Isokrats dzimis turīgā atēniešu ģimenē. Viņa tēvam Teodoram (Θεόδωρος) piederējusi flautu darbnīca. Ieguvis labu izglītību. Isokrats bijis ievērojamu sengrieķu sofistu Prodika (Πρόδικος) un Gorgija (Γοργίας) skolnieks. Par Isokrata skolotāju tiek saukts arī sengrieķu domātājs Teisijs (Τεισίας), viens no retorikas pamatlicējiem. Tiek uzskatīts, ka Isokrats pazinis un mācījies pie sengrieķu filozofa Sokrata (Σωκράτης), taču šāds pieņēmums tiek arī apšaubīts, norādot, ka tas drīzāk apliecina vēlāko gadsimtu viedokļus par Sokrata domas ietekmi, nevis neapstrīdamu vēsturisku faktu. 403–393 p. m. ē. Isokrats bijis logogrāfs (t. i., par atlīdzību citiem sacer runas, kas tiks teiktas tiesas sēdēs), jo Peloponēsas kara laikā mantotā ģimenes pārticība strauji mazinājusies. Ap 390 p. m. ē. Isokrats nodibinājis retorikas skolu, kurai bijusi laba reputācija un lieli panākumi. Tiek apgalvots, ka Isokrats apmācījis simts skolniekus, kuru vidū bija arī ievērojami vārda mākslas meistari un politikas darbinieki – Isajs  (Ἰσαῖος), Hiperīds (Ὑπερείδης) un Timotejs (Τιμόθεος). Ar Isokrata skolniekiem saistīts nostāsts par Persijas satrapa (pārvaldnieka) atraitnes Artemisijas (Ἀρτεμισία) 351 p. m. ē. rīkotajām daiļrunas sacensībām. Tās tika rīkotas, lai godinātu Artemisijas mirušo vīru. Visi dalībnieki, kas piedalījušies sacensībās, bijuši Isokrata skolnieki. 338 p. m. ē., iespējams, ka dažas dienas pēc Heronejas (Χαιρώνεια, arī Haironeja) kaujas, Isokrats nomiris. Nespējot samierināties ar grieķu sakāvi pie Heronejas, Isokrats izdarījis pašnāvību, nomērdējot sevi badā. Isokrats, lai arī atbalstījis panhellēnisma ideju, grieķu apvienošanos un grieķu kultūras izplatību, kāda tā vērojama hellēnisma laika posmā, to tā arī nepiedzīvo.

Nozīmīgs ir Isokrata devums oratormākslas attīstībā. Tas saistāms vairāk ar runām, kas paredzētas to novērtēšanai rakstiskā formā (runas, kas netika paredzētas tiesas sēdēm vai tautas sapulcēm, bet gan lasīšanai vai priekšlasīšanai, piemēram, izglītībai). Tā ir būtiska Isokrata atšķirība no citiem Atēnu oratoriem, kā arī iemesls tam, kāpēc Isokratu mēdz dēvēt arī par publicistu vai publicistiska runu stila piekritēju. Šajās runās Isokrats paudis savus uzskatus par runas mākslu un tās nozīmi, kā arī izglītības un politikas jautājumiem.

Isokrats uzskatījis, ka retorika nav nodalāma no ētiskiem un filozofiskiem jautājumiem, tādēļ viņš kritizējis citus retorikas skolotājus – sofistus. Isokrats pievērsies audzināšanas un mācīšanas uzdevumiem un iespējām. Runas māksla noteica Atēnu pārvaldes sistēmu. Isokrats novēro, ka Atēnu valstsvīru Solona (Σόλων), Temistokla (Θεμιστοκλῆς) un Perikla (Περικλῆς) oratorprasmes ir palīdzējušas veidot Atēnu sabiedriski politisko vidi, kas ir augsts sasniegums. Savos uzskatos Isokrats bijis konservatīvs. Viņš pats uzsvēris, ka sofistiem svarīgs ir tikai individuālais, noteikts gadījums, kas pasniegts tā, kā attiecīgajā brīdī tas liekas izdevīgi, savukārt Isokratu saista plašāki ideāli, piemēram, izglītošanās procesa nozīme un zināšanu kvalitāte pēc būtības. Politiskajos uzskatos Isokrats bijis panhellēnisma piekritējs: grieķiem jāapvienojas, lai cīnītos pret kopējo ienaidnieku Persiju. Apvienoto grieķu polisu vadībā Isokrats nešaubīgi redz Atēnas.

Isokrats kļuvis pazīstams ar savu niansēs izstrādāto un plūstošo runas stilu. Garie periodi ir ritmiski un labskanīgi. Jau antīkajā pasaulē tika atzīts Isokrata izteiksmes valdzinājums. Savas domas izklāstā Isokrats īpaši iecienījis antitēžu un līdzību iesaisti. Isokrats atzinis, ka labas runas radīšanai vajadzīgs liels darbs, kā arī iedzimtas īpašības.

Mūsdienās Isokrata daiļrade tiek dalīta 4 daļās: runas, kas saistītas ar audzināšanas un izglītības jautājumiem, politiska satura runas, tiesu runas (sacerētas Isokrata kā logogrāfa darbības laikā), kā arī vēstules. Līdz mūsdienām nonākusi 21 Isokrata runa un 9 vēstules. Pseidoplutarhs (Ψευδο-Πλούταρχος) norāda, ka Isokratam bijuši pat 60 darbi, taču šo ziņu autentiskums ir apšaubāms.

Viena no slavenākajām Isokrata runām ir Panatenaju runa (Παναθηναικὸς λόγος), kuru viņš iesāk rakstīt 94 gadu vecumā, bet slimības dēļ pabeidz vien 339 p. m. ē. Panatenaju runa ir Atēnu polisas un senču slavinājums, tajā sastopamas arī Spartas dzīvi raksturojošas liecības, kā arī Isokrata pārdomas par audzināšanu un skološanu. Tāpat ievērojama Isokrata runa ir Panegiriks (Πανηγυρικὸς λόγος), kas tika sarakstīta par godu Olimpiskajām spēlēm 380 p. m. ē. Tomēr runa, visticamāk, nebija paredzēta priekšlasījumam spēlēs, tas bijis savdabīgs svinīgās daiļrunas atdarinājums, kurā runas autors pievērsies Atēnu cildinājumam, rosinājis, lai Sparta atzīst Atēnu virsvaldību, raksturojis Atrēnu nopelnus, argumentējis, kāpēc nepieciešams karš pret Persiju.