"Kriksis"

Laikam nav tāda trimdas bērna, kurš savā laikā nebūtu lasījis un iemīlējis labsirdīgo un drosmīgo Kriksi. Mūsu ģimenē tā noteikti bija – es grāmatas saņēmu no vecākā brāļa un māsas, un to lappuses rādīja biežu un sirsnīgu lasīšanas prieku pēdas. Jāņa Širmaņa stāsti par Kriksi un meža iedzīvotājiem ar skanīgiem un šiem dzīvniekiem tik raksturīgiem vārdiem (zaķis Kūkums, žagata Klača, vilks Vāvulis, lapsa Okšķere un vēl daudzi citi) man palikuši atmiņā kā grāmatas, kuras labprāt lasīju latviešu valodā. Nedrīkst aizmirst, ka trimdas bērniem un jauniešiem bija pieejama pasaules tulkotā literatūra mītņu zemju valodās, kas bieži bija daudzreiz aizraujošāka lasāmviela nekā latviešu valodā piedāvātā. Mūsu grāmatu saturs turklāt bieži vien risinājās laukos un laikos, no kuriem es, Stokholmas piepilsētas bērns, maz ko sapratu. Šodien, pašķirstot Krikša grāmatas, esmu droša, ka arī mūsdienu mazais lasītājs var aizrauties un iemīlēties Kriksī ‒ tikai jāiepazīst viņu, viņa draugus un ceļabiedrus. Jestrā suņa piedzīvojumi “Strautniekos” un piemājas mežos līdz bēgļu gaitām un nonākšanai ASV kopā ar draugu Tomiņu ir aizraujoši un, jā – brīžiem dramatiski (lasot bērna acīm). Brīnišķīga lasāmviela, kas man atgādina laiku, kad naktī grāmatas lasīju zem segas kabatas luktura gaismā.