Salīdzinājuma teorija pirmo reizi aprakstīta 4. gs. p. m. ē. sengrieķu filozofa Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) traktātā “Rētorika” (Ῥητορική). Aristotelis raksta, ka salīdzinājums, tāpat kā metafora, arī ir pārnesums un ka tie tiek veidoti līdzīgi. Abus tropus vieno analoģijas jeb līdzības princips. Šo apgalvojumu pamatodams, Aristotelis sniedz piemēru par Ahilleju (Ἀχιλλεύς) – “Ahillejs uzbruka kā lauva” ir salīdzinājums; “lauva uzbruka” ir metafora.

Par salīdzinājumu teoretizējuši arī Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) traktātā “Par oratoru” (De oratore, 55. g. p. m. ē.) un Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs. m. ē.). Kvintiliāns uzsver, ka metafora ir īsāks salīdzinājums, paskaidrojot to ar piemēru, ka salīdzinājumā A tiek salīdzināts ar B, bet metaforā A tiek aizvietots ar B.

Antīko teorētiķu pamatatzinumi veido mūsdienu teorētisko domu par salīdzinājumu. Salīdzinājums veidojas starp divām lietām vai parādībām, kam pamatā ir kāda līdzība, un tam parasti raksturīga konstrukcija ar saikli “kā”, kas saista divus patstāvīgus teksta elementus, piemēram, “zvaigznes mirdz kā dimanti”. Tā ir arī galvenā salīdzinājuma atšķirība no metaforas. Viens no elementiem ir tas, ko salīdzina (priekšmets), un otrs – tas, ar ko salīdzina (tēls); abus vieno kopīga pazīme. Piemērā priekšmets ir “zvaigznes”, tēls – “dimanti”, savukārt kopīgā pazīme ir “mirdzēšana”.

Salīdzinājums var kādu atsevišķu vārdu precizēt, sniegt tam citu niansi, bagātināt, papildināt u. tml., piemēram, salīdzinājumā “rozes tik baltas kā sniegs” tiek precizēta rožu krāsa. Labs salīdzinājums ir spilgts un iespaidīgs, taču tas var zaudēt efektu, ja tiek salīdzinātas ļoti attālinātas lietas. Salīdzinājumi var būt gan īsi un neizvērsti, gan gari un ļoti plaši izvērsti, turklāt, ja garā un izvērstā salīdzinājumā netiek lietots salīdzinātājvārds, tas jau ir paralēlisms. Gari un izvērsti salīdzinājumi lasāmi, piemēram, Homēra (Ὅμηρος) eposos. Tieši Homēra eposos garos salīdzinājumus dēvē par homēriskajiem jeb episkajiem salīdzinājumiem, kam raksturīgas “kā – tā; itin kā – gluži tā” u. tml. konstrukcijas, piemēram, eposa “Odiseja” (Ὀδύσσεια, 8.–7. gs. sākums p. m. ē.) 13. dziedājumā, kad aprakstīts, kā kuģis iziet jūrā:

“Itin kā četrjūgā strauji mēdz ērzeļi rauties uz priekšu,

Skrienot pa līdzeno lauku, kad jutuši pātagu aso;

Augstu tie paceļas kājās un drīzi vien nonāk pie mērķa:

Gluži tā pacēlās priekšgals, un tūdaļ no muguras puses

Gāzās ar šalkoņu dobju, jo vareni viļņi pret kuģi“ (XIII, 81–85).