Epitets pirmo reizi aplūkots antīkās retorikas teorijā, kad precīzi tiek izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Tas ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Aristotelis (Ἀριστοτέλης) traktātā "Retorika" (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) nesniedz skaidru epiteta definīciju, taču viņš apraksta, kādam epitetam vajadzētu būt un kad to vislabāk lietot. Gan epitetam, gan metaforai jābūt salāgotiem, piemēram, rītausmas dievieti Ēosu dēvēt par "rožpirksti ausmu", nevis par "purpurpirksti" vai "sarkanpirksti".

Epiteta teorija aplūkota arī Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā "Oratora mācīšana" (Institutio Oratoria, 1. gs. m. ē.). Kvintiliāna teorija pamatos ir līdzīga Aristoteļa uzskatiem. Taču Kvintiliāns uzsver, ka epitets pieder pie tropiem. Viņš raksta, lai gan daži antīkie teorētiķi (nav precizēts, kuri tie ir) neuzskata epitetu par tropu, jo tas neizmaina vārda nozīmi, tomēr daudzos gadījumos tas tiek lietots pārnestā nozīmē. Turklāt epitets izteiksmi gan grezno, gan padara skaidrāku, ja tā izmantošanai ir jēga.

Mūsdienu teorija par epitetu ir saglabājusi antīkās retorikas ieviestos pamatus. Epitets ir spilgts apzīmētājs, un par to parasti kļūst īpašības vārds. Taču nevajadzētu jaukt parastu apzīmētāju ar epitetu, piemēram, parasts apzīmētājs ir "balts krekls", bet epitets – "balti bērzi". Par epitetu var kļūt arī citas vārdšķiras – lietvārds, divdabis un apstākļa vārds, piemēram, "spoži mirdz zvaigznes", kur kā epitets funkcionē apstākļa vārds "spoži".

Izdala dažādus epiteta veidus – semantiskos un strukturālos. Semantiskos epitetus var dalīt tēlojošos un liriskos. Tēlojošie epiteti funkcionē kaut kā atveidošanai, piemēram, "zilie sili", savukārt liriskie epiteti pauž paša autora attieksmi, piemēram, "viļņojošas domas". Taču semantisko epitetu dalījums var būt arī citāds. Var būt sajūtu epiteti: redzes, dzirdes, garšas, piemēram, "rūgta pieredze", un epiteti, kas klasificējami pēc to emocionālās tonalitātes: slavējoši jeb himniski, ironiski, romantiski, sentimentāli, humoristiski utt., piemēram, par sentimentālu var uzskatīt epitetu "skaistā jaunība", par slavējošu jeb himnisku – "vareni vīri". Strukturālos epitetus var dalīt vienkāršos, kuri izteikti vienā vārdā, piemēram, "šalcoša jūra", un saliktos, kuri izteikti vairākiem vārdiem vai salikteņiem, piemēram, "piķa melna tumsa" vai "zeltziedu puķes". Epitets dažkārt var tikt lietots pārnestā nozīmē – tie ir metaforiski epiteti, kad tiešā nozīme aizstāta ar pārnesto, piemēram, "atbildēja vēsi", "dzelzs nervi". Dažakārt par īpašu epiteta veidu tiek uzskatīts oksimorons, taču to var definēt arī kā no epiteta atsevišķu tropu veidu.

Mainoties literārajiem stiliem, mainās arī epiteti un to nozīme. Episkajai dzejai un klasicisma dzejai raksturīgi pastāvīgie epiteti, kas ataino kādu noteicošu īpašību un tiek izmantoti vairākkārt, piemēram, Homēra (Ὅμηρος) eposā "Īliada" (Ἰλιάς, 8.–7. gs. sākums p. m. ē) Ahillejs bieži tiek dēvēts par "ātrkāji veiklo". Romantiskā dzejā pārsvarā izmantoti negaidīti un iepriekš nebijuši epiteti. Tāpat epiteti var raksturot arī kāda dzejnieka vai rakstnieka stilu un tā attīstību.