Tāllēkšana apvieno divējādas darbības: ciklisku (ieskrējiens) un aciklisku (lēciens). Tajā izšķir vairākas fāzes: 1) ieskrējiens, 2) atspēriens, 3) lidojums, 4) zemskare jeb piezemēšanās.
Lēciena tālums un augstums atkarīgs no ieskrējiena un atspēriena ātruma, kā arī izlidojuma leņķa. Izlidojuma leņķis atkarīgs no ieskrējiena horizontālā ātruma pārvēršanas vertikālajā, kas notiek atspēriena brīdī.
Ieskrējiena garums atkarīgs no vecuma un fiziskās sagatavotības. Ieskrējiens jāizpilda ritmiski, brīvi, nesasprindzinoties un vienmērīgi paātrināti. Tas jāsāk ar vienu un to pašu kāju, ieteicams no soļa stājas. Maksimālais ātrums jāsasniedz pēdējos soļos un atspēriena brīdī, turklāt pēdējam solim jābūt nedaudz īsākam par priekšpēdējo. Ieskrējiena laikā jācenšas atbrīvoties, nedomāt par pašu atspērienu, bet gan par ieskrējiena ātruma palielināšanu.
Atspērienā lēcējam īsā laika periodā (0,15–0,10 s) jāpaspēj ātri un precīzi nolikt atspēriena kāju uz atspēriena dēlīša, cenšoties to izdarīt, ātri pārveļot pēdu no papēža uz pēdas priekšējo daļu. Šajā mirklī jābūt sajūtai, ka atspēriena dēlītis it kā tiek grūsts atpakaļ un turpinās ātrs skrējiens uz priekšu – augšā. Atspēriena brīdī nav ieteicams stipri ieliekt kāju celī, lai neradītu lēnu, ilgstošu atspērienu. Augums ir vertikāls, zods un skats virzīts uz priekšu – augšā. Vēziena kājas ceļgals atspēriena sākuma stipri saliekts ceļa locītavā, tiek virzīts uz priekšu – augšā. Šai kustībai jābūt pēc iespējas ātrākai. Izlidojuma leņķis tāllēkšanā ir 20–24°.
Lidojumā (lidojuma fāzē) lēcējam jācenšas saglabāt to ķermeņa stāvokli, kāds iegūts atspēriena brīdī. Ķermeņa augšdaļai jābūt vertikālā stāvoklī, plecus un rokas jācenšas celt augšup, zods, krūtis, skats virzīti uz priekšu – augšā. Rodas tā saucamais lidojums solī.
Krievijas vieglatlēte Krestina Žukova (Крестина Ивановна Жукова) startē tāllēkšanā paraolimpiskajās spēlēs Londonā. 03.09.2012.
Pirms piezemēšanās lēcējs abas kājas virza uz priekšu. Ja ir spēcīga vēdera muskulatūra, tās var pievilkt pie krūtīm. Rokas ieteicams turēt priekšā, tas neļaus zemskares brīdī atkrist atpakaļ.
Gadu gaitā ir radušies dažādi lēkšanas stili. Augstlēkšana “pārsoļojot” ir senākais un vienkāršākais no augstlēkšanas stiliem. Tajā izšķir vairākas fāzes: ieskrējiens, atspēriens, latiņas pārvarēšana un zemskare (piezemēšanās).
Ieskrējiens notiek pa taisnu iedomātu līniju, kas ir 30–45° leņķī pret latiņu. Jo labāk apgūta lēkšanas tehnika, jo lielāks ieskrējiena ātrums, jo mazāks ieskrējiena leņķis. Ieskrējiena ātrums pieaug pakāpeniski, vislielākais tas ir pēdējos soļos, un visātrākais ir pēdējais solis, kuru izpilda ļoti aktīvi un enerģiski. Ieskrējienu ieteicams izpildīt uz pēdas priekšējās, ārējās daļas, lēcēja augums skrējiena laikā ir nedaudz padots uz priekšu, bet pēdējā solī tas ir vertikāli. Turklāt pēdējos soļos notiek ķermeņa masas centra pazemināšanās. Ieteicamais ieskrējiena soļu skaits: pusaudžiem un iesācējiem tie ir 5–7 soļi, paaugstinoties fiziskajai un tehniskajai sagatavotībai, tie ir 9–11 soļi.
Atspēriens notiek ar latiņai tālāko kāju, 2–3 pēdu attālumā no latiņas projekcijas. Atspērienu var izpildīt divējādi: 1) liekot atspēriena kāju no pēdas un ātri pārveļoties uz pēdas priekšējās daļas. Šajā variantā lēcēja augums ir nedaudz atgāzts un ar atspēriena kāju veido taisnu līniju; 2) liekot atspēriena kāju no pēdas priekšējās daļas. Šajā variantā augums ir gandrīz vertikāli, zods pacelts augšup. Atspērienā liela nozīme ir roku darbībai: 1) tā var notikt kā tāllēkšanā, kad vēziena kājai pretējā roka tiek aktīvi vēzēta augšup; 2) roku vēziens augšup var notikt vienlaicīgi. Vienlaicīgi ar atspērienu notiek vēziena kājas darbība. Vēzienu izpilda ar ceļgalā nedaudz saliektu kāju, tam jābūt ātram, plašam un maksimāli augstam. Vēziena kustības beigās kājas pirkstgalam jābūt vērstam uz sevi.
Ataujoties no zemes, lēcēja augums atrodas vertikāli, vēziena kāja, sasniegusi latiņas augstumu, iztaisnojas. Aiz latiņas tā tiek nolaista, pagriežot pirkstgalu un ceļgalu pret latiņu, vienlaicīgi nedaudz pagriežot arī plecus. Tālāk seko kājas pārcelšana pāri latiņai.
Piezemēšanās notiek uz vēziena kājas, lēcējam atrodoties ar skatu pret latiņu. Augstlēkšanas sektors var būt smilšu bedre vai vingrošanas paklāji, porolona paklāji vai augstlēkšanas sektora paklājs.
“Flops” ir īpatnējs ar to, ka lēcējs latiņu pārvar, atrodoties pret to ar muguru. Tas ir ekonomisks, emocionāls un viegli apgūstams lēkšanas stils, ja ir pieejams augstlēkšanas sektora paklāji, jo piezemēšanās notiek uz muguras. Tajā izšķir vairākas fāzes: ieskrējiens, atspēriens, lidojums (latiņas pārvarēšana) un zemskare (piezemēšanās).
Ieskrējiena garums ir 9–13 soļi, kur pēdējie 3‒5 soļi notiek pa loku. Ieskrējienu ieteicams izpildīt uz pēdas priekšējās ārējās daļas, cenšoties sevišķi nepazemināt ķermeņa masas centru. Pēdējo trīs soļu garums aptuveni vienāds, pēdējais solis ir īsāks. Tos izpilda ar paaugstinātu kustību aktivitāti un ātrumu, un ķermeņa augšdaļas noliekumu uz loka iekšpusi, kas rada nelielu ķermeņa masas centra pazemināšanos.
Atspēriens notiek ar latiņai tālāko kāju: 1) liekot atspēriena kāju no pēdas un ātri pārveļoties uz pēdas priekšējās daļas; 2) liekot atspēriena kāju no pēdas priekšējās daļas. Atspēriena brīdī ķermenis gandrīz vertikāli, skats vērsts uz latiņu, atspēriena kāja ir nolikta nedaudz priekšā ķermeņa projekcijai. Tajā pašā brīdī vēziena kāja, saliekta ceļa locītavā, sākumā kustas ieskrējiena virzienā, bet atspēriena beigās virzās paralēli latiņai, kas rada rotācijas momentu. Roku darbība var būt divējāda: 1) vienlaicīga abu roku darbība no apakšas augšup; 2) latiņai tuvākā pleca un rokas aktīvs vēziens uz augšu.
Pēc atraušanās no zemes lēcēja augums vēziena dotas rotācijas iespaidā pagriežas ar muguru pret latiņu un, pateicoties roku vēzienam un plecu joslas stiepšanai uz augšu, virzās augšup. Vienlaicīgi notiek plecu un vēziena rokas pāreja latiņai, lēcēja augums virs latiņas veido it kā tiltiņu. Kad gurnu josla ir pāri latiņai, notiek saliekšanās gurnu locītavā, veidojot L burtu.
Horvātijas vieglatlēte Blanka Vlašiča (Blanka Vlašić) startē augstlēkšanas sacensībās. Berlīne, 20.08.2009.
Lēcējs piezemējas uz plecu joslas, kura ir sasprindzināta, rokas plati izvērstas, zods pievilkts pie krūtīm. Zemskares vietai jābūt mīkstai un augstai, lai novērstu traumas piezemēšanās brīdī.
Kārtslēkšana ir tehniski sarežģīta lēkšanas disciplīna. Tajā izšķir vairākas fāzes: ieskrējiens – kārts turēšana, atspēriens un “iegājiens”; uzvēziens un izlidojums; pagriešanās un latiņas pārvarēšanas sākums; latiņas pārvarēšana un atgrūšanās no kārts; piezemēšanās.
Kārtslēkšana vieglatlētikas sacensībās. Kanāda, 06.03.2020.
Trīssoļlēkšana ar ieskrējienu ir sarežģīta vieglatlētikas disciplīna. Vēsturiski izveidojusies soļu izpildes tehnika, kas lēcējiem jāievēro – “palēciens” ar diviem atspērieniem uz vienas kājas, “solis” – atspēriens uz otras kājas un “lēciens” ar piezemēšanos bedrē. Ja lēcējs tehniku neievēro, lēcienu uzskata par neieskaitītu. Trīssoļlēkšanā ar ieskrējienu, veicot lēcienu, savstarpēji mainās atbalsta un lidojuma fāzes “palēcienā”, “solī” un “lēcienā”. Lēciena tālums atkarīgs no ieskrējiena un atspēriena sākuma ātruma, ķermeņa smaguma centra izlidojuma leņķa un augstuma pēc katra atspēriena. Tajā izšķir vairākas fāzes: ieskrējiens, trīs atspērieni, trīs lidojuma fāzes un piezemēšanās (zemskares)..
Lēkšana ikdienā tiek pielietota, lai ātrāk pārvarētu pakāpienus, uzlēktu vai nolēktu no paaugstinājuma. Lēkšanas tiek izmantota, lai pārvarētu horizontālu un vertikālu šķērsli. Lēkšana bieži tiek izmantota savienojumā ar ieskrējienu. Lēcieni ir izpildāmi, atsperoties ar vienu un abām kājām. Lēcienus var izpildīt rotaļās un spēlēs.
Trīssoļlēkšanu no ieskrējiena ikdienā nepielieto, tikai atsevišķus vingrinājumus kā fiziskās sagatavotības noteikšanas līmeni – trīssoļlēkšana no vietas.