Klasiskā retorika atzīst trīs pārliecināšanas aspektus: raksturu/ētisko (ἔθος, ēthos), emocionālo (πάθος, pathos), valodas/loģikas (λόγος, logos). Logos centrā ir izteiksmes līdzekļi – figūru un tropu mācība, arī labas izteiksmes īpašības (kopta, pareiza valoda – latīņu latinitas, izteiksmes skaidrība ‒ perspicuitas, piemērotība ‒ aptum, izteiksmes rotājums ‒ ornatum). Runātāja jeb oratora uzdevumi: tēmas piemeklēšana (latīņu inventio), runas izkārtojums (dispositio), sakārtojums/rotājums (ornatus), uzstāšanās (actio). Mūslaiku retorikas pētījumi iezīmē atsevišķus teorētiskus akcentus atbilstoši pētnieku konkrētām interesēm, vienotu jaunu teoriju neveidojot.