Retorika ir māksla un mācība par mērķtiecīgu valodas līdzekļu izvēli un lietojumu, lai pārliecinoši iedarbotos uz domas un teksta recipientu; arī mācība par valodas līdzekļiem un to efektivitāti; klasiskajā (antīkajā) izpratnē – arī par publiskās runas veidiem un runu kompozīciju.

Teorētiskā nozīme: izstrādāti un definēti retorikas jomas jēdzieni (valodas līdzekļos, runas satura, formas izveidē, runas auditorijas novērtēšanā un izpratnē, runātāja tēla konstruēšanā), īpaši – skaistas un iedarbīgas vārdiskās izteiksmes paņēmieni (figūras un tropi). Praktiskā nozīme: retorika sniedz ieteikumus iedarbīgas un rezultatīvas publiskas runas tekstveides un performatīvo iemaņu un paņēmienu pielietošanā.

Klasiskā retorika atzīst trīs pārliecināšanas aspektus: raksturu/ētisko (ἔθος, ēthos), emocionālo (πάθος, pathos), valodas/loģikas (λόγος, logos). Logos centrā ir izteiksmes līdzekļi – figūru un tropu mācība, arī labas izteiksmes īpašības (kopta, pareiza valoda – latīņu latinitas, izteiksmes skaidrība ‒ perspicuitas, piemērotība ‒ aptum, izteiksmes rotājums ‒ ornatum). Runātāja jeb oratora uzdevumi: tēmas piemeklēšana (latīņu inventio), runas izkārtojums (dispositio), sakārtojums/rotājums (ornatus), uzstāšanās (actio). Mūslaiku retorikas pētījumi iezīmē atsevišķus teorētiskus akcentus atbilstoši pētnieku konkrētām interesēm, vienotu jaunu teoriju neveidojot.

Retorikas pētniecības metodes ir teorētiskā, salīdzinoši vēsturiskā, kvalitatīvās un kvantitatīvās analīzes, interpretācijas metode, deskriptīvā metode.

Eiropas kultūrvides retorika veidojās antīkajā kultūrā, vispirms Grieķijā. Homēra (Ὅμηρος) eposos (9.‒8. gs. p. m. ē.) tēloti prasmīgi runātāji ar labām argumentācijas spējām. Labas runātprasmes dzimtene klasiskajos laikos (5.‒4. gs. p. m. ē.) bija Sicīlija, no kurienes tā kļuva pazīstama Grieķijā (5. gs. p. m. ē.). Retorikas prasmi un praktisko pielietojamību vislabāk varēja izjust Grieķijas tiesās un demokrātiski organizētās pilsētvalstīs (Atēnas). Par runāt, domāt un argumentēt prasmes skolotājiem darbojās sofisti ‒ Gorgijs, (Γοργίας) Protagors (Πρωταγόρας), Hipijs (Ἱππίας). Retorikas dzimšana no sarunas mākslas jeb dialektikas (τέχνη διαλεκτική, technē dialektikē) veidojās Sokrata (Σωκράτης) sarunās, kuras atspoguļo Platona (Πλάτων) dialogi “Faidrs” (Φαῖδρος), “Gorgijs” (Γοργίας), “Protagors” (Πρωταγόρας). Viņš pats bijis arī sarunu dalībnieks, skeptisks pret sofistu mācībām. Platona laiks iezīmē retorikas ciešo saikni ar demokrātisku pārvaldi, sabiedrības organizāciju: bija iespēja un nepieciešamība izteikties pārliecinoši. Par pārliecināšanas mākslu retoriku nodēvēja Aristotelis (Ἀριστοτέλης), sacerot arī pirmo teorētisko tekstu par retoriku ‒ “Runas māksla” (Τέχνη ῥητορική). Pirms tam Grieķijā tika sacerētas runas prasmes rokasgrāmatas ar praktiskiem ieteikumiem runātājam. Praktiskai darbībai tiesu procesos runas tika sacerētas, tās varēja pasūtīt prasmīgiem rētoriem.

Kopš Aristoteļa laikiem interese par retoriku saistījās ar tās nozīmi sabiedrībā, akcentējot retorikas vērtību izglītībā. Isokrats (Ἰσοκράτης) izveidoja Atēnās pirmo retorikas izglītības iestādi. Grieķu klasiskās retorikas laiku teorētisko darbu noslēdz Teofrasta (Θεόφραστος) sacerējumi (turpinot Aristoteļa mācību). No mūsu ēras pirmo gadsimtu grieķu praktiķiem un teorētiķiem minami Halikarnāsas Dionīsijs (Διονύσιος Ἁλικαρνασσεύς), kas parāda stilistikas atvasināšanu no retorikas, akcentē vārdu izvēles un sakārtošanas nozīmi, un Dions Hrisostoms (Δίων Χρυσόστομος), kas akcentē ticību un harismu kā svarīgus aspektus retorikā.

Kopš 3.‒2. gs. p. m. ē interese par retoriku veidojās Romā un latīņvalodīgajā vidē. Izcilākais praktiķis un arī traktātu par retorikas jautājumiem autors ir Cicerons (Marcus Tullius Cicero), aristotelisko nostādņu piekritējs. Viņa svarīgākie retorikas teksti ir “Par atrašanu” (De Inventione), “Orators” (Orator), “Par oratoru” (De Oratore), “Brūts” (Brutus). Savukārt Cicerona pārliecināts sekotājs bija antīkās pasaules pēdējais lielais teorētiķis Kvīntiliāns (Quintilianus), retorikas skolas vadītājs Romā. Viņa nozīmīgākais darbs ir “Par oratora izglītošanu” (De institutione oratoria). Līdz 17. gs. Romas izpratne par retorikas būtību un vērtību ir vairāk kosmopolītiska atšķirībā no grieķu pilsētvalstu laikos iedibinātās šaurākā patriotismā sakņotās tradīcijas. Eiropā retorikas vēstures izpratne saistījās ar Cicerona devumu. Viduslaikos un kristietības ērā retoriku ieviesa Dions Hrisostoms un Sv. Augustīns (Sanctus Augustinus). Viduslaikos retorika iekļāvās izglītošanās komplektā “septiņas brīvās mākslas” (septem artes liberales). Kopā ar gramatiku un loģiku tā veidoja izglītības pamata “trīsvienību” (trivium). Ar laiku retorikas apmācībā sāk dominēt figūru un tropu teorija.

20. un 21. gs. retorika saistīta ar komunikācijas praktisko iemaņu izpēti un attīstīšanu (art of discourse), ņemot vērā komunikatīvās vides mainīgumu, gan sabiedrības, gan tehnoloģiju un saziņas attīstības īpatnības un tempus (diskusiju, prezentāciju veidošanas principi, to modelēšana atbilstoši tēmai, situācijai un potenciālajai auditorijai, moderno saziņas tehnoloģiju ietekmei un iesaistei un tamlīdzīgi).

Retorikai ir saikne ar literatūrkritikas, filozofijas, psiholoģijas un valodniecības pētījumiem (interpretācijas jautājumi), veidojas pat atsevišķs jēdziens ‒ “jaunā retorika” (new rhetoric) ‒, kas paredz klasiskās (Aristoteļa) rētorikas nostādņu izvērtēšanu mūslaiku realitātes vidē.

Mūsdienās ar retoriku saprot arī publiskās runas iemaņu apgūšanu un attīstīšanu (studijās un apmācības kursos). Šaurākā nozīmē par retoriku runā, arī attiecinot šo jēdzienu uz izteiksmes veidu, domas formulēšanas manieri (tukša retorika, melnā retorika, uzbrūkoša retorika).

Kopš 20. gs. beigām retorikas pētniekus vieno Starptautiskā Retorikas vēstures biedrība (International Society for the History of Rhetoric, ISHR), kas rīko vispasaules biennāles, konferences. Retorikas vēstures izpēte iekļauj arī mūslaiku retorikas teorijas un prakses problemātiku.

Svarīgākie retorikas jautājumiem veltītie periodiskie izdevumi ir Rhetoric Review (kopš 1982. gada), Rhetoric Society Quarterly (kopš 1968. gada), Kairos: a Journal of Rhetoric, Technology, Pedagogy (kopš 1996. gada), Relevant Rhetoric: A New Journal of Rhetorical Studies (kopš 2010. gada).

Ričards Malkolms Vīvers (Richard Malcom Weaver) pētījis retorikas ētikas un filozofijas jautājumus, veidojis daudzu retorisko tekstu zinātniskus komentārus. Džordžs Kempbels (George Campbell) ir retorikas teorijas un filozofijas pētnieks. Amerikāņu pētnieks Kenets Bērks (Kenneth Duva Burke) veidojis t. s. jaunās retorikas teorētiskās pamatnostādnes postmodernisma un subjektīvisma kontekstā, retoriku pozicionējis kā indivīda ētisko, estētisko un sociālo kompetenču izteicēju. Vācu zinātnieks Joahims Knape (Joachim Knape) pēta retorikas vēsturi, saiknes ar literatūru, poētiku, stilistiku. Manfreds Krauss (Manfred Kraus) ir retorikas vēstures, pārliecināšanas un argumentācijas teorijas pētnieks. Literatūrteorētiķis Veins Būts (Wayne Clayson Booth) pētījis retorikas lomu literārā procesā un literārā tekstā. Klasiskās retorikas speciālists, seno tekstu tulkotājs un komentētājs Džordžs Kenedijs (George Alexander Kennedy) pētījis retorikas jautājumus salīdzinošā aspektā.