Sporta praktiskā nozīme saistīta ar to, ka sports uzlabo cilvēka fizisko un garīgo stāvokli viņam vēlamajā līmenī. Teorētiskā nozīme – sports ir sabiedrības izklaides līdzeklis un veselīga dzīves veida veicinātājs. Slēpošana, kalnu slēpošana, snovbords, ragaviņas, šļūkšanas paliktņi, slidošana, sporta spēles uz slidām – ziemā; skriešana, lēkšana, peldēšana, airēšana, visdažādākās sporta spēles brīvā dabā un telpās, tūrisma pārgājieni, kāpšana kalnos un citas fiziskās aktivitātes, kā arī prāta sporta veidi (šahs, dambrete, kāršu spēles) tiek izmantoti kā aktīvās atpūtas līdzekļi gan individuāli, gan, grupās, gan izmantojot atpūtas un izklaides vietu pakalpojumus. Sportiskās aktivitātes ir pamatprogrammā dažādos sporta svētkos, organizētos atpūtas un izklaide pasākumos.

Sports tieši un netieši saistīts ar daudzām mākslas, zinātnes un citām cilvēku darbības nozarēm. Piemēram, mākslas vingrošanā, daiļslidošanā, daiļlēkšanā un vairākos citos sporta veidos sacensību rezultāts ir kustību kultūra, kura nosaka vingrinājumu izpildes estētisko uztveri. Kustību kultūras novērtējums nosaka sacensību rezultātu. Kustību koordinācija – fiziskā īpašība, kuru var attīstīt tikai ar sporta fiziskajiem vingrinājumiem un kas ir katras cilvēka darbības pamatā, – veido kustību kultūru. Tāpēc jebkurš sporta nespeciālists, skatoties cilvēka kustības kādā sporta veidā, var atšķirt trenētu cilvēku no iesācēja. To iespējams noteikt pēc sportista kustību koordinācijas. Sports ir nozare, kura galvenokārt balstās uz pedagoģijas un psiholoģijas zinātņu atziņām. Jebkura sporta veida apguve tiek realizēta ar pedagoģijas un psiholoģijas zinātnēs izstrādātajām metodēm un pamatprincipiem. Savukārt daudzās cilvēka darbības nozarēs nepieciešamās fiziskās īpašības tiek iegūtas, izpildot atbilstošus sporta nozares fiziskos vingrinājumus.

Sports ir cilvēka kultūrvides neatņemama sastāvdaļa. Tas ir organisma attīstīšanas un relaksācijas līdzeklis. Sportu iedala augstu sasniegumu sportā, sacensību sportā, sportā visiem jeb masu sportā, veselības sportā, invalīdu sportā (cilvēkiem ar invaliditāti). Augstu sasniegumu sportam raksturīgas regulāras nodarbības (treniņi) augstu sportisko rezultātu sasniegšanai. Sacensību sportam raksturīgas regulāras nodarbības (treniņi) un dalība sporta sacensībās. Sports visiem vai masu sports (Latvijā lieto arī terminu "tautas sports") ir organizētas vai individuālas sportiskās aktivitātes fiziskās un garīgās labsajūtas gūšanai. Veselības sportam raksturīgi speciāli fiziskie vingrinājumi ar atbilstoši dozētu slodzi cilvēka veselības uzlabošanai vai saglabāšanai. Invalīdu sportā sporta nodarbības (treniņi) un sacensības paredzētas cilvēkiem ar fizisko vai garīgo invaliditāti (cilvēkiem ar speciālām vajadzībām).

Sporta pirmsākumi meklējami vairāk nekā 3000 gadu senā vēsturē, kad karavīri fiziskās sagatavotības nolūkos sacentās savā starpā. Pirmās ziņas par sporta sacensībām ir no Senās Grieķijas vairāk nekā 800 gadus p. m. ē. Antīko olimpisko spēļu sākums datēts ar 776. gadu p. m. ē. Tās notika Grieķijas pilsētā Olimpijā. No pilsētas nosaukuma radies arī spēļu nosaukums.

Mūsdienu galvenā sporta pasākuma – olimpisko spēļu – atjaunošana notika 1896. gadā Atēnās, kur tika organizētas pirmās mūsdienu olimpiskās spēles. Galvenais spēļu atjaunošanas iniciators bija franču pedagogs un vēsturnieks Pjērs de Kubertēns (Pierre de Coubertin) kopā ar grieķu biznesmeni un rakstnieku Dimitriju Vikelu (Δημήτριος Βικέλας). P. de Kubertēns un D. Vikels, dzīvodami Parīzē, strādāja pie mūsdienu spēļu atjaunošanas idejas. 1894. gadā P. de Kubertēns uzaicināja uz kongresu Parīzē ieinteresēto valstu pārstāvjus. Tika nodibināta Starptautiskā Olimpiskā komiteja, SOK (International Olympic Committee, IOC/ Comité international olympique, CIO). Kongresā bija pārstāvētas 11 valstis. Pirmās mūsdienu olimpiskās spēles Atēnās tika organizētas ar lozungu "Ātrāk, augstāk, spēcīgāk!” (no latīņu valodas Citius, Altius, Fortius). 1912. gadā P. de Kubertēns izstrādāja olimpisko simboliku – piecus olimpiskos apļus un SOK karogu. Prezentējot olimpiskos apļus, P. de Kubertēns nosauca tos par visu piecu kontinentu vienotības simbolu, minot, ka zilais aplis simbolizē Eiropu, dzeltenais – Āziju, melnais – Āfriku, zaļais – Okeāniju, bet sarkanais aplis simbolizē Ameriku. Krāsu sadalījums pa kontinentiem SOK locekļiem nelikās korekts, tāpēc turpmāk tika runāts par to, ka piecu apļu krāsas un sestā – baltā – (SOK karoga krāsa) ir visas valstis vienojošas krāsas, jo vismaz viena no šīm sešām krāsām ir atrodama visu pasaules valstu nacionālajos karogos. Olimpiskos apļus un karogu kā oficiālu simbolu apstiprināja un pirmo reizi izmantoja 1920. gadā olimpiādes spēlēs Antverpenē, jo 1916. gadā spēles nenotika Pirmā pasaules kara dēļ. Sākotnēji spēlēs atļāva piedalīties tikai sportistiem amatieriem. 20. un 21. gs. tika ieviestas izmaiņas olimpiskajās spēlēs: kopš 1924. gada katrus četrus gadus notiek arī ziemas olimpiskās spēles. 1960. gadā Romā notika pirmās vasaras paralimpiskās spēles sportistiem invalīdiem, bet 1976. gadā Ērnskēldsvikā, Zviedrijā, – pirmās ziemas paralimpiskās spēles. Pirmās jaunatnes olimpiskās spēles notika 2010. gadā Singapūrā, bet jaunatnes ziemas olimpiskās spēles – 2012. gadā Insbrukā. Jaunatnes olimpiskajās spēlēs var piedalīties sportisti vecumā no 14 līdz 18 gadiem. SOK nācies pielāgoties ekonomiskajai, politiskajai, tehnoloģiskajai realitātei 20. gs. Tā rezultātā olimpiskajās spēlēs kopš 1980. gada var startēt arī profesionāļi. Līdz 1992. gadam ziemas olimpiskās spēles un vasaras olimpiādes spēles notika vienā kalendārajā gadā. 1994. gadā tika sarīkotas kārtējās (XVII) ziemas olimpiskās spēles Lillehammerē, lai turpmāk katru pāra gadu notiktu vasaras vai ziemas Olimpiskās spēles, saglabājot četru gadu ciklu no vienām vasaras vai ziemas spēlēm līdz otrām.

Pasaulē eksistē vairāk nekā 200 dažādu sporta veidu. Vasaras olimpiādes spēļu programmā iekļauj ap 30 sporta veidus, bet ziemas olimpiskajās spēlēs – ap 15. To ar balsojumu izšķir SOK.

Līdztekus Olimpiskajām spēlēm pasaules mēroga sacensības rīko attiecīgā sporta veida Starptautiskā federācija, saucot šīs sacensības par pasaules čempionātu vai par pasaules kausu. Piemēram, Starptautiskā Volejbola federācija (Fédération Internationale de Volleyball, FIVB) sāka sarīkot pasaules čempionātus 1949. gadā; Starptautiskā Basketbola federācija (Fédération Internationale de Basketball, FIBA) – 1950. gadā, sākotnēji nosaucot sacensības par pasaules kausu, bet vēlāk – par pasaules čempionātu. Arī Starptautiskā Futbola federācija (Fédération Internationale de Football Association, FIFA) pirmās pasaules mēroga sacensības, kas notika 1930. gadā un kurās piedalījās valstu nacionālās izlases, nosauca par Pasaules kausa sacensībām. Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija (International Association of Athletics Federations, IAAF) pirmo pasaules čempionātu sarīkoja 1983. gadā. Starptautiskā Hokeja federācija (International Ice Hockey Federation, IIHF) pirmo pasaules čempionātu sarīkoja 1920. gadā. Vairākums starptautisko federāciju pasaules čempionātus rīko reizi četros gados, bet dažas (piemēram, Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija) – katru otro gadu. Valstu nacionālās izlases savā starpā sacenšas arī reģionālajos – Amerikas, Āfrikas, Āzijas, Eiropas, Okeānijas – čempionātos. Citās starptautiskās sacensībās, kuras rīko starptautiskās sporta veida federācijas, piedalās dažādu valstu klubu komandas vai arī individuāli dalībnieki no dažādām valstīm. Tiesības piedalīties sacensībās nosaka attiecīgo sacensību nolikums.

Vairākumā pasaules valstu nodibinātas Nacionālās olimpiskās komitejas (NOK). 2016. gadā piecos pasaules reģionos bija 203 NOK. Katrā valstī populārajos sporta veidos nacionālās sporta veida federācijas apvieno visus šīs valsts attiecīgā sporta veida sportistus. Valstis, kurās ir nacionālās sporta veida federācijas, kļūst par sporta veida starptautiskās federācijas dalībvalstīm. Lielākās starptautiskās sporta veida federācijas: volejbola – apvieno 221 valsts nacionālās federācijas, basketbola – 213 valstu federācijas, vieglatlētikas – 212, futbola – 208 valstu federācijas.

Mūsdienās dažkārt tiek runāts par nacionālajiem sporta veidiem, tomēr termins “nacionālais sporta veids” mūsdienu kontekstā ir nekorekts, jo katrs sporta veids radies kādā valstī, bet mūsdienās šajā sporta veidā sacenšas daudzās valstīs. Piemēram, angļi futbolu sauc par savu nacionālo sporta veidu, un tas ir radies Lielbritānijā, taču Brazīlijā un daudzās citās pasaules valstīs to arī sauc par nacionālo sporta veidu. Krikets, kurš radies 16. gs. ASV, mūsdienās daudz populārāks ir Indijā, kur to daudzi dēvē par nacionālo sporta veidu. Pat tāds sporta veids kā gorodki, kas radies 17. gs. Krievijā, tiek spēlēts arī Zviedrijā un Somijā (Somijā to sauc par somu ķegļiem). Līdzīgi ir arī ar ASV dzimušajiem sporta veidiem beisbolu, softbolu, lakrosu, kurus spēlē daudzās pasaules valstīs. Tāds sporta veids kā polo radās senajā Persijā, bet mūsdienās tas visplašāk izplatīts Amerikā. Ir sporta veidi un to varianti, kas radušies divās dažādās pasaules vietās. Piemēram, boulings, kurš radies Senajā Romā un Ēģiptē un kurā pamatnoteikums ir ar bumbu nogāzt ķegļus, un bunnock jeb kaulu spēle, kuru aizsākuši krievu karavīri Sibīrijā, ar bumbu nogāžot zirgu potītes kaulus (mūsdienās tie ir mākslīgi veidoti kauli). Novuss, kurš radies Latvijā, mūsdienās nav uzskatāms par latviešu nacionālo sporta veidu, jo to spēlē daudzās valstīs. 2008. gadā Latvija kopā ar Baltkrieviju, Igauniju, Krieviju, Ukrainu un Vāciju nodibināja Starptautisko Novusa federāciju (Federation International of Novuss-Sport Organizations, FINSO), kuras sākotnējais birojs bija Vācijā, bet šobrīd – Slovākijā. Visu sporta veidu attīstības vēsture ir līdzīga: sporta veids rodas kādā valstī, ātri izplatās citās valstīs pasaulē, un tiek izveidota šī sporta veida starptautiskā federācija, jo neviena sporta veida pāstāvji nav interesēti palikt tikai vienas valsts robežās.

2016. gadā pasaulē reģistrētas 54 dažādas ar sportu saistītas oficiālas organizācijas. Trīs sporta organizācijas apvieno starptautiskās federācijas.

Astoņas sporta organizācijas ir reģionālo olimpisko komiteju apvienības.

14 sporta organizācijas apvieno dažādas sportojošo sociālās grupas.

Invalīdu sportā ir trīs organizācijas.

Septiņas sporta organizācijas nodarbojas ar sporta izglītību, sporta ideāliem un godīgu spēli.

Divas organizācijas nodarbojas ar materiāli tehnisko nodrošinājumu sportā.

Piecas organizācijas rūpējas par mediju informāciju sportā.

Pasaulē ir vēl citas starptautiskās sporta organizācijas.

Divas starptautiskās organizācijas ir pilnīgi neatkarīgas.

Visas minētās organizācijas atzinusi SOK.

Mūsdienās sportam raksturīga komercializācija. Tā cieši saistīta ar informācijas tehnoloģiju attīstību – jo plašāks  skatītāju loks vēro sacensību gaitu, jo lielāka interese biznesa pārstāvjiem investēt sportistos un sacensību organizēšanā. Šī sadarbība ir abpusēji izdevīga – sportisti iegūst labākas treniņu un sacensību iespējas, ievērojami paaugstinās sportistu dzīves līmenis (algas). Tas veicina sacensību kvalitātes pieaugumu. Biznesa investori panāk savas firmas vai produkta plašāku atpazīstamību, līdz ar to arī plašāku noieta tirgu. Investori kļūst par sacensību dalībniekiem, jo labākie sportisti rada investoram arī tiešo peļņu procentu veidā no izcīnītajām prēmijām. Visvairāk tiek investēts futbolā. Piemēram, piecu lielāko Eiropas valstu – Lielbritānijas, Vācijas, Spānijas, Itālijas un Francijas – futbola līgās futbolistu vidējā darba alga gadā pārsniedza miljonu dolāru, bet Anglijas premjerlīgā (Premier League) 2015. gadā alga vidēji katram futbolistam bija 3,82 miljoni dolāru, Vācijas bundeslīgā – 2,29 miljoni dolāru. 2015. gadā vislabāk apmaksātie sportisti pasaulē bija Nacionālās basketbola asociācijas basketbolisti ASV, kuri vidēji 2015. gadā saņēma 4,51 miljonu dolāru lielu algu. Atsevišķu Formula 1 autobraucēju, kā arī citu sporta veidu pārstāvju algas pārsniedz šos skaitļus, taču jāņem vērā, ka runa ir par visu līgas spēlētāju vidējo algu. No citiem sporta veidiem vislabāk apmaksātie ir kriketa spēlētāji Indijā (4,33 miljoni dolāru gadā), ASV beisbolisti (4,17 miljoni dolāru) un hokejisti (2,62 miljoni). Lai sasniegtu augstu sportisko meistarību, kuru vēlas redzēt miljoni skatītāju, šie sportisti ar sportu nodarbojas profesionāli – viņu dzīve un darbs ir treniņi un sacensības. Lai sportisti spētu izturēt lielas treniņu slodzes un intensīvu, sasprindzinātu sacensību režīmu, lielas investīcijas tiek novirzītas arī sporta medicīnai. Sporta medicīnas galvenais uzdevums ir nodrošināt sportistiem pēc iespējas ātrāku un pilnvērtīgāku atjaunošanos pēc slodzēm.

Pasaulē pastāv daudz izdevumu par sporta zinātnes jautājumiem, tomēr populārzinātnisko sporta izdevumu kļūst arvien mazāk. Piemēram, tāda tipa žurnāls kā ASV kopš 1954. gada izdotais  Sports Illustrated ir viens no retajiem izdevumiem, kurā tiek rakstīts gan par sportu, gan sportistiem ārpus sporta un citām ar sportu saistītām izklaidēm. Franču žurnālā L’Equipe (kopš 1946. gada) publicēti raksti tikai par futbolu, regbiju, motosportu un riteņbraukšanu. Vairākumā sporta žurnālu pasaulē tiek rakstīts tikai par vienu sporta veidu vai sportisko nodarbi, piem., jahtām, buru sportu, motoru sportu un tamlīdzīgi. ASV kopš 1994. gada iznākošais žurnāls SLAM publicē rakstus par basketbolu un nedaudz arī par citiem ar sportu saistītiem jautājumiem. Žurnāls pieejams elektroniski; drukātā formā tas izplatīts Amerikā. Populārajiem sporta veidiem, piemēram, basketbolam, veltīti daudzi izdevumi daudzās pasaules valstīs. Piemēram, Fade Away Basketball Magazine (kopš 2010. gada) – Lielbritānijā, Basket News (kopš 2000. gada) – Francijā, Beckett Basketball (kopš 2004. gada) – Austrālijā, Superbasket Magazine (kopš 1987. gada) – Itālijā. Žurnālā Basketball Times (kopš 1980. gada), kas iznāk ASV, tiek publicēti raksti par koledžu basketbolu, bet žurnālā Hoop (kopš 1984. gada) – par notiekošo Nacionālajā basketbola asociācijā (National Basketball Association, NBA). Daudzi žurnāli, kas agrāk iznāca drukātā formā, pašlaik tiek publicēti elektroniski. Viens no šādiem žurnāliem ir ASV iznākošais Sporting  News, kurā tiek publicēti raksti par beisbolu. Tas iznāk kopš 1886, bet no 2003. gada tiek publicēts tikai digitālā formā.

Vēsturiski nozīmīgākie cilvēki sportā ir konkrētā sporta veida izgudrotāji, taču tie zināmi tikai dažiem sporta veidiem. Piemēram, basketbola izgudrotājs (1891) un pirmo noteikumu autors ir Džeimss Neismits (James Naismith). Futbolā  nav zināms spēles izgudrotājs, taču zināms pirmo noteikumu autors. Tas ir Džons Čārlzs Trings (John Charles Thring). Viņš 1862. gadā uzrakstīja futbola noteikumus, no kuriem liela daļa pastāv joprojām. Citiem sporta veidiem zināms rašanās gads, bet nav zināms izgudrotājs. Piemēram, hokejs ar ripu radies 1875. gadā, volejbols – 1895. gadā. Vieglatlētikā, kurā atsevišķās disciplīnās karavīri sacentās jau vairāk nekā 800 gadus p. m. ē., nav zināms ne sporta veida izgudrotājs, ne arī gads, taču simboliski par vieglatlētikas rašanos tiek uzskatīts Starptautiskās Vieglatlētikas federāciju asociācijas izveides gads (1912). Par nozīmīgākajiem cilvēkiem sportā uzskatāmi mūsdienu Olimpisko spēļu atjaunotāji – P. de Kubertēns un D. Vikels. Pasaules nozīmes ietekme sporta attīstībā ir visiem mūsdienu SOK prezidentiem: šveicietim Žofruā de Blonē (Godefroy de Blonay), beļģietim Anrī de Bajē-Latūram  (Henri de Baillet-Latour), zviedram Sīgfridam Edstrēmam (Sigfrid Edström), amerikānim Eiverijam Brendidžam (Avery Brundage), īram Maiklam Morisam (Michael Morris), katalānim Huanam Antonio Samarančam (Juan Antonio Samaranch), beļģim Žakam Rogem (Jacques Rogge) un vācietim Tomasam Baham (Thomas Bach). Lai sporta sacensībās varētu piedalīties arī invalīdi, būtisku ieguldījumu devis brits Ludvigs Gutmens (Ludwig Guttmann), jau 1948. gadā, Londonas olimpiādes laikā, noorganizējot pirmās sacensības invalīdiem. Tikai 1989. gadā kanādietis Roberts Stēdvords (Robert Steadward) spēja panākt Starptautiskās Paralimpiskās komitejas nodibināšanu. Viņu ievēlēja par pirmo šīs organizācijas prezidentu. Arī britu sporta administrators Filips Kreivens (Philip Craven), kurš, būdams invalīds, no 1972. līdz 1988. gada aktīvi piedalījies ratiņbasketbola, vieglatlētikas un peldēšanas sacensībās, devis nozīmīgu ieguldījumu sportā. 2001. gadā viņš ievēlēts par Starptautiskās Paralimpiskās komitejas prezidentu.