Pieredze ir process vai stāvoklis, kurā indivīds iegūst vai ir jau ieguvis zināšanas vai izpratni, tieši iesaistoties dažādās situācijās vai mijiedarbojoties ar apkārtējo pasauli. Šī pieredze var būt gan jutekliski empīriska, sensoriska (saistīta ar maņām), gan intelektuāla (saistīta ar domāšanu un izpratni). Pieredzi saprot arī kā paliekošās un iegūtās reflektētās zināšanas, prasmes, iemaņas, kā arī nereflektētu atmiņu, pārdzīvojumu kopumu.

Jēdzienam “pieredze” ir vismaz divas galvenās nozīmes. Pieredzes jēdziena pirmā nozīme ir izprotama kā iegūšana, un iegūt var gan ķermeņa jutekļu sniegtos impulsus, gan mentālus pārdzīvojumus. Šādā skatījumā pieredze ir mentāls “nospiedums”. Tādējādi pieredze ir gan process, gan rezultāts, kurā lietas un notikumi iespiežas subjekta prātā gan apziņas, gan bezapziņas līmenī. Piemēram, redze, oža, tauste un garša sniedz jutekliskos datus, un šie dati tiek integrēti subjekta apziņā. Tie kļūst par zināšanām vai apziņā mītošiem nospiedumiem. Savukārt, piemēram, kāda traumatiska pieredze var noslāņoties bezapzinātajā un izpausties slēpti.

Otrā nozīme, kas ir ierastāka ikdienas valodas lietojumā, norāda uz pieredzi kā zināšanu krājumu (piemēram, kā frāzē “viņa nu gan ir dzīvē daudz pieredzējusi”). Šāds vārda lietojums ir saistāms ar veselo saprātu (sensus communis) šī jēdziena filozofiskā izpratnē tā, ka “liela pieredze” būtu atbilstošāka spēja orientēties sabiedrībā par aktuālajām likumsakarībām un vērtībām, bet “nepieredzējis cilvēks” būtu uzskatāms par vientiesīgu, tādu, kam nepiemīt laika gaitā iegūta izpratne par dažādām cilvēciskās dzīves reālijām (cilvēciskās attiecības, izturēšanās, rīcības normas, prasmes u. tml.)

Abu pieredzes nozīmju atšķirību izsaka apjoms, proti, vienā gadījumā runa ir par atsevišķiem pieredzējumiem kā datiem, bet otrā – par pieredzi kā zināšanu kopumu.

Savukārt pieredzi kā iegūšanu var tālāk iedalīt divos veidos: 1) kā pārdzīvotu jeb reflektētu un 2) piedzīvotu jeb nereflektētu pieredzi. Pārdzīvota pieredze nozīmē sajūtu (ķermenisku) vai iespaidu (mentālu) iedzīvināšanu subjekta (personas) vēsturē, proti, notikušajam tiek piešķirta jēga. Izteikums “es pieredzēju 1991. gada notikumus” nozīmē, ka esmu bijis klātbūtnīgs un tie ir atstājuši noteiktu iespaidu uz mani, proti, tie ir radījuši jēgpilnas un paliekošas zināšanas. Savukārt otrajā nozīmē piedzīvota pieredze izceļ sajūtas tūlītēju ietekmi. Piemēram, sāpju notikums te nozīmētu tūlītēju un aktuālu sāpju pārdzīvojumu, taču ne konkrēto sāpju izdzīvošanu vai atcerēšanos. Šajā gadījumā vārds “pieredzēt” ietver divas daļas. Viena ir “pie-”, kas norāda uz notikušā aktualitāti un klātbūtni subjektam, savukārt “redzēšana” norāda uz notikušā akta evidenci.

Pieredzes jēdziens ir cieši saistīts ar jēdzienu “nozīme”. Pieredzes aktā tapušam iespaidam izveidojas nozīme – uztveres saturs, kas ir apjēgts. Pieredzes, sajūtu vai iespaidu dotums top par kaut ko identificējamu. Ja saturu var identificēt, tad tam ir nozīme.

Nozīmes un jēgas – satura – atzīšana pieredzes jēdzienā paver iespēju vēl citiem klasifikācijas veidiem. Var runāt par 1) emocionālo pieredzi (dažādas gan pozitīvas, gan negatīvas jūtas) un 2) intelektuālo pieredzi, kas attiecas uz prāta darbību, piemēram, mācīšanos. Ar kultūras pieredzi ierasti saprot mijiedarbību ar svešām kultūrām, savukārt sociālā pieredze aptver satiksmi ar citiem cilvēkiem – no ģimenes un draugiem līdz visai sabiedrībai. Profesionālā pieredze ir saistīta ar darba prasmēm un karjeras izaugsmi. Nozīmīga kategorija ir reliģiskā, arī spirituālā, pieredze vai pat ārpusķermeniskā pieredze, ko raksturo mistisku notikumu sajušana, šīs sajūtas noturība, pārliecība par pieredzējuma īstumu un klātbūtni, bet vienlaikus grūtības to formulēt vārdos. Specifisks pieredzes veids ir traumatiskā pieredze, kas apzīmē kādu īpaši sāpīgu, uz fizisko un mentālo veselību paliekošu ietekmi. Visbeidzot – var runāt par estētisko pieredzi, kas attiecas uz mākslu un daiļā vai neglītā vērošanu.

Pieredzes jēdziens filozofijas vēstures senatnē, sengrieķu filozofijā, kas noformulēja daudzus filozofijas pamata jautājumus, tostarp par pieredzi, sajūtām, patiesību u. tml., kā arī viduslaiku filozofijā, kas lielā mērā turpināja sengrieķu filozofijas atziņas, tās integrējot ar kristīgo ticību, nav bijis centrāls. Būtiskas izmaiņas iezīmējas renesanses un it īpaši jaunlaiku periodā, kad tādi filozofi kā Frānsiss Bēkons (Francis Bacon), Renē Dekarts (René Descartes), vēlāk arī Džons Loks (John Locke), Deivids Hjūms (David Hume) un citi, radikāli pārdefinēja pieredzes izpratni un lomu, padarot to par zināšanu centrālo avotu. Savukārt turpmākajā filozofijas gaitā vēlākos gadsimtos pieredzes jēdziena attīstību raksturo arvien izteiktāka pāreja no pieredzes kā sajūtu iespaida uz tādu pieredzes izpratni, kas uzsver nozīmīgumu un jēgu (pārdzīvojums, zināšanas, atmiņas u. tml.). Pieredze, kas jaunlaiku filozofijā saprasta kā sajūtu dati, kļūst par nemitīgiem pastarpinājumiem pakļautu pieredzi. Imanuela Kanta (Immanuel Kant) idejas par apriorajām formām, Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) ideja par jēdzienu vēsturiskumu, fenomenoloģijas pievēršanās uztverei – visi šie filozofiskie pavērsieni ir pārinterpretējuši un papildinājuši pieredzes izpratni.

Zinātnes un filozofijas attīstība Eiropā laikā ap 15.–16. gs. arvien vairāk tiecās rast jaunus zinātniskās izziņas principus un atmest viduslaikiem raksturīgo aristotelisko zināšanu filozofiju. Tas nozīmēja, ka arvien lielāka loma tika dota sajūtu datiem, eksperimentiem, zinātniskās metodes meklējumiem, kā arī praktiskas pielietojamības impulsiem, kurus veicināja amatniecības uzplaukums. Jaunlaiku filozofija pieņēma, ka objektīva ārēja realitāte ir pieejama ikvienam, tomēr cilvēks savā uztverē principā var maldīties. Tas paģērēja, ka ir nepieciešams izstrādāt drošu ceļu, kas vestu pie drošām zināšanām jeb, citiem vārdiem, pieredzi padarītu skaidru un acīmredzamu. Jaunlaiku filozofija šī uzdevuma veikšanai piedāvāja eksperimentālo metodi.

F. Bēkons uzskatīja, ka viņa “jaunais organons” (pretstatā Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) “vecajam organonam”) jeb jaunais izziņas veids, priekšmetu rūpīga un iespējami plaša izpēte, ļaus noskaidrot to būtību un iegūt patiesas zināšanas. Savukārt R. Dekarts par sākumu uzskatīja tieši pretējo, proti, viņš zināšanu drošticamības balstu cerēja atrast prātā – cogito ergo sum jeb ‘domāju, tātad esmu’.

Lai iegūtu uzticamu pieredzi, jaunlaiku filozofija ieviesa vairākus ierobežojumus. Tā saprata, ka gan tradīcija, gan individuāli subjektīvie aizspriedumi ir šķērslis ceļā uz patiesību. Kā rakstīja Martins Džejs (Martin Evan Jay), jaunā filozofija, pirmkārt, aizstāja subjektīvo pieredzi ar intersubjektīvi pārbaudāmu pieredzi, balstoties uz eksperimentiem un metodēm, kas ir pieejamas jebkuram, pārbaudāmas un atkārtojamas. Tas radīja izziņas metasubjektu, kurš pārvarēja individuālās kvalitātes, meklējot objektīvu patiesību. Otrkārt, tika kategoriski nošķirts psiholoģiskais un epistemoloģiskais subjekts. Otro raksturo spēja pārvarēt individuālas dzīves ierobežotību. Treškārt, empīrismā balstītā zinātniskā metode samazināja atmiņas nozīmi, koncentrējoties uz pieredzi, kas ir te un tagad. Visbeidzot – jaunlaikos, aizstājot ķermenisko izziņu, arvien vairāk sāka izmantot “objektīvus” instrumentus, kas sniedza precīzākus un netendenciozus datus.

Tomēr kopš 18. gs. līdz pat mūsdienām filozofijas centieni un mēģinājumi pārvarēt iepriekšējos laikos izvērstās problēmas ir raksturojami kā pieredzes jēdziena restaurācija, atjaunojot pieredzes bagātību, plašumu un krāšņumu, kā arī tās subjektīvo neprecizitāti. Arī I. Kants vēlējās atrast nosacījumus, kas dotu drošas zināšanas, tomēr norādīja uz jaunlaiku izvirzīto uzdevumu pārlieku lielajām ambīcijām un argumentēja par izziņas iespējamības robežām. Vēlāk G. V. F. Hēgelis parādīja, ka apziņa ir nevis kādas neatkarīgas objektivitātes atspoguļošana, bet gan dialektisks attīstības process un ir vēsturiska. Arī Edmunds Huserls (Edmund Gustav Albrecht Husserl) 20. gs. sākumā vēlējās saglabāt stingru objektivitāti, taču filozofiskajā izziņā vērsās nevis pie dabas priekšmetiem, bet gan pie ikviena subjekta tiešajiem pārdzīvojumiem.

Īsi sakot, šo filozofijas atziņu pieredzes daudzveidības atjaunošanas ceļu raksturo papildināšana: pieredzes kā datu iegūšanas notikumam klāt tiek pievienotas sajūtas, domāšana, domāta sajušana, vēstures kontekstā nosacīta sajušana, atziņa, ka pieredze ir pilnīgi viss sajustais. Vēlāk 20. gs. sekoja apjauta, ka pieredzei piemīt arī noskaņojums, ka pieredzi virza bezapzinātās dziņas (psihoanalīze), visbeidzot, ka pieredze ir iemesta valodā (Martina Heidegera (Martin Heidegger) valodas filozofija, Hansa Georga Gadamera (Hans-Georg Gadamer) filozofiskā hermeneitika u. c.) kā ikkatras domāšanas vissākotnējākajā nosacījumā; Mišels Fuko (Paul-Michel Foucault) parādīja patiesības (pieredzes, nozīmes, jēgas) atkarību no varas. Tas nozīmē, ka solis no pieredzes uz patiesību, ko jaunlaiku filozofija centās veikt ar zinātniskās metodes palīdzību, vēlākajā filozofijā kļuva arvien lielāks – to paplašināja vēsturiskums, valodiskums, tradējums vai tradīcija, apriorās vērojuma formas u. tml. Mūsdienās pieredzes jēdziens ir kļuvis vēl sarežģītāks un daudzpusīgāks; tas iekļauj kognitīvās zinātnes un sociālo zinātņu spekulācijas par sociālo konstruktīvismu, izceļ pieredzes ietekmi uz ikkatra kognitīvajiem procesiem un kultūras aspektiem.

Viens no galvenajiem epistemoloģijas jautājumiem ir par to, cik adekvāti noris pieredzēšana. Notiek diskusijas par pieredzes un racionālās domas attiecībām – kāda ir pieredzes loma salīdzinājumā ar racionālu, loģisku domāšanu zināšanu veidošanā? Empīrisma piekritēji uzsver, ka jebkuras zināšanas ir balstītas pieredzē un domāšana ir tikai pieredzes sniegto datu apstrāde. Savukārt racionālisma pārstāvji uzstāj, ka patiesas zināšanas rodas prātā neatkarīgi no jutekliskās pieredzes. Bet I. Kants domāja, ka ne viena, ne otra pieeja pati par sevi nav pietiekama un tās drīzāk ir jāapvieno. Tas panākams, veicot “kopernikānisko pagriezienu” un atzīstot, ka ikvienu pieredzi nosaka apriorās vērojuma formas. Vēlāk fenomenoloģija attālinājās pat no kantiskajiem būtības meklējumiem un satuvināja cilvēcisko vērojumu ar uztveres nosacījumiem, pieredzi pieņemot par to, kāda tā parādās, nevis kas tā patiesībā varētu būt kādā citā perspektīvā.

Strīdi par pieredzes jēdziena izpratni ir saistīti ar jautājumu par pieredzes apjomu: vai pieredze ir tikai un vienīgi sajūtas vai arī tā ir kaut kas plašāks? Jaunlaiku dabaszinātniski orientētās filozofijas centieni ierobežot pieredzi ar sajūtu datiem strauji ļāva attīstīties dažādām empīriskajām zinātnēm, tomēr tas notika uz citu cilvēciskās dzīves jomu rēķina. Piemēram, filozofa Džambatistas Viko (Giambattista Vico) atziņas par zināšanām kā darinājumu (konstruktīvisms) un koncepta sensus communis reabilitācija pauda kontrapgaismības noskaņu, kas pretojās dabas un cilvēciskās dzīves matematizēšanas tendencei. Dž. Viko vērsa uzmanību uz kopizjūtas jēdzienu, proti, zināšanām, kas iemājo tradīcijā. Viņš uzstāja, ka nevis sajūtu pieredze ir tiešais ceļš uz patiesību, bet gan cilvēciskās darbības joma, jo tieši tā ir cilvēka darinājums atšķirībā no Dieva veidotās materiālās realitātes.

Nerimstošs jautājums ir par pieredzes subjektivitāti un objektivitāti – cik objektīva var būt mūsu uztvere un cik lielā mērā to iekrāso personīgās izjūtas vai kultūras konteksts? Ja pieredze ir saturiski piepildīta (nevis tikai sajūtu dati) un to nosaka konteksts (vēsture, šķiriskā vai rasu piederība, ekonomiskā situācija u. tml.), tai noteiktos kontekstos tiek piešķirta ne tikai patiesuma, bet arī morāliska vērtība. Tiek argumentēts, ka dažādos apstākļos veidojušies pieredzes gadījumi (piemēram, bagātas eiropiešu sievietes un nabadzīga tumšādaina zēna) var būt kardināli atšķirīgi. Tas savukārt ved pie fundamentāli dažāda pasaules skatījuma, vērtējuma, patiesības, kas savukārt izraisa tālākas diskusijas par to, kā cilvēks veido un interpretē savas zināšanas un kā šīs zināšanas ir saistītas ar dzīves praksi.

Jaunlaiku filozofijas izstrādātā gan empīrisma, gan racionālisma pieredzes interpretācija, kas lika uzsvaru uz metodes nepieciešamību, ir atstājusi milzīgu ietekmi uz Eiropas garīgo dzīvi un jo īpaši uz dabaszinātņu ārkārtīgi straujo attīstību kopš 15.–16. gs. Pieredzes reducēšana uz maņām, šo maņu diferencēšana, ierobežošana par datiem un to instrumentāla apstrāde, no vienas puses, ļāva strauji attīstīties dabaszinātnēm, taču, no otras puses, ierobežoja noteiktus cilvēkzinātņu aspektus. Jaunlaiku filozofija tās visplašākajā nozīmē rosināja ne tikai zināšanu un tehnoloģiju pieaugumu, bet arī milzīgu saimnieciskās dzīves uzplaukumu, kas savukārt mainīja sabiedrisko struktūru. Maksa par to bija izvēle pieņemt konkrētu pasaules redzējuma modeli ar visām no tā izrietošajām sekām. Metodiskuma un tehnisko instrumentu padarīšana par neapstrīdamu prioritāti zināšanu ieguvē ir ļāvusi veikt precīzus mērījumus, taču vienlaikus mazinājusi cilvēka individuālo pārdzīvojumu nozīmi. Temats, ko aktualizēja romantisma laikmeta filozofija: metode dod izziņas stabilitāti, bet bremzē radošumu; atmiņas lomas mazināšana sniedz brīvību no tradīcijas, bet vienlaikus likvidē drošības sajūtu. Kā rakstīja E. Huserls, jaunās dabaszinātnes vispirms paveica dabas objektivizāciju un matematizāciju, proti, dabu skatīja kā izmērāmu, telpisku un laicisku masas kopumu. Šāda soļa ēnas puse ir tā, ka daba, zaudējusi savu “dvēseli”, tiek pārinterpretēta tikai kā resurss, bezjūtīga masa, ar ko var darīt principā jebko. Piemēram, dabaszinātnes spēj ievērojami veicināt lauksaimniecības ražīgumu, taču prasa nozares industrializēšanu, atsakoties ne tikai no tradicionālajām darba metodēm, bet arī no estētikas, kultūras un vides ainavas.

Pieredzes jēdzienam ir liela loma ne tikai filozofijā, bet arī daudzās citās nozarēs – izglītībā, kultūrā, sociālajā, politiskajā un pat ekonomikas jomā. Piemēram, izglītībā un pedagoģijā pieredze tiek traktēta kā būtisks mācīšanās elements, kas, ierādot atpazīstamus piemērus, turpmāk veicina kritisko domāšanu un problēmu risināšanas prasmes. Psiholoģijā pieredzi atzīst kā fundamentālu garīgās dzīves sastāvdaļu, kas izšķirīgi ietekmē cilvēka uzvedības tendenču veidošanos, personības attīstību un emocionālo labklājību. Pieredzes analīze ir centrāla traumu pētījumos un terapeitiskajās praksēs. Socioloģijā un antropoloģijā pieredzes jēdzienu lieto, lai aprakstītu, kā individuālā pieredze tiek ietekmēta un veidota sociālajā un kultūras kontekstā. Piemēram, pētījumi par migrācijas pieredzi palīdz izprast sociālās integrācijas procesus. Ekonomikā un uzņēmējdarbībā pieredzes pētījumi ir nepieciešami, lai analizētu patēriņa tendences; tiek veikti t. s. produktu lietošanas pieredzes pētījumi, lai sekmētu pārdošanu un jaunu produktu izstrādi. Politikas zinātnē pieredzes analīze palīdz izprast, kā individuālā un kolektīvā pieredze ietekmē politisko lēmumu pieņemšanu un sabiedriskās attiecības.