Sacensības vieglatlētikā atsevišķi vīriešiem un sievietēm notiek skriešanas disciplīnās stadiona skrejceliņā. Pamatdisciplīnas: 100 m, 200 m, 400 m, 800 m, 1500 m, 5000 m un 10000 m, kā arī 3000 m šķēršļotajā distancē, kurā ir 35 neapgāžami šķēršļi (vīriešiem 91 cm, bet sievietēm – 76 cm augsti), septiņi no tiem ir pirms ūdens bedres. Ārpus stadiona jeb ielu skrējieni notiek pusmaratona (21,0975 km) un maratona (42,195 km) distancē. Barjerskrējiens vīriešiem notiek 110 m distancē ar desmit 106,7 cm augstām apgāžamām barjerām, sievietēm – 100 m distancē ar desmit 84 cm augstām barjerām. 400 m distancē gan sievietēm, gan vīriešiem ir pa desmit barjerām (vīriešiem – 91,4 cm, bet sievietēm – 84 cm augstas). Lēkšanas disciplīnas ir augstlēkšana, kārtslēkšana, tāllēkšana un trīssoļlēkšana. Mešanas disciplīnas ir lodes grūšana (vīriešiem – 7,257 kg, sievietēm – 4 kg smagas lodes), diska mešana (vīriešiem – 2 kg, sievietēm – 1 kg smagi diski), vesera mešana (vīriešiem – 7,257 kg, sievietēm – 4 kg smagi veseri; to garums kopā ar rokturi un tērauda stiepli nedrīkst pārsniegt 1,22 m), šķēpa mešana (vīriešiem – 800 g, sievietēm – 600 g smagi šķēpi). Daudzcīņas sacensības vīriešiem notiek desmitcīņā un sievietēm septiņcīņā. Vieglatlētikā ietilpst arī soļošana ārpus stadiona (20 km un 50 km distancēs). Sacensībās junioriem (U 20 – vieglatlēti jaunāki par 20 gadiem) un jauniešiem (U 18 – jaunākiem par 18 gadiem) barjeru augstums attiecīgi zemāks un arī visu četru mešanu rīku svars mazāks. Sacensību norisē jāievēro Starptautiskās Vieglatlētikas federāciju asociācijas (International Association of Athletics Federations, IAAF) izstrādātie un apstiprinātie vieglatlētikas sacensību noteikumi.

Vieglatlētikas attīstībā īpaši nozīmīgas ir Senās Grieķijas sportiskās sacensības Olimpijā. Pirmajās spēlēs 776. gadā p. m. ē. sacensības notika tikai vienā disciplīnā – skrējienā vienas stadijas (apmēram 190 m) garumā. Pēc 52 gadiem (724. gadā p. m. ē.) sacensības notika arī diaulā (divu stadiju ‒ apmēram 384 m – distancē). Nākamajās spēlēs 720. gadā p. m. ē. notika arī garās distances skrējiens – dolikodroms (24 stadijas – apmēram 4714 m). Tikai 708. gadā p. m. ē. notika sacensības arī pentatlonā – daudzcīņā, kurā bija tāllēkšana, skrējiens vienas stadijas garumā, diska un šķēpa mešana, bet nobeigumā divi vislabākie sportisti sacentās laužoties.

Pirmsākumos vieglatlētika bija amatieru sports. 20. gs. sākumā amatierisma noteikumi vieglatlētikā bija ļoti strikti. 1912. gadā par dažu desmitu dolāru saņemšanu, spēlējot beisbolu, ar mūža diskvalifikāciju tika sodīts amerikāņu desmitcīņnieks Džims Torps (Jacobus Franciscus "Jim" Thorpe). 1936. gadā par profesionāli tika pasludināts deviņkārtējais olimpiskais čempions Pāvo Nurmi (Paavo Nurmi).

20. gs. sākumā par profesionāli uzskatīja arī sporta skolotāju. Tomēr 20. gs. pēdējā ceturksnī situācija ievērojami mainījās un augstas klases vieglatlēti kļuva par labi pelnošiem profesionāļiem. 1982. gadā Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija izmainīja amatierisma statusu, tika izveidots atlētu fonds, un 1985. gadā notika pirmās "Grand Prix” sacensības, kurās katras disciplīnas uzvarētājs nopelnīja 10 000 dolāru, bet uzvarētājs visu disciplīnu kopvērtējumā – 25 000 dolāru.

Vieglatlētikas attīstību ievērojami ietekmējis dopings jeb neatļautu medicīnisko preparātu lietošana. Dopings mūsdienu profesionālajā vieglatlētikā ir stingri aizliegts. Anabolisko steroīdu (metandienona jeb metandrostenolola) radītājs ir amerikāņu ārsts Džons Zīglers (John Bosley Ziegler). Viņa izgudrojumu 20. gs. 50. gados sāka lietot svarcēlāji, pēc tam arī vieglatlēti (metēji). Līdz pat 20. gs. 70. gadu beigām vieglatlētikā dopinga jautājumos valdīja visatļautība. Pēc tam, kad Starptautiskā Vieglatlātikas federāciju asociācija ieviesa stingru kontroli un bargus sodus (no vienkārša aizrādījuma līdz 2–4 gadu, pat mūža diskvalifikācijai), situācija nostabilizējusies. Mūsdienās visās lielākajās sacensībās dopinga pārbaudēm pakļauti ne tikai uzvarētāji, bet arī jebkurš no dalībniekiem. Pasaules rekordus neapstiprina bez dopinga pārbaudēm. Masvaida pārkāpumu gadījumā diskvalifikāciju saņem arī valsts vieglatlētikas organizācija. Piemēram, Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija vēl joprojām nav atcēlusi aizliegumu startēt starptautiskajās sacensībās lielākai daļai Krievijas vieglatlētu.

Pirmās un ilgu laiku vienīgās nozīmīgākās sacensības pasaules mērogā bija olimpiskās spēles. Līdz ar Starptautiskās Vieglatlētikas federāciju asociācijas nodibināšanu pamazām nozīmīgu statusu ieguva arī kontinentālie un reģionu čempionāti un spēles.

Pirmajās atjaunotajās olimpiskajās spēlēs 1896. gadā piedalījās 12 valstu pārstāvji (tikai vīrieši), kuri sacentās deviņos sporta veidos. Desmit valstu 63 vieglatlēti sacentās 12 disciplīnās, un par pirmo olimpisko čempionu atjaunoto olimpisko spēļu vēsturē 5. aprīlī kļuva Džeimss Konolijs (James Connolly) no ASV, kurš uzvarēja trīssoļlēkšanā (13,71 m).

Pirmo reizi vieglatlētu sacensības stadionā (mūsdienu izpratnē) notika 1908. gadā Londonā Vaitsitijas stadionā (White City Stadium).

1912. gada spēlēs Stokholmā jau piedalījās 26 valstu 534 vieglatlēti, sacenšoties 30 disciplīnās. Pēc Pirmā pasaules kara 1920. gadā spēles notika Antverpenē. 1928. gadā Amsterdamā olimpisko spēļu vieglatlētikas sacensībās pirmo reizi piedalījās arī sievietes – 40 valstu 706 dalībnieku vidū bija arī 95 sievietes, kuras izcīnīja olimpisko čempionu nosaukumus piecās disciplīnās.

Tāpat kā 1916. gadā, arī 1940. un 1944. gadā olimpiskās spēles nenotika karu dēļ.

Kopš 1948. gada notikušas18 spēles, kurās aizvien pieaudzis gan valstu un dalībnieku, gan arī disciplīnu skaits.1972. gadā Minhenē to valstu skaits, kas piedalījās vieglatlētikā, pirmo reizi pārsniedza 100, bet 2008. gadā – 200. Dalībnieku skaits ir lielāks nekā 2000, gandrīz puse no tiem ir sievietes. 2016. gada spēlēs Riodežaneiro piedalījās 199 valstu 2283 vieglatlēti.

1948. gadā Londonā sacensības notika 33 disciplīnās, savukārt 2020. gada Tokijas olimpiskajās spēlēs disciplīnu skaits būs 47, turklāt arī sievietes sacentīsies gandrīz visās disciplīnās, kurās startē vīrieši (izņemot 50 km soļošanu).

Nozīmīgākā organizācija vieglatlētikā ir Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija, kura tika dibināta 17.07.1912. Stokholmas olimpisko spēļu laikā. Sākotnēji tās nosaukums bija Starptautiskā Amatieru vieglatlētikas federācija (International Amateur Athletic Federation). Šobrīd Starptautiskajā Vieglatlētikas federāciju asociācijā ir 215 valstu un teritoriju federācijas. 1982. gadā asociācija izdarīja labojumu savos noteikumos par amatierismu, atļaujot sportistiem par dalību sacensībās saņemt materiālo atlīdzību.

Starptautiskās Vieglatlētikas federāciju asociācijas jurisdikcijā ir arī sešas reģionālās organizācijas: Āzijas Vieglatlētu asociācija (Asian Athletics Association, AAA), Āfrikas Vieglatlētu konfederācija (Confédération Africaine d'Athlétisme, CAA), Dienvidamerikas vieglatlētu konfederācija (Confederación Sudamericana de Atletismo, CONSUDATLE), Eiropas Vieglatlētikas asociācija (European Athletic Association, EAA), Ziemeļamerikas, Centrālamerikas un Karību Vieglatlētikas asociācija (North American, Central American and Caribbean Athletic Association, NACAC) un Okeānijas Vieglatlētu asociācija (Oceania Athletics Association, OAA). Šīs organizācijas organizē čempionātus un citas reģionālās sacensības.

Šobrīd Starptautiskās Vieglatlētikas federāciju asociācijas Slavas zālē uzņemti 48 pasaules izcilākie vieglatlēti, kuri guvuši panākumus kopš 20. gs. sākuma.

Sacensības un arī treniņi lielākajā daļā vieglatlētikas disciplīnu notiek stadionos.

Ievērojamākie stadioni ir olimpisko spēļu stadioni – Losandželosas “Colizeum” stadions, stadioni Berlīnē, Helsinkos, Romā, Tokijā, Minhenē un Barselonā, arī Atēnās, Londonā un Riodežaneiro.

Eiropas un Amerikas ziemeļu valstīs, kur ziemā brīvā dabā trenēties un sacensties nav iespējams, izplatītas ir slēgtās vieglatlētikas manēžas, sporta halles, kurās notiek ne tikai treniņi, bet arī augsta ranga sacensības (pasaules un kontinentālie, kā arī nacionālie čempionāti).

Čempionāti telpās mūsdienās notiek universālajās hallēs (arī slēgtajos velotrekos), kā arī speciālajās vieglatlētu hallēs. Ievērojamākās universālās halles Eiropā ir Parīzes “AccorHotels Arena”, Stokholmas “Ericsson Globe”, Prāgas “O₂ arena”, Seviļas “Palacio de los Deportes”, kā arī arēnas Madridē, Valensijā un citur. Ievērojamākās speciālās halles – Birmingemā (“Arena Birmingham”), Turīnā un citur.

Senās Grieķijas, arī pasaules iespaidīgākā skulptūra, kas attēlo atlētu, ir Mīrona (Μύρων) “Diskobols” (Δισκοβόλος του Μύρωνα). Ļoti iespaidīgi seno atlētu sacensību atainojami redzami sengrieķu keramikā – uz vāzēm. Ir saglabājies daudz kompozīciju sižetu ar sporta sacensību ainām. Tieši pēc šiem sižetiem senās sporta vēstures pētnieki rekonstruējuši seno sacensību veidu un norisi.

Pasaulslaveno atlētu dzīvesstāsti atainoti grāmatās un filmās. Par ASV sprinteri un tāllēcēju Džesi Ouensu radīta filma “Džeses Ouensa stāsts” (The Jesse Owens Story, 1984) ar Dorianu Herevudu (Dorian Harewood) Dž. Ouensa lomā. Režisors Ričards Ērvings (Richard Irving). Režisori Deivijs Frenkels (Davey Frankel) un Reiselass Laku (Rasselas Lakew) uzņēmuši filmu par leģendāro maratona skrējēju, divkārtējo olimpisko čempionu Abebi Bikilu – “Atlēts” (The Athlete, 2009). Filma veltīta arī jaunākajam divkārtējam olimpiskajam čempionam desmitcīņā B. Matiasam (“Boba Matiasa stāsts”, The Bob Mathias Story, 1954). Vācu režisore Lenija Rīfenštāle (Helene Bertha Amalie "Leni“ Riefenstahl) uzņēmusi filmu par 1936. gada olimpiskajām spēlēm "Olimpija" (Olympia). Filmai ir divas daļas. Tā bija pirmā filma, kas atspoguļoja olimpiskās spēles.