Alegorija pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Alegorija ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā alegorija tiek uzskatīta par tropu. Alegorija definēta traktātos, kas rakstīti latīņu valodā. Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs. m. ē.) izteikta šāda definīcija – alegorija ir continua metaphora ‘nepārtraukta metafora’. Būtiskākā atšķirība no metaforas ir kvantitātē – metafora attiecas uz vienu vārdu, savukārt alegorija uz ideju, kas var tikt izteikta ļoti plaši. Šajā traktātā sniegts paskaidrojums, ka par alegoriju uzskatāms Horācija (Horatius) dzejolis, kurā tiek aprakstīts kuģis, taču ar to domāta valsts – tātad kuģis nosauc valsti, bangas un vētras – pilsoņu karu, osta – mieru un saskanību. Kvintiliāns arī norādījis, ka gadījumos, kad alegorija ir pārāk neskaidra vai nekonkrēta, tā uzskatāma par mīklu. Pilnīga alegorija var parādīties dzejā, taču daļēja – prozā. Alegorija raksturota arī Senās Romas valstsvīra un oratora Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) traktātā “Par oratoru” (De oratore, 55. g. p. m. ē.) kā īpaša metaforas forma – kopā savienota vārdu ķēde, kas pauž ne to, kas rakstīts, bet gan ko citu.