Rakstniece ar spožu grieķiskās cilmes (no sengrieķu valodas Ασπασία, Aspasia) pseidonīmu un leģendām apvītu, līdz galam neizpētītu dzīvesstāstu. Dzimusi Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, arī Rozenvalde (pēc pirmās laulības 1886. gadā Elza Valtere, pēc otrās laulības 1897. gadā Elza Pliekšāne), Raiņa dzīvesbiedre. Latviešu modernās dzejas un dramaturģijas aizsācēja, viņas darbiem būtiska loma intelektuālās diskusijas rosināšanā par sieviešu emancipāciju, par tautiskās pagātnes un modernās sabiedrības, par cilvēciskās esības un dzīves jēgas, par nācijas un valsts radīšanas un pastāvēšanas pamatnosacījumiem. Radošā tandēmā ar Raini – Eiropas un pasaules mēroga literāti un sabiedriski politiskie darbinieki, viena no enerģētiski visspēcīgākajām Latvijas kultūrzīmēm, spilgtākais intelektuālais pāris latviešu kultūrā, radot tēlus un motīvus, kam bijusi izcila spēja transformēties citās mākslinieciskās jaunrades formās – teātrī, kino, mūzikā, tēlotājā mākslā –, kā arī ārpus mākslinieciskās vides Latvijas valsts koptēla konturējumos un starpkultūru komunikācijā. 

Mācības uzsākusi Zaļās muižas pagastskolā (1874), turpinājusi Dorotejas meiteņu skolā Jelgavā (mācību valoda vācu), Trīsvienības sieviešu ģimnāzijā (no 1878. līdz 1884. gadam, laikā, kad mācību valoda pāriet no vācu uz krievu valodu).  

Strādājusi par mājskolotāju dažādos Latvijas novados – Jaunsvirlaukas Ķiplokos, Pociema Ķaukuļos un Dreiliņu muižā (1891–1893); par teātra dramaturģi Rīgas Latviešu biedrībā (1893–1895). Pirmā ievērojamākā latviešu žurnāliste, strādājusi laikraksta “Dienas Lapa” redakcijā (1898–1903), pievienojoties Jaunās strāvas kustībai. 1905. gada decembrī Rainis un Aspazija kā politiskie emigranti devās uz Šveici un apmetās uz dzīvi Lugano. 1920. gada aprīlī viņi atgriezās Latvijā, un Aspazija kļuva par Satversmes sapulces deputāti (1920–1922; no Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas). Viņa aktīvi iesaistījās Satversmes sapulces debatēs par sievietes lomu sabiedrībā, par laulības institūta reformēšanu, par pārvietošanās brīvību un Latvijas pilsoņu aizsardzību ārzemēs, par emigrantu un patvēruma meklētāju tiesībām u. c. cilvēktiesību jautājumiem. Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma laikā tam lojāla dzejniece, cildinājusi K. Ulmaņa drosmi un pašaizliedzību Latvijas valsts un tautas labā, viņa nākšanai pie varas veltot romantiski patriotisku vārsmu cauraustu dzejoļu krājumu “Kaisītās rozes” (1936). Pēc Raiņa nāves (1929) veltījusi daudz pūļu viņa atstātā literārā mantojuma sakārtošanā un publicēšanā, savā testamentā (1943) uzsvērusi Latvijas valsts un Latvijas Universitātes pienākumu rūpēties par Raiņa mantojuma izpēti un saglabāšanu. 

Aspazija ir simboliskās ideju drāmas iedibinātāja latviešu literatūrā un sociāli asu sadzīves drāmu autore. Nozīmīgākie dramatiskie darbi: “Atriebēja” (1887), “Vaidelote” (1894), “Zaudētas tiesības” (1894), “Ragana” (1895), “Neaizsniegts mērķis” (1895), “Zeltīte” (1901), “Sidraba šķidrauts” (1905), “Aspazija” (1923), “Boass un Rute” (1925), “Torņa cēlājs” (1927), “Zalša līgava” (1928), “Jānis Ziemelis” (1931), “Pūcesspieģelis” (1932), “Velna nauda” (1933). Drāmas “Zaudētas tiesības” un “Neaizsniegts mērķis” raisījušas plašas diskusijas par individuālās un sabiedriskās morāles un sieviešu tiesību jautājumiem.

Aspazijas dzejas mākslai romantisks un filozofiski meditatīvs raksturs, personiskais viņas dzejā cieši savijies ar sabiedriski nozīmīgo, un tās kodolu veido cilvēciskās dzīves jēgas meklējumi, dzīves īstenības un ideāla, sapņa un realitātes, brīvības, patiesības, drosmes, cilvēka brīvas gribas un citi moderno filozofisko dzeju raksturojoši motīvi, arī mīlestība un laime. Dzejoļu krājumi “Sarkanās puķes” (1897), “Dvēseles krēsla” (1904), “Saulainais stūrītis” (1910), “Ziedu klēpis” (1911), “Izplesti spārni” (1920), “Raganu nakts” (1923), “Trejkrāsaina saule” (1926), “Asteru laikā” (1928), “Dvēseles ceļojums” (1933), “Kaisītās rozes” (1936), “Zem vakara zvaigznes” (1942).

Mazāk zināmi, bet nozīmīgi arī Aspazijas prozas darbi – “No atzīšanas koka” (1919), “Zila debess” (1924), “Zelta mākoņi” (1928), “Rudens lakstīgala” (1933), “Mana dzīve” (kopotu rakstu “Mana dzīve un darbi” ievadraksti). No liroepiskajiem darbiem plašāk pazīstami  “Prologs. Rīgas Latviešu biedrības 25 gadu jubilejas dienai” (1893; 1904) un “Saules meita” (1894). Publicējusi rakstus par cittautu literatūru un kultūru, popularizējusi Henrika Ibsena (Henrik Johan Ibsen) dramaturģiju Latvijā,  kopā ar Raini tulkojusi Johana Volfgang Gētes (Johann Wolfgang von Goethe) u. c. pasaules literatūras klasiķu darbus. Bagāts epistolārais mantojums, sarakste ar Raini (1894.–1929. gadā, kopā 2499 vienības), iekļauta UNESCO programmas “Pasaules atmiņa” Latvijas Nacionālajā reģistrā.

Aspazijas darbu ilgtspēju cauri laikiem un mūsdienu jaunrades procesos apliecina tās dzīvotspēja skaņu mākslā. Solo un kora dziesmas ar Aspazijas vārdiem komponējuši Emīls Dārziņš, Jāzeps Mediņš, Jānis Mediņš, Jāzeps Vītols, Emīls Melngailis, Ādolfs Skulte, Bruno Skulte, Raimonds Pauls, Juris Karlsons, Zigmars Liepiņš, Jānis Lūsēns, Ingmars Zemzaris, Arturs Maskats, Ilona Breģe, Kaspars Zemītis, Ieva Parša un citi. Operas žanrā – J. Mediņa “Vaidelote” (1925), Jura Karlsona “Sidraba šķidrauts” (1999), lugas “Zalša līgava” radioiestudējuma (2015) Jāņa Ķirša veidotais skaņu celiņš un citi.

Kā spilgta personība radošajā tandēmā ar Raini Aspazija tēlota Jāņa Kalniņa romānā “Rainis” (1977), Roalda Dobrovenska romānā “Rainis un viņa brāļi” (1999) un Ingas Ābeles lugā “Aspazija. Personīgi” (2015). Zigmunds Skujiņš savos darbos “Sātana eņģelis” (1996), “Siržu zagļa uznāciens” (1999) un “Miesas krāsas domino” (2004) rādījis no Raiņa emancipētu Aspaziju.

Piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis (1926), II šķiras Atzinības krusts (1938) un Tēvzemes balva (1939).