Platona (Πλάτων) skolnieks, Maķedonijas Aleksandra jeb Aleksandra Lielā (Ἀλέξανδρος ὁ Μέγας) skolotājs, peripatētiķu skolas dibinātājs, viens no svarīgākajiem domātājiem Rietumu kultūrā, bioloģijas un loģikas pamatlicējs. Aristoteļa filozofijas un zinātnes sistēma ir pamatā sholastikai un viduslaiku islāma filozofijai. Aristoteļa pētījumu vērienam zooloģijā nav nekā līdzīga līdz 16. gs. Aristoteļa loģika netiek apstrīdēta līdz 19. gs. beigām. Aristoteļa zinātnes filozofija, apziņas filozofija, metafizika, ētika, politiskā filozofija, retorika, estētika joprojām ir pētniecības un diskusiju priekšmets.

Aristoteļa tēvs Nīkomahs (Νικόμαχος) bija Maķedonijas valdnieka Aminta (Ἀμύντας) galma ārsts. 367. gadā p. m. ē. Aristotelis devās uz Atēnām, kur pievienojās Platona Akadēmijai (Ἀκαδημία). Pēc Platona nāves (348./347. gadā p. m. ē.) Aristotelis pameta Atēnas, pieņēma drauga Hermija (Ἑρμίας) ielūgumu uz Asu Mazāzijā, kur Hermijs bija valdnieks. 341. gadā p. m. ē. persieši ieņēma Hermija valdījumu un Hermijs mira mokās. Ir saglabājusies Aristoteļa oda Hermija piemiņai. 345./344. gadā p. m. ē. Aristotelis devās uz Mitilēni Lesbas salā, kur turpināja Asā aizsāktos sauszemes un jūras dzīvnieku pētījumus. 343./342. gadā p. m. ē. Aristotelis pieņēma Maķedonijas valdnieka Filipa (Φίλιππος) aicinājumu izglītot viņa dēlu Aleksandru, kurš vēlāk kļuva pazīstams kā pasaules iekarotājs Aleksandrs Lielais. 335./334. gadā p. m. ē. Aristotelis devās atpakaļ uz Atēnām. Likejā, gimnasijā pie Apollona (Ἀπόλλων) tempļa, Aristotelis nodibināja peripatētiķu skolu, kas tā nosaukta pastaigu vietas (περίπατος, perípatos) dēļ. Pēc Aleksandra Lielā nāves 323. gadā p. m. ē. Aristoteli apsūdzēja bezdievībā, un, lai atēnieši otrreiz nenoziegtos pret filozofiju (pēc Sokrata (Σωκράτης) notiesāšanas uz nāvi), Aristotelis bēga uz Halkidu, kur drīz mira. Aristoteļa testaments atklāj viņa rūpes par Pītiadu (Πυθιάς), meitu laulībā ar Pītiadu (Hermija audžumeitu), audžudēlu Nīkānoru (Nικάνωρ), dēlu Nīkomahu (Νικόμαχος), dzimušu attiecībās ar Herpillidu (Ἑρπυλλίς).

Aristoteļa saglabājušos darbu apjoms ir vairāk nekā 800 000 vārdu. Cicerona (Marcus Tullius Cicero) norāde, ka Aristoteļa runa plūst kā zelta upe, attiecas uz plašākai publikai adresētajiem darbiem, no kuriem ir saglabājušies tikai atsevišķi fragmenti. Tādi ir “Pamudinājums” (Προτρεπτικός), “Par idejām” (Περὶ ἰδεῶν – Afrodīsiadas Aleksandra (Ἀλέξανδρος ὁ Ἀφροδισιεύς) pārstāstā), “Par filozofiju” (Περὶ φιλοσοφίας), kā arī virkne dialogu. Darbi, kas ir saglabājušies manuskriptu tradīcijas dēļ, t. i., Aristoteļa korpuss (Corpus Aristotelicum), ir skolas iekšējai lietošanai paredzētie darbi. Tie sarakstīti lietišķā un skopā zinātniskā prozā, nepieciešamības gadījumā ieviešot jaunus vārdus.

Aristoteļa korpusu sakārtojis un izdevis Rodas Andronīks (Ἀνδρόνικος ὁ Ῥόδιος), ievērojot paša Aristoteļa zinātņu dalījumu. Aristotelis izšķir trīs zinātņu jomas: 1) teorētisko – par dabu un esošo vispār, 2) praktisko – par cilvēka rīcību, 3) poētisko jeb produktīvo – par darbu radīšanu. Ārpus dalījuma ir loģika (Aristoteļa apzīmējumi – analītika (ἀναλυτικά, analytiká) un siloģistika (συλλογιστική, syllogistikē)). Lai gan loģika nav nevienas zinātnes daļa, tā ir visām zinātnēm noderīgs instruments (ὄργανον, órganon). Loģika ietver ne tikai mācību par siloģismu (συλλογισμός, syllogismós), bet arī semantiku, izziņas un zinātnes filozofiju. Aristoteļa korpusā darbu nosaukumi tradicionāli ir latīņu valodā. Darbu secība ir šāda:

1) 6 darbi loģikā jeb “Organons” (Ὄργανον, Organum):

• par 10 dažādiem veidiem, kā vienkārši sacījumi var apzīmēt esošo (τὸ ὄν, to ón) –“Katēgorijas” (Κατηγορίαι, Categoriae);
• par izteikumiem un to attiecībām – “Par izteikšanu” (Περὶ Ἑρμηνείας, De interpretatione);
• par siloģismu – “Pirmā analītika” (Ἀναλυτικὰ Πρότερα, Analytica priora);
• par zinātnisko pierādījumu – “Otrā analītika” (Ἀναλυτικὰ Ὕστερα, Analytica posteriora);
• par dialektisko argumentāciju – “Novietojumi” (Τοπικά, Topica);
• par argumentācijas kļūdām – “Par sofistiskajiem atspēkojumiem” (Περὶ τῶν σοφιστικῶν ἐλέγχων, De sophisticis elenchis);

2) darbi teorētiskajās zinātnēs:

• par dabu – “Fizika” (Φυσικὴ ἀκρόασις, Physica), “Par debesīm” (Περὶ οὐρανοῦ, De caelo), “Par rašanos un iznīkšanu” (Περὶ γενέσεως καὶ φθορᾶς, De generatione et corruptione), “Meteoroloģija” (Μετεωρολογικά, Meteorologica), “Par dvēseli” (Περὶ Ψυχῆς, De anima), darbu kopums “Īsi darbi par dabu” (Parva naturalia), “Dzīvnieku vēsture” (Τῶν περὶ τὰ ζῷα ἱστοριῶν, Historia animalium), “Par dzīvnieku daļām” (Περὶ ζῴων μορίων, De partibus animalium), “Par dzīvnieku kustību” (Περὶ ζῴων κινήσεως, De motu animalium), “Par dzīvnieku pārvietošanās veidu” (Περὶ πορείας ζῴων, De incessu animalium), “Par dzīvnieku rašanos” (Περὶ ζῴων γενέσεως, De generatione animalium);
• par esošo vispār – “Metafizika” (Τὰ μετὰ τὰ φυσικά, Metaphysica) – Rodas Andronīka ieviests apzīmējums tekstiem, kas seko darbiem par dabu;

3) darbi praktiskajās zinātnēs:

• par cilvēka praktisko labumu, raksturu un tikumu – “Nīkomaha ētika” (Ἠθικὰ Νικομάχεια, Ethica Nicomachea), “Eudēma ētika” (Ἠθικὰ Εὐδήμεια, Ethica Eudemia);
• par valsti – “Valstslietas” (Πολιτικά, Politica);

4) darbi poētiskajās jeb produktīvajās zinātnēs – “Runas māksla” (Ῥητορική, Ars rhetorica), “Par sacerēšanas mākslu” (Περὶ ποιητικῆς, De arte poetica).

Vairāku darbu īstums ir apšaubāms. Tādi darbi ir “Problēmas” (Προβλήματα, Problemata), “Lielā ētika” (Τὰ ἠθικὰ μεγάλα, Magna moralia), “Ekonomika” (Οἰκονομικά, Oeconomica).

Daudzi darbi ir atzīti par neīstiem: “Par pasauli” (Περὶ Κόσμου, De mundo), “Par elpu” (Περὶ πνεύματος, De spiritu), “Par krāsām” (Περὶ χρωμάτων, De coloribus), “Par dzirdamo” (Περὶ ἀκουστῶν, De audibilibus), “Sejas lasīšana” (Φυσιογνωμονικά, Physiognomonica), “Par augiem” (Περὶ φυτῶν, De plantis), “Par dzirdētiem brīnumiem” (Περὶ θαυμασίων ἀκουσμάτων, De mirabilibus auscultationibus), “Mehānika” (Μηχανικά, Mechanica), “Par nedalāmām līnijām” (Περὶ ἀτόμων γραμμῶν, De lineis insecabilibus), “Par vēju virzienu un nosaukumiem” (Ἀνέμων θέσεις καὶ προσηγορίαι, De ventorum situ et nominibus), “Par Ksenofanu, par Zēnonu, par Gorgiju” (Περὶ Ξενοφάνους, περὶ Ζήνωνος και περὶ Γοργίου, De Xenophane, de Zenone, de Gorgia), “Par tikumiem un netikumiem” (Περὶ ἀρετῶν καὶ κακιῶν, De virtutibus et vitiis), “Runas māksla Aleksandram” (Ῥητορικὴ πρὸς Αλέξανδρον, Rhetorica ad Alexandrum).

Aristoteļa korpusa mūsdienu izdevumos lieto Immanuela Bekera (Immanuel Bekker) sagatavotā Prūsijas Zinātņu akadēmijas (Königlich-Preußische Akademie der Wissenschaften) izdevuma “Aristoteļa darbi” (Aristotelis Opera, 1831–1870) lapaspušu numerāciju, t. i., Bekera pagināciju.

Bekera paginācijas nav darbu fragmentiem un darbam “Atēniešu valsts iekārta” (Ἀθηναίων πολιτεία).

Aristotelis atzīst sevi par siloģistikas izgudrotāju (De sophisticis elenchis 34, 184b1–3). Siloģisms ir deduktīvs arguments, kur no diviem dotiem teikumiem (premisām) nepieciešami izriet trešais, no dotajiem atšķirīgs teikums (secinājums) (Analytica priora I.1, 24b18–22). Piemēram: (1) ikviens cilvēks ir mirstīgs; (2) ikviens grieķis ir cilvēks; (3) ikviens grieķis ir mirstīgs.

Abas premisas un secinājums ir teikumi, kas var būt vai nu patiesi, vai aplami. Ja ir iespējams, ka premisas ir patiesas, bet secinājums ir aplams, tad siloģisms ir nepareizs (nevalids).

Ikviens siloģisma teikums sastāv no teikuma priekšmeta jeb subjekta (τὸ ὑποκείμενον, to hypokeímenon) un izteicēja jeb predikāta (τὸ κατηγορούμενον, to katēgoroúmenon). Izteicējs tiek vai nu apstiprināts attiecībā uz priekšmetu (X ir Y), vai noliegts (X nav Y), un priekšmets tiek ņemts vai nu vispārēji (ikviens X), vai daļēji (kāds X). Tā iegūstami 4 veidu teikumi (vispārēji apstiprinošs (A), vispārēji noliedzošs (E), daļēji apstiprinošs (I), daļēji noliedzošs (O)), kas cits ar citu ir dažādās loģiskās attiecībās (De interpretatione 7, 17b3‒26) (Loģiskais kvadrāts).

Teikuma priekšmets un izteicējs ir termini. Aristotelis izšķir 3 siloģisma terminus. Termins, kurš atkārtojas katrā premisā un neparādās secinājumā, ir vidējais, un termini, kas premisās minēti vienreiz un nonāk secinājumā, ir galējie, t. i., lielākais termins (secinājuma izteicējs) un mazākais termins (secinājuma priekšmets). Premisa, kas satur lielāko terminu, ir lielākā; premisa, kas satur mazāko terminu, ir mazākā.

Iespējami 4 vidējā termina izkārtojumi premisās, t. i., 4 siloģisma figūras. Aristotelis nemin 4. figūru. Tā kā ir 4 figūras un katrs no 3 siloģisma teikumiem uzrakstāms vienā no 4 veidiem (A, E, I, O), iegūstami 256 modi (4 figūras × 4 veidu lielākās premisas × 4 veidu mazākās premisas × 4 veidu secinājumi); no tiem 24 modi ir pareizi (validi) (siloģisms).

Siloģismi tiek lietoti zinātnē, lai sakārtotu pieredzējuma ceļā iegūtās zināšanas. Zinātnisks pierādījums (ἀπόδειξις, apódeixis) ir siloģisms ar patiesām premisām; tās ir vai nu tālāk nepierādāmi atzinumi, vai atzinumi, kas izriet no tālāk nepierādāmiem atzinumiem (Topica I.1). Zinātniskas zināšanas ir par cēloņiem ‒ kāpēc lietām jābūt tādām, kādas tās ir (Analytica posteriora I.2). Cēlonis tiek parādīts zinātniskā pierādījumā kā vidējais termins (M), kas izskaidro priekšmeta (S) un izteicēja (P) saistījumu secinājumā. Piemēram, to, kāpēc notiek mēness aptumsums, var izskaidrot šādi:

1. Gaismas trūkums, ko izraisa Zemes nostāšanās priekšā Saulei (M), ir aptumsums (P).
2. Mēness, būdams Zemes pavadonis (S), ir tāds, ka uz to attiecas gaismas trūkums, ko izraisa Zemes nostāšanās priekšā Saulei (M).
3. Mēness, būdams Zemes pavadonis (S), ir tāds, ka uz to attiecas aptumsums (P).

Vidējais termins ir noteiksme jeb definīcija (ὁρισμός, horismós). Noteiksme ir par lietas būtību jeb substanci (οὐσία, ousía), kas daudzos gadījumos sakrīt ar sugu jeb paveidu (εἶδος, eidos), pie kā lieta pieder. Sniegt noteiksmi par sugu nozīmē uzrādīt ģinti (γένος, génos) un atšķirību (διαφορά– diaphorá). Piemēram: cilvēks ir saprātīgs (atšķirība) dzīvnieks (ģints). Ikvienā zinātnē ir iespējama tikai viena pareizā klasifikācija, t. i., pakārtojums no augstākās ģints līdz zemākajai sugai un no tās izrietošie pamatatzinumi, t. i., tālāk nepierādāmās premisas. Ir arī tādi pamatatzinumi, kas ir visām zinātnēm kopīgi, piemēram, pretrunas likums: “Viens un tas pats nevar reizē piemist un nepiemist vienam un tam pašam vienā un tajā pašā ziņā“ (Metaphysica IV.3, 1005b19–20).

Izziņa sākas ar parādībām (φαινόμενα, phainómena) (to, kas labāk zināms mums) un noslēdzas ar prātam tveramiem vispārīgiem jēdzieniem un likumiem (to, kas labāk zināms pēc savas dabas). Parādības ir vai nu 1) jutekliski tveramas atsevišķas lietas, vai 2) viedokļi (ἔνδοξα, éndoxa), ko atzīst vai nu visi, vai vairākums, vai gudrie. Pie patiesības var nonākt, vai nu dialektiski izvērtējot pretējus viedokļus (dialektika), vai arī ar uzvedinājuma jeb indukcijas (ἐπαγωγή, epagōgḗ) palīdzību, atzinumus par atsevišķām lietām apkopojot vispārinājumos, kas lietojami zinātniskos pierādījumos (indukcija).

Aristotelis nošķir trīs teorētiskās zinātnes (Metaphysica VI.1 1026a19): 1) matemātiku, 2) dabaszinātni (mūsdienu izpratnē – fiziku, ķīmiju, ģeoloģiju, meteoroloģiju, bioloģiju, psiholoģiju), 3) teoloģiju jeb pirmo filozofiju, ko vēlāk Aristoteļa skolas pārstāvji nosauc par metafiziku.

Dabaszinātne nodarbojas ar dabiskām lietām, ciktāl tām pašām par sevi iekšēji piemīt četri cēloņi (Physica II.3): 1) viela (ὕλη, hýlē) jeb tas, no kā rodas lieta, piemēram, bronza ir statujas cēlonis; 2) forma (μορφή, morphē) jeb veidols (εἶδος,  eidos) – lietas esence (τὸ τί ἦν εἶναι, to ti ēn einai), par ko ir lietas noteiksme; piemēram, oktāvas cēlonis ir attiecība divi pret viens; 3) kustības (izmaiņas) sākums, piemēram, tēvs ir dēla rašanās cēlonis; 4) mērķis jeb tas, kā labad lieta pastāv, piemēram, veselība ir pastaigas cēlonis, jo pastaiga ir veselības labad. Dabiskās lietās 2), 3), 4) cēlonis sakrīt. Viela ir lietas iespējamība (δύναμις, dýnamis), forma ir lietas īstenotība (ἐντελέχεια, entelécheia).

Dabiskās lietas ir tādas, kuru kustības un miera sākums ir viņās pašās (Physica II.1, 192b13‒14). Tā kā tas, kas mainās, vienmēr mainās vai nu attiecībā uz būtību (substanci), vai daudzumu (kvantitāti), vai kādību (kvalitāti), vai vietu, tad Aristotelis izšķir: 1) rašanos un bojāeju, 2) palielināšanos un samazināšanos, 3) īpašību maiņu, 4) pārvietošanos (Physica III.1). Izmaiņu vai kustības nosacījums ir priekšmets un divas pretējības, kurās priekšmets mainoties var nonākt. Kustība tiek definēta kā “īstenotība tam, kas savā iespējamībā ir kustīgais“ (Physica III.1, 201a10–11), t. i., kustība “kļūšana par māju” ir īstenotība tam, kas ir būvējams. Kustība ir nepilnīga īstenotība; iespējamība pastāv tiktāl, ciktāl tā nav pilnībā īstenota, t. i., kad māja ir uzbūvēta, tas, kas ir būvējams, vairs nepastāv. Kustības dēļ pastāv laiks. Mēs pamanām laiku, kad pamanām kustību. Laiks ir kustības mērs (Physica IV.12, 220b32‒221a1).

Aristotelis nošķir lietas tuvāko vielu (koksni, miesu) un tālāko vielu, t. i., pamatvielu. No Empedokla (Ἐμπεδοκλῆς) Aristotelis aizguvis uzskatu, ka lieta sastāv no četrām pamatvielām jeb vienkāršiem ķermeņiem – zemes, ūdens, gaisa, uguns – dažādās kombinācijās. Katru pamatvielu veido divas īpašības: uguns ir karsta un sausa, gaiss ir karsts un mitrs, ūdens ir auksts un mitrs, zeme ir auksta un sausa (De generatione et corruptione II.3). Vienai no īpašībām paliekot nemainīgai, bet otrai mainoties, viena pamatviela kļūst par citu (De generatione et corruptione II.4). Katrai pamatvielai ir sava dabiskā vieta, kurp tai ir dabiska tieksme nonākt. Akmeņi un ūdens lāses krīt uz leju, gaiss un uguns ceļas uz augšu (De caelo I.2). Tukšums (vakuums), t. i., vieta bez ķermeņa, nepastāv (Physica IV.7). Atbilstoši pamatvielu īpašībām ir iekārtota sublunārā sfēra (t. i., sfēra, kas atrodas zemāk par Mēnesi). Zemeslode nekustīgi stāv Visuma centrā (De caelo II.14, 296b22). Ap to riņķo debesu sfēras ar saprātīgiem debesu ķermeņiem, kas sastāv no piektās pamatvielas jeb ētera (αἰθήρ, aithēr, De caelo I.3, 270b22) (kvintesence).

Pēdējās debesu sfēras mūžīgā kustība paredz mūžīgu pirmkustinātāju – tādu, kas pats ir nekustīgs, bet kustina visu pārējo, jo viss pārējais uz to tiecas (Physica VIII.6). Ja lieta tiek kustināta, tā var būt citādi, nekā tā ir. Pirmkustinātājs ir nekustīgs, jo tas nevar būt citādi, kā tas ir, t. i., tā būtība ir pilnīga īstenotība (Metaphysica XII.7, 1072b8). Pirmkustinātājs ir “pirmpamats, no kura ir atkarīga debess un daba” (Metaphysica XII.7, 1072b14).

Ikvienā dabiskā lietā, kas ir dzīva, ir kustinātājs (dvēsele) un kustināmais (ķermenis). Dvēsele ir dabiska organiska ķermeņa (t. i., tāda ķermeņa, kur katra ķermeņa daļa veic noteiktu dzīvībai nepieciešamu uzdevumu) pirmā īstenotība (De anima II.1, 412b5–6), t. i., spēju kopums. Šīs spējas atrodas asimetriskās attiecībās: augstākās ietver zemākās, bet zemākās neparedz augstākās. Visiem dzīviem ķermeņiem nepieciešami piemīt spēja pašiem uzņemt barību, augt un sairt. Dažiem piemīt arī sajušana un tiekšanās. Nedaudziem piemīt prāts. Lai prāts varētu pāriet no iespējamas pie īstenotas savu priekšmetu izziņas, tam jābūt divdaļīgam – gan darbīgam, gan iedarbi panesošam. Darbīgais prāts ir nezūdīgs un nesaistīts ar ķermeni (De anima III.5).

Dabaszinātne ir otrā filozofija, t. i., sekundāra attiecībā pret pirmo filozofiju jeb metafiziku. Metafizika pēta: 1) esošo kā esošo (τὸ ὂν ᾗ ὄν, to ón hēi ón) un to, kas attiecas uz esošo pašu par sevi, atšķirībā no speciālajām zinātnēm, kas nodarbojas tikai ar kādu daļu no visa esošā un to, kas attiecīgajai daļai piemīt (Metaphysica IV.1, 1003a21–26); 2) patstāvīgo, t. i., no vielas nošķirto un nekustīgo esošo (Metaphysica VI.1, 1026a16), proti, mūžīgos jeb dievišķos visa pastāvēšanas cēloņus, tādējādi metafizika ir teoloģija.

Esošais (τὸ ὄν, to ón) tiek apzīmēts daudzos veidos. Aristotelis izšķir 10 veidus jeb katēgorijas (κατηγορίαι, katēgoríai): būtību (substanci), daudzumu (kvantitāti), kādību (kvalitāti), attiecību, vietu, laiku, stāvokli, piederību, darīšanu, ciešanu (Categoriae 4, 1b25–27). Katēgorijas sašķiro: 1) sacījumus, kas var darboties kā teikuma izteicējs (predikāts), 2) esošos, ko sacījumi apzīmē. Esošā apzīmēšanas veidus saista viens centrs – esošais kā būtība –, un pārējie esošā veidi ir atkarīgi no tās (Metaphysica IV.2). Būtībai var piemist īpašības (συμβεβηκότα, symbebēkota) no pārējām 9 katēgorijām. “Katēgorijās” (Categoriae 5) Aristotelis izšķir pirmo būtību (konkrētu atsevišķu lietu) un otro būtību (sugu vai ģinti, pie kā atsevišķā lieta pieder un kas par šo lietu var tikt predicēta). Piemēram: Sokrats (pirmā būtība) ir cilvēks (otrā būtība), garš (daudzums), izglītots (kādība), lielāks nekā Kallijs (attiecība) un tā tālāk.

“Metafizikā” (Metaphysica) Aristotelis grib noskaidrot, kas būtību (οὐσία, ousía) padara par būtību. Aristotelis izvirza četrus kandidātus uz būtības statusu (Metaphysica VII.3): lietas būtība ir vai nu 1) lietas esence (τὸ τί ἦν εἶναι, to ti ēn einai), t. i., tas, kas lietu padara par to, kas tā ir, un ir izsakāms lietas noteiksmē (definīcijā), vai 2) universālija (τὸ καθόλου, to kathólou), kas tiek apgalvota par lietu, vai 3) ģints, kurā lieta ietilpst, vai 4) priekšmets jeb substrāts (τὸ ὑποκείμενον, to hypokeímenon) kā lietas pastāvēšanas pamats. Priekšmets jāsaprot 3 nozīmēs: 1) viela, 2) forma, 3) salikums no abiem.

Ne universālija, ne ģints, ne arī viela nevar būt būtība, jo būtībai jābūt kaut kam nošķiramam (τὸ χωριστὸν, to chōristón), t. i., patstāvīgi esošai un noteiktai individuālai lietai (τόδε τι, tóde ti). Tāpēc būtība drīzāk ir forma vai vielas–formas salikums (Metaphysica VII.3, 1029a28–29). Būtība kā salikums ir patstāvīgi pastāvoša vienība, ko Aristotelis “Katēgorijās” sauc par pirmo būtību. Būtība kā forma ir vai nu a) salikuma daļa – tā substanciālā forma, t. i., individuālās būtības pastāvēšanas pamatnosacījums (Metaphysica VII.17), kas nosaka individuālās lietas esenciālo identitāti un tādējādi ir šīs lietas esence, vai arī b) patstāvīga, no vielas nošķirta būtība, kuras pastāvēšana sakrīt ar tās esenci, t. i., bezvieliskā būtība un tas, kas to padara par būtību, ir viens un tas pats.

Bezvieliskā būtība, uz ko viss tiecas kā uz mērķi, ir nekustīgais pirmkustinātājs – mūžīgi nemainīgs dievišķs prāts, kas prāto pats sevi, – “prāta prātošana ir prātošana par prātošanu” (Metaphysica XII.9, 1074b34). Dievs ir tīra īstenotība, pabeigta darbība, kurā mērķis (t. i., pats dievišķais prāts kā domas priekšmets) ir klātesošs vienmēr.

Aristotelis kritizē Platona pieņēmumu, ka būtības (Platona izpratnē – idejas) pastāv šķirti no mainīgajām lietām (Metaphysica I.9, 991b1–3). Aristotelis būtību ieliek pašās atsevišķajās – gan mainīgajās, gan nemainīgajās – lietās kā to esenci.

Praktiskās zinātnes iekļauj valstslietu zinības (πολιτική, polītikē), saimniecības pārvaldību (οἰκονομία, oikonomía) un ētiku (τὰ ἠθικά, ta ēthiká). Valstslietu zinībām pakļautas pārējās praktiskās zinātnes. To mērķis ir nevis teorētiskas zināšanas, bet gan rīcība (πρᾶξις, praxis) un praktiskais labums, t. i., labums, uz ko rīcība ir vērsta kā uz mērķi.

“Nīkomaha ētikā” (Ethica Nicomachea) Aristotelis aplūko augstāko labumu jeb galamērķi, kā labad cilvēki dara visu pārējo, – laimi (εὐδαιμονία, eudaimonía). Laime ir dvēseles darbība (ἐνέργεια, enérgeia) saskaņā ar tikumu (ἀρετή, aretē), t. i., dvēseles spēju pilnīgu izkoptību. Aristotelis izšķir: 1) tikumus, kas rodas no ieraduma rīkoties noteiktā veidā un ir saistīti ar emociju kontroli, t. i., rakstura tikumus (ἠθικαί, ēthikaí), un 2) prāta tikumus (διανοητικαί, dianoētikaí). Rakstura tikums ir izvēles ceļā nostiprinājusies noslieksme (ἕξις, héxis), ko prāts nosaka kā viduspunktu starp diviem netikumiem – pārmērību un nepietiekamību, piemēram, drosme ir vidus starp pārgalvību un gļēvulību (Ethica Nicomachea II.6). Izvēle (προαίρεσις, proaíresis) ir labprātīgas rīcības sākums. Kad savienojas griba (saprātīga tieksme pēc labuma kā mērķa) un prāta apsvērumi, kā sasniegt mērķi, rodas izvēle, t. i., vēlme rīkoties šeit un tagad. Prāta tikumi ir gudrība (σοφία, sophía), saprašana (σύνεσις, sýnesis) un praktiskā gudrība (φρόνησις, phrónēsis). Praktiskā gudrība ir patiesa prāta sprieduma pavadīta noslieksme rīcībā sasniegt cilvēciskos labumus (VI.5, 1140b20‒1). Rakstura tikums dod pareizu mērķi, bet praktiskā gudrība izvēlas līdzekļus. Tā kā prāts (νοῦς, nous) ir labākā dvēseles daļa, tad prāta tikumu darbība ir lielākā cilvēka laime; tās augstākais punkts ir vērojoša apcere (θεωρία, theōría).

“Valstslietās” (Politica) Aristotelis pievēršas augstākajam cilvēku kopības veidam – valstij. Ikviena valsts (πόλις, pólis) ir dabiska. Cilvēks no dabas ir valstiska būtne (πολιτικὸν ζῷον, polītikón zōion) (Politica I.2, 1253a3). Valsts kā veselums ir dabiski sākotnējāka un svarīgāka par atsevišķu cilvēku (1253a19–20). Aristotelis izšķir: 1) pareizas valsts iekārtas – to mērķis ir vairot kopīgo labumu – un 2) tādas iekārtas, kas ir novirzījušās no pareizajām – to mērķis vairot pašu valdītāju labumu (III.6). Tā kā valstī valdīt var viens, daži vai daudzi, tad var būt sešas iekārtas: ar vienu valdnieku ir 1) vienvaldība (monarhija) un tās novirze – 2) tirānija; ar dažiem valdītājiem ir 3) krietnvaldība (aristokrātija) un tās novirze – 4) dažvaldība (oligarhija); ar daudziem valdītājiem ir 5) pilsoņvalsts (πολιτεία, polīteía) un tās novirze – 6) tautvaldība (demokrātija). Iekārtas ir sarindojamas secībā no labākās uz sliktāko: vienvaldība, krietnvaldība, pilsoņvalsts, tautvaldība, dažvaldība, tirānija. Jo labāka ir pareizā iekārta, jo sliktāka ir tās novirze (IV.2). Drošākā izvēle ir pilsoņvalsts – iekārta, kur labākie pilsoņi valda ar pārējo piekrišanu. Aristotelis attaisno verdzību – vergs pēc dabas pieder nevis sev, bet kungam (I.4) – un nosoda augļošanu: nauda paredzēta preču un pakalpojumu pirkšanai un pārdošanai, nevis naudas vairošanai, ņemot procentus par aizdoto naudu (I.10).

“Runas mākslā” (Ars rhetorica) Aristotelis pievēršas jautājumam, kā pārliecinoši runāt par jebkuru priekšmetu. Aristotelis izšķir trīs runas mākslai raksturīgus pārliecināšanas līdzekļus (πίστεις, písteis), t. i., nosacījumus, pie kuriem klausītājā rodas pārliecība par runātāja teikto. Tie ir: 1) runātāja raksturs (ἦθος, ēthos, Ars rhetorica II.1), 2) klausītāja izjūtas (πάθος, páthos, II.2–17), 3) runa (λόγος, lógos). Runa ir runas mākslai raksturīgu paņēmienu (argumentu un izteiksmes līdzekļu) kopums par noteiktu tēmu (πρᾶγμα, prāgma). Aristotelis izšķir trīs runu veidus: 1) padomu (συμβουλευτικός, symbouleutikós) runa ir pierunāšana vai atrunāšana, tā attiecas uz nākotni, tās mērķis ir derīgais vai kaitīgais (I.4–8); 2) parādes (ἐπιδεικτικός, epideiktikós) runa ir slavinājums vai nopēlums, tā attiecas uz tagadni, tās mērķis ir skaistais vai apkaunojošais (I.9); 3) tiesu (δικανικός, dikānikós) runa ir apsūdzēšana vai aizstāvēšana, tā attiecas uz pagātni, tās mērķis ir taisnīgais vai netaisnīgais (I.10–14). Aristotelis uzsver argumentācijas nozīmi (I.1–3 un II.18–26). Runas mākslā lietojami ir divu veidu argumenti: 1) iegalvojums (ἐνθὐμημα, enthȳ́mēma), 2) paraugs (παράδειγμα, parádeigma). Iegalvojums ir runas mākslai raksturīgs siloģisms, bet paraugs ir runas mākslai raksturīgs uzvedinājums (I.2, 1356b4–6). Iegalvojumos tiek izmantotas “vietas” jeb “novietojumi” (τόποι, tópoi), t. i., argumentācijas stratēģijas. Aristotelis izšķir: 1) īpašos novietojumus (I.4–II.17), kas ir izmantojami tikai noteiktā zinātņu jomā, un 2) kopīgos novietojumus (II.18–26), kas ir vispārīgi un tādējādi izmantojami dažādās zinātņu jomās. Aristotelis pievēršas arī izteiksmes veidam jeb stilam (III.1–12) un runas daļām (III.13–19).

Darbā “Par sacerēšanas mākslu” (De arte poetica, saglabājusies tikai I grāmata) Aristotelis galvenokārt aplūko traģēdiju (De arte poetica 6–18) un nedaudz skar epiku (23–24). Traģēdija ir darbības atdarinājums, kas ar darbību panāk skatītāja dvēseles pārdzīvojumu attīrīšanu (κάθαρσις, kátharsis, 6, 1449b28). Izraisot līdzpārdzīvojumu, traģēdija ļauj cilvēkam labāk saprast pašam sevi un tādējādi kļūt labākam. Aristotelis aizstāv uzskatu, ka māksla ir atdarināšana (μίμησις, mīmēsis) – cilvēkam dabiski piemītoša tieksme, kas ļauj iegūt zināšanas un sagādā prieku. Mākslinieciskā atdarināšana, piemēram, darbība uz skatuves (δρᾶμα, drāma), ir nevis atsevišķu vēsturisku darbību kopēšana, bet gan universālu tēmu un varbūtēju notikumu atveidošana.