Visbagātīgāko priekšstatu par Sokratu sniedz Platona dialogi. Sokrats darbojas tajos visos, izņemot dialogu “Likumi” (Νόμοι, Leges). “Eutifrons” (Εὐθύφρων, Euthyphro), “Sokrata aizstāvēšanās” (Ἀπολογία Σωκράτους, Apologia Socratis), “Kritons” (Κρίτων, Crito) un “Faidons” (Φαίδων, Phaedo) veltīti Sokrata prāvai, notiesāšanai un nāvei. Dialogā “Dzīres” (Συμπόσιον, Symposium) pievērsta uzmanība Sokrata personai un notikumiem Sokrata dzīvē. “Eutidēms” (Εὐθύδημος, Euthydemus), “Gorgijs” (Γοργίας, Gorgias), “Harmids” (Χαρμίδης, Charmides), “Hipijs Mazākais” (Ἱππίας ἐλάττων, Hippias Minor), “Ions” (Ἴων, Ion), “Lahēts” (Λάχης, Laches), “Līsids” (Λύσις, Lysis), “Protagors” (Πρωταγόρας, Protagoras), “Menons” (Μένων, Meno), kā arī “Valsts” (Πολιτεία, Respublica) I grāmatā attēlota Sokrata diskusija ar sofistiem un citiem, kas pretendē uz lietpratību par tikumu. Minētos darbus (izņemot “Dzīres”, “Faidonu” un “Menonu”) uzskata par agrīniem.
Vairākums pētnieku pieņem, ka Sokrata tēls Platona agrīnajos darbos ir vistuvākais vēsturiskajam Sokratam. Sokrats tiek attēlots kā nezinātājs: “Apzinos taču, ka nepavisam neesmu gudrs (Apologia Socratis 21b).” Sokrats vienmēr jautā “Kas ir tikums (dievbijība, drošsirdība, saprātība utt.)?”, nekad nesaņem apmierinošu atbildi un atklāj sarunbiedram viņa nezināšanu, lietojot atspēkošanu (ἔλεγχος, élenkhos).
Atspēkošanas gaitā Sokrats panāk, ka 1) sarunbiedrs izsaka apgalvojumu, kas ietver pretenzijas uz zināšanām par tikumu, un 2) sarunbiedrs piekrīt citiem apgalvojumiem, kas ir pretrunā ar sākotnējo apgalvojumu. Tādējādi sarunbiedrs nonāk pretrunā ar sevi un viņam jāatmet sākotnējais apgalvojums.
Sarunās Sokrats izmanto ironiju, sakot, ka sarunbiedrs ir gudrāks par viņu, taču sarunas beigās atklājas, ka sarunbiedrs nav zinājis to, ko viņš domājis, ka zina. Sarunas gaitā top skaidrs, ka Sokrats ir gudrāks par sarunbiedru, jo tas, neko nezinādams, iedomājas ko zinām, bet Sokrats neiedomājas zinām, ko nezina (Apologia Socratis 21d). Sokrats par savu pienākumu ir uzskatījis Delfu orākula atspēkošanu, kurš uz jautājumu, vai ir kāds gudrāks par Sokratu, atbildējis, ka tāda nav (Apologia Socratis 21a). Atspēkodams citus, Sokrats nonāk pie slēdziena, ka viņa gudrība ir nezināšanas atzīšana.
Neskatoties uz Sokrata nezinātāja pozīciju, agrīnajos dialogos Sokrats pauž atziņas, par kuru patiesumu viņš ir pārliecināts, piemēram:
Sokratam esot bijusi iekšēja dievišķa balss jeb daimons (δαιμόνιον, daimónion), kas viņu atturējis no noteiktām rīcībām (Apologia Socratis 31d).
Vidusposma dialogos (“Faidrs” (Φαῖδρος, Phaedrus), “Kratils” (Κρατύλος, Cratylus), “Valsts” II–X grāmatā) Sokrats drīzāk ir paša Platona domu paudējs, kurš ne tikai jautā par tikumu, bet arī izsaka noteiktu pārliecību apliecinošas tēzes citās jomās (piemēram, postulē Ideju teoriju un dvēseles nemirstību).
Vēlīnajos dialogos (“Parmenids” (Παρμενίδης, Parmenides), “Sofists” (Σοφιςτής, Sophista), “Valstsvīrs” (Πολιτικός, Politicus), “Tīmajs” (Τίμαιος, Timaeus)) vairs nedominē Sokrata tēls, lai gan ir izņēmumi – dialogi “Filēbs” (Φίληβος, Philebus) un “Teaitēts” (Θεαίτητος, Theaetetus). “Teaitētā” Sokrats atgriežas izvaicājošā nezinātāja u. c. cilvēku uzskatu izvētītāja lomā. Sokrats ir kā vecmāte: izmantojot “dzemdību pieņemšanas māku” jeb maieutiku (μαιευτική, maieutikḗ, Theaetetus 161e), Sokrats palīdz sarunu biedram izteikt savus uzskatus un pārbaudīt to sakarīgumu.