Alegorija pirmo reizi pētīta antīkās retorikas teorijā, kad precīzi izdalītas un aprakstītas vārdu un domu figūras, kā arī tropi. Alegorija ietilpst retorikas ornatus jeb izgreznojuma jomā. Antīkajā retorikā alegorija tiek uzskatīta par tropu. Alegorija definēta traktātos, kas rakstīti latīņu valodā. Senās Romas retorikas teorētiķa Marka Fābija Kvintiliāna (Marcus Fabius Quintilianus) traktātā “Oratora mācīšana” (Institutio Oratoria, 1. gs. m. ē.) izteikta šāda definīcija – alegorija ir continua metaphora ‘nepārtraukta metafora’. Būtiskākā atšķirība no metaforas ir kvantitātē – metafora attiecas uz vienu vārdu, savukārt alegorija uz ideju, kas var tikt izteikta ļoti plaši. Šajā traktātā sniegts paskaidrojums, ka par alegoriju uzskatāms Horācija (Horatius) dzejolis, kurā tiek aprakstīts kuģis, taču ar to domāta valsts – tātad kuģis nosauc valsti, bangas un vētras – pilsoņu karu, osta – mieru un saskanību. Kvintiliāns arī norādījis, ka gadījumos, kad alegorija ir pārāk neskaidra vai nekonkrēta, tā uzskatāma par mīklu. Pilnīga alegorija var parādīties dzejā, taču daļēja – prozā. Alegorija raksturota arī Senās Romas valstsvīra un oratora Marka Tullija Cicerona (Marcus Tullius Cicero) traktātā “Par oratoru” (De oratore, 55. g. p. m. ē.) kā īpaša metaforas forma – kopā savienota vārdu ķēde, kas pauž ne to, kas rakstīts, bet gan ko citu.

Mūsdienu teorijā alegorija tiek definēta līdzīgi kā Senās Romas retorikas teorijā. Alegorija ir kādas informācijas paušana pārnestā veidā, aizvietojot abstraktu jēdzienu ar kādu konkrētu tēlu, piemēram, kauss ar čūsku attēlo farmāciju. Alegorija pēc būtības ir līdzīga metaforai, taču metaforā pārnesums parasti attiecas uz vienu vārdu, taču alegorijā tas var attiekties uz tēlu, stāstu, situāciju – tātad uz plašāku informāciju. Šādi, piemēram, tautasdziesmās alegoriski vīrieši dēvēti par ozoliem, bet sievietes – par liepām. Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte uzsver, ka alegoriju nevajadzētu jaukt ar simbolu. Alegorija pretēji simbolam pauž nepārprotamu un viennozīmīgu, dažkārt arī didaktisku vēstījumu. Tāpat nevajadzētu jaukt alegoriju ar paralēlismu, taču it īpaši dzejā robežas starp abiem ir grūti nošķiramas. Būtiskākā atšķirība ir tajā, ka alegorija dzejolī ir viena parādība, kas norāda uz citu, taču paralēlisms dzejolī rāda gan tiešo, gan pārnesto pusi vienlīdz svarīgos līmeņos.

Alegorija daudz vērojama dzejā, īpaši viduslaiku un klasicisma periodā, turklāt fabula kā žanrs pamatos balstīts alegorijā – fabulu tēli ataino noteiktus sabiedrības modeļus. Arī latviešu dzejā alegorija ir vērojama, piemēram, Raiņa dzejolī “Lauztās priedes”, kur ar dabas parādībām atainota autora nostāja politiskos jautājumos.