Epitets pirmo reizi aplūkots antīkās retorikas teorijā, kad precīzi tiek izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Tas ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Aristotelis (Ἀριστοτέλης) traktātā "Retorika" (Ῥητορική, 4. gs. p. m. ē.) nesniedz skaidru epiteta definīciju, taču viņš apraksta, kādam epitetam vajadzētu būt un kad to vislabāk lietot. Gan epitetam, gan metaforai jābūt salāgotiem, piemēram, rītausmas dievieti Ēosu dēvēt par "rožpirksti ausmu", nevis par "purpurpirksti" vai "sarkanpirksti".
Epiteta teorija aplūkota arī Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā "Oratora mācīšana" (Institutio Oratoria, 1. gs. m. ē.). Kvintiliāna teorija pamatos ir līdzīga Aristoteļa uzskatiem. Taču Kvintiliāns uzsver, ka epitets pieder pie tropiem. Viņš raksta, lai gan daži antīkie teorētiķi (nav precizēts, kuri tie ir) neuzskata epitetu par tropu, jo tas neizmaina vārda nozīmi, tomēr daudzos gadījumos tas tiek lietots pārnestā nozīmē. Turklāt epitets izteiksmi gan grezno, gan padara skaidrāku, ja tā izmantošanai ir jēga.