Paralēlisms ir viens no retajiem tropiem, kas nenāk no antīkās retorikas teorijas, tāpēc var teikt, ka tas ir salīdzinoši jauns jēdziens, kaut gan pats vārds cēlies no grieķu valodas. Pirmo reizi paralēlisms minēts 17. gadsimtā. Latviešu literatūrzinātniece Janīna Kursīte norāda, ka paralēlisms parādās baltu, senebreju, slāvu un ģermāņu tautas dzejā un ka tas veidojas mītiskajā domāšanā, tādējādi cilvēka darbības skaidrojamas ar dievībām un dabu. Latviešu literatūrzinātnieks Vitolds Valeinis uzsver, ka paralēlisms ir parādību salīdzinājumus, bet bez salīdzinājuma saikļa, kā arī tas var daļēji pārklāties ar diviem citiem tropiem – salīdzinājumu un metaforu. Paralēlismā pārsvarā blakus novietoti ir tēli, bet salīdzinājumā – tēls un priekšmets. Paralēlisms bieži vērojams tautasdziesmās, piemēram,
"Saulīt’ silta, māmiņ’ jauka –
Abas vienu labumiņu:
No saulītes silti rīti,
No māmiņas mīļi vārdi."
Tēli, kas salīdzināti, ir saule un māte, blakus tēli – rīti un vārdi. Tautasdziesmā gan vieni, gan otri ir izkārtoti līdzīgās teikuma daļās, kā arī metaforiski ar saules siltumu ir skaidrota mātes mīlestība.
