M. Ķempes personības polaritāte un pretrunīgums lielā mērā ietekmēja dzejnieces daiļrades psiholoģiju. M. Ķempes radošā dzīve iezīmē trīs nosacītus lokus: apmēram 15 gadu periodu neatkarīgās Latvijas laikā pirms Otrā pasaules kara (1923–1940), kad tapusī dzeja publicēta tikai periodiskajos izdevumos, un divus nosacītus daiļrades periodus pēckara padomju okupācijas laikā – 40./50.gadu dzeja un 60./70. gadu dzeja. Dzīves laikā izdoti astoņi dzejas krājumi – “Rīta vējš” (1946), “Drauga vārdi” (1950), “Mieram un dzīvībai” (1951), “Es nevaru klusēt” (1959), “Skaudrā liesma” (1961), “Gaisma akmenī” (1967), “Cilvēka ceļš” (1969), “Ērkšķuroze” (1973) – un vairākas dzejas izlases – “Dzejas” (1955), “Mīlestība” (1957), “Mirkļu mūžība” (1964) –, miniatūru krājums “Dzintara spogulis” (1968). Iznākuši Kopoti Raksti 3 sējumos (1981–1983), tajos apkopots M. Ķempes literārais, publicistiskais un epistolārais mantojums.
Pirmskara daiļrades periodā M. Ķempes dzejā jūtama personiskās izglītošanās, uzskatu briešanas impulsi, iezīmējas kā objektīvu, tā subjektīvu faktoru ietekmēts kreiso uzskatu, marksistiskās pārliecības formēts indivīda attīstības ceļš. Dzejā dominē iekšupvērsts individuāls pārdzīvojums, filozofisks apcerīgums. Iezīmējas publicistiskas atsauces uz aktuālajām sociāli politiskajām norisēm pasaulē. Aktīvi literārajā procesā M. Ķempe iesaistās pirmajos pēckara gados, kad iznāk pirmais dzejas krājums “Rīta vējš”. M. Ķempes pēckara daiļradē var runāt par autora koncepcijas pretrunīgo raksturu – autora ražotāja un autora radītāja sarežģītajām attiecībām, kas nosaka M. Ķempes dzejas ambivalento raksturu. To veido mākslinieciski spilgtas intīmi liriskās un meditatīvi filozofiskās dzejas zars, un tam līdzās pastāv formālisma noplicināta ideoloģiskā pasūtījuma dzeja. M. Ķempes pēckara radošā darbība atspoguļo latviešu literatūras stagnācijas periodam (1945–1955) raksturīgās tendences – apdziedot jauno padomju realitāti, operēt ar spēcīgi izteiktu padomju mitoloģismu, kas aktualizē kolektīvās domāšanas arhetipiskos priekšstatus. Spilgti dzejnieces kalpošana konjunktūrai atklājas daudzajos veltījumu dzejoļos valdošās varas pārstāvjiem.
M. Ķempes dzejas izlase “Mīlestība” iezīmē latviešu mīlas dzejas tradīcijas atjaunošanas, intimitātes un subjektīvākas pasaules atklāsmes renesansi pēckara latviešu mīlas lirikā. Līdzās meditatīvajai lirikai mīlestības dzeja atzīstama par labāko un nozīmīgāko M. Ķempes dzejas kopainā, par ko liecina arī postpadomju gados iznākušās vairākas mīlas dzejas izlases – “Mīlestības krāšņais koks” (1977), “Izlase” (1982), “Tevis dēļ” (1994), “Kas paliek? – vaicāju. Tu teici: – Mīla” (2007), “Savāda dvēsele (2008). M. Ķempes daiļrades vērtīgo šķautni raksturo patiesa liriskā es pārdzīvojuma atklāsme, kas aizsākusies jau pirmskara daiļradē spēcīgā Raiņa filozofisko ideju un Aspazijas romantiskās ekspresijas ietekmē. Nozīmīgākās dzejas tēmas un motīvi saistāmi ar cilvēka dzīves eksistenciālajiem lokiem – dzīvības un nāves, mīlestības, dvēseles dzīves dialektiskās attīstības aspektiem, mirkļa un mūžības, mākslas un mākslinieka mijattieksmju filozofisku apceri. M. Ķempes dzejai raksturīgs pārdzīvojuma duālisms un polaritāte – reizē laimīgums un izmisums, ticība un apsīkums, spēks un vājums, bailes un milzīga griba. M. Ķempes dzeja 60. gadu krājumos kļūst konkrētāka, piezemētāka, iekšupvērstāka un sirsnīgāka. Dzejas izlase “Mirkļu mūžība” daļēji izlīdzina pretrunīgi vērtējamo laika un telpas traktējumu dzejnieces daiļrades atšķirīgajos pēckara periodos. Vērojama vēlme novērsties no svešā un nesvarīgā, atsijāt īsto no neīstā un atgriezties pie mūžīgo vērtību apliecinājuma dvēseles dzīves apcerē. Dzejniece arvien kritiskāk izvērtē savas daiļrades nevērtīgo daļu, kas tapusi ideoloģiskas tuvredzības ietekmē, izkropļojot jaunības ideālus. M. Ķempes dzejā izmantots plašs kultūras kodu spektrs, alūziju un reminiscenču (tēlu, motīvu, asociāciju) veidā dzejā ieplūdusi dažādu laikmetu pasaules kultūras un mākslas pieredze. M. Ķempes dzejai raksturīga klasiska forma, dominē klasiskie pantmēri, stingrs un noteikts vārsmas metrs: soneti, klasiskie un saīsinātie, tankas, ritorneles un citi.
