Jaunlaiku filozofijas izstrādātā gan empīrisma, gan racionālisma pieredzes interpretācija, kas lika uzsvaru uz metodes nepieciešamību, ir atstājusi milzīgu ietekmi uz Eiropas garīgo dzīvi un jo īpaši uz dabaszinātņu ārkārtīgi straujo attīstību kopš 15.–16. gs. Pieredzes reducēšana uz maņām, šo maņu diferencēšana, ierobežošana par datiem un to instrumentāla apstrāde, no vienas puses, ļāva strauji attīstīties dabaszinātnēm, taču, no otras puses, ierobežoja noteiktus cilvēkzinātņu aspektus. Jaunlaiku filozofija tās visplašākajā nozīmē rosināja ne tikai zināšanu un tehnoloģiju pieaugumu, bet arī milzīgu saimnieciskās dzīves uzplaukumu, kas savukārt mainīja sabiedrisko struktūru. Maksa par to bija izvēle pieņemt konkrētu pasaules redzējuma modeli ar visām no tā izrietošajām sekām. Metodiskuma un tehnisko instrumentu padarīšana par neapstrīdamu prioritāti zināšanu ieguvē ir ļāvusi veikt precīzus mērījumus, taču vienlaikus mazinājusi cilvēka individuālo pārdzīvojumu nozīmi. Temats, ko aktualizēja romantisma laikmeta filozofija: metode dod izziņas stabilitāti, bet bremzē radošumu; atmiņas lomas mazināšana sniedz brīvību no tradīcijas, bet vienlaikus likvidē drošības sajūtu. Kā rakstīja E. Huserls, jaunās dabaszinātnes vispirms paveica dabas objektivizāciju un matematizāciju, proti, dabu skatīja kā izmērāmu, telpisku un laicisku masas kopumu. Šāda soļa ēnas puse ir tā, ka daba, zaudējusi savu “dvēseli”, tiek pārinterpretēta tikai kā resurss, bezjūtīga masa, ar ko var darīt principā jebko. Piemēram, dabaszinātnes spēj ievērojami veicināt lauksaimniecības ražīgumu, taču prasa nozares industrializēšanu, atsakoties ne tikai no tradicionālajām darba metodēm, bet arī no estētikas, kultūras un vides ainavas.
Pieredzes jēdzienam ir liela loma ne tikai filozofijā, bet arī daudzās citās nozarēs – izglītībā, kultūrā, sociālajā, politiskajā un pat ekonomikas jomā. Piemēram, izglītībā un pedagoģijā pieredze tiek traktēta kā būtisks mācīšanās elements, kas, ierādot atpazīstamus piemērus, turpmāk veicina kritisko domāšanu un problēmu risināšanas prasmes. Psiholoģijā pieredzi atzīst kā fundamentālu garīgās dzīves sastāvdaļu, kas izšķirīgi ietekmē cilvēka uzvedības tendenču veidošanos, personības attīstību un emocionālo labklājību. Pieredzes analīze ir centrāla traumu pētījumos un terapeitiskajās praksēs. Socioloģijā un antropoloģijā pieredzes jēdzienu lieto, lai aprakstītu, kā individuālā pieredze tiek ietekmēta un veidota sociālajā un kultūras kontekstā. Piemēram, pētījumi par migrācijas pieredzi palīdz izprast sociālās integrācijas procesus. Ekonomikā un uzņēmējdarbībā pieredzes pētījumi ir nepieciešami, lai analizētu patēriņa tendences; tiek veikti t. s. produktu lietošanas pieredzes pētījumi, lai sekmētu pārdošanu un jaunu produktu izstrādi. Politikas zinātnē pieredzes analīze palīdz izprast, kā individuālā un kolektīvā pieredze ietekmē politisko lēmumu pieņemšanu un sabiedriskās attiecības.