Apollons sava ārējā skaistuma dēļ, kas plaši atspoguļots antīkajā mākslā un literatūrā, arī mūsdienās ir viens no viszināmākajiem sengrieķu dieviem. Savukārt Apollonam piedēvētās funkcijas atklāj sengrieķu pasaulē būtiskas vērtības: zināšanas, mēra izjūtu, nodarbošanos ar mākslām – dzeju, mūziku. Tāpēc pamatoti tiek uzskatīts, ka tieši Apollons vairāk nekā jebkurš cits olimpiskais dievs iemieso tipiskas hellēņu dievības garu. Šai ziņā vērojams zināms paradokss, jo Apollona kā dievības izcelsme ir neskaidra un, iespējams, meklējama ārpus Senās Grieķijas. Apollonu pielūdza visā sengrieķu pasaulē, tostarp Mazāzijā un Āzijā, kā arī ārpus tās – etrusku tauta centrālajā Itālijā, vēlāk arī romieši. Tomēr viņa nozīmīgākās svētvietas atradās Delfos un Dēlas salā.

Olimpa dievu Apollonu nereti salīdzina ar sauli, kas ir dzīvības avots, bet kuras spēks var arī iznīcināt. Uz dieva identificēšanu ar sauli norāda arī Apollona galvenais epitets – Foibs (Φοῖβος, burtiski ‘spožais’, ‘mirdzošais’). No vienas puses, Apollons ir dziedinātājs (Παιάν), no otras – soģis, atriebējs; viņš soda, uzsūtot sērgas, slimības un nāvi. Tradicionāli Apollonu uzskata par saulesgaismas, pareģošanas un orākulu (vieta, kur notiek pareģošana), zinību, loka šaušanas, ganu, ganāmpulku un ražas, kā arī jauniešu aizbildni. Viņš ir mūzu (dzejas, dažādu mākslu un zinību dievietes) vadonis (Μουσαγέτης) un tādējādi arī dzejas un mūzikas patrons. Apollons iemieso hellēņu kalokagatijas – vīrieša fiziskā skaistuma un morālā tikuma, tostarp saprāta, mērenības – ideālu. Jēdziens kαλοκαγαθία, kalokagathía veidojies no īpašības vārda καλὸς, kalós ‘skaists’ un saplūdušu vārdu formas κἀγαθός, kagathós, kur saiklis καὶ, kaí ‘un’ saplūdis ar īpašības vārdu ἀγαθὸς, agathós ‘krietns’.

Arī romiešu mitoloģijā Apollons tiek godināts ar savu grieķu vārdu (Apollo) – vienīgais no Olimpa dieviem.

Antīkajā mākslā Apollons attēlots kā izskatīgs jauneklis ar gariem matiem, bez bārdas, ar liru rokās. Viņa atribūti bija lauru lapu vainags vai lauru koka zariņš, loks un bultas. Apollonu pavadīja krauklis.  

Saskaņā ar slaveno sengrieķu dzejnieku Homēra (Ὅμηρος) un Hēsioda (Ἡσίοδος) teikto, Apollons bija dievu valdnieka Zeva (Ζεύς) un Mazāzijas izcelsmes dievietes Lēto (Λητώ) dēls. Hēsiods piebilst, ka Apollonam bija dvīņu māsa – medību dieviete Artemīda (Ἄρτεμις). Tomēr nedz Homērs, nedz Hēsiods nesniedz skaidras ziņas par Apollona izcelšanās vietu. Vienīgi Homēra “Īliadā” (Ἰλιάς, ~ 8.–7. gs. sākums p. m. ē.), kur Apollons kopā ar Mazāzijas tautu – trojiešiem – cīnās pret grieķiem, minēts zīmīgs Apollona epitets – Likēgens (Λυκηγενής, burtiski ‘Likijā dzimušais’ vai ‘radies no vilka’). Antīkajā pasaulē, mēģinot rast atbildi uz jautājumu par Apollona izcelšanos, šis dieva epitets tika interpretēts vismaz trīs dažādos veidos: proti, ka Apollons ir dzimis Likijā – reģionā, kas atrodas Mazāzijas dienviddaļā, vai ka viņš ir radies no vilka (λύκος, lýkos). Pastāvēja arī mazāk ticams pieņēmums, ka apzīmējums Likēgens ir norāde uz Apollonu kā gaismas dievu (salīdzinājumam latīņu lietvārds lux ‘gaisma’).

Skaidrojumu par Apollona izcelšanos no vilkiem iespējams sasaistīt ar Apollona kā ganu un ganāmpulku aizbildņa funkciju. Zināms, ka šādu Apollona lomu jau periodā pirms Homēra godināja dorieši – sengrieķu cilts, kas Senās Grieķijas teritorijā ieceļoja ap 13. vai 12. gs. p. m. ē. Tāpēc pastāv hipotēze, ka Apollona izcelšanās saistāma ar doriešiem. Šīs versijas ticamību palielina arī viens no minējumiem par Apollona vārda etimoloģiju, proti, Apollons doriešu dialektā tika saukts par Apellonu (Ἀπέλλων), kas savukārt varētu izrietēt no doriešu lietvārda ἀπέλλα, apélla ar sākotnējo nozīmi ‘siena’, ‘akmens nožogojums’, bet vēlāko (parasti vārda daudzskaitļa formā: ἀπέλλαι, apéllai) – ‘sapulce’. Turklāt zināms, ka doriešiem Apollons bija ne tikai ganāmpulku aizbildnis, viņš vadījis arī tā dēvētās apéllai – sapulces, kuru laikā notika jaunekļu iesvētības, jo jau toreiz Apolons simbolizēja efēba ideālu (ἔφηβος, efēbos ‘pusaudzis, kas sasniedzis briedumu). Attiecībā uz Apollona vārda etimoloģiju pastāv arī pretējs viedoklis – ka tas nav grieķisks vārds, tādējādi norādot uz dieva iespējamo neindoeiropeisko izcelšanos.

Savukārt par labu pirmajai Apollona epiteta Likēgens interpretācijai, proti, ka Apollons cēlies no Likijas reģiona, runā tas, ka visas Homēra “Īliadā” pieminētās Apollona svētvietas atrodas Mazāzijā. Zināms, ka vēsturiski vairāki no Apollona ievērojamākajiem orākuliem patiesi atradās Mazāzijā, tostarp Likijas ostas pilsētā Patarā. Turklāt Likija dažādos veidos bija saistīta arī ar Apollona kulta centru – Dēlas salu. Piemēram, sengrieķu vēsturnieks Hērodots (Ἡρόδοτος) un ģeogrāfs Pausanijs (Παυσανίας) min, ka mītiskais dzejnieks Olēns (Ὠλήν), kurš bija sarakstījis vairākas himnas, kas tika dziedātas Dēlas salā, cēlies no Likijas.

Antīkie avoti vēsta, ka vēl bez Likijas daudzi citi reģioni un pilsētas gan sengrieķu pasaulē, gan arī ārpus tās pretendēja uz ietekmīgā dieva un dažkārt arī viņa māsas Artemīdas dzimšanas vietas statusu, piemēram, Efesa Mazāzijā, Boiotija Grieķijas vidienē, pat Atika. Saskaņā ar Hērodota teikto darbā “Vēstures” (Ἱστορίαι, 440. gads p. m. ē.), senie ēģiptieši ticēja, ka Apollons ir Dionīsa un ēģiptiešu auglības dievietes Izīdas dēls.

Tomēr visplašāk bija izplatīts uzskats, ka Apollons kopā ar savu dvīņu māsu ir dzimuši līdz Apollona piedzimšanas brīdim klejojošajā Asterijas salā, kas ir iepriekšējais Dēlas salas nosaukums. Asterija bija vienīgā vieta uz zemes, kas, nepakļaujoties Zeva sievas dievietes Hēras (Ἥρα) aizliegumam – sniegt gaidībās esošajai Lēto jebkādu patvērumu –, bija gatava viņu uzņemt. Apollona un Artemīdas dzimšanas apstākļi sīki aprakstīti tā dēvētajā homēriskajā himnā Apollonam (Εἲς Ἀπόλλωνα [Δήλιον], 522. gads p. m. ē.), kā arī Kallimaha (Καλλίμαχος) himnā Dēlas salai (Εἰς Δῆλον, 3. gs. p. m. ē.). Himnas vēsta, ka Lēto dzemdēja Apollonu un Artemīdu zem palmas vai olīvkoka, dzemdībās viņai palīdzēja visas dievietes, izņemot Hēru un dzemdību dievi Eileitiju (Εἰλείθυια), bet arī Eileitija steidzās palīgā Lēto, tiklīdz uzzināja par dzemdībām. Kopš Apollona piedzimšanas brīža līdz šim brīvi peldošā sala kļuva nekustīga un piestiprinājās pie zemes. Turklāt tā tika pārdēvēta par Dēlas salu – no sengrieķu valodas darbības vārda δηλόω, dēlóō, ‘padarīt redzamu’, jo atklāja jauno dievu piedzimšanas brīnumu.

Sengrieķu literatūrā Apollons pieminēts tikpat daudz reižu kā viņa tēvs Zevs, kas liecina par viņa lielo popularitāti un plašo ietekmi.

Antīkajos tekstos un mākslā Apollons lielākoties vērojams kā soģis un karotājs. Apollonam veltītās inskripcijas, kas, saskaņā ar Pausanija teikto darbā “Grieķijas apraksts” (Ἑλλάδος Περιήγησις, 2. gs.), bija iegravētas uz Apollona tempļa viņa svētvietā Delfos, – γνωθι σαυτόν, gnōthi seautón ‘pazīsti sevi’ un μηδὲν ἄγαν, mēdén ágan ‘neko pārmēru’ – atgādināja, ka Apollons sodīs par augstprātību un citām pārmērībām, tostarp taisnīguma neievērošanu.

Apollons sodīja ahajus Trojā par grieķu karaspēka vadoņa Agamemnona (Ἀγαμέμνων) aizvainojošo izturēšanos pret Apollona priesteri Hrīsu (Χρύσης) un viņa lūguma noraidīšanu: kad Agamemnons atteicās atdot Hrīsam viņa meitu Hrisēīdu (Χρυσηΐς), ko bija sagūstījuši ahaji, Hrīss lūdza Apollonu par to atriebt. Dievs uzsūtīja grieķu karaspēkam mēri, ko pēc Hrīsa lūguma pārtrauca tikai tad, kad Agamemnons bija atdevis meitu.

Apollons un Artemīda ar bultu šāvieniem nogalināja visus Tēbu valdnieka Amfiona (Ἀμφίων) sievas Niobes (Νιόβη) bērnus pēc tam, kad viņu māte Lēto bija pasūdzējusies par Niobi, kura Lēto priekšā dižojusies ar savu pēcnācēju kuplo skaitu.

Senie grieķi arī ticēja, ka Apollona un Artemīdas bultas nes negaidītu nāvi veciem cilvēkiem un dažkārt nogalina bez jebkāda iemesla.

Tomēr līdzās savai postošajai dabai Apollons spēja arī dziedināt un aizstāvēt pret ļaunumu. Daudzos mītos Apollons parādās kā gans, viņš tiek pielūgts kā ganāmpulku un ražas sargātājs. Apollons kalpo cilvēkiem – māca viņus, dibina tiem pilsētas, sargā no ienaidniekiem vai arī palīdz cīņā pret ienaidniekiem. Piemēram, Hērodots vēsta, ka Apollons sniedzis palīdzību grieķiem karā pret persiešiem. Viņš darījis galu mērim Peloponēsas kara laikā.

Drīz pēc savas dzimšanas Apollons nogalinājis čūsku Pītonu (Πύθωνος; citos avotos sauktu arī par Delfini, Δελφύνη), kas postījusi Delfu apkārtni. Delfos, kur kādreiz bija zemes dievietes Gajas (Γαῖα) un viņas meitas taisnības un likumības dievietes Temīdas (Θέμις) orākuls, Apollons nodibināja pats savu pareģošanas vietu. Turpat viņš arī sev par godu iedibināja tā dēvētās pītiskās sacīkstes. Šajā mītā atspoguļota arhaisko dievību nomaiņa ar jaunākās paaudzes – Olimpa – dievību.

Apollons pareģis, līdzīgi kā Zevs, tiek saukts par Moiragetu (Mοιραγέτης) – likteņa dieviešu moiru (Μοῖραι) vadoni. Viņa orākulu apmeklētāji Apollonu pielūdza kā likteņa vadītāju.

Apollona gana tēls saistīts ar ceļinieku aizbildņa Hermeja (Ἑρμῆς) funkcijām, kurš mītos attēlots bieži vien arī kā ganu aizstāvis. Interesanti, ka tieši no Hermeja Apollons dabūjis kitāru vai liru, tādējādi savu plašo funkciju klāstu papildinot ar vēl vienu – Apollons ir muzikants un mūzu vadonis. Taču viņš spēj nežēlīgi sodīt tos, kas ar viņu mēģina sacensties mūzikā. Reiz muzikālās sacensībās Apollons, spēlējot kitāru, uzveica satīru Marsiju (Μαρσύας), kurš savukārt bija sasniedzis ievērojamu meistarību flautas spēlē un aiz dižmanības izaicinājis pašu Apollonu. Apollons dusmās par Marsija uzdrīkstēšanos nodīrāja tam ādu.

Apollonu mīlēja gan dievības, gan cilvēki – kā sievietes, tā vīrieši. Apollona mīļotās visbiežāk bija mūzas, piemēram, Tālija (Θάλεια), Kalliope (Καλλιόπη) un Urānija (Οὐρανία), kā arī nimfas, piemēram, Dafne (Δάφνη), vai pareģes – Manto (Μαντώ), Kasandra (Κασσάνδρα). Viņa iemīļotie bijuši arī jaunekļi – Hiakints (Ὑάκινθος), Kipariss (Κυπάρισσος). Slavenākie mīlas stāsti ir tie, kuros Apollona mīla tiek atraidīta.

Mītu par Apollonu un Dafni attēlojis romiešu dzejnieks Ovidijs (Ovidius) savā nozīmīgākajā darbā “Pārvērtības” (Metamorphoses, 8. g.). Apollons vajājis Dafni, kura, tāpat kā Artemīda, bija devusi solījumu saglabāt nevainību un palikt neprecēta. Dafne lūgusi palīdzību tēvam – upju dievam Pēnejam (Πηνειός), un dievi viņu pārvērturši par lauru koku. No tā laika laurs bijis Apollona mīļākais koks un atribūts. Delfos pītisko sacīkšu uzvarētājus rotāja ar lauru lapu vainagiem. Ovidijs aprakstījis arī Apollona romantiskos sakarus ar Tesālijas valdnieka Flegija (Φλεγύας) meitu Koronīdu (Κορωνίς) – medicīnas dieva Asklēpija (Ἀσκληπιός) māti, un Spartas valdnieka Amikla (Ἀμύκλας) dēlu – skaisto jaunekli Hiakintu.

Apollonu atvairīja arī Kasandra, kuru viņš pats bija apveltījis ar pareģošanas spēju. Kad Kasandra atteicās no Apollona mīlestības, atriebīgais Apollons panāca, ka Kasandras pravietojumus neviens vairs neuzskatīja par nopietniem. Piemēram, kad Kasandra centās pārliecināt trojiešus, lai viņi neieved Trojā koka zirgu (tajā bija noslēpušies ahaju karavīri), viņas pareģojumiem nenoticēja.

Apollona īpašības un funkcijas atspoguļojas ne tikai mītos par viņa mīlas sakariem, bet arī par viņa pēcnācējiem. Apollona bērni nodarbojas ar mūziku (Lins, Λῖνος, Orfejs, Ὀρφεύς), pareģošanu (Mopss, Μόψος), medicīnu (Asklēpijs) – tādēļ Asklēpija tempļi bieži bija sastopami Apollona svētvietu tuvumā. Saskaņā ar mazāk zināmiem mītiem vairāki Apollona bērni ir mītiski sengrieķu cilšu dibinātāji (Ions, Ἴων – joniešu ciltstēvs, Dors, Δῶρος – doriešu ciltstēvs) vai pilsētu dibinātāji (Delfs, Δέλφος, Milēts, Μίλητος, Nakss, Νάξος, Kidons, Κύδων).

Apollonam piedēvētās lomas kodolīgi atklāj arī viņa teju neskaitāmie epiteti. Visbiežāk tie saistīti ar viņa kā saules un gaismas dieva īpašībām, mūziku, kara mākslu, arī ar viņa dziednieciskajām spējām un cīņām par dominanci kādā noteiktā vietā.

Apollona sekotāji viņam bija veltījuši daudzas svētvietas visā sengrieķu pasaulē. Tempļi ar Apollona orākuliem bija viņa svētvietās – Dēlas salā, Didimā un Klarā –, kas atradās Mazāzijas krastā, Abās – centrālajā Grieķijā, Peloponēsā un citviet. Taču galvenais Apollona godāšanas centrs bija Delfu templis ar Apollona orākulu, kur Apollona priesteriene pītija (πυθία, pythía) nodarbojās ar pareģošanu. Pītija nebija kāda konkrēta pareģe. Tas bija tituls, kas tikai piešķirts Apollona izredzētai priesterienei. Pītijas sniegtie pareģojumi bija neviennozīmīgi, tāpēc viens no Apollona epitetiem bija Loksijs (Λοξίας, burtiski 'divdomīgi runājošais').

Apollona templis Dēlas salā bija reliģiski politiskās Dēlas savienības centrs. Dēlas savienība bija pirmā Atēnu piejūras pilsētu un Egejas jūras salu savienība, kas tika nodibināta 478. gadā p. m. ē., lai apvienotu pilsētvalstis cīņā pret Persiju. Savienības locekļu sapulces notika Dēlas salā Apollona templī; tajā glabājās arī savienības kase. Apollona svētnīcām Delfos un Dēlas salā bija panhellēniska nozīme.

Apollona kultu salīdzinoši agri ieviesa arī Romā. Pirmais templis par godu Apollonam Romā tika uzcelts jau 432. gadā p. m. ē., lai pielūgtu viņa kā dziedinātāja spējas (Apollo Medicus), jo tobrīd pilsētā plosījās mēris. Romieši Apollona kultu pārņēma no etruskiem un grieķu kolonijām, kas atradās Itālijas dienvidos. Etrusku tauta, kas dzīvoja Etrūrijas apgabalā centrālajā Itālijā, jau pirms romiešiem bija pārņēmusi lielu daļu grieķu kultūras, tostarp divpadsmit olimpiskās dievības.

Apollona tēls plaši atspoguļots gan antīkajā, gan arī vēlāko gadsimtu mākslā. Šajā ziņā īpaši populārs ir mīts par Apollonu un Dafni. Mīta sižets vērojams gan antīkajā tēlniecībā un glezniecībā, gan arī vēlāko gadsimtu (īpaši renesanses un baroka laikmetu) Eiropas mākslā un mūzikā. Viens no ievērojamākajiem tēlniecības darbiem ir itāliešu skulptora un arhitekta Džovanni Lorenco Bernīni (Giovanni Lorenzo Bernini) marmora skulptūra “Apollons un Dafne” (L'Apollo e Dafne, 1622–1625). Savukārt itāliešu komponista Jakopo Peri (Jacopo Peri) darbs “Dafne” (Dafne, pirmizrāde 1598. gadā) ir pirmais, kuru mūsdienu izpratnē var saukt par operu. Operas par Dafni un Apollonu sarakstītas vairākkārt. Pazīstamākā ir Riharda Štrausa (Richard Georg Strauss) opera “Dafne” (Daphne, pirmizrāde 1938. gadā).