Spēka īpašības šajās mešanas disciplīnās nav svarīgākās. Plecu joslas lokanība ir pamatā t. s. rīka apdzīšanai, kas metiena finālā rada “uzvilktā loka” pozīciju. Bumbiņas un granātas mešanas tehnika un apguves metodika ir līdzīga. Turklāt tās palīdz apgūt arī šķēpa mešanas tehnikas elementus.

Mācot mešanu, metējam jāiemāca koncentrēties un izpildīt eksplozīvu darbību, sākot ar kājām, beidzot ar ķermeni, rokām. Mešanas kustību iemaņas sākas no labās kājas darbības, tālāk gurna, ķermeņa augšdaļas, un beigās finālā kustību izpilda roka (labā), kurā atrodas rīks.

Bumbiņas un arī granātas mešanu nosacīti sadala vairākās fāzēs: ciklisks ieskrējiens; izmetiena soļi jeb krustsoļi (aciklisks ieskrējiens); izmetiens. Pareiza bumbiņas vai granātas turēšana jūtami ietekmē izmetienu un bumbiņas lidojuma tālumu.

Ciklisks ieskrējiens ir parasts skrējiens ar pakāpeniski pieaugošu ātrumu, kura laikā metiena roka saliekta elkoņa locītavā, plauksta ar bumbiņu vai granātu atrodas virs pleca tuvu ausij. Šī ieskrējiena daļa var svārstīties no 4 līdz 8 skrējiena soļiem.

Krustsoļi sākas ar kreisās kājas nolikšanu uz kontrolatzīmes. Krustsoļos (parasti četros soļos) notiek rīka apdzīšana. Šajā laikā metējam jānonāk visizdevīgākajā izmetiena stāvoklī. Krustsoļu laikā labā kāja tiek likta uz pēdas ārējās daļas, to izvēršot uz āru apmēram 40° leņķī. Augums tiek pagriezts pa labi par 90°, ar aktīvu kāju darbību tas apdzen roku, radot stāvokli, kurā augums it kā atliekts atpakaļ. Šis ir “rīka apdzīšanas” moments, ķermeņa augšdaļa sagriezta pa labi, labā roka ar bumbiņu vai granātu maksimāli tālu atvilkta atpakaļ un atrodas gandrīz paralēli zemei. Kreisā kāja nolikta uz pēdas priekšējās daļas, labā izvērsta uz āru. Metiena brīdī pirkstgals ar ātru kustību tiek pagriezts mešanas virzienā. Rīka atvilkšanu krustsoļu laikā var veikt trīs veidos: 1) taisni atpakaļ, 2) ar loku uz priekšu, lejup, atpakaļ, 3) ar loku augšā atpakaļ.

Izmetiens ir atkarīgs no krustsoļu izpildes. Tas sākas jau pirms kreisās kājas nolikšanas, kad ķermeņa svars balstās uz labās kājas. Šajā brīdī labā kāja iztaisnojas ceļa locītavā, labais plecs ātri virzās uz priekšu, elkonis pagriežas uz augšu, kreisā kāja tiek nolikta priekšā ķermeņa projekcijai, tādējādi radot it kā balstu. Metējs atrodas “uzvilkta loka” stāvoklī. Tālāk roka ar pātagas cirtienam līdzīgu kustību izmet bumbiņu vai granātu un ķermeņa svars pārvietojas uz kreiso kāju.

Šķēpa mešanu nosacīti sadala vairākās fāzēs: ieskrējiens, šķēpa atvilkšana, krustsoļi, izmetiens (fināla piepūle) un līdzsvara saglabāšana. Šķēpa turēšanā izšķir trīs veidus: tvēriens ar īkšķi, tvēriens ar atvirzītu rādītājpirkstu, tvēriens starp rādītājpirkstu un vidējo pirkstu. Šķēpam jāiegulst plaukstā. Šķēpu satver aiz aptinuma tālākās malas tikai ar vienu roku.

Aptuvenais ieskrējiena garums ir 6–10 soļi. Metējs šķēpu tur elkonī viegli saliektā rokā virs pleca. Šķēpa smaile nedaudz noliekta uz leju, acu augstumā. Ieskrējiena ātrumam jābūt optimālam, nevis maksimālam. Ieskrējiena ātrums sasniedz 7–8 m/s.

Šķēpa atvilkšana sākas, kad metējs ar kreiso kāju nonācis uz kontrolatzīmes līnijas. Vienlaikus ar labās kājas kustību uz priekšu atvelk šķēpu taisni – atpakaļ. To var izdarīt divos līdz sešos soļos. Šķēpu var atvilkt trīs līdz piecos soļos, tad atvilkšana sākas ar kreisās kājas kustību uz priekšu, atvelk šķēpu uz priekšu – lejā – atpakaļ.

Krustsolis sākas pēc pilnīgas rokas atvilkšanas atpakaļ, kad ķermeņa augšdaļa ar atvilktu roku atrodas sāniski, mešanas virzienā. Labo kāju, saliektu ceļa locītavā, vēzē priekšā kreisajai kājai. Krustsoļa kustība jāveic ar lielu paātrinājumu, lai iegūtu lielāku šķēpa izlidojuma ātrumu. Krustsoļa beigās kreiso kāju uz zemes noliek pēc iespējas ātrāk un taisnāk. Krustsoli metējs izpilda garāku nekā pārējos soļus.

Brīdī, kad metējs balstās uz labās kājas, sāk izpildīt metienu: aktīvi iztaisno labo kāju un vienlaicīgi virza gurnus uz priekšu, paceļ uz augšu labās rokas elkoni; kreiso kāju noliek balstā (pirkstgali vērsti uz iekšu), izvirza uz priekšu krūtis (“caur krūtīm”), kreiso roku notur pleca līmenī, metienu izdara ar plecu un roku. Izmetiena virzienam jāsakrīt ar ieskrējiena virzienu. Optimālais šķēpa izlidošanas leņķis ir 33–34°.

Pēc metiena vēl saglabājas inerce, kas nes ķermeni uz priekšu. Lai to apturētu, metējs veic kāju maiņu vai izpilda kritienu uz priekšu.

Šķēps jāmet pāri mešanas rokas plecam, to nedrīkst mest rotācijas kustībā. Nevienu brīdi metiena laikā līdz šķēpa izmešanai gaisā metējs nedrīkst pilnībā pagriezties tā, lai viņa mugura būtu pret loku izmetiena vietā.

Metējs nostājas ar muguru mešanas virzienā. Līdz diska izlaišanai izpilda pusotru apgriezienu jeb pagriežas par 540°. Optimālais diska izlidošanas leņķis ir 33–35°. Metot ar labo roku, izlidojuma brīdī disks griežas ap savu asi pulksteņrādītāja virzienā. Disks jātur tā, lai būtu iespēja mērķtiecīgi izdarīt metienu. Diska turēšana ir svarīga laba rezultāta sasniegšanai. Tas jātur nolaistā rokā, tam ar apmali jābalstās uz saliektām pirkstu falangām, izņemot īkšķi, kas skar diska plakni. Pirksti izvērsti, plaukstas locītava nedaudz saliekta. Diska mešanu nosacīti sadala vairākās fāzēs: sagatavošanās pagriezienam; pagrieziens un sagatavošanās fināla metienam; fināla piepūle (metiens).

Vesera mešanu nosacīti sadala vairākās fāzēs: sākuma stāvoklis pirms mešanas uzsākšanas, vesera iegriezieni, pagriezieni (pagriezienu divatbalsta fāze, pagriezienu vienatbalsta fāze), pagrieziena nobeigums, fināla piepūle – metiens.

Lode jāgrūž no pleca tikai ar vienu roku. Lode nedrīkst atrasties aiz plecu līnijas. Lode jātur tā, lai būtu iespēja mērķtiecīgi izdarīt grūdienu. Lodes turēšana ir svarīga laba rezultāta sasniegšanai. Lodes grūšanu nosacīti sadala vairākās fāzēs: sagatavošanās ieskrējienam, ieskrējiens – palēciens vai rotācija, fināla piepūle – grūdiens, bremzēšanas fāze vai līdzsvara noturēšana. Lode jāgrūž no pleca tikai ar vienu roku.

Dažādu priekšmetu mešanas pilnveidošana ir bijusi svarīga gan kara apstākļos, gan medībās. Piemēram, šķēpa mešana kā bruņinieku sacensību un izklaides veids pazīstama no viduslaikiem. Dažādās kultūrās sacensības dažādu priekšmetu mešanā ir bijušas izklaides sastāvdaļa. Pakāpeniski 19. gs. dažādi mešanas veidi tika iekļauti sporta sacensībās un attīstīti, lai uzrādītu labākos sasniegumus.

Bumbiņas un granātas mešana palīdz iemācīties populāro vieglatlētikas disciplīnu – šķēpa mešanu. Ikdienas dzīvē diska ripināšanas vingrinājumi noder prasmju apguvei, kas ir līdzīgas boulinga bumbas ripināšanai, mešanai pa ķegļiem. Lodes grūšana ikdienā cilvēkam noder, metot smagus rīkus – akmeņus, ķieģeļus, bruģa fragmentus, pildbumbas. Mešanas kustības analogas arī volejbolā, handbolā, badmintonā sitienu vai metienu izpildē.

Mešanu kā ikdienas dzīves sastāvdaļu savā profesijā izmanto militāristi, apsardzes darbinieki, sporta spēļu pārstāvji, sporta skolotāji. No visām mešanas disciplīnām vispārizglītojošās skolās plaši tiek izmantota bumbiņas mešana.

Starptautiskā Vieglatlētikas federāciju asociācija (International Association of Athletics, IAAF) organizē un pārrauga vieglatlētiku. Mešanas disciplīnu attīstība ir attiecīgo sporta veidu pārnacionālo un nacionālo organizāciju pārraudzībā. Tomēr pastāv arī dažas specializētas organizācijas, piemēram, Latvijas Šķēpa metēju klubs.

Pamatā informāciju par dažādu mešanas disciplīnu vēsturi, attīstību publicē vieglatlētikas izdevumi. Taču pastāv arī īpaši dažādām mešanas sporta disciplīnām veltīti izdevumi, piemēram, Javelin Throw Magazine Online.