Metaforas teorija pirmo reizi iztirzāta 4. gs. p. m. ē. sengrieķu filozofa Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) traktātos “Poētika” (Περὶ ποιητικῆς) un “Rētorika” (Ῥητορική). “Poētikā” Aristotelis apraksta metaforu kā vienu no tropiem, sniegdams tās definīciju, kas līdz mūsdienām nav mainījusies – metafora ir vārda nozīmes pārnesums. Aristotelis norāda, ka metaforas pamatā ir līdzības saskatīšana. “Rētorikā” tiek uzsvērts, ka metafora ir svarīga kā dzejā, tā prozā. Nozīmīgs ir Aristoteļa apsvērums, ka ar metaforas palīdzību iespējams nosaukt lietas, kurām nav sava nosaukuma; tas ir pamats mūsdienu teorijai par metaforas nominatīvo jeb nosaucējfunkciju. “Rētorikā” norādīts, ka metafora ir līdzīga salīdzinājumam, jo abi tropi savā starpā atšķiras nedaudz. To ilustrē slavenais piemērs par Ahilleju, kurā “Ahillejs uzbruka kā lauva” ir salīdzinājums, taču “lauva uzbruka” ir metafora.
Antīkajā pasaulē Aristoteļa metaforas teoriju papildina romiešu oratori Marks Tullijs Cicerons (Marcus Tullius Cicero) traktātos “Orators” (Orator, 46. g. p. m. ē.) un “Par oratoru” (De oratore, 55. g. p. m. ē.) un Marks Fābijs Kvintiliāns (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs. m. ē.), kā arī nozīmīga vieta metaforas teorijai ir Ciceronam piedēvētajā traktātā “Rētorika Herennijam” (Rhetorica ad Herennium), kas datējams ap 1. gs. p. m. ē.