Drāma šaurākā nozīmē ir dramaturģijas darbs, kas attēlo ikdienas norises un konfliktus, pievēršoties detalizētam raksturu atveidojumam. Uzmanība pievērsta dažādu nopietnu uzskatu sadursmēm; drāma veidota, ievērojot lugas tradicionālos uzbūves nosacījumus (sarežģījumu, kāpinājumu un kulmināciju), bet, atšķirībā no traģēdijas, neizvirzot varoņu nāvi un bojāeju par vienu no atrisinājuma nosacījumiem.     

Drāmas žanra ģenēze saistāma ar laiku, kas sekoja klasiskās traģēdijas pēdējam lielajam uzplaukuma periodam 17. gs. Žanra starpformas nostiprinājās 18. gs. – buržuāziskā traģēdija (tragédie bourgeoise) un sentimentālā jeb asarainā komēdija (comédie larmoyante), kā arī tika izveidoti drāmas žanra (šaurākā nozīmē) teorētiskie pamati. Pārmaiņas dramaturģijas žanru struktūrā noteica pilsoniskā slāņa interese par sev tuvu un saprotamu situāciju atveidi dramaturģijā un teātrī, kas bija saistīta ar vēlmi pēc šim sociālajam slānim piederīgu personu attēlojuma. Praksē šī tendence aizsākās Anglijā, 18. gs. pirmajā pusē vairākiem autoriem sacerot lugas no vidusšķiras dzīves. Drāmas žanra teorētiskie pamati likti Francijā filozofa un rakstnieka Denī Didro (Denis Diderot) darbos. Būdams arī praktizējošs dramaturgs, D. Didro uzskatus par drāmu izklāstīja ievados savās lugās “Ārlaulības dēls” (Le Fils Naturel, 1757) un “Ģimenes tēvs” (Le Père de Famille, 1758). D. Didro drāmu definēja kā nopietno žanru (le genre sérieux), kur tēlota vidusšķiras cilvēku ikdiena un runāts par sarežģītām problēmām, bet bez traģēdijas vērienīguma. Tādējādi viņš pirmo reizi centās pārvarēt līdz tam teorētiski pastāvošo dalījumu starp traģisko un komisko tradīciju, mēģinot izveidot kritērijus nopietnai lugai, kas neseko tradicionālajiem priekšstatiem par žanru hierarhiju un dažādiem sociālajiem slāņiem, kas attēloti augstajos un zemajos žanros. Vienlaikus D. Didro pauda uzskatu, ka ideālā variantā jebkura drāma tiecas uz traģēdijas mērogu un tai jācenšas sekot cilvēka gara attīstības iespējām. Viņu nodarbināja arī problēma, kā vienkāršas dzīves patiesības drāmā parādīt pietiekami spilgtās un efektīgās situācijās. Lielu uzmanību D. Didro pievērsa drāmas tēlu individualizēšanai, ko viņš saistīja ar cilvēka rakstura un rīcības atklāsmi noteiktā sociālā kontekstā, t. sk. konkrētā profesijā, lugas varoņus atklājot kā sabiedrības un ģimenes pārstāvjus. Pēc D. Didro uzskata, pretiniekus drāmā nedrīkst tēlot vienādi spēcīgus, jo tad lasītājs vai skatītājs var nokļūt apgrūtinātā  situācijā, tāpēc ka katrs pretējais raksturs viņam liksies vienādi pārliecinošs. Kompozīcijā D. Didro deva priekšroku tādām lugām, kurās uzsvērta galvenā doma, skaidri un mērķtiecīgi veidots sarežģījums un atmestas liekas un nevajadzīgas ainas, kā arī maznozīmīgas sižeta blakuslīnijas. Nozīmīga drāmas teorijas attīstībā ir D. Didro doma par starpbrīžiem (kas teātra praksē tiek ieviesti 18. gs.) kā laiku, kurā turpinās lugā pārtrauktā darbība. Vācu dramaturgs un teorētiķis Gotholds Efraims Lesings (Gotthold Ephraim Lessing) rakstu sērijā “Hamburgas dramaturģija” (Hamburgische Dramaturgie, 1767–1769), kas atspoguļo vācu pirmā nacionālā teātra darbības sākumus Hamburgā, pievērsa uzmanību nacionālo motīvu nozīmei un specifikai dramaturģijā un teātrī. Drāmas konfliktu G. E. Lesings saskatīja cilvēka personiskās un sabiedriskās būtības neatrisināmās pretrunās. Drāmas žanra attīstībai būtiska ir dāņu kritiķa Georga Brandesa (Georg Brandes) 19. gs. 70. gados Kopenhāgenas Universitātē (Københavns Universitet) nolasītajās lekcijās izteiktā prasība pēc mākslas laikmetīguma un dzīves realitātes attēlojuma. Gan G. Brandesa, gan franču rakstnieka Emīla Zolā (Émile François Zola) apceres par dramaturģiju un teātri, kas apkopotas krājumā ar nosaukumu “Naturālisms teātrī” (Le Naturalisme au théâtre, 1881) un “Mūsu dramatiķi” (Nos Auteurs dramatiques, 1881), bija būtiskas reālisma un naturālisma drāmas attīstībā. Norvēģu autors Henriks Ibsens (Johan Henrik Ibsen), kurš uzskatāms par drāmas žanra attīstībai nozīmīgo reālisma un naturālisma  virzienu pirmo spilgtāko pārstāvi, uzsvēris to galveno poētisko principu – skatītājam teātrī jāiedomājas, ka viņš uz skatuves vēro reālu dzīves ainu. Tieši šāds īstenības atspoguļojums ir vistuvākais drāmas žanram raksturīgajam konfliktu attēlojuma veidam.    

Drāmas uzbūve ietver vispārīgos lugas veidojuma elementus – ekspozīciju, sarežģījumu, kāpinājumu, kulmināciju un atrisinājumu. Drāmā tēloti daudzveidīgi raksturi, kas veidoti pēc piramīdas principa, pamazām izveidojoties centrālajām rakstura īpašībām. Konfliktu nopietnība veido dramatisku spriegumu, pretstpēkiem, līdzīgi kā traģēdijā, piemīt noteikti uzskati un vēlmes, kuru sadursme rada pretrunas. Lugas fināls var būt skaudrs un nereti pat traģisks, taču, atšķirībā no traģēdijas žanra, drāmām nav raksturīga un nepieciešama varoņu bojāeja.   

Žanra aizsākumi rodami 18. gs. angļu dramaturģijā. Drāmu autori tiecās atklāt, ka kaislību intensitāte un cildenums, kas iepriekš tika saistīti vienīgi ar traģēdiju varoņiem, iespējami arī vidusšķiras sabiedrībā. Raksturīgi šādā ievirzē tapuši darbi ir Ričarda Stīla (Richard Steele) “Jūtīgie mīlnieki” (The Conscious Lovers, 1722), Džordža Lillo (George Lillo) “Londonas tirgonis jeb Džordžs Bārnvels” (The London Merchant, or the History of George Barnwell, 1731), Edvarda Mūra (Edward Moore) “Spēlmanis” (The Gamester, 1753). Šīm lugām raksturīga sajūtu eksaltācija, ciešanu dramatizēšana, krasi izteikta varoņu polarizācija (pretstatījums), kā vienu no svarīgākajiem jautājumiem izvirzot ētikas principu ievērošanu, kas saistīta arī ar sekošanu godīgas saimnieciskās darbības principiem. Drāmas žanra tālākā attīstība iezīmējas D. Didro dramaturģijā. Tajā liela vieta ierādīta ikdienas situācijām un psiholoģiskām attiecībām, kā arī morālām pamācībām. D. Didro darbos joprojām akcentēta arī franču 17. gs. dramaturģijā nostiprinātā lugas darbības, laika un vietas vienība, nereti padarot lugas uzbūvi pārlieku shematisku un pakļautu ārējiem nosacījumiem, un izcelta dažādu pārpratumu un intrigu nozīme konfliktu risinājumā. Vācu dramaturģijā par drāmas žanra pamatlicēju uzskatāms G. E. Lesings, viņa raksturīgākie šī žanra darbi ir “Mis Sāra Sampsone” (Miss Sara Sampson, 1755) un “Emīlija Galoti” (Emilia Galotti, 1772). Pilsonisko aprindu dzīvi drāmas žanrā tēlojis arī Frīdrihs Šillers (Friedrich Schiller) lugā “Mīla un viltus” (Kabale und Liebe, 1784). 19. gs. pirmajā pusē drāmas žanru pārstāvēja Frīdrihs Hēbelis (Friedrich Hebbel), vidusšķiras tēlojumam pievēršoties lugā “Marija Magdalēna” (Maria Magdalena, 1844). Kopš 19. gs. 70. gadiem sociālās drāmas žanrs spilgtu izpausmi guva skandināvu dramaturģijā, piemēram, norvēģu rakstnieka Bjernstjernes Bjernsona (Bjørnstjerne Bjørnson) lugas “Bankrots” (En fallit, 1874) un “Redaktors” (Redaktøren, 1874), H. Ibsena drāmas “Sabiedrības balsti” (Samfundets støtter, 1877), “Leļļu nams” (Et dukkehjem, 1879) un “Spoki” (Gengangere, 1881). Francijā spilgts naturālisma paraugs bija Anrī Beka (Henry Becque) drāma “Kraukļi” (Les Corbeaux, 1882). Vācijā drāmas attīstībā nozīmīgas bija Gerharta Hauptmaņa (Gerhart Hauptmann) lugas, piemēram, “Pirms saules lēkta” (Vor Sonnenaufgang, 1889) un “Ormanis Henšelis” (Fuhrmann Henschel, 1898), Hermaņa Zūdermaņa (Hermann Sudermann) drāmas “Gods” (Die Ehre, 1889), “Dzimtene” (Heimat, 1893), “Jāņu ugunis” (Johannisfeuer, 1900). Austrijas dramaturģijā raksturīgi drāmas žanra piemēri ir Artura Šniclera (Arthur Schnitzler) lugas “Novēlējums” (Das Vermächtnis, 1898), “Vientuļais ceļš” (Der einsame Weg, 1904) un “Dzīves sauciens” (Der Ruf des Lebens, 1906). 20. gs. dramaturģijā dominējošo vietu iegūst traģikomēdijas žanrs, tiecoties apvienot vienā darbā ļoti dažādus stila elementus. Tomēr nozīmīgu 20. gs. autoru daiļradē, kuri pārstāvēja tādus virzienus kā episkais teātris un eksistenciālisma drāma, bija arī drāmas žanra darbi, piemēram, vācu dramaturga Bertolta Brehta (Eugen Bertolt Friedrich Brecht) “Galileja dzīve” ( Leben des Galilei, 1943), franču filozofa un rakstnieka Žana Pola Sartra (Jean-Paul Sartre) “Aiz slēgtām durvīm” (Huis Clos, 1944), amerikāņu autora Tenesija Viljamsa (Tennessee Williams) “Stikla zvērnīca” (The Glass Menagerie, 1945), Artura Millera (Arthur Miller) “Pēc grēkā krišanas” (After the Fall, 1964). 20. gs. otrajā pusē drāmas žanrs nereti izmantots nozīmīgu sociālu un filozofisku jautājumu risinājumam, izmantojot arī vēsturiskus notikumus, piemēram, angļu rakstnieka Toma Stoparda (Tom Stoppard) luga “Arkādija” (Arcadia, 1993) un Maikla Freina (Michael Frayn) drāma “Kopenhāgena” (Copenhagen, 1998).