Digitālā bērnība

Vēl līdz nesenam laikam pieaugušie cilvēki varēja skatīties uz rotaļās ieslīgušajiem bērniem un ar zināmu nostaļģiju atcerēties, kā viņi paši savulaik darījuši tieši to pašu. Kopš 19. gs. Eiropas kultūrvidē arī nostiprinājusies ideja par bērnību kā ideālas nevainības posmu, kuru vēlams pasargāt no pieaugušo skarbās realitātes. Tomēr digitālo produktu attīstība ir novedusi pie tā, ka bērni izmanto vidi, kurā paši pieaugušie reizēm vēlētos būt prasmīgāki navigatori. Tādējādi ir saprotams, ka pieaugušie, kuri kopumā ir samērā apmierināti ar to, ka bērniem “ir ar ko nodarboties” un tie tāpēc mazāk traucē pieaugušajiem darīt viņu lietas, digitālajā laikmetā jūt pieaugošas bažas par to, ka bērni nedara to, ko viņiem pieaugušo pašu pirmsdigitālās pieredzes gaismā būtu jādara. Zandas Rubenes šķirklis par digitālo bērnību sniedz īsu, bet ļoti vērtīgu ieskatu pētījumos, kas veltīti digitālo tehnoloģiju un pieaugšanas saskarsmes punktiem.