I. Ābele ir latviešu dramaturģe, prozaiķe un dzejniece. Rakstnieces darbi ieguvuši atzinību ne tikai Latvijā, bet arī ārvalstīs.

Sākotnēji neilgu laiku mācījās par bibliotekāri, pēcāk – par bioloģi (arī īslaicīgi). Laikā no 1992. līdz 1995. gadam dzīvoja Talsu pusē, kur Oktes muižā strādāja par zirgu treneri. 1995. gadā atgriezās Rīgā. 1997. gadā iestājās Latvijas Kultūras akadēmijā, kur apguva teātra un TV dramaturģiju, studijas beigusi 2001. gadā.

Līdzdarbojusies dažādos literāros, teātra un kino projektos. 2000. gadā bijusi scenārija autore televīzijas filmai “Akas māja”, 2001. gadā – scenārija līdzautore filmai "Pa ceļam aizejot". 2000. gadā Jaunajā Rīgas teātrī bija pirmizrāde Viestura Kairiša režisētajai izrādei “Mizerabļi”, kurai I. Ābele sarakstījusi inscenējumu pēc Fjodora Dostojevska (Фёдор Михайлович Достоевский) romāna “Idiots” (Идиот, 1869). I. Ābele dramatizējusi teātrim arī citus literāros darbus, piemēram, pēc latviešu literatūras klasikas darbiem veidotajai izrādei “Skola” (2008). 2009. gadā bijusi redkolēģijas locekle Latvijā dzīvojoša vācu dzejnieka un tulkotāja Matiasa Knolla (Matthias Knoll) dzejoļu krājumam “597 – mīlas apmātības vārsmas”. 2014. gadā tekstu autore Gunāra Dukštes albumam “Lidojumā! Pieskārieni Latvijai. Latvia from above”.

I. Ābelei piemīt spēja ieraudzīt vienkāršas lietas un cilvēciskās attiecības eksistenciālā vispārinājumā, kas atrodas zem ikdienišķās esamības. Viņai piemīt savs unikālais stils, kas ietver valodas un cilvēka psiholoģijas bagātību, kā arī dažādus kontekstus, vēsturiskos laikus un aktuālos jautājumus. Viņas prozai raksturīga spēcīga tēlainība un atmosfēra. I. Ābeles tēli radīti, psiholoģiski padziļināti pētot viņu dvēseles. Tādējādi tēli precīzi rezonē jebkurā telpā un laikā, kurā I. Ābele tos tēlo, vai tā būtu tipiska Latvijas mājsaimniecība, Latvijas lauku ainava vai faktāls pagātnes vēsturiskais laikmets. Viens no nozīmīgākajiem darbiem ir luga “Tumšie brieži” (2000), pēc satura sadzīviska luga, kur darbība risinās 20. gs. 90. gadu Latvijas lauku mājā, nostūrī, atsvešinātībā no citiem. Jau ar pirmajiem teksta vārdiem iezīmējas ģimenes konflikts, kuru provocē pusaudzes Rias saasinātā uztvere pret pasauli un pieaugušo nespēja tikt galā ar it kā ikdienišķām problēmām, aiz kurām slēpjas dvēseles tumšais bezdibenis. Rias tēva Alfa bijušā kursabiedra Augusta ierašanās uzjundī pagātni, un pamazām rodas nojausma, ka tumšie brieži nav tikai dzīvnieki, bet metafora – skaistumam, dzīvībai, dvēselei. Lugā autore katram varonim piešķīrusi monologu, grēksūdzi, raisot cilvēcisku līdzpārdzīvojumu, veidojot vēstījumu par eksistenciālo atsvešinātību un vientulību. Nozīmīgi ir arī I. Ābeles romāni, piemēram, “Paisums” (2008) ir vēstījums par to, kāpēc esam tik atkarīgi no pagātnes pat tad, ja tā padarījusi mūs par citiem. Sižets parāda Ievas, Andreja un Akseļa sarežģītās un sakāpinātās attiecības. Romāna sižets ir gan reāls, gan nereāls. Pastrādātais noziegums kalpo arī kā simbols sevis nogalināšanai ik pēc nodzīvota laika posma, meklējot atbildi uz jautājumu par savu eksistenci. Stāsts ir arī par rūgtumu un mīlestību starp mātēm un meitām, par līdzcietību un cietsirdību starp tuviem cilvēkiem, par dzīves sākumu un beigām. Romāns “Klūgu mūks” (2014) ir stāsts par Latgales latviešu baznīckungu un pirmo latgalieti lidotāju, par cilvēka izvēli dzīvē, par sirds un saprāta pretstatu, par grēkiem un piedošanu. Galveno varoņu prototipi ir Francis Trasuns – katoļu priesteris, ievērojams politiķis, kam 2014. gadā atzīmēja 150 gadu atceri, un lidotājs Jezups Baško. Romānā atpazīstami kā Francis Sebalds un viņa brāļadēls Jezups Sebalds jeb Mazais Jezups. Savukārt vēstures romānu sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” iekļautais I. Ābeles romāns “Duna” (2017) vēsta par 1949. gadu Rīgā, Sēlijā un Latgalē. Galvenā varoņa – Rīgas hipodroma bijušā sacīkšu braucēja Andrieva Radviļa liktenis cieši savijas ar zirga – sugas rikšotāja – likteni un parāda, ka laikmeta grieži samaļ gan cilvēkus, gan dzīvniekus.

I. Ābele sāka publicēties periodikā 20. gs. 90. gadu 2. pusē. 1999. gadā klajā nāca viņas pirmais stāstu krājums “Akas māja”, kas ir kritikas un lasītāju pamanīts darbs. Gadu vēlāk tika izdots dzejas krājums “Nakts pragmatiķe”, bet 2001. gadā – arī pirmais romāns “Uguns nemodina”, kas liecina par talantīgas autores ienākšanu latviešu literatūrā. Turpmākie prozas darbi, jo īpaši romāni, bijuši nozīmīgs notikums Latvijas un pat Baltijas literatūras procesā. I. Ābele 21. gs. sākumā vērtējama arī kā pagrieziena punkts latviešu oriģināldramaturģijā, kurā iestājusies krīze, ar savu lugu “Tumšie brieži” pierādot, ka iespējams rakstīt tā, lai profesionāli režisori būtu ieinteresēti: luga ar milzu panākumiem tika izrādīta uzreiz divos Latvijas teātros – Valmieras Drāmas teātrī un Jaunajā Rīgas teātrī. I. Ābele latviešu literatūrā 21. gs. ir viena no vadošajām autorēm un kvalitātes mēraukla, likumsakarīgi, ka viņa bija viena no četriem autoriem, kas 2018. gada aprīlī pārstāvēja Latviju Starptautiskajā grāmatu tirgū Londonā (The London Book Fair).

Par lugu krājumu “Lugas” (2003), stāstu krājumu “Sniega laika piezīmes” (2004), romāniem “Paisums”, “Klūgu mūks” un “Duna” rakstniece saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu. 2009. gadā romāns “Paisums” apbalvots arī ar Baltijas asamblejas balvu literatūrā (Baltic Assembly Prize for Literature, the Arts and Science, Baltijas Asamblejas balva literatūrā, mākslā un zinātnē). I. Ābeles stāsti vairākkārt apbalvoti arī ikgadējā festivālā “Prozas lasījumi”. Vairākkārt saņēmusi arī Autortiesību bezgalības balvu. 2014. gadā romāns “Klūgu mūks” saņēma laikraksta “Diena” Gada balvu kultūrā, kā arī Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio kopīgi veidotās gada balvas kultūrā "Kilograms kultūras 2014" balvu Literatūras un grāmatniecības kategorijā kā labākā 2014. gada grāmata (uzvarētāju noteica skatītāju balsojums) un Dzintara Soduma balvu par novatorismu literatūrā.

Plašāku atzinību kā dramaturģe I. Ābele ieguva ar lugas “Tumšie brieži” iestudējumu divos teātros vienlaicīgi. Pirmais bija režisores Māras Ķimeles iestudējums Valmieras Drāmas teātrī (2001), savukārt tālākie lugas “Tumšie brieži” panākumi saistīti ar V. Kairiša iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī (2000), kas 2002. gadā izrādīts arī Bonnas biennālē (Biennale Bonn). Režisors 2006. gadā lugu ekranizēja, pārvēršot pilnmetrāžas spēlfilmā “Tumšie brieži” (Kopražojums: Latvija “Kaupo Filma”, Austrija “Fischerfilm”). Pēc I. Ābeles dienasgrāmatām veidota teātra grupas United Intimacy izrāde “Sibīrija” (režisors V. Kairišs, 2004. gads). 21. gs. pirmajā gadu desmitā dažādos Latvijas profesionālajos teātros (Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā teātrī, Rīgas Krievu teātrī, Valmieras Drāmas teātrī), neatkarīgajā teātrī United Intimacy tika iestudētas viņas lugas “Dzelzszāle”, “Skola”, “Sala”, “Jasmīns”. Tām bijuši arī labi starptautiski panākumi. I. Ābeles lugas izrādītas arī uz profesionālo teātru skatuvēm Vācijā, Grieķijā, Dānijā, Somijā. 2002. gadā “Tumšie brieži” (Die dunklen Hirsche) iestudēti Štutgartes teātrī (Staatstheater Stuttgart, režisore Šarlote Kopenhēfere, Charlotte Koppenhöfer). I. Ābeles dramaturģijas darbs ir Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gada pasākumu ietvaros izsludinātajā oriģināldramaturģijas ieceru konkursā atbalstu guvusī luga “Aspazija. Personīgi”, ko 2015. gadā režisore Māra Ķimele iestudēja Jaunajā Rīgas teātrī. Romāns “Klūgu mūks” iestudēts radiolasījumos (Latgales Radio un Latvijas Radio 1), izdots radiolasījumu audio ierakstā un 2017. gadā iestudēts Latvijas Nacionālajā teātrī (režisore Indra Roga).