Pilnā ciklā ir divi atspēriena, divi lidojuma un divi piezemēšanās periodi. Lidojuma fāzē ir vērojama ķermeņa smaguma centra paaugstināšanās un pazemināšanās.

Skriešana ir dabisks, ciklisks un simetrisks fizisko vingrinājumu veids, kas pēc savas fizioloģiskās iedarbības aptver visas galvenās cilvēka organisma sistēmas. Lēns, ilgstošs skrējiens trenē visu organisma muskulatūru, attīsta izturību – cilvēka svarīgāko fizisko īpašību.

Skriet prot katrs bez īpašas mācīšanas. Bērns, kuram nav nekādu priekšzināšanu par skrējiena tehniku, to izpilda bez lieka sasprindzinājuma, dabiski, līdzīgi labāko skrējēju paraugam.

Ja cilvēks ir spējīgs nosoļot bez apstāšanās 8–10 km ar vidējo ātrumu 8 km stundā, tad var sākt skriešanu. Skriešanas iesākšanai ir vairāku veidu programmas, kuras ir orientētas atbilstoši izvirzītajiem mērķiem – masas pazemināšanai, lai uzlabotu sirds asinsvadu sistēmas stāvokli vai lai uzlabotu pašsajūtu. Neatkarīgi no izvirzītajiem mērķiem skrējienam jābūt dabiskam, relaksētam, nekopējot citu skriešanas tehniku, it īpaši sportistu tehniku, nepalielinot soļa garumu (soļa garums ir optimāls tad, kad pēda tiek novietota uz zemes nedaudz priekšā ceļa locītavai). Pārmērīgi garš solis pārslogo ceļa locītavu, muguru un augšstilba mugurējās daļas muskuļus, kas var būt par iemeslu traumām.

Būtiski pievērst uzmanīgu pēdas nolikšanai uz zemes. Vēziena kāja, nedaudz saliekta, piezemējas elastīgi no pēdas priekšējās daļas (pēc tam ar pēdas ārpusi) ar sekojošu atbalstu uz visas pēdas. Tas atgādina kustību augšup pa kāpnēm (tverošu kustību). Šādā veidā noliekot kāju, skrējējs efektīvāk izmanto pēdas un apakšstilbu muskuļu elastības īpašības, muskuļus, kuri aktīvi iesaistās atspērienā. No zemskares sākuma līdz vertikāles momentam kāja turpina saliekties, iestiepjot gurna četrgalvu muskuli, kas tam ļauj efektīvāk sarauties atgrūdienā.

Tam, kurš skrien tehniski pareizi, nav jābaidās no sāpošam pēdām, pārslogotām locītavām vai pietūkušiem ceļiem.

Nodarboties ar lēno skriešanu var ikviens cilvēks jebkurā vecumā, tomēr ne visiem ir piemērots ilgstošs skrējiens. Augsts asinsspiediens var kaitēt sirdij un asinsvadiem, bet pārāk daudz “sliktā” holesterīna (taukveida vielas, kas sastopamas šūnu membrānās) var traucēt asins plūsmai uz sirdi. Lai nodarbotos ar skriešanu, nepieciešams pietiekams dzelzs līmenis ‒ tas nepieciešams, lai veidotos hemoglobīns, kas muskuļos nogādā skābekli. Cukura diabēts ietekmē cukura līmeņa regulāciju asinīs, tāpēc jāseko līdzi cukura līmeņa izmaiņām asinīs.

Lai skriešana dotu vēlamo rezultātu, īpaši sākumā ļoti svarīgi ir skriet, lieki nepiepūloties, tā, lai pulss turētos robežās starp 120–140 sitieniem līdz 160 sitieniem minūtē. Šāds skrējiens – aerobās jaudas diapazonā – trenē izturību, nostiprina sirds un asinsvadu sistēmu. Aerobais slieksnis var būt augstāks vai zemāks, vidēji tas atbilst 160 sitieniem minūtē.

Veselības grupas skrējējiem (cilvēkiem, kuri ikdienā skriešanu izmanto veselības uzlabošanai) ir jāievēro citi pulsa rādītāji. Ja tūlīt pēc skrējiena tie pārsniedz iepriekš minētos lielumus, skrējiena ilgums ir jāsamazina vai jāskrien lēnāk.

Lai noteiktu treniņa intensitāti, tiek lietota piepūles uztveres skala (PU skala). Piemēram, viegls skrējiens atbilst PU 3–4 jeb 60–70 % no maksimālā pulsa. PU skala ir sadalīta vērtībās no 1 līdz 10, un pie skaitļiem norādīts, cik grūta šķiet aktivitāte – ja PU ir 10, jūs esat pilnīgi aizelsies.

Lai aprēķinātu piepūles pulsu, jāaprēķina maksimālais pulss pēc formulas: 220 – vecums = maksimālais pulss, un tad no šī skaitļa jāatņem pulsa vērtība miera stāvoklī. Tad var aprēķināt ideālās pulsa zonas. 1. zona 50–60 % – ļoti viegli, 2. zona 60–70 % – viegli, 3. zona 70–80 % – mēreni, 4. zona 80–90 % – grūti, 90–100 % – maksimums.

Skriet var visur, tomēr visieteicamākās ir līdzenas meža takas, tāpat – parki, asfaltēti celiņi, jūrmalas pludmale, zāģu skaidu celiņi, speciāli veidotas skriešanas takas. Vienmēr jāmaina skriešanas virziens, tādējādi mainot virsmas slīpumu, lai neradītu biomehāniskas problēmas. Skriešana pa seklu ūdeni vai dziļumā (līdz jostas vietai) tiek rekomendēta rehabilitācijas nolūkā.

Skriešanu cilvēki izmanto, lai ātrāk nokļūtu no viena punkta uz otru. Pagātnē, nepastāvot dažādiem tehniskiem palīglīdzekļiem, skriešana dažkārt bija vienīgā iespēja ātri pārvietoties. Regulāra skriešana bija svarīgs iztikas nodrošināšanas (medību) elements, karavīru fiziskā izturība un spēja ātri pārvietoties skrienot bija nozīmīgs faktors militāros konfliktos. Simbolisks pagātnes piemērs skriešanas nozīmei ir leģenda par seno grieķu karavīru, kurš 490. gadā p. m. ē. noskrējis distanci no Maratonas līdz Atēnām, lai paziņotu par atēniešu uzvaru kaujā pār persiešiem. Skriešana kā ikdienas sastāvdaļa ir to profesiju pārstāvjiem, kur ātri jāreaģē, jāveic garas distances: policistiem, zemessargiem, kurjeriem (vairāk iešana vai riteņbraukšana), karavīriem, ugunsdzēsējiem, sporta skolotājiem, treneriem. Popularizējot skriešanu kā aktīvu laika pavadīšanas veidu, tiek rīkoti dažādi skrējieni bērniem, pusaudžiem, pieaugušajiem, ģimenēm. Mūsdienās skriešana loma pieaug lielā mērā saistībā ar veselīga dzīvesveida veicināšanu. Skriešana kalpo par vienu no svarīgākajiem treniņu elementiem lielā daļā sporta veidu.

Antīkajās spēlēs sportisti bija bez apģērba. Vēlāk sportistu apģērbs bija krekliņš un īsās bikses, kājās vingrošanas apavi vai citi tajā laikā pieejamie apavi ar gumijas zoli un auduma vai ādas virspusi. Sākot ražot sintētiskos audumus, kuri ir elastīgi, arī skrējēja apģērbs mainījās – tas kļuva pieguļošs, lai gan garo distanču skrējēji joprojām izvēlas šortus ar oderi. Apavi, attīstoties tehnoloģijām, tika izveidoti ar amortizējošu zoli un elpojošu, mitrumu atgrūdošu virspusi. Sprintā apģērba aerodinamiskajām īpašībām ir būtiska loma. Sacensībās sportisti izvēlas naglu kurpes, kuras ir ļoti vieglas, ērtas. Skriešanai aukstā laikā tiek ražoti termokrekli un termobikses, kas palīdz izvadīt sviedrus un nodrošina ķermeņa termoregulāciju. Plaši tiek piedāvātas jakas ar ūdens un vēju aizturošu efektu, kā arī atstarojošas tumšam laikam. Tāpat ir svarīgi arī citi skrējēju aksesuāri – zeķes, cimdi, brilles (saulesbrilles) un citi. Skrējēja ērtībai tiek piedāvātas dažādas jostiņas dzērienu pudelēm un želejas batoniņiem, telefonam, atslēgām un citām lietām. Attīstoties tehnoloģijām, arvien biežāk skrējējiem pieejami pulsometri.

Ilgstoši skrienot, it īpaši pa cietu pamatu, iespējamas traumas, jo vienīgie amortizatori, uzņemot triecienu, ir potīšu, ceļu un gurnu locītavas, tāpēc ir svarīgi pietiekami kvalitatīvi sporta apavi. Izvēloties skriešanas apavus, jāizpēta katra indivīda skriešanas tehnika un paredzamā virsma, pa kādu skries ‒ atkarībā no tā jāpiemeklē atbilstošas cietības zole, pēdas amortizācijas līmenis, kā arī stabilizēšanas īpašības. Labas skriešanas apavu funkcijas ir amortizācija, elastība, kontrole un stabilitāte papēža zonā, kā arī vieglums un laba saķere.

Jebkuram skriešanas apģērbam jābūt ērtam un funkcionālam. Jaunākie auduma tērpi, kuru ražošanā izmantota sarežģīta tehnoloģija, aizsargā no pārkaršanas, mitruma un sliktiem laika apstākļiem. Nevajadzētu vilkt platas kokvilnas drēbes, jo tās var noberzt ādu. Tumšā laikā jāuzvelk atstarojoša jaka, veste vai atstarojošs piekariņš.

Apģērbam vajadzētu būt elpojošam un izturīgam. Skriešanai paredzētajam apģērbam vajadzētu perfekti derēt un cieši piekļauties ķermenim. Aukstajā gadalaikā ieteicams apģērbt citu uz citas vairākas kārtas. Skriešana ir sporta veids visa gada garumā, tāpēc arī aukstām, vējainām un lietainām dienām nepieciešams atbilstošs apģērbs. Ir arī skrējējiem paredzētas speciālas bikses: gan cieši piegulošas, gan platas. Ieteicamas ir cieši piegulošas bikses – tās sniedz iespēju optimāli kustēties. Siltā laikā patīkamāk skriet īsās biksēs. Svarīgi izvēlēties labi piegulošas zeķes, ir vērts iegādāties zeķes no mākslīgās šķiedras, vislabāk ar anatomiski veidotu pazoli. Šādas zeķes ātrāk aizvada mitrumu uz āru, un pēda paliek gandrīz sausa. Saulesbrilles pasargā no putekļiem, insektiem, saules stariem.

Skrienot noder līdzi paņemtā ūdens pudele ar rokturi.