Attīstības psiholoģijas pēta likumsakarīgas izmaiņas cilvēka uzvedībā, psihiskajos procesos un īpašībās visas dzīves garumā (no prenatālā, latīņu praenatcilis ‘pirms dzimšanas’, perioda līdz vecumam).

Attīstības psiholoģija meklē atbildes uz jautājumiem: kas raksturīgs indivīdiem noteiktos attīstības posmos un kas mainās, mainoties vecumam; kā notiek šīs pārmaiņas (pakāpeniski vai lēcienveidīgi), un cik liela nozīme šajās izmaiņās ir bioloģiskajiem un vides faktoriem. Jēdziena “attīstības psiholoģija” sinonīmi ir bērnu psiholoģija (angļu child psychology); bērna attīstība (angļu child development); indivīda attīstība (angļu human development); mūža psiholoģija (angļu life-span psychology).

Cilvēka attīstība notiek trīs galvenajās jomās: fiziskā attīstība nozīmē izmaiņas organismā un orgānu sistēmās, ieskaitot nervu sistēmu, sensoro sistēmu, motoro sistēmu u. c. Kognitīvā attīstība atspoguļo izmaiņas indivīda izziņas procesos, tā attiecas uz uztveri, domāšanu, valodas un runas attīstību, mācīšanos, uzmanības noturību, atmiņu, problēmu risināšanu, spriešanas spējām, morālo spriedumu veidošanos, kreativitāti u. c. Sociāli emocionālā attīstība ietver izmaiņas starppersonu aspektos (piemēram, attiecību veidošana ar vecākiem, draugiem, romantiskajiem partneriem, bērniem), emociju izpausmi, regulāciju, dažādu personības īpašību veidošanos noteiktos attīstības posmos u. c. Dažos avotos šī joma tiek dēvēta arī par psihosociālās attīstības jomu.

Attīstības psiholoģijas atklājumi tiek izmantoti praktiski visās ikdienas dzīves jomās: bērnu aprūpē un audzināšanā ģimenē, pirmsskolas izglītības iestādēs un skolās, indivīdu veiksmīgai profesionālai darbībai, darbā ar veciem cilvēkiem utt. Tā kā attīstības psihologu mērķis ir izprast indivīda attīstības procesus un likumsakarības, saskaņā ar kurām cilvēks mainās no zīdaiņa vecuma līdz sirmam vecumam, mācās, kļūst par nobriedušu sabiedrības locekli, realizē savu individuālo potenciālu un adekvāti mijiedarbojas ar apkārtējo vidi, tad daudzās lietišķās psiholoģijas jomās (pedagoģiskā, tiesu, ģimenes, klīniskā psiholoģija u. c.) tiek izmantotas zināšanas par indivīda attīstības likumsakarībām, kā arī vairākas fundamentālās psiholoģijas nozares tiek papildinātas no attīstības psiholoģijas puses.

Attīstības psiholoģija ir viena no psiholoģijas teorētiskajām nozarēm, līdztekus personības, sociālajai psiholoģijai, kognitīvajai, eksperimentālajai u. c. psiholoģijām. Kā autonoma psiholoģijas zinātne attīstības psiholoģija integrē atklājumus arī no citām zinātņu jomām. Paralēli attīstības psiholoģija iekļaujas kopējā, starpdisciplinārā “attīstības zinātnē” (Developmental science), kas integrē daudzas zinātnes (bioloģija, vēsture, socioloģija, filozofija, antropoloģija, attīstības psihopatoloģija, attīstības kognitīvā neirozinātne u. c.), kuras skaidro cilvēka attīstības visdažādākos aspektus gan vispārējā, gan individuālā līmenī.

Aizsākumi cilvēka attīstības zinātniskai izpētei rodami jau 19. gs. beigās. Vairāki zinātnieki sāka detalizēti novērot un aprakstīt savu bērnu augšanu un attīstību bērnu biogrāfiju (baby biographies) formā. Ievērojamākie nopelni šajā jomā ir angļu dabaspētniekam Čārlzam Darvinam (Charles Robert Darwin), kurš veica ikdienas pierakstus par sava dēla attīstību (“Zīdaiņa biogrāfisks skečs”, A biographical sketch of an infant, 1877). Šādai izpētes formai ir daudz metodoloģisku trūkumu (biogrāfijas grūti salīdzināt, katrā uzsvērti atšķirīgi aspekti, vecāki nav objektīvi novērotāji, viena bērna attīstību nevar attiecināt uz visu populāciju utt.).

Attīstības psiholoģijas kā autonomas nozares pamatlicējs ir psihologs, Amerikas Psihologu asociācijas (American Psychological Association) pirmais prezidents Stenlijs Halls (Granville Stanley Hall). Viņš uzsāka sistemātisku bērnu grupu pētīšanu ar speciāli izstrādātu aptauju palīdzību, atklājot, ka bērnu domāšana atšķiras no pieaugušo domāšanas (“Pusaudži”, Adolescence, 1904). Savas karjeras beigās S. Halls pievērsās veco ļaužu attīstībai (“Novecošana”, Senescence, 1922), norādot, ka novecošana ir kas vairāk par dzīves kvalitātes pasliktināšanos.

1928. gadā tika publicēts amerikāņu biheiviorista Džona Votsona (John Broadus Watson) darbs “Zīdaiņu un bērnu psiholoģiskā aprūpe” (Psychological Care of the Infant and Child), kurā aprakstīja savus uzskatus par bērnu uzvedību kā vides iedarbības rezultātu, ignorējot bioloģiskos faktorus.

Amerikāņu psihologs Arnolds Gezels (Arnold Lucius Gesell) Jēlas Universitātē (Yale University) nodibināja pētniecības centru Jēlas psiholoģiskā klīnika (Yale Psycho-Clinic), vēlāk – Jeila bērnu attīstības klīnika (Clinic of Child Development). A. Gezela vadības laikā (1911–1948) klīnika kļuva par galveno Amerikas Savienoto Valstu (ASV) bērnu uzvedības pētniecības centru. A. Gazela pētījumi atklāja konsekventus attīstības modeļus, kas balstījās uz indivīda bioloģisko nobriešanu. Tika izstrādātas attīstības normas vairākām bērnu prasmēm, piemēram, sēdēšanai, rāpošanai, staigāšanai. Pētījumu veikšanai A. Gazels izmantoja tam laikam modernas metodes, piemēram, fotografēšanu un novērošanu caur vienpusējas redzamības stiklu.

Īpaša nozīme attīstības psiholoģijas vēsturē ir šveiciešu psihologam un filozofam Žanam Piažē (Jean Piaget), kurš lika pamatus bērnu domāšanas izpētei un pārstāvēja ģenētiskās epistemoloģijas pieeju, tas ir, uzskatīja, ka bērnu kognitīvās attīstības līmenis mainās atkarībā no vecuma un uzkrātās pieredzes. Par bērnu domāšanas un valodas attīstību rakstījis arī krievu psihologs Ļevs Vigotskis (Лев Семёнович Выготский), kurš savukārt uzsvēra sociālās mijiedarbības lomu bērnu kognitīvajā attīstībā. No 20. gs. 60.–70. gadiem pētījumi attīstības psiholoģijā strauji paplašinājās, to nodrošināja jaunas izpētes iespējas un metodes. Aizsākās būtiski pētījumi jaundzimušo un zīdaiņu spēju izpētē (piemēram, amerikāņu psihologs Roberts L. Fencs, Robert Lowel Fantz), uzvedības ģenētikas jomā (amerikāņu psihologs Roberts Flomins, Robert Plomin), zīdaiņu un bērnu temperamenta izpētē (amerikāņu psihologi Aleksandrs Tomass, Alexander Thomas, un Stella Česa, Stella Chess), vecāku un bērnu emocionālo attiecību izpētē (angļu psihologs un psihiatrs Džons Boulbijs, John Bowlby) u. c.

Viens attīstības psiholoģijas virziens fokusējas uz konkrētu vecumposmu (sinonīms – attīstības posmu) izpēti, lai noteiktu vispārējās attīstības likumsakarības un novērtēšanas kritērijus. Posmu robežas un to nosaukumi nav vispārpieņemti, tie atkarīgi no pētnieku un citu speciālistu vienošanās, tos var ietekmēt vēsturiskie un sociāli kulturālie aspekti (piemēram, atšķirīgās valstīs var būt dažāds vecums, kad bērni sāk iet skolā, vai kad cilvēki aiziet pensijā).

 Visbiežāk attīstības psiholoģijā Rietumu valstīs un arī Latvijā cilvēka dzīvi iedala četros lielos periodos:

1. prenatālais periods – no apaugļošanās brīža līdz dzimšanai. Šajā posmā svarīgi izsekot topošā organisma attīstības gaitai, kā arī apzināt dažādus ietekmējošos faktorus, kas varētu traucēt pilnvērtīgu bērna attīstību.
2. bērnība – no dzimšanas brīža līdz pubertātes sākumam. Šis periods ietver sevī vairākus posmus: zīdaiņa vecumu – pirmais dzīves gads, mazbērna posmu – no 1 līdz 3 gadiem; agrīno bērnību (angļu early childhood) – no 3 līdz 6 gadiem (Latvijā šo posmu dēvē arī par pirmsskolas vecumu); vidējo bērnību (angļu middle childhood) – no 6 līdz 11 gadiem (Latvijā šo posmu dēvē arī par sākumskolas jeb jaunāko skolas vecumu). Bērnības posmā tiek pētīta jaundzimušo spēju attīstība, bērnu fizisko un pašaprūpes prasmju veidošanās, mijiedarbība ar aprūpētājiem, piesaistes veidošanās, spēlēšanās un mijiedarbība ar vienaudžiem, vadības funkciju, prāta teorijas, valodas, morālās domāšanas attīstība u. c.
3. pusaudža un jaunieša vecums (angļu adolescence) – no 11 līdz 18 gadiem. Šajā posmā pētnieki fokusējas uz pubertātes izraisīto pārmaiņu izpēti, identitātes veidošanos, pusaudžu mijiedarbību ar vecākiem un vienaudžiem, abstraktās domāšanas attīstību u. c.
4. pieaugušā vecums jeb briedums. Šis ir ļoti apjomīgs vecumposms, jo ietver laika posmu no pilngadības līdz dzīves beigām, to iedala:

agrīnais pieaugušā vecums – no 20 līdz 40 gadiem,

vidējais pieaugušā vecums – aptuveni no 40 līdz 65 gadiem,

vēlīnais pieaugušā vecums – virs 65 gadiem.

2000. gadā Klārka Universitātes ASV (Clark University) profesors Džefrijs Arnets (Jeffrey Jensen Arnett) publikācijā ”Topošā pieaugušā vecums: teorija par attīstību no vēlīniem pusaudžu gadiem līdz trīsdesmit gadu vecumam” (Emerging adulthood: A theory of development from the late teens through the twenties) definējis jaunu vecumposmu – topošā pieaugušā vecumu (angļu emerging adulthood), kas ilgst no 18 līdz 30 gadiem un ir starpposms starp pusaudža gadiem un pieauguša cilvēka briedumu. Šāda starpposma nepieciešamība izrietēja no fakta, ka mūsdienu sabiedrībā jaunieši arvien ilgāk meklē savu identitāti, vēlāk veido ģimeni, kļūst finansiāli un psiholoģiski neatkarīgi.

Otrs attīstības psiholoģijas izpētes virziens fokusējas uz dažādām specifiskām attīstības jomām – sociāli emocionālo attīstību, kognitīvo attīstību u. c. Attīstības jomu ietvaros 20. gs. izstrādātas vairākas klasiskas attīstības teorijas. Mūsdienās paralēli attīstības klasiskajām teorijām tiek veikti dažādi atklājumi visās attīstības jomās, bieži vien tās ir savstarpēji saistītas.

Sociāli emocionālās attīstības jomā vienu no pirmajām attīstības teorijām – psihoseksuālās attīstības teoriju izstrādāja austriešu neirologs un psihiatrs Zigmunds Freids (Sigmund Freud), kurā sasaistīja cilvēka personības veidošanos ar seksuālās dziņas attīstību piecās ar noteiktu erotisko zonu saistītās stadijās. Vācu un amerikāņu psihoanalītiķis Eriks Eriksons (Erik Homburger Erikson) izstrādāja epiģenētisko psihosociālās attīstības teoriju, kuras ietvaros izdalīja astoņas psihosociālās attīstības stadijas un katrai no tām izdalīja noteiktus attīstības uzdevumus. Par centrālo jēdzienu viņš izvirzīja identitātes veidošanās procesu. Mūsdienu pētnieki identitātes veidošanās jomā ir kanādiešu psihologs Džeimss Marša (James E. Marcia), amerikāņu – Filips Meilmans (Philip Meilman), norvēģu psiholoģe Džeina Krogere (Jane Kroger), nīderlandiešu psihologs Vims Maiss (Wim Meeus).

Angļu psihologs Džons Boulbijs licis pamatus piesaistes teorijai, kuras centrā ir piesaiste – emocionāla saite, kas veidojusies mijiedarbībā starp bērnu un aprūpētāju pirmajos dzīves gados un ietekmē dzīves kvalitāti visu turpmāko mūžu. Dažādus piesaistes stilus eksperimentāli atklāja amerikāņu psiholoģe Mērija Einsvorta (Mary Ainsworth), savukārt pieaugušo piesaisti pētīja amerikāņu psiholoģe Mērija Meina (Mary Main). Mūsdienu zināmākie piesaistes pētnieki ir amerikāņu zinātnieki Filips Šeivers (Phillip Shaver), Everets Voterss (Everett Waters), Džūda Kesidija (Jude Cassidy), Alens Srūfs (Alan Sroufe), Džejs Belskis (Jay Belsky, Lielbritānija), Marinuss van Ījzendorns (Marinus van Ijzendoorn, Nīderlande), Pīters Fonadžijs (Peter Fonagy, Lielbritānija) u. c.

Citus bērnu un vecāku mijiedarbības aspektus pētījis angļu psihologs Donalds Vudss Vinikots (Donald Woods Winnicott), kurš rakstīja par nepieciešamību apmierināt bērna vajadzības no vecāku puses. Amerikāņu psiholoģe Daiena Baumrinda (Diana Baumrind) izdalīja vairākas vecāku audzināšanas pieejas, kas ietekmē bērna personības veidošanos. Mūsdienu pētnieku redzeslokā ir vecāku un bērnu mijattiecību ietekme uz bērnu smadzeņu attīstību un funkcionēšanu (vadošais amerikāņu pētnieks starppersonālās neirobioloģijas jomā Daniels J. Sīgels, Daniel J. Siegel).

Arī kognitīvās attīstības jomā izstrādātas vairākas klasiskas attīstības teorijas. Ž. Piažē izveidojis kognitīvās attīstības teoriju, kas skaidro bērnu domāšanas izmaiņas četrās stadijās, kas seko cita citai noteiktā secībā un atšķiras ne tik daudz ar iegūtās informācijas daudzumu, cik ar izpratni. Balstoties uz Ž. Piažē idejām, amerikāņu psihologs Lorenss Kolbergs (Lawrence Kohlberg) izveidoja morālās domāšanas attīstības teoriju, kas paredz, ka līdz ar gadu skaitu indivīds virzās caur sešām morālās spriešanas attīstības stadijām. Morālo spriedumu un prosociālas uzvedības veidošanos bērniem un pieaugušajiem, kā arī pašregulāciju spēju attīstību tālāk pētījusi amerikāņu psiholoģe Nensija Eizenberga (Nancy Eisenberg). Ļ. Vigotskis izstrādājis tuvākās attīstības zonas konceptu un pētījis valodas un domāšanas attīstību. Citi valodas attīstības pētnieki ir amerikāņu psihologi Noams Čomskis (Noam Chomsky), Elisone Gopnika (Alison Gopnik), Katerina Snova (Catherine Snow) un Maikls Tomazello (Michael Tomasello). M. Tomazello pētījis arī kopīgās uzmanības pievēršanas (angļu joint attention) fenomenu.

Vēl viens no attīstības psiholoģijas pētniecības virzieniem saistīts ar attīstību ietekmējošo faktoru izpēti, centrā izvirzot diskusiju par bioloģisko (iedzimtība, faktori prenatālajā periodā) un vides (ģimenes, skolas, sabiedrības u. c.) faktoru mijiedarbību. Šajā jomā attīstības psiholoģijas pārstāvji cieši sadarbojas ar uzvedības ģenētikas – zinātnes nozare, kas specifiski pēta iedzimtības ietekmi uz cilvēka uzvedību, psihiskajiem procesiem u. c. – pētniekiem. Atklājumi uzvedības ģenētikā ļauj noteikt, cik lielā mērā vienu vai otru pazīmi ietekmē iedzimtība vai vide. Mūsdienās noskaidrots, ka bioloģiskie faktori visvairāk atsaucas uz šādām indivīda attīstības komponentēm: indivīda temperaments; zīdaiņu temperamenta pētījumus aizsāka amerikāņu psihologi Aleksandrs Tomass, Alexander Thomas, un S. Česa, turpināja – Mērija Rotbarta, Mary K. Rothbart, kura ar kolēģiem uzskatāma par vadošo mūsdienu bērnu temperamenta pētnieci – definē temperamentu kā individuālas atšķirības reaktivitātē un pašregulācijā, ko laika gaitā ietekmē gēni, nobriešana un pieredze; personības iezīmes (īpaši ekstraversija un neirotisms); kognitīvās spējas; psihopatoloģiskie traucējumi, piemēram, hiperaktivitātes un uzmanības deficīta sindroms (autiskā spektra traucējumi; valodas traucējumi u. c.); internalizētās un eksternalizētās uzvedības problēmas (piemēram, trauksme, fobijas, agresija, antisociāla uzvedība).

Amerikāņu psihologs Jūrijs Bronfenbrenners (Urie Bronfenbrenner) izveidoja ekoloģisko sistēmu teoriju, kuras ietvaros indivīda attīstību skatīja kā disamisku mijiedarbības procesu ar apkārtējo vidi.

Saistībā ar bioloģisko faktoru izpēti attīstījušies arī psihobioloģiskie pētījumi, kas fokusējas uz dažādu faktoru ietekmes izpēti prenatālajā periodā. Piemēram, atklātas saistības starp mātes stresu grūtniecības laikā un bērna stresa regulācijas sistēmas veidošanos.

Pētīšanas metodes bieži vien ir atkarīgas no pētījumu mērķa, izvēlētās stratēģijas un pētījuma dizaina. Attīstības psiholoģijā tiek izmantota gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā pētījumu stratēģija, gan eksperimentāli, gan neeksperimentāli pētījumu dizaini. Šķērsgriezuma pētījumus izmanto dažādu vecuma grupu salīdzināšanai vai dažādu attīstības fenomenu sakarību atklāšanai. Garengriezuma jeb longitudināli pētījumi dod iespēju izsekot kādam attīstības aspektam vairāku gadu vai gadu desmitu garumā. Pētot iedzimtības un vides savstarpējo mijiedarbību, īpaši nozīmīgi ir dvīņu, adopcijas un starppaudžu pētījumi.

Datu ieguves metodes mainās atkarībā no pētāmā vecumposma. Prenatālajā periodā tie ir sirds ritma un ķermeņa aktivitātes mērījumi; zīdaiņu vecumā uzvedības novērojumi, pieradināšanas metode (jaundzimušo spēju pētīšanai), stimulu atšķiršanas metode, sirds ritma un acu zīlīšu izmaiņu mērījumi, smadzeņu aktivitātes mērījumi ar elektroencefalogrāfiju (EEG). Bērnības posmā par datu ieguves metodēm tiek izmantoti uzvedības novērojumi, uzvedības novērtējumu aptaujas vecākiem u. c. aprūpētājiem, standartizēti testi, strukturētas intervijas. Pusaudžu un pieaugušo vecumposmā jau iespējams izmantot ļoti plašu informācijas iegūšanas metožu spektru – gadījuma analīzes, novērošanu, pašnovērošanu, pašnovērtēšanas aptaujas, intervijas, psiholoģiskos testus, darbības analīzi.

Indivīda attīstības izpēte notiek galvenokārt vai nu valsts veidotos izpētes centros, vai arī dažādu universitāšu psiholoģijas nodaļās vai pētniecības centros. Viens no pirmajiem cilvēka attīstības zinātniskās izpētes valsts centriem bija Jūnisas Kenedijas Šraiveras nacionālais bērnu veselības un cilvēka attīstības nacionālais institūts (Eunice Kennedy Shriver National Institutes of Child Health and Human Development, ASV, Rokvila, dibināts 1962. gadā ar ASV prezidenta Džona Kenedija, John Fitzgerald Kennedy, atbalstu). Šajā centrā tika veikti pētījumi par cilvēku tipisku un netipisku attīstību, centrs darbojas arī mūsdienās. Krievijā valsts pētniecības iestāde ir Krievijas izglītības akadēmijas Bērnības, ģimenes un audzināšanas pētniecības institūts (Институт изучения детства, семьи и воспитания Российской академии образования, Maskava, kopš 1960). Tomēr vairums attīstības psiholoģijas pētījumi tiek veikti dažādu universitāšu nodaļās vai pētniecības centros.

Ratgersas Roberta Vuda Džonsona medicīnas skolas Bērnu attīstības pētījumu institūts (The Institute for the Study of Child Development, Rutgers Robert Wood Johnson Medical School, New Brunswick, Ņūdžersija, ASV, kopš 1968); Djūka Universitātes Vecuma izpētes un cilvēka attīstības izpētes centrs (The Center for the Study of Aging and Human Development, Darema, ASV, kopš 1955); Frīdriha Šillera Jēnas Universitātes (Friedrich-Schiller-Universität Jena) Lietišķās attīstības zinātnes centrs (das Zentrum für Angewandte Entwicklungswissenschaft, Vācija, kopš 2003); Jēla Universitātes Bērnu izpētes centrs (Yale University Child Study Center, ASV, kopš 1911); Londonas Universitātes (University of London) koledžas Bērnu veselības institūts (Institute of Child Health, Lielbritānija, kopš 1946); Maksa Planka institūta Attīstības psiholoģijas centrs (Max-Planck-Institut für Bildungsforschung, Forschungsbereich Entwicklungspsychologie, Vācija, Berlīne, kopš 1981); Merilendas Universitātes Bērnu un ģimenes attīstības laboratorija (Maryland Child and Family Development Laboratory, ASV, kopš 2003); Minesotas Universitātes Bērna attīstības institūts (University of Minnesota Institute of Child Development, ASV, kopš 1925); Virdžīnijas Universitātes (University of Virginia) Mācīšanas un mācīšanās pētījumu centrs (Center for Advanced Study of Teaching and Learning, ASV, Šarlotsvila, kopš 2006).

Dažās valstīs attīstības psiholoģija tiek pārstāvēta kā viena no atsevišķām apakšvienībām plašākā psihologu asociācijā, piemēram, Britu psiholoģijas biedrībā (British Psychological Society, kopš 1978) ir Attīstības psiholoģijas sekcija (Developmental Psychology Section). Līdzīga struktūra ir ASV – Amerikas psiholoģijas asociācijā (American Psychological Association, kopš 1892) tā ir 7. apakšvienība – Attīstības psiholoģija (Division 7, Developmental Psychology).

Pasaules mērogā attīstības psiholoģijas profesionāļus no vairāk nekā 60 pasaules valstīm un viņu pētījumus par indivīda attīstību visas dzīves garumā apvieno Uzvedības attīstības pētījumu starptautiskā biedrība (International Society for the Study of Behavioral Development, ISSBD, dibināta 1957. gadā 15. Starptautiskajā psiholoģijas kongresā Briselē). Biedrība kopš 1971. gada organizējusi 21 starptautisku konferenci sešos kontinentos.

Pasaules mēroga organizācija ir arī Pasaules zīdaiņu garīgās veselības asociācija (World Association for Infant Mental Health,WAIMH, kopš 1980; līdz 1992. gadam – Pasaules zīdaiņu psihiatrijas asociācija). Šai organizācijai ir arī reģionālā Latvijas filiāle (kopš 2007).

Eiropas attīstības psiholoģijas asociācija (The European association for Developmental Psychology, EADP, kopš 1994) rūpējas par Eiropas attīstības psiholoģijas konferencēm, organizējusi 11 Eiropas mēroga konferences.

ASV kā bāzes valsts ir Bērnu attīstības pētījumu biedrībai (Society for Research in Child Development, SRCD, Vašingtona, ASV, kopš 1933), tā mūsdienās apvieno 5400 bērnu attīstības profesionāļus no vairāk nekā 48 pasaules valstīm.

British Journal of Developmental Psychology (izdevējs The British Psychological Society, kopš 1983); Child and Adolescent Mental Health (izdevējs Association for Child and Adolescent Mental Health, kopš 1996); Child Development (izdevējs The Society for Research in Child Development, Wiley-Blackwell, kopš 1930); Child Development Perspectives (izdevējs The Society for Research in Child Development, kopš 2007); Child: Care, Health and Development (izdevējs John Wiley & Sons Ltd, kopš 1975); Developmental Psychology (izdevējs American Psychological Association, kopš 1969); Developmental Review (izdevējs Elsevier Inc., kopš 1981); Developmental Science (izdevējs Wiley-Blackwell, kopš 1998); European Journal of Developmental Psychology (izdevējs The European association for Developmental Psychology, kopš 2004); Human Development (izdevējs Karger AG, Basel, kopš 1958); Infancy (izdevējs International Congress of Infant Studies, kopš 2000); Infant and Child Development (izdevējs John Wiley & Sons Ltd, kopš 1992); International Journal of Behavioral Development (izdevējs International Society for the Study of Behavioral Development, kopš 1978); Journal of Research on Adolescence (izdevējs Society for Research on Adolescence, kopš 1991); Monographs of the Society for Research in Child Development (izdevējs The Society for Research in Child Development, kopš 1936); New Directions of Child and Adolescent Development (izdevējs Wiley Periodicals, kopš 1978); Psychology and Aging (izdevējs American Psychological Association, kopš 1986).