konstitucionālā sūdzība Latvijā

Kas man, zemgalietim, ir Sēlija? Novads, kurš vēsturiskām saiknēm ir saistīts ar Zemgali, tik ļoti saistīts, ka pat uz laiku zudis, kļūstot vien par daļu no tās, sauktu par Augšzemi. Kā arheologam man sēļu kultūra ir pazīstama. Sajūtu līmenī Sēlija man vispirms saistās ar tās dižajām personībām – Veco Stenderu, rakstnieku Jāni Jaunsudrabiņu, akadēmiķi Jāni Stradiņu. Arī ar profesoriem Albertu Varslavānu un Heinrihu Strodu. Esot Sēlijā, es skatu to ar J. Jaunsudrabiņa acīm. Esmu gatavs ticēt, ka tur debess atrodas visaugstāk un mākoņi ir visbaltākie. Meklēju mājas, kurās dzīvoja Aija, un pēdas, kuras sniegā atstājis Aizupju Juris, ejot pie viņas. Sēlija – mazo miestiņu, piļu, baznīcu, pakalnu un mazo upīšu novads. Zemgalei ar Sēliju ir daudz kopīga. Lauku viensētas mums līdzīgas. Gan Sēlijā, gan Zemgalē pavasaros plūst pali. Un varam ilgi strīdēties, kuriem tie varenāki. Zemgalē ir plaši lauki, – Sēlijā vareni meži. Sēlijas meži glabā stāstus par tās cilvēku spītu, varonību un brīvības mīlestību. Sēļu kultūra ir sena, – arheologi uzskata, ka tā ir senāka par latgaļu kultūru. Sēliskās izloksnes iestiepjas tālu Vidzemē. Tautām, tāpat kā cilvēkam, ir savs mūžs – jaunība, spēka gadi, noriets. Bet tautas un novadi spēj atkal atdzimt un uzplaukst. Sēlija ir atdzimusi pēc ilgāka klusuma perioda. Es ticu Sēlijas nākotnei.