Lietpratēji iesaka
Nacionālās enciklopēdijas šķirkļu ieteikumi.
Ieteikumu arhīvs
zemūdens arheoloģija Latvijā
Mūsu Baltijas jūra ir tumša, auksta un salda, – tādēļ tā gadsimtiem spēj nebojātos senu kuģu vrakos glabāt ziņas gan par laikiem, kad tie būvēti un situši viļņus, gan to bojājejas noslēpumus. Nav vajadzības un nebūtu gudri tos izcelt uz sauszemes, kur tie kļūtu par barību rijīgām baktērijām un ātri vien sairtu drumslās. Kas to zina, varbūt reiz Baltijas jūrā būs zemūdens muzejs, kuru apmeklēt ar akvalangu zinīga gida pavadībā? Tikmēr aicinu lasīt arheologa Jāņa Meinerta šķirkli par zemūdens arheoloģiju Latvijā un tālāk jau meklēt, kas tā kopumā tāda – zemūdens arheoloģija. Ienirstiet!
teātris Latvijā
Vieniem tas saistās ar dažādas krāsas priekškara atvēršanās gaidām. Citiem – ar laipna garderobista smaidu. Vēl kādam – ar glāzi šampanieša. Tomēr ikviens zina, ka gala rezultāts būs prāta, labvēlīgu emociju vai pat dusmu satricinājums. Bet – pats galvenais – to būs snieguši cilvēki šeit un tagad. Cilvēki, kuri ir tieši tādi paši kā mēs un tomēr citādi. Mākslinieki, kuri būs spējuši caur vārdu radīt mūsos to dzīvības sulu, kas palīdz turpināt būt šai pasaulē. Un, ja atstājot teātri, vismaz pāris stundu jums ir nepieciešamība domāt mākslas norādītajā virzienā, – esiet droši, jūsu laiks nav tērēts velti!
Heincs Erharts
Jokdaru karalis. Neveikls, šķelmīgs, vienkārši mīļš – tādu Heincu Erhartu redzēja cilvēki pēckara Vācijā. Uz skatuves kā filmā. Apaļīgais izklaides mākslinieks ar brillēm raga ietvarā, sirsnīgo skatienu, šķietamo naivumu un izspēlēto neveiklību lika vāciešiem pasmieties – arī man, neraugoties uz to, ka piedzimu gadu pēc viņa nāves. H. Erharta joki, humors un vārdu spēles izklaidē un uzjautrina līdz pat šodienai, – viņš bija izcils verbālais komiķis. Smieklīgs un aušīgs, bet ar dziļu domu, nekad dzēlīgi ļauns vai aizvainojošs. Kas par šķelmi!
Mārtiņš Buclers
Nav viegli īsi un izsmeļoši raksturot Mārtiņu Bucleru, jo viņš ir liela personība, kas fotogrāfijas nozarē paveikusi tik daudz. Pirmais latviešu fotouzņēmējs M. Buclers par sevi teicis: “Es esmu ķīlis dzīves klucī”. Viņš bija cilvēks ar plašu, labestības atvērtu sirdi, kurš aizdeva fotokameras, izpalīdzēja ar līdzekļiem, viņš bija tas, kurš vienoja amatierus un profesionāļus kopējam darbam visā Latvijā. Tieši M. Buclers bija fotogrāfs, kurš būtiski veicināja fotogrāfu izglītošanos un deva impulsu nacionālās fotogrāfijas attīstībai Latvijā.
pamatizglītība un vispārējā vidējā izglītība Latvijā
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas politiskajā dienas kārtībā un publiskajā retorikā nepārtraukti dzirdam atgādinājumu, ka Latvijas vienīgais resurss ir tās iedzīvotāji un no viņu kompetences un spējas radīt augstas pievienotās vērtības produktus un pakalpojumus ir atkarīga valsts izaugsme un ilgtspēja. Ierasti kā nozīmīgākā izglītības pakāpe, kurā tiek radīta šī kompetence, tiek minēts augstākās izglītības posms. Tomēr daudz lielāku uzmanību būtu pelnījis tieši pamatizglītības un vidējās izglītības posms, jo tieši šajā laikā bērnos un jauniešos tiek (vai arī netiek) iebūvēti pamati prasmei mācīties, analizēt informāciju, pamatot savu viedokli, sadarboties ar citiem, apzināties sevi kā personību un sabiedrības locekli, kā arī radīta (vai neradīta) interese par zinātņu jomām. Galvenā loma pamatizglītības kvalitātes nodrošināšanā neapšaubāmi ir skolotājiem. Ne velti tiek uzsvērts, ka izglītības kvalitāte ir tik laba, cik labi ir skolotāji. Latvijā vēl ir ļoti daudz darāmā, lai izveidotu tādu pamata un vispārējās vidējās izglītības sistēmu, kas katram skolēnam, neatkarīgi no tā, kur viņš ir dzimis, nodrošinātu kvalitatīvu izglītību un pie tam – izmaksu efektīvā veidā.
Krišjānis Barons
Nacionālā enciklopēdija veic daudz uzdevumu. Viens no tiem – atgādināt par cilvēka personības daudzšķautņainību. Ielūkojoties folkloristes Māras Vīksnas veidotajā šķirklī par Krišjāni Baronu, varam no jauna pārliecināties, ka latviešu nacionālās kultūras panteona visu laiku ievērojamākā personība, teju mītiskais Dainu tēvs, bijis cilvēks ar plašu redzesloku. Līdztekus slavenākajam veikumam – “Latvju dainu” izdošanai – K. Barona nopelns bija tautas izglītošana. Viņa populārzinātniskie raksti un pirmā latviešu valodā izdotā ģeogrāfijas grāmata šodien valdzina ar dialoģisko ievirzi. K. Barona tekstā jūtama saruna ar lasītāju, viņa zināšanu respektēšana. No šī stila var mācīties mūsdienu mācību grāmatu autori. Mani Nacionālās enciklopēdijas šķirklis mudināja uzmeklēt un pārlasīt Latvijas Nacionālās bibliotēkas digitālajos resursos pieejamos K. Barona sacerējumus. Tur, cita starpā, uzgāju mūsdienu ekokritikā izvērsto domu, ka materiālā pasaule cilvēkam atklājas kā stāsti. K. Barons, piemēram, raksta, ka Zeme ir “vecu stāstu grāmata”, kurā varam lasīt par to, “kas priekš neizskaitāmiem gadiem bijis un ko varbūt neviens cilvēka bērns nav piedzīvojis”.
Latvijas Republikas 1937. gada Civillikums
Katrs no mums dzīvo sabiedrībā, veidojot attiecības ar citiem cilvēkiem. Valsts organizāciju, uzdevumus, kopīgās vērtības un nācijas kopdzīves pamatus, visupirms cilvēka pamattiesības nosaka Satversme. Taču lielākā daļa cilvēka dzīves norit, nedomājot par valsts pamatiem, proti, ārpus publiskā “rāmja”, pavisam privāti veidojot savu ikdienas personīgo dzīvi: dibinot ģimeni, audzinot bērnus, slēdzot darījumus, iegūstot īpašumu, proti, darot visu to, kas ļauj mums izbaudīt savu privātautonomiju jeb pašnoteikšanos. Arī šīs vienkāršās darbības norit tiesiskā “rāmī”, lai cilvēku pasargātu un ļautu viņam prognozēt citu cilvēku rīcību, nodibinot noteiktu kārtību. Šīs cilvēka privātās dzīves pamatus nosaka Civillikums. Mūsu Civillikumam ir īpatnējs liktenis un daba: tas vienlaikus ir vecs un jauns, mainīgs un nemainīgs, latvisks un eiropeisks, taču par visu to sīkāk vēstīts Civillikumam veltītajā šķirklī.
parastais ozols
Kas mums nāk prātā, kad dzirdam vai lasām vārdu “ozols”? Stalts kā ozols, stiprs kā ozols, vīrs kā ozols. Koku koks. Ozols nav tikai bioloģiska un materiāla vērtība. Protams, tā koksne ir viena no cietākajām, sīkstākajām un izturīgākajām koksnēm, kas iegūstamas Latvijā, tāpēc radusi pielietojumu visdažādākajām vajadzībām – celtniecībā, galdniecībā, koktēlniecībā. Dižozolu stumbru dobumos mājvietu rod pūces, ūpji un sikspārņi, kā arī neskaitāms daudzums ar aci neredzamu sīkbūtņu. Tomēr vispirms atcerēsimies, ka ozols kā vīrišķības, spēka, izturības un sīkstuma simbols pavada latviešu tautu visā tās ceļā, – tas minētas latvju dainās, latviešu mitoloģijā, latviešu klasiskajā un rokmūzikā, to simboliski izmanto vasaras saulgriežos un citos svētkos. Ozola lapas ir atrodamas Latvijas valsts ģerbonī, Latvijas piecu latu naudaszīmē, ozola lapu izmanto kā īpaši aizsargājamo dabas teritoriju simbolu. Andas Feščenko šķirklis “parastais ozols” sniedz ne vien informāciju par parastā ozola bioloģiju, izplatību un pielietojumu, bet arī par tā vietu latviešu tautas apziņā – folklorā, mitoloģijā, svētkos un godos, kultūras notikumos, valstiskajos simbolos.
Livonija
Mēs esam tagadnes notikumu un nesenās vēstures pārņemti, jo šķiet, ka ikdienas dzīvē vieta ir tikai nesenajām kolektīvajām atmiņām. Senākā pagātne, kas varētu mūs aizvest pie Latvijas valsts pirmsākumu apzināšanās, mums bieži vien maldīgi šķiet mazsvarīga. Vēsturiski precīzs, uztverams un saprotams ir Ilgvara Misāna šķirklis par viduslaiku Livoniju. Autors meistarīgi, izceļot būtisko un būdams brīvs no aizspriedumiem un nevēsturiskiem stereotipiem, izskaidro Livonijas veidošanās procesus. Tādējādi viņam izdodas ticami portretēt šo komplekso Baltijas vēstures parādību. Livonija kā vēsturisks reģions veidojās tiešā latīņu kristīgās Eiropas vērtību ietekmē un mijiedarbē ar vietējām etniskām un kultūras kopienām. Jā, tas šķiet pirmajā brīdī neticami, taču šodienas Latvijas un Igaunijas iedzīvotāju kolektīvā eiropeiskā identitāte sakņojas viduslaiku Livonijā. Katram, kurš grib uzzināt, kas bija viduslaiku Livonija, es iesaku izlasīt šo Nacionālās enciklopēdijas šķirkli.
norvēģu valoda
Es sapņoju norvēģiski, tāpat kā tu sapņo savā dzimtajā valodā. Kā varam lasīt enciklopēdijās, valodas ir noteiktas struktūras, ko sauc par gramatiku, taču valodās slēpjas arī vēsture, identitāte un māju sajūta, ko piedzīvojam, atgriežoties no ārzemju ceļojumiem. Daži cilvēki man saka, ka mēs, norvēģi, izklausāmies tā, it kā dziedātu. Daži smaida par mūsu patskaņiem æ, ø, å, daži saka, ka mums trūkst daudzu vārdu. Varbūt. Tomēr es savā valodā varu nosaukt lietas, kurām dažkārt nav vārdu citās valodās, piemēram, vārds oppholdsvær, kas nozīmē, ka ārā nelīst vai nesnieg, piemēram, vārds silkeføre, kas nozīmē, ka sniegs ir perfekts slēpošanai, piemēram, vārds utepils ‒ Pilzenes alus, ko pavasarī var nopirkt āra kafejnīcās.
latviešu trimdas literatūra
Šis, manuprāt, ir labs laiks iepazīties ar trimdas literatūru. Nesen iznāca Andreja Plakana plašais pētījums par trimdu. Tā ir trimdas sociālā vēsture, kurā nozīmīga loma ir trimdas kultūras un literārajām aktivitātēm. Pārskatot to, kas par trimdu rakstīts vispār, trimdas literatūra un tās pētniecība ir pelnījusi sevišķu uzslavu, it sevišķi Ingunas Daukstes-Silasproģes sējumi. Man tas sagādā lielu personīgu gandarījumu, jo laikam jau es pats biju tas, kurš plašāku publiku ar trimdas literatūru uzdrīkstējās pirmoreiz iepazīstināt okupētās Latvijas Zinātņu akadēmijā 1988. gadā. Iepazīstināšanu man bija iespēja turpināt speckursā 1990. gada pavasara semestrī toreiz vēl Latvijas Valsts universitātes Latviešu filoloģijas nodaļā Visvalža ielā. Ir prieks, ka no šīs sēkliņas izaudzis kas tik pamatīgs un labs.
Latvija
Kādam tā ir liela, kādam maza, un tomēr visiem mūsu 64589 kvadrātkilometri ir mājas. Man Latvija ir sajūta, ko rodu skaistākajās latviešu dziesmās, agrā rīta miglā un siltākajos vecmammas ceptajos pīrādziņos. Vieta, kur jau 102. gadu viss notiek kā īstā valstī. Ir karoga izkāršanas vērtas Latvijas svētku un atceres dienas, noteikta robeža ar kaimiņvalstīm un jūru, kā arī savi kultūras pieminekļi. Mana Latvija ir manas sajūtas – neaprakstāmas, taču noteikti drošas.
Molotova–Ribentropa pakts
Vācijas un Padomju Savienības 1939. gada 23. augusta neuzbrukšanas līguma un tā slepenā pielikuma nozīmi reģiona, Eiropas un pasaules vēsturē ir grūti pārvērtējama. Neapšaubāmi, viens no izšķirošajiem pagrieziena punktiem centrālās Eiropas zemēm un tautām, kuru liktenis tika izšķirts divu totalitāru režīmu savstarpējās sarunās, cita starpā tādā veidā ne vien iznīcinot vairāku nāciju patstāvību, bet arī tieši aizsākot postošāko militāro konfliktu cilvēces vēsturē – Otro pasaules karu. Līgums jeb tā sauktais Molotova–Ribentropa pakts (precīzāk būtu to dēvēt par Hitlera–Staļina paktu) ne vien tieši vai netieši sadalīja centrālās Eiropas zemes (Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju un Rumāniju) abu totalitāro režīmu "ietekmes sfērās", bet arī joprojām apliecina gan reģiona nozīmi pasaules vēstures kontekstā, gan tā neatdalāmību gan no Eiropas kopējās vēstures, gan savstarpēji starp reģiona valstīm no Somijas līdz pat Dienvidaustrumeropai. Tādēļ šķirkļa nepieciešamība un nozīme Nacionālajā enciklopēdijā ir acīmredzama, tādējādi atgādinot vēstures svarīgumu ne vien Latvijas, bet arī visas pasaules sabiedrībai un politiķiem.
digitālā bērnība
Vēl līdz nesenam laikam pieaugušie cilvēki varēja skatīties uz rotaļās ieslīgušajiem bērniem un ar zināmu nostaļģiju atcerēties, kā viņi paši savulaik darījuši tieši to pašu. Kopš 19. gs. Eiropas kultūrvidē arī nostiprinājusies ideja par bērnību kā ideālas nevainības posmu, kuru vēlams pasargāt no pieaugušo skarbās realitātes. Tomēr digitālo produktu attīstība ir novedusi pie tā, ka bērni izmanto vidi, kurā paši pieaugušie reizēm vēlētos būt prasmīgāki navigatori. Tādējādi ir saprotams, ka pieaugušie, kuri kopumā ir samērā apmierināti ar to, ka bērniem “ir ar ko nodarboties” un tie tāpēc mazāk traucē pieaugušajiem darīt viņu lietas, digitālajā laikmetā jūt pieaugošas bažas par to, ka bērni nedara to, ko viņiem pieaugušo pašu pirmsdigitālās pieredzes gaismā būtu jādara. Zandas Rubenes šķirklis par digitālo bērnību sniedz īsu, bet ļoti vērtīgu ieskatu pētījumos, kas veltīti digitālo tehnoloģiju un pieaugšanas saskarsmes punktiem.
1941. gada 14. jūnija deportācija Latvijā
Never again (‘nekad vairs’) ‒ tā latvieši var teikt par staļinismu un deportācijām. Apziņa par šo vēsturisko noziegumu ļāva latviešu tautai konsekventi iestāties par savas valsts atjaunošanu. 14. jūnija deportāciju aptveršana liek mums labāk saprast, ka upura sindroms ir tieši tas, ko totalitārās varas grib uzspiest brīvai personībai. Mēs izdzīvosim, ja šādas vēsturiskās traumas spēsim pārvērst par kolektīvo pieredzi, kura jāpārzina un jāizanalizē detaļās, lai mums nebūtu ilūziju, bet būtu spēks, prāts un pārliecība nekad nepieļaut šādu traģisko noziegumu atkārtošanos.
“Kriksis”
Laikam nav tāda trimdas bērna, kurš savā laikā nebūtu lasījis un iemīlējis labsirdīgo un drosmīgo Kriksi. Mūsu ģimenē tā noteikti bija – es grāmatas saņēmu no vecākā brāļa un māsas, un to lappuses rādīja biežu un sirsnīgu lasīšanas prieku pēdas. Jāņa Širmaņa stāsti par Kriksi un meža iedzīvotājiem ar skanīgiem un šiem dzīvniekiem tik raksturīgiem vārdiem (zaķis Kūkums, žagata Klača, vilks Vāvulis, lapsa Okšķere un vēl daudzi citi) man palikuši atmiņā kā grāmatas, kuras labprāt lasīju latviešu valodā. Nedrīkst aizmirst, ka trimdas bērniem un jauniešiem bija pieejama pasaules tulkotā literatūra mītņu zemju valodās, kas bieži bija daudzreiz aizraujošāka lasāmviela nekā latviešu valodā piedāvātā. Mūsu grāmatu saturs turklāt bieži vien risinājās laukos un laikos, no kuriem es, Stokholmas piepilsētas bērns, maz ko sapratu. Šodien, pašķirstot Krikša grāmatas, esmu droša, ka arī mūsdienu mazais lasītājs var aizrauties un iemīlēties Kriksī ‒ tikai jāiepazīst viņu, viņa draugus un ceļabiedrus. Jestrā suņa piedzīvojumi “Strautniekos” un piemājas mežos līdz bēgļu gaitām un nonākšanai ASV kopā ar draugu Tomiņu ir aizraujoši un, jā – brīžiem dramatiski (lasot bērna acīm). Brīnišķīga lasāmviela, kas man atgādina laiku, kad naktī grāmatas lasīju zem segas kabatas luktura gaismā.
Rīgas pilsētas ģerbonis
Rīgas ģerbonis ir gandrīz tikpat sens kā Latvijas galvaspilsēta. Ģerbonis gadsimtu gaitā ir mainījis savu veidolu atbilstoši tobrīd pastāvošās politiskās varas nostādnēm – tas zaudējis vecos aspektus un ieguvis jaunus. Tomēr mūsu ģerbonis vienmēr bijis pilsētas pašapliecināšanās un atpazīstamības zīme, saglabājot pašu svarīgāko – ķieģeļu mūri ar torņiem, vārtiem un atslēgām. Šie simboli ir Rīgas, kā arī pašu rīdzinieku spēka un izturības apliecinājums. Iesaku katram izpētīt mūsu Rīgas ģerboņa vēsturi – tā nav mazāk aizraujoša par vēsturiskajiem notikumiem, kas apvijuši mūsu pilsētu!
nanotehnoloģijas
Būvēt lietas un funkcionējošas sistēmas līdz pat bioloģiskajiem neironu tīkliem no molekulāra izmēra “ķieģelīšiem” ir dabas objektu, tai skaitā dzīvo būtņu, attīstībā “patentēts” process. Nanotehnoloģijas, globālā digitalizācija un mākslīgais intelekts ir ceturtās industriālās revolūcijas stūrakmeņi ar nopietniem izaicinājumiem cilvēcei 21. gadsimtā. Jau šodien nanotehnoloģijas, tai skaitā izziņas biotehnoloģijas, paredz attīstīt cilvēka domāšanu, koordinējot izjūtas un iedarbojoties uz fizisko un sabiedrisko vidi, paplašinot cilvēku uztveri ar biofizikāliem, bioķīmiskiem vai bioinženierijas līdzekļiem. Zinātniskā fantastika pārvēršas realitātē, tomēr vienlaikus stingri jāseko jauno nanostrukturēto produktu un pakalpojumu drošumam un ētiskajiem aspektiem.
“Līvi”
Mana jaunības estētika, lai cik tas nebūtu triviāli, ir veidojusies šajā visai konkrētā žanrā. Latvijas roks bija viens no galvenajiem valstsgribas katalizatoriem. Par to šodien neviens nav jāpārliecina. Man ir tuvi tādi fenomeni kā "Pērkons", "Dzeltenie pastnieki" u. c., tomēr sirds piederēja "Līviem". Aizrāva viss – smagais roks, skarbās un decentās balsis, košā daudzveidība, smīns par snobismu, bet pats svarīgākais – patiess, neslēpts patriotisms un Liepāja. "Līvi" nealka pēc simtsmiljonu auditorijas kaimiņos, dziedāja tikai latviešu valodā. Daigas Mazvērsītes šķirklī ievietota ļoti smeldzīga fotogrāfija, skarba rezignācija par tēmu "Līvi ir dzīvi!". Līdz ar to stāsts nav tikai par mūziku, bet par visu laikmetu, kurā roku rokā rokā un pa dzīvi gājuši puiši, kuri "spridzināja" lielās estrādes, jaunatni un galu galā visu to, kam bija mērķis mūs noturēt padomju okupācijas rāmjos. Man "Līvi" ir dzīvi.
ziemas olimpisko spēļu saraksts
Kas mums ir olimpiskās spēles? Kopības sajūta, augstāko cilvēka sportisko spēju demonstrēšana, tilts starp tautām un kultūrām, drauga plecs, godīga cīņa un komandas gars, lepnums par savu valsti? Katram noteikti būs sava atbilde, kura emocionāli rodama zemapziņā un sirds stūrītī. Manas emocijas veidojas saistībā ar draugu pulkā veiktajiem pirmajiem ragaviņu nobraucieniem piemājas graviņā, ar pirmajām slēpēm, ar līdz nejūtībai pārsalušiem kāju pirkstiem slidzābakos, stundām dzenājot ripu pa aizsalušo dīķi. Bez šāda vai līdzīga sākuma mums nebūtu ne Veras Zozuļas, ne Jāņa Ķipura, ne Mārtiņa Rubeņa, ne Oskara Melbārža, ne Martina Dukura, ne daudzu citu, kuri, iesoļojot kā komanda olimpiskajā stadionā, mums sagādāja šo vienreizējo kņudoņu pakrūtē. Viņi ļāvuši ritēt prieka un lepnuma asarai, redzot Latvijas karogu mastā, un izjust kopības sajūtu, dziedot mūsu himnu. Mūsu kā komandas pienākums ir nodot šīs olimpiskās vērtības un emocijas tālāk nākamajām paaudzēm. Tikai tad mēs būsim stipri!
volejbols
Volejbols manī izraisa maza bērna prieku, jo spēju pret dabas likumu bumbu noturēt gaisā. Šādu prieku izjūt bērns, kad, sitot balonu atkal un atkal, viņš neļauj tam nokrist. Volejbols ir tik dabīgs un vienkāršs sports. Lai gan esmu olimpietis, es vēl vienmēr izjūtu šādu bērna apbrīnu, vērojot spēles norisi. Kādu sportu NATO pielieto militāro pilotu apmācībām? Saprotams, pāri citiem sportiem – volejbolu. Pilotam ir nepieciešama zibenīga reakcija un spēja sastrādāties ar citiem. Spēlējot voleju, mēs šīs spējas attīstām un pilnveidojam.
latviešu valoda
Var droši paredzēt, ka Pētera Vanaga šķirklis, kurā enciklopēdiski atainota latviešu valoda un tās vēsture, būs viens no tiem Nacionālās enciklopēdijas šķirkļiem, pie kuriem daudzi lasītāji laiku pa laikam atgriezīsies vēl un vēl, vienmēr atrazdami sev ko jaunu. Valoda, kuru sarūpējuši mūsu baltiskie un somugriskie senči, ir ne vien bagāta un lokana, bet arī stipra un noturīga — un turklāt joprojām gatava pielāgoties jaunām vajadzībām un radoši attīstīties tālāk. Tiesa gan — mūslaiku globalizētajā pasaulē, kur strauji pieaug lielo valodu, it sevišķi angļu valodas, loma un ietekme, nacionālas valodas likteni izšķirīgi nosacīs tas, vai nācijai pietiks gribas un spēku savas valodas ilgtspējas interesēs visā pilnībā izmantot jaunās iespējas, ko paver digitalizācija, datorlingvistika un mākslīgais intelekts. Taču lingvoinženieriskais pavērsiens neatceļ pašai valodai piemītošās konkurētspējas nozīmi un nemazina, bet pat būtiski palielina izglītotās sabiedrības vajadzības pēc zināšanām par latviešu valodu. Ja tev ir konstruktīva, uz nākotni vērsta jauneklīga interese par latviešu valodas leksikas un gramatikas jautājumiem, tas var nozīmēt, ka tu nenožēlosi, ja izvēlēsies savas darba gaitas saistīt ar datorlingvistisku jaunradi.
kristietība
Kristietības centrā ir Jēzus no Nācaretes, Dieva apsolītais Mesija (Kristus), un tās pirmvēsts (kerigma): Dievs ir tapis cilvēks Jēzū Kristū, kurš ir miris par mūsu grēkiem, ir augšāmcēlies trešajā dienā, nosūtījis Svēto Garu tiem, kas Viņam tic, un Viņa vārdā mēs varam saņemt grēku piedošanu. Šī pamatvēsts divos gadu tūkstošos ir radījusi jaunas civilizācijas, vada un maina tautu likteņus un dod cerību nākamajām paaudzēm.
tiesības
Lai arī primāri ar tiesībām profesionāli nodarbojas juristi, tiesības nav juristu ekskluzīva privilēģija. Demokrātiskā tiesiskā valstī ikvienam valsts iedzīvotājam iespēju robežās vajadzētu sekot līdzi tiesību jautājumiem. Tas vairo katra iespējas kvalitatīvai demokrātiskai līdzdalībai sabiedrības dzīvē un savu interešu apzināšanai un prasmīgai aizstāvēšanai. Tiesības zinoša sabiedrība ir augsti attīstītas tiesiskas demokrātijas priekšnoteikums modernā valstī.
kino
No sirds priecājos par to, ka top Nacionālā enciklopēdija! Gandarījumu sniedz iespēja atrast nepieciešamo informāciju latviešu valodā vizuāli glīti un pārdomāti iekārtotā Nacionālās enciklopēdijas uzticamajā tīmekļa vietnē! Tā ir tik patīkama pārmaiņa pēc ierastā meklējumu formāta svešajā – angļu – valodā bezpersoniskajā, apšaubāmajā, bezgalīgi plašajā tīmekļa informācijas plūsmā. Šķirklī "kino" atradīsiet gan detalizētu informāciju par kino rašanos un attīstību, gan iedvesmu noskatīties kādu no pieminētajiem kino meistardarbiem, sekojot nevainojamai šķirkļa autores Ditas Rietumas kino gaumei.
Latvijas Republikas Satversmes sapulces sasaukšanas diena
Latvijas valsts var pastāvēt tikai demokrātiskā sabiedrībā. Neiecietība un augstprātība pret dažādību skalo ārā valsts pamatus. Bez savas valsts izsīktu kultūras dzīve. Bez savas valsts dažu paaudžu laikā saduļķotos valoda. Tieši pirms simts gadiem 1. maijā sanāca pirmais brīvi ievēlētais Latvijas parlaments ‒ Satversmes sapulce. Tautā valdīja milzīgs pacēlums. 1. maijs vienmēr ir bija Latvijas demokrātiskas sabiedrības galvenie svētki. Svētkus jāsvin. Demokrātija ir vērtība. Demokrātija nav taisnākais ceļš uz nākotni. Bet demokrātija ir vienīgais ceļš latviešu nākotnei. Es pacelšu Latvijas karogu! Pievienosies?
rokmūzika
Atšķirībā no daudziem citiem žanriem, rokmūzika klausītāju ietekmē fiziski ‒ bieži ar spalgām ģitāras skaņām un brangiem bungu ritmiem izsit no komforta zonas un acu mirklī dod brīnišķīgu enerģiju. It īpaši šodien, kad laikmeta tendences šajā žanrā galvenokārt nosaka sintētiski miermīlīgu skaņu dominanci pret lielu troksni, ir vērts pārbaudīt, vai kāds no būtiskākajiem vārdiem roka vēsturē nav palaists garām! Ja ir, ir skaidrs, ko tūdaļ jāpaklausās!
Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka, arhitektūra
Ja vēlaties saņemt īsu, bet informatīvi piesātinātu ieskatu par Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvi, tās vietu pilsētvidē, būvvēsturi, autoriem un ēkas īpašajām arhitektoniskajām vērtībām, tad izlasiet Ievas Zībārtes sagatavoto šķirkli “Latvijas Nacionālās bibliotēkas ēka, arhitektūra”. Tur uzzināsiet arī par LNB piešķirtajām starptautiskajām un pašmāju atzinībām. Šāds teksts vairo lepnumu par pašu paveikto.
Ķeniņu ģimnāzijas ēka, arhitektūrā
Ja kādai ēkai Rīgā varētu piemērot vārdu “nacionālā”, tā būtu Ķeniņu ģimnāzijas ēka – Ķeniņu gaismas pils! Šajā ēkā, kura stalti slejas debesīs un apbur ar savu jūgendstila fasādi, kopš atklāšanas dienas atradušās mācību iestādes. Mūsu bērniem paveicies, jo viņi ik dienas saskaras ar Latvijas vēsturi un kultūru, vien pārkāpjot skolas slieksni. Viņiem ir iespēja smelties enerģiju no Staburaga šūnakmens, kas izmantots ēkas apdarē. Lasot šķirkli “Ķeniņu ģimnāzijas ēka, arhitektūrā”, arī jums būs iespēja virtuāli ceļot gan laikā, gan telpā. Esmu pārliecināta, ka pēc tam Ķeniņu gaismas pils jums iemirdzēsies jaunā gaismā.
klimats Latvijā
Latvijā ir īsti virpuļviesuļi?” Šādu jautājumu ik vasaru man uzdod neskaitāmas reizes. Jā, ir, un tie ir mūsu klimata sastāvdaļa. Ja zinām Latvijas klimatu, tad tas retāk spēj sagādāt nepatīkamus pārsteigumus, arī nākotnē, kad tas jau būs citāds – zināšanas ļaus atrast veidus, kā pielāgoties! Vairāk par klimatu Latvijā lasiet šeit.
Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkas
Kopš 1991. gada augusta, kad Latvijas teritorijā tika pārtraukta LPSR VDK darbība, saziņā ieviesās jauns jēdziens – “čekas maisi” –, kas joprojām tiek plaši izmantots. To, kāds ir “maisu” saturs un nozīme Latvijas vēstures izpētē, varat uzzināt vēsturnieka Ginta Zelmeņa rakstā par Latvijas PSR Valsts drošības komitejas aģentūras kartotēkām.
hokejs Latvijā
Sporta aprindās latviešiem ir teiciens ‒ latvietis nekad nenoskries 100 metrus ātrāk par 10 sekundēm, bet ar kartupeļu maisu mugurā ‒ 11 sekundēs gan. To var attiecināt arī uz mūsu nacionālo sporta veidu hokeju. Lai gan esam skaitliski neliela nācija, Latvijas izlase jau vairāk nekā 20 gadus spēlē elites grupā. Vairāk par hokeju Latvijā lasiet šeit.
Svētā Valentīna diena
Vai tas būtu satraucošs Valentīna dienas pasts skolā vai romantiskas vakariņas – mīlestību katrs izrādām citādi. Mūsuprāt, siltu vārdu, labu domu un jauku sajūtu klātbūtne ir jāpiedzīvo katru dienu. Tomēr 14. februāri visā pasaulē pazīstam kā visu mīlētāju dienu, kurai ir bagātīga vēsture, dažādi skaidrojumi un izpausmes. Par to vairāk – šajā šķirklī!
akmens laikmets Latvijas teritorijā
Cilvēces vēstures sākumu iezīmē akmens laikmets. No kurienes pirms vairāk nekā 12 000 gadu mūsu zemē ienāca Latvijas pirmie iedzīvotāji un kā dzīvoja Akmens laikmeta cilvēki? Par to var uzzināt šajā rakstā!