Psiholoģija parasti tiek saprasta kā zinātne par cilvēku, taču nozīmīgu vietu tajā ieņem arī dzīvnieku pētījumi. Saturiski – gan pētāmo jautājumu, gan lietoto metožu ziņā – psiholoģija ir ļoti plaša un sazarota. Kā sociālā zinātne tās uzmanības centrā ir indivīdi un sociālās grupas. Tajā pašā laikā psiholoģijas ietvaros tiek pētīts arī tas, kā fizioloģisko un bioloģisko procesu rezultātā darbojas izziņas procesi un ārēji novērojamā uzvedība. Psiholoģijai ir arī plašs lietišķais aspekts – jautājumu loks, kas saistīts ar cilvēka adaptācijas problēmām un to mazināšanu, attīstības un izglītības jautājumi, mijiedarbība organizācijās, armijā un sportā. Arī šajā lietišķajā aspektā psiholoģija izmanto zinātniski pārbaudītas teorijas un metodes. 

Galvenie psiholoģijas pētījumu novirzieni pēc tēmām mūsdienās ir: attīstības psiholoģija, personības psiholoģija, sociālā psiholoģija, kognitīvā psiholoģija, klīniskā psiholoģija, organizāciju psiholoģija.

Attīstības psiholoģijas ietvaros tiek pētīts, kā cilvēki dzīves laikā attīstās un mainās. Sākotnēji pamatjautājums bija par bērnu attīstību, taču vēlāk šajā jomā sāka pētīt arī pieaugušus cilvēkus un novecošanas procesus.

Personības psiholoģijā tiek pētītas indivīdu atšķirības, tas kādas īpašības un iezīmes šīs atšķirības veido.

Sociālās psiholoģijas pētījumi noskaidro, kā citu cilvēku iedomāta vai reāla klātbūtne ietekmē izziņas procesus, emocijas un uzvedību.

Kognitīvā psiholoģija pēta domāšanas procesus: uzmanību, uztveri, atmiņu, valodu, domāšanu, problēmu risināšanu, kreativitāti.

Klīniskās psiholoģijas pētījumi ir par to, kā veidojas disfunkcionāli uzvedības traucējumi, kā tos iespējams novērst, kā sekmēt cilvēku subjektīvo labklājību, kā veicināt personības attīstību. 

Organizāciju psiholoģija, ietverot darba psiholoģiju, pēta, kā citu psiholoģijas nozaru atklātās teorijas un principi izmantojami organizācijās un cilvēka kā darbinieka uzvedības izpratnē.

Psiholoģiskajos pētījumos tiek izmantotas gan kvantitatīvās (nomotētiskās), gan kvalitatīvās (idiogrāfiskās) metodes. Kvantitatīvās metodes ir balstītas objektīvu un bieži arī standartizētu instrumentu mērījumos. Šajos pētījumos tiek lietotas aprakstošās un secinošās statistikas metodes. Pētījumu mērķis šajā gadījumā ir atklāt visiem cilvēkiem kopīgo, vispārējus likumus. Lielākā daļa no mūsdienu pētījumiem psiholoģijā pieder šai kvantitatīvo pētījumu grupai.

Kvalitatīvās pētniecības metodes lieto intervijas, dienasgrāmatas, novērojumus – šajā gadījumā pētniekus interesē unikālais, individuālais un atšķirīgais, kas definē atsevišķu cilvēku. Šis dalījums mūsdienu psiholoģijā nav strikts, jo bieži datus, kas ievākti ar kvalitatīvo metožu palīdzību, pārvērš skaitļos un analizē, izmantojot statistiskās datu analīzes metodes. Biežs veids, kā psiholoģijā klasificē pētījumus, ir t. s. pētījumu dizaini (reizēm saukti par shēmām). Šajā dalījumā par pētījumiem runā kā par aprakstošiem – psiholoģiskie mainīgie lielumi tiek mērīti, taču to savstarpējās attiecības netiek noskaidrotas.

Korelatīvie pētījumi savukārt ar statistisko metožu palīdzību noskaidro attiecības starp diviem vai vairākiem mainīgajiem lielumiem, taču saistība bieži neļauj veikt secinājums par cēloņsakarību virzienu – saprast, kurš lielums ir cēlonis, kurš sekas. Cēloņsakarību hipotēžu pārbaudei psiholoģijā visbiežāk lieto eksperimentālus pētījumus. 

Jau no pašiem attīstības sākuma gadiem psiholoģija ietekmējusies no citām zinātnes disciplīnām – teorētiskā nozīmē no filozofijas. Savukārt metodoloģiskās ietekmes attīstības sākotnējā posmā bija no fizikas un fizioloģijas. Vairāki vēl aizvien nozīmīgi uztveres aprakstoši likumi tika formulēti vēl pirms psiholoģijas formālas dibināšanas psihofizikas (kas sākotnēji bija fizikas nozare stimula un uztveres attiecībām) ietvaros, piemēram, Vēbera-Fehnera (Weber-Fechner) likums, kas aprakstīja stimula intensitātes un tā uztveres likumsakarības, un vēl aizvien nav zaudējis savu nozīmību.

Psiholoģijas teorijas un atklājumi tikuši integrēti citās zinātnes nozarēs un lietišķās darbības sfērās (un arī tās ir ietekmējušas psiholoģijas attīstību). Nozīmīgākās ir kognitīvās zinātnes, izglītības zinātnes, bioloģija, medicīna, lingvistika, ekonomika un datorzinātnes. Vairāki psiholoģijas vajadzībām radīti pētniecības instrumenti tiek plaši lietoti faktiski visās sociālajās zinātnēs, īpaši populāra tā ir ekonomikā un mārketingā.

Faktoru analīzi 20. gs. pirmajā pusē intelekta pētīšanas vajadzībām radīja angļu psihologs Čārlzs Spīrmens (Charles Edward Spearman); tās būtība – balstoties mainīgo lielumu savstarpējās korelācijās atrast latentos konstruktus. Otra, ārpus psiholoģijas plaši lietota metode, ir Likerta skala, ko 20. gs. 30. gados attieksmju mērīšanai radīja amerikāņu sociālas psiholoģijas pētnieks Rensiss Likerts (Rensis Likert).

Kā mūsdienu psiholoģijas vēstures atskaites punkts (lai gan jautājumi, kas vēl aizvien interesē psihologus, jau analizēti vismaz kopš senās Ēģiptes un senās Grieķijas laikiem) ir Renē Dekarta (René Descartes) darbi. Svarīgāki, no mūsdienu viedokļa raugoties, bija R. Dekarta pētījumi par asinsriti, kuri lika pamatus cilvēka izpratnei bez vajadzības izskaidrojumos neietvert dvēseli. Citas svarīgas ietekmes no filozofijas darbiem veidoja britu 17. un 18. gs. asociānisti Džons Loks (John Locke), Džordžs Bērklijs (George Berkeley) un Deivids Hjūms (David Hume). Psiholoģijas tapšanu un vēlāk attīstību iespaidoja asociānistu viedoklis par to, ka cilvēka prāts darbojas kā secīgu stāvokļu virkne, proti, ka procesi prātā sastāv no atsevišķiem elementiem – sajūtām un vienkāršiem uztvērumiem.

Nākamā ietekmju grupa, kas noveda pie formālas psiholoģijas rašanās 19. gs. beigās, bija medicīnā notiekošais. Mazliet paradoksāli un ironiski no mūsdienu viedokļa raugoties, tās bija teorijas, kuras tiek ieskaitītas pseidozinātnes kategorijā – austriešu ārsta Franca Mesmera (Franz Mesmer) “dzīvnieciskā magnētisma” teorija par “enerģijas plūsmu” cilvēku ķermeņos un vācu ārsta Franca Jozefa Galla (Franz Joseph Gall) mēģinājumi lokalizēt uzvedības funkcijas noteiktos galvas smadzeņu apgabalos. Kā pseidozinātniska tiek uzskatīta viņa ideja, ka cilvēku prāta spējas iespējams noteikt mērot galvaskausa izaugumus, t. s. frenoloģija. Abas teorijas raisīja diskusijas, kuras savukārt attīstīja realitātei atbilstošākas teorijas. Vēl medicīnas ietvaros attīstījās psihiatrija – Francijā tika attīstīti psihes patoloģiju klīniskie apraksti un to fizioloģisko priekšnosacījumu attīstības klasifikācijas mēģinājumi.

19. gs. sākumā attīstījās arī t. s. psihofizika. Ernsts Heinrihs Vēbers (Ernst Heinrich Weber) un Gustavs Teodors Fehners (Gustav Theodor Fechner) eksperimentējot atklāja likumus, kuri matemātiski aprakstīja stimulu fizikālo īpašību un subjektīvās uztveres savstarpējās attiecības. Paralēli šiem pētījumiem notika ļoti nozīmīgi pētījumi fizioloģijā un neirofizioloģijā, tika aprakstīta nervu šūnu uzbūve, to darbības principi un sākta sekmīga atsevišķu smadzeņu daļu saistīšana ar noteiktām uzvedības un prāta funkcijām. Brits Frānsiss Galtons (Francis Galton) 19. gs. pētīja cilvēku fiziskās un psiholoģiskās atšķirības, tādējādi liekot pamatus psiholoģiskajai testēšanai un individuālo atšķirību pētījumiem mūsdienu izpratnē, kā arī liekot pamatus divām mūsdienu psiholoģijā izmantotajām statistiskās analīzes pamatmetodēm – korelācijas un regresijas analīzei.

Šie aprakstītie 17.–19. gs. notikumi bija radījuši pamatu un priekšnoteikumus tam, lai psiholoģiju sāktu uzskatīt par patstāvīgu zinātni. Vācu ārsts un fiziologs Vilhelms Vunts (Wilhelm Wundt) paveica trīs darbus, kuri iezīmē psiholoģijas dzimšanu. Pirmkārt, 1874. gadā strādādams Cīrihes Universitātē (Universität Zürich) publicēja mācību grāmatu “Fizioloģiskās psiholoģijas principi” (Grundzüge der physiologischen Psychologie). Otrkārt, 1875. gadā V. Vunts sāka strādāt Leipcigas Universitātē (Universität Leipzig), kur nodibināja pirmo laboratoriju pasaulē, kura paredzēta vienīgi pētījumiem psiholoģijas jomā. Treškārt, 1883. gadā sāka izdot žurnālu “Filozofijas pētījumi” (Philosophische Studien), pirmo periodisko izdevumu, kas ekskluzīvi veltīts psiholoģijas pētījumiem. Vēlāk, 1905. gadā, žurnāls tika pārdēvēts par “Psiholoģijas pētījumi” (Psychologische Studien), jo sākotnēji ar šādu nosaukumu tika izdots parapsiholoģijas žurnāls.

Mūsdienās psiholoģijas ietvaros iespējams izdalīt vairākas pieejas.

Bioloģiskajā pieejā (arī fizioloģiskā psiholoģija, uzvedības neirozinātne) pētnieki fokusējas uz to, kā nervu sistēma, gēni, hormoni u. c. bioloģiskie organisma raksturlielumi nosaka cilvēka uzvedību. Vēsturiski šiem jautājumiem uzmanību pievērsa jau V. Vunts un vēlāk Viljams Džeimss (William James). Cilvēka kognitīvie procesi un uzvedība tiek pētīti un saprasti kā nervu darbības, gēnu un hormonu mijiedarbības rezultāts. Šī pieeja mūsdienās iegūst aizvien lielāku ietekmi. Bioloģiskā pieeja pēdējās desmitgadēs strauji iegūst aizvien nozīmīgāku statusu psiholoģijas ietvaros. Kā atsevišķs virziens ir arī evolucionārā psiholoģija, kuras teorētiskie pamatpostulāti balstās bioloģiskajā adaptācijā kā cilvēku rīcības un atšķirību izskaidrotājā.

Psihodinamisko pieeju aizsāka austriešu neirologs un psihiatrs Zigmunds Freids (Sigmund Freud) 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Viņa pamatideja bija, ka cilvēka uzvedības pamatā atrodami seksuāla rakstura impulsi, kuri lielā mērā ir neapzināmi. Šīs pieejas ietvaros cilvēku uzvedība tiek saprasta kā šo seksuālo impulsu (no vienas puses) un sabiedrības ierobežojošo prasību (no otras puses) konflikts. Novērojamā uzvedība ir šī konflikta atrisinājuma ārēja izpausme. Ļoti liela uzmanība tiek piešķirta attīstībai bērnībā, neadaptīva un nefunkcionāla uzvedība tiek interpretēta kā bērnības konfliktu un pārdzīvojumu sekas. Mūsdienās psihodinamiskā pieeja aizvien vairāk zaudē savas pozīcijas, lai gan tai ir liela nozīme konceptuālā nozīmē, piemēram, ideja par to, ka daudzu pieaugušu cilvēku problēmu saknes meklējamas cilvēka bērnībā. 

Biheivioristu pamatpieņēmums ir, ka organisma (cilvēku, dzīvnieku) uzvedība ir apkārtējās vides iedarbības funkcija. Veicot mērķtiecīgas izmaiņas vidē, iespējams prognozēti izmanīt uzvedību. Šo pieeju pēc Pirmā pasaules kara aizsāka amerikāņu psihologi Džons Vatsons (John Broadus Watson) un viņa slavenākais sekotājs Beress Frederiks Skinners (Burrhus Frederic Skinner), kurus lielā mērā ietekmējuši krievu fiziologs Ivans Pavlovs (Иван Петрович Павлов) un amerikāņu mācīšanās procesa pētnieks Edvards Torndaiks (Edward Thorndike). Šai pieejai vēsturiski ir liela nozīme psiholoģijas lietišķo aspektu attīstībā, jo viens no centrālajiem jautājumiem ir mācīšanās. Līdz ar to faktiski visas mūsdienu izglītības metodes, cilvēku uzvedības organizācijas un psiholoģiskās palīdzības teorijas ir būvētas uz biheiviorālās pieejas pamatiem, vai arī ir lielā mērā ietekmējušās no šīs pieejas. 

Kognitīvā pieeja psiholoģijā radās pēc Otrā pasaules kara. Tās rašanos sekmēja vairāki faktori. Pirmkārt, tā bija informācijas teorijas rašanās un pirmie mēģinājumi attīstīt mākslīgā intelekta sistēmas, kas ļāva radīt konceptuāli jaunu metaforisku pieeju izziņas procesiem, t. s. kompjūtermetaforu. Slavenākie kognitīvās pieejas autori amerikāņu psihologi Džeroms Bruners (Jerome Bruner), Džordžs Millers (George Armitage Miller) un Karls Pribrams (Karl H. Pribram) nonāca pie secinājuma, ka uzmanību, uztveri, atmiņu un spriešanu varēja ērti konceptualizēt, izmantojot informāciju teoriju.

Otrkārt, tā bija esošo paradigmu kritika, visvairāk tika kritizēta uzvedības (biheiviorālā) pieeja, kas lielā mērā dominēja līdz pat 20. gs. 50. gadiem, taču nespēja izstrādāt elegantas teorijas attiecībā uz kognitīvo funkcionēšanu. Mūsdienās lielākā daļa teoriju kognitīvās pieejas ietvaros izziņu apraksta kā duālu procesu – tās populārākajā versijā amerikāņu psihologs Daniels Kānemans (Daniel Kahneman) runā par daļēji automātisku intuīciju pretstatā pilnībā kontrolētiem spriedumiem. Mūsdienās kognitīvā pieeja lielākā vai mazākā mērā tiek lietota faktiski visās psiholoģijas nozarēs, īpaši klīniskajā psiholoģijā kā psiholoģisko intervenču kopums, saukts par kognitīvi biheiviorālo terapiju, un sociālajā psiholoģijā, kur tiek pētīti cilvēku mijiedarbības kognitīvais aspekts. Šo sociālās psiholoģijas atzaru dēvē par sociālo izziņu. 

Humānistiskās pieejas pārstāvji uzskata, ka cilvēkiem no dabas ir doti visi priekšnoteikumi, lai varētu īstenot visu savu potenciālu. Šī pieeja sākās 20. gs. 60. gados ar amerikāņu psihologa Karla Rodžersa (Carl Rogers) idejām par to, ka, radot atbilstošu vidi, cilvēki iegūst sapratni par sevi, savām emocijām un jūtām, tādējādi iegūstot pamatu attīstībai. Pozitīvā psiholoģija – mūsdienu psiholoģijas atzars, kas interesējas par cilvēku uzvedības un dzīves pozitīvajiem aspektiem, savus teorētiskos pamatpostulātus lielā mērā aizguvis no humānistiskās pieejas. 

Psiholoģija mūsdienās nav viendabīga ne pētījuma tēmu, ne pētījuma metožu ziņā. Taču dažas skaidras tendences ir iespējams saskatīt. Pirmkārt, vadošajos (pēc to citējamības pakāpes) psiholoģijas žurnālos lielākā daļa rakstu ir vai nu tieši, vai netieši veltīti kognitīvās (izziņas) psiholoģijas jautājumiem. Kam seko sociālās (ietverot arī personības un lietišķos aspektus) psiholoģijas jautājumi, attīstības un klīniskās psiholoģijas jautājumi. Pēdējās desmitgadēs aizvien lielāku lomu psiholoģijas tēmu pētījumos ieņem pētījumi, kuros izmanto no dabaszinātnēm un medicīnas palienētas metodes – pirmām kārtām attiecībā uz smadzeņu darbības pētījumiem. Populārākās ir elektroencilogrāfija un funkcionālā magnētiskā rezonanse. Pēdējā desmitgadē notiek svarīga diskusija par to, cik lielā mērā iespējams atkārtot pētījumus un kāpēc ne vienmēr tas izdodas. Ir notikuši vairāki ļoti liela mēroga pētījumu projekti ar mērķi saprast, kuri klasisku pētījumu rezultāti, iespējams, bijuši nejaušības, nevis likumsakarības rezultāts. Vienlaikus daudz tiek diskutēts par pētījumu metodoloģiju – gan pilnveidojot statistiskās analīzes metodes, gan izvirzot striktākas prasības pētījumu veidošanas pamatprincipiem, t. s. pētījumu dizainam.

Attīstības psiholoģija. Journal of Child Psychology and Psychiatry and Allied Disciplines (kopš 1960. gada; Wiley-Blackwell), Developmental Review (kopš 1981. gada; Elsevier).

Personības psiholoģija. Personality and Social Psychology Review (kopš 1997. gada; SAGE Publications), Journal of Personality and Social Psychology (kopš 1965. gada; American Psychological Association).

Sociālā psiholoģija. Personality and Social Psychology Review (kopš 1997. gada; SAGE Publications), Journal of Personality and Social Psychology (kopš 1965. gada; American Psychological Association).

Kognitīvā psiholoģija. Trends in Cognitive Sciences (kopš 1997. gada; Elsevier), Journal of Experimental Psychology: General (kopš 1916. gada; American Psychological Association).

Klīniskā psiholoģija. Annual Review of Clinical Psychology (kopš 2005. gada; Annual Reviews), Clinical Psychology Review (kopš 1981. gada; Pergamon Press).

Izglītības psiholoģija. Educational Psychologist (kopš 1963. gada; Routledge), Educational Psychology Review (kopš 1989. gada; Springer Science+Business Media).

Organizāciju psiholoģija. Annual Review of Organizational Psychology and Organizational Behavior (kopš 1932. gada; Academic journals), Research in Organizational Behavior (kopš 1979. gada; Elsevier).

Pēc Times Higher Education ranga 2018. gada pieci nozīmīgākie psiholoģijas pētniecības centri pasaulē ir:

1. Stenforda Universitāte (Stanford University; pētījumi neirozinātnē, kognitīvajā, sociālajā un attīstības psiholoģijā);
2. Londonas Universitātes koledža (University College London; pētījumi neirozinātnē, lemšanas procesos, uzņēmējdarbības psiholoģijā, cilvēka-datora saskarsmes jautājumos);
3. Prinstonas Universitāte (Princeton University; pētījumi neirozinātnē, izziņas procesos, fizioloģiskajā psiholoģijā, personības un sociālajā psiholoģijā); 
4. Čikāgas Universitāte (University of Chicago; pētījumi kognitīvajā, attīstības, sociālajā psiholoģijā un neirozinātnē);
5. Pensilvānijas Universitāte (University of Pennsylvania; pētījumi izziņas procesā, lemšanā, klīniskajā un sociālajā psiholoģijā). 

Alberts Bandura (Albert Bandura) – sociāli kognitīvās attīstības teorijas radītājs; Deivids Bass (David M. Buss) – evolucionārās psiholoģijas pētnieks; Suzana Fiske (Susan Fiske) – stereotipu un aizspriedumu pētniece; Hovards Gārdners (Howard Gardner) – intelekta pētnieks; Daniels Kānemans (Daniel Kahneman) – lemšanas procesa nenoteiktības apstākļos pētnieks; Elizabete Loftusa (Elizabeth Loftus) – atmiņas pētniece; Lī Ross (Lee Ross) – sociālās izziņas pētnieks; Martins Siligmans (Martin Seligman) – pozitīvās psiholoģijas pētnieks.