B. Brehta dramaturģijas centrā pastāvīgi bija laikmetīgā problemātika. Aktīvi reaģējot uz politiskajām un sociālajām norisēm, cenšoties izprast to mehānismus un rast risinājumu iespējas marksisma filozofijā un politekonomijā, kā arī tiecoties parādības skatīt dialektiski, B. Brehta mērķis bija radīt darbus, kas atbalsotu sabiedrībā aktuālu tematiku un uzrunātu plašus publikas slāņus. Šo ievirzi rakstniekam bija svarīgi sasaistīt gan ar estētisko baudījumu, gan novatorisku drāmas formas veidojumu, savus tekstus bieži veidojot pēc montāžas principa. Avangarda estētikas principu izmantojums nereti radīja izaicinājumus šo lugu uztverē. Iestudējuma veidošana B. Brehta izpratnē bija kolektīvas radīšanas process, kas saskanēja ar 20. gs. 20. gadu tendencēm, kuru līdzveidotājs bija rakstnieks. B. Brehta konceptuālie uzskati apkopoti viņa veidotajā episkā teātra teorijā, kas cieši saistīta ar praksi un attīstījās vairākos posmos. Viens no agrīniem dokumentiem bija viņa “Piezīmes operai “Mahagonijas pilsētas uzplaukums un noriets”” (Anmerkungen zur Oper “Aufstieg und Fall der Stadt Mahagonny”, 1930). Savas atziņas B. Brehts turpināja attīstīt apcerēs “Dialektiskā dramatika” (Die dialektische Dramatik, 1931), “Par mūzikas izmantojumu episkajā teātrī” (Über eine Verwendung von Musik für ein episches Theater, 1935–1936), “Par nearistoteliskās dramaturģijas skatuvisko izveidi” (Über der Bühnenbau der nichtaristotelischen Dramatik, 1936–1937) un “Mazais organons teātrim” (Kleines Organon für das Theater, 1948), piešķirot episkā teātra jēdzienam konceptuālu un idejisku vispārinājumu. B. Brehta izpratnē būtiska bija mākslas saistība ar realitāti, ne tikai domājot par tās atveidojumu, bet arī analīzi un potenciālu pārveidi. Šī iemesla dēļ rakstniekam būtisks bija ne tikai indivīdu, bet arī masas un sociālo mehānismu tēlojums. Atšķirībā no aristoteliskās dramaturģijas principiem, kas balstījās uz skatītāju līdzjūtību darbības personām, B. Brehts pieprasīja, lai teātra izrādē tiktu izjaukta reāla notikuma ilūzija, panākts tā sauktais atsvešinājuma efekts (Verfremdungseffect) un veidots dialogs ar skatītājiem. Šim nolūkam viņa lugās bieži tika izmantoti darbības personu komentāri, tēlotāju sarunas ar publiku un tā sauktie songi, kuru mērķis bija likt citādi paraudzīties uz notiekošo. B. Brehts episkā teātra atšķirības no tradicionālā dramatiskā teātra aprakstīja, veidojot konceptuālus pretstatu pārus un tos detalizēti komentējot. Iedzīvinot episkā teātra principus “Berlīnes ansambļa” skatuves praksē, B. Brehts izstrādāja mēģinājumu procesa dažādu posmu detalizētu aprakstu, kas viņa pieredzē ļāva mērķtiecīgi nonākt pie iecerētā rezultāta. Uzvedumu tapšana tika detalizēti dokumentēta tā sauktajās modeļu grāmatās (Modellbücher), kas tika radītas, lai veicinātu episkā teātra atziņās balstītas iestudējumu metodes izpratni. Teātra darbības rezonansei plašākā mērogā īpaši nozīmīga bija “Berlīnes ansambļa” līdzdalība Starptautiskajā drāmas mākslas festivālā (Festival International d’Art Dramatique) Parīzē. Pirmajā festivālā 1954. gadā ar lieliem panākumiem tika izrādīta luga “Kuražas māte un viņas bērni”, kas ieguva galveno balvu, savukārt 1955. gadā – “Kaukāza krīta aplis”.