Filozofs, kurš pats neko nav rakstījis, bet par kuru ir rakstījuši citi (ievērojamākie autori – Platons, Πλάτων, un Ksenofonts, Ξενοφῶν). Sokrats bija Platona skolotājs, vairāku filozofijas skolu iedvesmotājs, filozofiskas dzīves un nāves paraugs, vērsa filozofiju prom no dabas pie tikumu izpētes.

Māte – Fainarete (Φαιναρέτη), dzemdību pieņēmēja, tēvs – Sofronisks (Σωφρονίσκος), tēlnieks, sieva – Ksantipe (Ξανθίππη), dēli – Lamprokls (Λαμπροκλῆς), Sofronisks, Meneksens (Μενέξενоς). Sokrats pēc izskata atgādināja satirus, bija nabadzīgs, lai gan saistīts ar atēniešu dižciltīgajiem, nāca no Alopekes dēma. Kā hoplīts piedalījās kaujās Potidajā 432.–429. gadā, Dēlijā 424. gadā un Amfipolē 422. gadā. Kaujās izcēlās ar drosmi un izturību. 399. gadā Melēts (Μέλητος) apsūdzēja Sokratu par to, ka 1) Sokrats neatzīst valsts dievus un ievieš jaunas dievības, un 2) samaitā jaunatni (Diogens no Lāertas (Διογένης Λαέρτιος, Diogenes Laertius) “Slavenu filozofu dzīve un atziņas” (Βίοι καὶ γνῶμαι τῶν ἐν φιλοσοφίᾳ εὐδοκιμησάντων, Vitae philosophorum) 2.40). Sokratu notiesāja un sodīja ar nāvi.

Dzīves laikā Sokrats tika izsmiets Aristofana (Ἀριστοφάνης) komēdijās. Pēc nāves Sokrata sekotāji (Platons, Ksenofonts, Aishīns no Sfētas (Αἰσχίνης Σφήττιος), Antistens (Ἀντισθένης), Aristips no Kirēnes (Ἀρίστιππος ὁ Κυρηναῖος), Eukleids no Megarām (Εὐκλείδης ὁ Μεγαρεύς) u. c.) godināja viņa piemiņu, rakstot sokratiskās sarunas jeb dialogus, kur Sokrats sarunājas ar līdzcilvēkiem, sekotājiem, sofistiem, valstsvīriem u. c. Viens no sokratisko sarunu mērķiem ir atspēkot pret Sokratu izvirzītās apsūdzības. Vienīgi Ksenofonta sokratiskie raksti un Platona sokratiskie dialogi ir saglabājušies pilnībā. Abiem autoriem ir darbi ar nosaukumu “Sokrata aizstāvēšanās” (Ἀπολογία Σωκράτους, Apologia Socratis).

Galvenās liecības par Sokratu sniedz četri autori: Aristofans, Ksenofonts, Platons, Aristotelis (Ἀριστοτέλης). Katrs sniedz atšķirīgu Sokrata raksturojumu. Pētnieku vidū nav vienprātības, kāda ir to saistība ar vēsturisko Sokratu.

Sokrata tēls tiek dažādi izmantots un pārveidots vēlākajā antīkajā filozofijā, izveidojot daudzšķautņainu filozofa paraugu, kas bieži tiek pieminēts Rietumu filozofijas klasiķu (īpaši – Mišela de Monteņa (Michel Eyquem de Montaigne), Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel), Sērena Kirkegora (Søren Aabye Kierkegaard), Frīdriha Nīčes (Friedrich Wilhelm Nietzsche), Martīna Heidegera (Martin Heidegger), Hansa Georga Gadamera (Hans-Georg Gadamer)) tekstos.

Aristofana komēdijā “Mākoņi” (Νεφέλαι, Nubes, 423. g. p. m. ē.) Sokrats tiek attēlots kā dabaszinātnieks un sofists, kurš ievieš jaunus dievus (Haosu, Mākoņus, Mēli, 424), noliedz vecos (“Nav Zeva!”, 367) un maitā jaunatni. Sokrats vada “domātavu”, kurā mācīties var tikai “iesvētītie”. Bez astronomijas, ģeometrijas, gramatikas u. c. priekšmetiem domātavā var apgūt “netaisnīgo spriešanu”.

Sokrats dzēlīgi pelts arī Aristofana komēdijā “Putni” (Ὄρνιθες, Aves, 414. g. p. m. ē.): “nemazgājies Sokrats uzbur garus” (1554–5), un komēdijā “Vardes” (Βάτραχοι, Ranae, 405. g. p. m. ē.): “tukšiem vārdiem svaidīties, laiku dīkā pavadīt” (1497–8). Aristofans rada izsmējīgu jaunvārdu “sokratizēt” (Σωκρατέω) un piedēvē Sokratam simpātijas pret Spartu.

Sokrata komiskais tēls visticamāk ir tā laika intelektuāļa karikatūra, kas iemieso bažas par tradicionālā pasaules skatījuma un vērtību sagrāvi. Platona darbā “Sokrata aizstāvēšanās” (19c) Sokrats komentē: “Aristofana komēdijā... šūpojas kāds Sokrats, kas apgalvo, ka staigājot pa gaisu, un arī melš daudz citu nieku, no kuriem neko, it neko nesaprotu. ...man, atēnieši, ar to visu nav nekā kopīga.”

Ksenofonts visdetalizētāko priekštatu par Sokratu sniedz darbā “Atmiņas par Sokratu” (Ἀπομνημονεύματα, Memorabilia, cits nosaukums: Commentarii), kur Sokrats parādīts kā viszinīgs padomdevējs: “[Sokrats] ar milzīgu patiku mācīja [draugiem] visu, ko pienākas zināt pilnvērtīgam cilvēkam (4.7.1).” I grāmatas 1.–2. nodaļā Ksenofonts atspēko pret Sokratu izvirzītās apsūdzības, atklājot Sokratu kā izcili dievbijīgu, tikumīgu cilvēku, kurš tikai un vienīgi pozitīvi ietekmē savus sekotājus. Tam pašam mērķim veltīts darbs “Sokrata aizstāvēšanās”. Pārējās darba “Atmiņas par Sokratu” grāmatas veidotas kā sarunas starp Sokratu un Sokrata lokā pazīstamu sarunbiedru vai kādu citu zināmu cilvēku. Sokrata raksturojumā Ksenofonts izceļ savaldību (ἐγκράτεια, enkráteia), kas ir “tikuma pamats” (Memorabilia 1.5.4).

Sokrata humoristisks tēlojums atklājas dialogā “Dzīres” (Συμπόσιον, Symposium, cits nosaukums: Convivium, 5.7–8): “...varētu domāt, ka mute man ir pat neglītāka kā ēzeļiem. Bet vai arī to, ka nājadas, kas taču ir dievietes, dzemdē silēnus, kuri man ir līdzīgāki nekā tev, tu neuzskati par pierādījumu mana skaistuma pārākumam?”

Dialogs “Mājsaimnieks” (Οἰκονομικός, Oeconomicus) ir Sokrata saruna vispirms ar viņa skolnieka Kritona (Κρίτων) dēlu Kritobūlu (Κριτόβουλος) un pēc tam ar lauksaimnieku Ishomahu (Ἰσχόμαχος) par lauksaimniecības un saimniecības vadīšanas jautājumiem. Labklājība ir saistīta ar derīgumu un laimi, nevis tikai ar mantu.

Visbagātīgāko priekšstatu par Sokratu sniedz Platona dialogi. Sokrats darbojas tajos visos, izņemot dialogu “Likumi” (Νόμοι, Leges). “Eutifrons” (Εὐθύφρων, Euthyphro), “Sokrata aizstāvēšanās” (Ἀπολογία Σωκράτους, Apologia Socratis), “Kritons” (Κρίτων, Crito) un “Faidons” (Φαίδων, Phaedo) veltīti Sokrata prāvai, notiesāšanai un nāvei. Dialogā “Dzīres” (Συμπόσιον, Symposium) pievērsta uzmanība Sokrata personai un notikumiem Sokrata dzīvē. “Eutidēms” (Εὐθύδημος, Euthydemus), “Gorgijs” (Γοργίας, Gorgias), “Harmids” (Χαρμίδης, Charmides), “Hipijs Mazākais” (Ἱππίας ἐλάττων, Hippias Minor), “Ions” (Ἴων, Ion), “Lahēts” (Λάχης, Laches), “Līsids” (Λύσις, Lysis), “Protagors” (Πρωταγόρας, Protagoras), “Menons” (Μένων, Meno), kā arī “Valsts” (Πολιτεία, Respublica) I grāmatā attēlota Sokrata diskusija ar sofistiem un citiem, kas pretendē uz lietpratību par tikumu. Minētos darbus (izņemot “Dzīres”, “Faidonu” un “Menonu”) uzskata par agrīniem.

Vairākums pētnieku pieņem, ka Sokrata tēls Platona agrīnajos darbos ir vistuvākais vēsturiskajam Sokratam. Sokrats tiek attēlots kā nezinātājs: “Apzinos taču, ka nepavisam neesmu gudrs (Apologia Socratis 21b).” Sokrats vienmēr jautā “Kas ir tikums (dievbijība, drošsirdība, saprātība utt.)?”, nekad nesaņem apmierinošu atbildi un atklāj sarunbiedram viņa nezināšanu, lietojot atspēkošanu (ἔλεγχος, élenkhos).

Atspēkošanas gaitā Sokrats panāk, ka 1) sarunbiedrs izsaka apgalvojumu, kas ietver pretenzijas uz zināšanām par tikumu, un 2) sarunbiedrs piekrīt citiem apgalvojumiem, kas ir pretrunā ar sākotnējo apgalvojumu. Tādējādi sarunbiedrs nonāk pretrunā ar sevi un viņam jāatmet sākotnējais apgalvojums.

Sarunās Sokrats izmanto ironiju, sakot, ka sarunbiedrs ir gudrāks par viņu, taču sarunas beigās atklājas, ka sarunbiedrs nav zinājis to, ko viņš domājis, ka zina. Sarunas gaitā top skaidrs, ka Sokrats ir gudrāks par sarunbiedru, jo tas, neko nezinādams, iedomājas ko zinām, bet Sokrats neiedomājas zinām, ko nezina (Apologia Socratis 21d). Sokrats par savu pienākumu ir uzskatījis Delfu orākula atspēkošanu, kurš uz jautājumu, vai ir kāds gudrāks par Sokratu, atbildējis, ka tāda nav (Apologia Socratis 21a). Atspēkodams citus, Sokrats nonāk pie slēdziena, ka viņa gudrība ir nezināšanas atzīšana.

Neskatoties uz Sokrata nezinātāja pozīciju, agrīnajos dialogos Sokrats pauž atziņas, par kuru patiesumu viņš ir pārliecināts, piemēram:

• tikumam ir viena nemainīga būtība dažādās tikumiskās rīcībās (Euthyphro 6d–e; Laches 191e);
• visi tikumi kaut kādā ziņā ir viens un tas pats (Protagoras 333b);
• tikums ir zināšana, t. i., tas, kurš zina, kā rīkoties ir pareizi, arī rīkojas pareizi; ja cilvēks nerīkojas pareizi, tad viņš nezina, kāda ir pareiza rīcība (Protagoras 357d–e; Euthydemus 281b);
• nesavaldība (ἀκρασία, akrasia) nav iespējama, t. i., nevar būt, ka “cilvēks bieži, kaut arī zinādams, ka ļaunums ir ļaunums, tomēr, baudu pavedināts un apmāts, dara ļaunu, kaut gan viņam iespējams to nedarīt” (Protagoras 355a);
• visi tiecas pēc labā vai pēc tā, kas šķiet labs (Gorgias 468b);
• labprātīgi neviens nedara ļaunu (Protagoras 345d–e);
• cilvēkam ir izdevīgi rīkoties pareizi, jo pareiza rīcība ļauj cilvēkam sasniegt īsteno labumu – laimi (Gorgias 507c);
• dzīvot labi ir dzīvot tikumīgi (Crito 48b);
• labāk paciest nekā nodarīt netaisnību (Gorgias 469c);
• “ar krietnu cilvēku nevar notikt nekas ļauns” (Apologia Socratis 41d);
• “gudrība visos gadījumos padara cilvēkus veiksmīgus”; “tam, kam piemīt gudrība, vairs nevajag klāt nekādas veiksmes” (Euthydemus 280a–b);
• nevis labumu iegūšana, bet to pareiza lietošana dara cilvēku laimīgu (Euthydemus 280d–e);
• nekas nav ne labums, ne ļaunums, izņemot divas lietas: gudrība ir labums, muļķība – ļaunums (Euthydemus 281e);
• neizzināta dzīve cilvēkam nav dzīvošanas vērta (Apologia Socratis 38a).

Sokratam esot bijusi iekšēja dievišķa balss jeb daimons (δαιμόνιον, daimónion), kas viņu atturējis no noteiktām rīcībām (Apologia Socratis 31d).

Vidusposma dialogos (“Faidrs” (Φαῖδρος, Phaedrus), “Kratils” (Κρατύλος, Cratylus), “Valsts” II–X grāmatā) Sokrats drīzāk ir paša Platona domu paudējs, kurš ne tikai jautā par tikumu, bet arī izsaka noteiktu pārliecību apliecinošas tēzes citās jomās (piemēram, postulē Ideju teoriju un dvēseles nemirstību).

Vēlīnajos dialogos (“Parmenids” (Παρμενίδης, Parmenides), “Sofists” (Σοφιςτής, Sophista), “Valstsvīrs” (Πολιτικός, Politicus), “Tīmajs” (Τίμαιος, Timaeus)) vairs nedominē Sokrata tēls, lai gan ir izņēmumi – dialogi “Filēbs” (Φίληβος, Philebus) un “Teaitēts” (Θεαίτητος, Theaetetus). “Teaitētā” Sokrats atgriežas izvaicājošā nezinātāja u. c. cilvēku uzskatu izvētītāja lomā. Sokrats ir kā vecmāte: izmantojot “dzemdību pieņemšanas māku” jeb maieutiku (μαιευτική, maieutikḗ, Theaetetus 161e), Sokrats palīdz sarunu biedram izteikt savus uzskatus un pārbaudīt to sakarīgumu.

Aristotelis darba “Metafizika” (Τὰ μετὰ τὰ φυσικά, Metaphysica) XIII grāmatas 4. nodaļā (1078b17–33) sniedz kodolīgu liecību par Sokrata sasniegumiem:

• Sokrats nodarbojās ar ētiskajiem tikumiem un bija pirmais, kurš meklēja tikumu vispārējo definīciju;
• Sokrats centās noskaidrot lietu būtību, mēģinot spriest ar siloģismiem;
• Sokratam ir piedēvējama induktīvā spriešana (ἐπακτικοὶ λόγοι, epaktikoí lógoi);
• Sokrats neuzskatīja, ka universālijas (τὰ καθόλου, tà kathólou – ’vispārēji nojēgumi’) vai definīcijas pastāv nošķirti no lietām, par kurām tās ir, atšķirībā no platoniešiem, kuri tās nošķīra un nosauca par idejām (ἰδέα, idéa – ’ideja’).

Darbā “Par sofistiskajiem atspēkojumiem” (Περὶ τῶν σοφιστικῶν ἐλέγχων, De sophisticis elenchis 183b7–8) Aristotelis piebilst, ka Sokrats tikai jautāja, bet nesniedza atbildes, jo viņš apgalvoja, ka neko nezina. Tomēr saistībā ar ētiku Aristotelis piedēvē Sokratam pozitīvus uzskatus: visi tikumi ir zināšanas paveidi (“Eudēma ētika” (Ἠθικὰ Εὐδήμεια, Ethica Eudemia) I.5, 1216b6); ja cilvēkam ir zināšana, tad to nevar uzveikt nekas cits – nesavaldība nepastāv, un nepareiza rīcība ir nezināšanas dēļ (“Nīkomaha ētika” (Ἠθικὰ Νικομάχεια, Ethica Nicomachea) VII.2, 1145b23–7).

Sokrats ir divzaru pēctecības sākums, iegūstot visnotaļ atšķirīgas aprises katrā no abiem zariem: 1) Platona Sokratu adaptē Akadēmijas skeptiķi, bet 2) Antistena u. c. kiniķi Sokratu radoši piesavinās stoiķi (Entonijs Arturs Longs (Anthony Arthur Long), “Sokrats vēlākajā grieķu filozofijā” (Socrates in Later Greek Philosophy, The Cambridge Companion to Socrates, 2011: 357)).

Akadēmijas skeptiķiem Sokrats ir vaicājošs nezinātājs un viedokļu atspēkotājs: “Arkesilājs – kaut arī tas ir visnotaļ sokratiski – pirmais esot pasācis nevis atklāt, ko pats domā, bet apstrīdēt to, ko kāds cits ir izteicis kā savu domu” (Cicerons (Cicero), “Par oratoru” (De oratore) 3.67). Skeptiķu atturēšanās no sprieduma (ἐποχή, epokhḗ) saistāma ar sokratisko nezināšanas atzīšanu, pretenziju uz zināšanām noliegšanu.

Kiniķi attēlo Sokratu kā askētu un kinisma iedvesmotāju: “[Antistens] pirmais iesāka dzīvot kā kiniķis, jo klausījās Sokratu, no kura iemācījās izturību un kura atturību viņš centās atdarināt” (Diogenes Laertius, Vitae philosophorum 6.2). Antistens ietekmējis Stojas pamatlicēju Zēnonu no Kitijas (Ζήνων ὁ Κιτιεύς). Sokrats ir nesatricināms gudrības un tikumības etalons stoiķim Epiktētam (Ἐπίκτητος): “tev jādzīvo kā tādam, kas grib būt Sokrats” (“Rokasgrāmata” (Ἐγχειρίδιον Ἐπικτήτου, Enchiridion) 51.3).

Epikūrieši pret Sokratu ir kritiski noskaņoti, gūstot pastarpinātu priekšstatu par Sokratu un galvenokārt vēršoties pret Sokrata skolniekiem. Megariešus (Sokrata skolnieka Eukleida no Megarām sekotājus) jeb dialektiķus Epikūrs (Ἐπίκουρος) saucis par “lielajiem postītājiem”, bet kiniķus – par “Helladas ienaidniekiem” (Diogenes Laertius, Vitae philosophorum 10.8).

Sokrats ir visuresošs akadēmiķa Plūtarha (Πλούταρχος) darbos. Plūtarham ir darbs “Par Sokrata daimonu” (Περί του Σωκράτους δαιμονίου, De genio Socratis), kur daimons jeb iekšējā dievišķā balss ir jāsaprot nevis kā burtiski skanoša balss, bet kā vārdi bez skaņas, ko uztver prāts (588e).

Apoloģēts Justīns Martirs (Ἰουστῖνος ὁ Μάρτυρ, Justinus Martyr) attēlo Sokratu kā daimonu (dēmonu) ienaidnieku, reizē liekot noprast, ka Sokrats nes dievišķo Vārdu: “[Kristus] ...bija daļēji zināms arī Sokratam, jo viņš bija un ir Vārds, kas pastāv ikvienā...” (“Kristiešu aizstāvība pret romiešu senātu” (Ἀπολογία ὑπὲρ Χριστιανῶν πρὸς τὴν Ῥωμαίων Σύγκλητον, Apologia secunda) 10.8).

19. gs. tiek formulēta “sokratiskā problēma”, t. i., jautājums, kā rekonstruēt vēsturiskā Sokrata tēlu, balstoties dažādās liecībās par Sokrata dzīvi un atšķirīgās Sokrata filozofijas interpretācijās.

Saistībā ar Platona dialogos attēlotā Sokrata pētniecību 20. gs. izveidojas divas visnotaļ atšķirīgas pētniecības pieejas:

1. literārais kontekstuālisms, kura pārstāvji (ievērojamākie – M. Heidegers (Martin Heidegger) un H. G. Gadamers (Hans-Georg Gadamer)) lieto hermeneitikas un literatūrkritikas paņēmienus, pievēršoties Sokrata izteikumu kontekstam un vērtējot katru dialogu kā veselumu;
2. analītiskais developmentālisms, ko raksturo pievēršanās atsevišķu argumentu analīzei, lietojot 20. gs. loģikas un valodniecības instrumentus. Ievērojamākais virziena pārstāvis Gregorijs Vlastoss (Gregory Vlastos) cenšas rekonstruēt no Platona domas atšķirīgu Sokrata filozofiju, pieņemot, ka dialogos vērojama Platona domas attīstība un pakāpeniska atkāpšanās no vēsturiskā Sokrata.

20. gs. beigu un 21. gs. pētnieki tiecas abas pētniecības pieejas apvienot.