Vārda “komēdija” etimoloģiskais skaidrojums – no grieķu κωμῳδία, komoidia, iespējams, ‘līksma gājiena dziesma’, kas ir saliktenis no κώμη, komē ‘ciems, ciemats’ vai κῶμος, kōmos ‘līksmība, dzīres, līksms gājiens’ un ᾠδή, oidē ‘dziesma’. Abi vārda etimoloģijas skaidrojumi saistāmi ar auglības un vīnkopības dieva Dionīsa (Διόνυσος) kultu – līksmu gājienu lauku vidē, kas tika pavadīts ar dziesmām, dejām, jautru zobgalību. Vārda “komēdija” etimoloģisko skaidrojumu papildina atvasinātā verba κωμάζειν, komazein nozīmes – skaļi, līksmi dzīrot, svinēt, cilvēku pūlī piedalīties līksmā gājienā.

Sengrieķu filozofa Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) darbā “Poētika” (Tέχνη ποιητική, 4. gs. p. m. ē.) komēdija pieminēta salīdzinoši maz, jo darba daļa, kas veltīta komēdijai, līdz mūsdienām nav saglabājusies. Aristotelis komēdiju skaidro kā sliktāku raksturu atdarinājumu (pretstatā traģēdijai, kas ir cēlā atdarinājums), tomēr sliktākais šajā gadījumā nav jāuztver kā galēji nekrietns, bet jāsaista ar izpratni par smieklīgo. Smieklīgais tiek skaidrots kā cilvēka kļūda vai rakstura nepilnība, kas nevienam nenodara kaitējumu. Aristotelis, piemēram, min, ka komiskās maskas, kuras, lai gan izskatās neglītas, neataino ciešanas. Gan komēdija, gan traģēdija, kā apgalvo Aristotelis, radusies improvizācijas rezultātā. Komēdijas sākumi saistāmi ar falliskajām dziesmām (no grieķu φαλλός, fallos – vīrieša dzimumloceklis), t. i., Dionīsa kulta dziesmām, kurās piedauzīgā un izsmējīgā manierē apdziedāta auglības tematika.

Sengrieķu komēdija attīstījās ap 6./5. gs.–3. gs. p. m. ē. Lai gan teritoriāli tā galvenokārt saistāma ar Atēnām, komēdija pārstāvēta arī citās grieķu teritorijās, piemēram, sadzīvisku un mitoloģisku ainu tēlojumam lugās pievērsies Epiharms (Ἐπίχαρμος) no Megarām Sicīlijā. Aristotelis “Poētikā” norāda, ka Epiharms un Formids (Φόρμις, ap 5. gs. p. m. ē.) ir tie, kas sākuši sacerēt komēdijas sižetus.

Sengrieķu komēdiju dala trīs attīstības posmos.

1. Vecatiskā komēdija (5. gs. p. m. ē.) – ar izteiksmīgu un precīzi mērķētu satīru pievēršas aktuālajiem sabiedriski politiskajiem jautājumiem. Tajā novērtējams filozofisku un literatūrteorētisku jautājumu risinājums; vecatiskajai komēdijai raksturīgs arī fantastikas elementu atainojums, kurus galvenokārt īsteno koris.
2. Vidējā komēdija (4. gs. p. m. ē.) – zaudē politiskās satīras asumu un galvenokārt pievēršas sadzīves zobgalīgam tēlojumam, arī mītu un traģēdiju parodijām. Diemžēl no vidējās komēdijas saglabājušies vien tekstu fragmenti.
3. Jaunatiskā komēdija (4. gs. beigas, 3. gs. p. m. ē.) – uzplaukst hellēnisma laikmetā. Jaunatiskā komēdija sižetiski risina sadzīves tematiku, izveidojas noteiktas sižeta shēmas, kuras izmantotas komēdijās, kas saglabājušās līdz mūsdienām (piemēram, jauneklis ir iemīlējies, bet viņa mīļotā nonāk pie savedēja vai kāda bagāta karavīra, jauneklis ar atjautīga verga palīdzību iegūst meiteni). Tas nosaka arī tipveida tēlu veidošanos komēdijās (piemēram, mīlētājs jeb jauneklis, kurš bez palīga (parasti verga) ir gaužām bezpalīdzīgs un nespēj atrisināt mīlas lietas; virsnieks jeb karavīrs, kurš ieguvis lielu bagātību, bet neizceļas ar morālām vērtībām; mantkārīgais savedējs, gudrais un izmanīgais vergs). Jaunatiskajā komēdijā vērojama traģēdijas pēctecība; spilgti izteikta sengrieķu dramaturga Eurīpīda (Εὐριπίδης) daiļrades ietekme. Jaunatiskā komēdija līdzīgi traģēdijai kļūst viengabalaināka, tās sižets piesātināts dažādiem pavērsieniem, liela nozīme nejaušībām.

Vecatiskās komēdijas uzbūve sastāv no sešām daļām.

1. Prologs (πρόλογος), kas visbiežāk dialoga formā informē skatītājus par komēdijā atainotajiem notikumiem;
2. Parods (πάροδος) – kora uznākšana un sadalīšanās puskoros;
3. Agons (ἀγών) jeb sacensība starp divām pretējus uzskatus paudošām pusēm;
4. Parabāze (παράβασις) – kora tieša vēršanās pie skatītājiem, šajā laikā noņemot maskas un radot pārtraukumu skatuviskajā izspēlē; parabāzē savdabīgas atkāpes veidā tika pausti politiskie uzskati, izteikta kritika, cildināti dievi u. tml.;
5. Epizodiji jeb epeizodiji (ἐπεισόδιον) – ainas ar dialogiem un kora partijām;
6. Eksods (ἔξοδος) – kora aiziešana dziesmu un deju pavadībā.

Komēdijas uzbūvē sastopamas arī atsevišķas variācijas (piemēram, parabāze pirms agona, vienā komēdijā divas parabāzes, agona iztrūkums u. c.).

Komēdijas vēlākajos attīstības posmos kora loma mazinās līdz izzūd.

Viena no sengrieķu komēdijas izpētes un analīzes problēmām galvenokārt saistāma ar bieži vien neskaidro izpratni par komēdijās minētajām reālijām, personībām, kuru izsmiešana vai zobgalīgs atainojums bija aktuāls komēdijas izrādīšanas laikā (jo sevišķi tas attiecināms uz vecatisko komēdiju). Komēdijā tiek attēlots smieklīgais, kas dzimst no sabiedrībai atpazīstamām reālijām, problēmām, pārpratumiem u. tml. Jo senāks teksts, jo grūtāk pilnībā uztvert un izvērtēt smieklīgā rašanās iemeslus un nianses. Tajā pašā laikā sengrieķu komēdija bija pamats dažādām pieejām kā atainot smieklīgo, kas, savukārt, apliecina attiecīgā laika posma sabiedrības intereses un indivīda vietu tajā.

Zināmākie vecatiskās komēdijas autori ir sengrieķu dramaturgi Eipolids (Εὔπολις), Kratins (Κρατῖνος) un Aristofans (Ἀριστοφάνης). Taču vienīgi Aristofanam saglabājušās 11 pilna apjoma komēdijas, t. sk. “Jātnieki” (Ἱππεῖς, 424. g. p. m. ē.), “Mākoņi” (Νεφέλαι, 423. g. p. m. ē.), “Līsitrate” (Λυσιστράτη, 411. g. p. m. ē.) un “Vardes” (Βάτραχοι, 405. g. p. m. ē.). Ievērojamākais vidējās komēdijas pārstāvis un pirmais, kas komēdijā pievērsies mīlas dēku atainojumam, ir sengrieķu dramaturgs Anaksandrids (Ἀναξανδρίδης), bet ievērojamākais jaunatiskās komēdijas pārstāvis ir sengrieķu dramaturgs Menandrs (Μένανδρος). Menandra komēdijas līdz mūsdienām nonākušas galvenokārt fragmentu veidā; komēdija, kas saglabājusies gandrīz pilnā apjomā, ir “Īgņa” (Δύσκολος, 316. g. p. m. ē.).

Sengrieķu komēdija ir pamats ne vien tālākai žanra, bet arī jaunu mākslinieciskās izpausmes formu attīstībai. Jaunatiskās komēdijas darbus kā paraugus izmanto romiešu komēdiju autori Plauts (Titus Maccius Plautus) un Terencijs (Publius Terentius Afer).

Sengrieķu komēdijā izmantotie sižeti piedzīvo arvien jaunas interpretācijas, tie tiek iedzīvināti muzikālā formā, baletā, mākslā. Piemēram, vācu komponists Pols Lincka (Carl Emil Paul Lincke) komponējis mūziku operetei “Līsistrate” (Lysistrata, 1902), spāņu gleznotājs Pablo Pikaso (Pablo Picasso) gatavojis ilustrācijas Aristofāna “Līsitrates” (Lysistrata, 1934) izdevumam, tapuši vairāki baleta iestudējumi, kuros izmantoti Aristofāna komēdijas “Līsistrate” motīvi.