Metonīmija pirmo reizi aplūkota antīkās retorikas teorijā, kad tiek definēti un aprakstīti tropi, piemēram, metafora, epitets, salīdzinājums un citi. Taču metonīmijai salīdzinājumā, piemēram, ar metaforu, liela uzmanība netiek pievērsta, turklāt vienoti viedokļi par to nepastāv jau Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) laikā.
1. gs. p. m. ē. grieķu gramatiķis Trifons (Τρύφων) no Aleksandrijas traktātā “Par tropiem” (Περί τρόπων) apraksta metonīmiju kā sinonīmu, kas veidojies no homonīma. Neskaidrajā raksturojumā nojaušams metonīmijas veidošanās princips – vispirms pārsaukšanas posms (homonīms), kam seko rezultāts (sinonīms). Šim metonīmijas skaidrojumam sniegts piemērs, ka ar vārdu “uguns” dzejnieks var domāt uguns dievu Hēfaistu (Ἥφαιστος). Lai gan precīzu metonīmijas definīciju antīkajiem retoriķiem neizdodas noformulēt, tomēr sniegtie piemēri ir piemēroti metonīmijas izpratnei arī mūsdienās.