu), tas tiek klasificēts kā orāls (piemēram, [ɑ], [ɛ], [ɔ]); ja izrunas laikā mīkstās aukslējas ir paceltas (gaiss plūst caur mutes un deguna dobumu), – kā nazalizēts (piemēram, [ɑ̃], [ɛ̃], [ɔ̃]). Mazāk izplatīta artikulārā pazīme ir faringalizācija jeb balsenes sienu sašaurināšanās izrunas laikā.

Galvenās patskaņu prosodiskās klasifikācijas pazīmes ir garums (īsu un garu, dažkārt arī pusgaru patskaņu šķīrums, piemēram, īsais [i] un garais [iː]) un tonis (piemēram, zems, augsts, krītošs, kāpjošs un citi).

Patskaņu akustisko kvalitāti nosaka rezonanses, kas rodas balss traktā – mutes un rīkles dobumā. Skaņas spektrā tām atbilst maksimālās enerģijas koncentrācijas zonas jeb formanti, kuru frekvence mainās atkarībā no balss trakta rezonatoru (mutes un rīkles dobuma) izmēra un formas. Patskaņu akustiskajai klasifikācijai tiek izmantotas gan formantu (it sevišķi pirmā un otrā formanta) frekvences vērtības, gan sarežģītākas pazīmes, kas ir saistītas ar formantu savstarpējo izvietojumu spektrā. Piemēram, Romāna Jakobsona (Roman Jakobson), Gunnara Fanta (Gunnar Fant) un Morisa Halles (Morris Halle) akustisko šķīrējpazīmju sistēmā patskaņus iedala kompaktos (pirmais formants atrodas tuvu otrajam un trešajam, piemēram, [ɑ], [æ]) un difūzos (pirmais formants atrodas tālu no otrā un trešā, piemēram, [i], [u]), grāvos (otrais formants ir tuvu pirmajam formantam, piemēram, [ɑ], [ɔ]) un akūtos (otrais formants ir tuvu trešajam formantam, piemēram, [i], [e]), saspriegtos (formantu frekvences vairāk atšķiras no neitrāla patskaņa formantu frekvencēm, piem., [iː], [uː]) un nesaspriegtos (formantu frekvences mazāk atšķiras no neitrāla patskaņa formantu frekvencēm, piemēram, [ɪ], [ʊ]) un citos.

Patskaņu definīcija un klasifikācija nav pašsaprotama – lai arī patskaņu un līdzskaņu šķīrums ir universāls, pasaules valodās tā pamatā var būt atšķirīgas kategoriālās pazīmes. Piemēram, funkcionālo kritēriju (nozīmi zilbes veidošanā) par primāru ir atzinuši Ježijs Kurilovičs (Jerzy Kuryłowicz), Luijs Jelmslevs (Louis Hjelmslev), lietuviešu fonologs Aleksis Girdenis (Aleksas Girdenis) un citi. Savukārt Jans Boduēns de Kurtenē (Jan Baudouin de Courtenay, Иван Александрович Бодуэн де Куртенэ) par galveno patskaņu atšķirību no līdzskaņiem ir uzskatījis fizioloģisko pazīmi – artikulācijas fokusa trūkumu. Sākotnēji patskaņu, tāpat kā līdzskaņu, klasifikācija tika balstīta galvenokārt artikulācijas terminos. 19. gs. līdz ar pirmajiem patskaņu akustikas pētījumiem tika ieviests termins “formants”, bet, sākot ar 20. gs. 20. gadiem, kad parādījās tehniskās iespējas precīzu akustisku mērījumu veikšanai, patskaņu aprakstos dominē artikulācijas, akustikas un uztveres atbilsmju analīze.