Kino ir gan viens no mākslas veidiem, gan arī komplicēta un resursu ietilpīga industrija, kurā iesaistīti dažādu radošu un tehnisku profesiju pārstāvji – režisori, operatori, scenāristi, producenti, aktieri, komponisti un citi.

Kino rašanos 19. gs. nogalē veicināja fototehnikas un tehnoloģiju attīstība, kā arī eksperimenti, kuru mērķis bija atdzīvināt nekustīgu attēlu, radot kustības ilūziju. Šādi eksperimenti sastopami jau 18. gs., piemēram, Etjēna Gaspāra Robēra (Étienne-Gaspard Robert) Fantasmagorija (Phantasmagoria, 1798), Emīla Reino (Emile Reynaud) Optiskais teātris (Pantomimes lumineuses, 1892). Būtiski ir fotogrāfa Edvarda Meibridža (Eadweard Muybridge) eksperimenti 19. gs. 70. gados un citi.

Uz kino radītāja godu pretendē izgudrotāji Eiropā – brāļi Luijs un Ogists Limjēri (Louis Jean Lumière; Auguste Marie Louis Nicolas Lumière) Francijā, Makss Skladanovskis (Max Skladanovsky) Vācijā, arī Viljams Frīzs-Grīns (William Friese-Greene) Lielbritānijā un Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), kur darbojās Tomass Edisons (Thomas Edison). Tomēr nevienu no viņiem viennozīmīgi nevar dēvēt par kino medija radītājiem.

Brāļi Limjēri savu izgudrojumu – kameru, ko nodēvēja par kinematogrāfu (cinématographe), – publiski prezentēja kā inženiertehnisku sasniegumu 22.03.1885. Nacionālās rūpniecības veicināšanas biedrībā (Societe d’Encouragement a la Industrie Nationale). 28.12.1895. notika seanss Parīzes Grand cafe, ko uzskata par pirmo publisko kino seansu; tajā tika izrādīta Limjēru nepilnu minūti garo filmiņu programma. 

ASV izgudrotājs T. Edisons (1889–1892) izstrādāja kinetaskopu (Kinetoscop), ar kura palīdzību publikai tika piedāvātas filmas. Kinetaskops bija kastveida ierīce, kurā skatītājam bija jāielūkojas, lai sekotu kustīgo kadru virknei.

Atšķirībā no Limjēriem, kuri projicēja filmas uz ekrāna, T. Edisons piedāvāja individuālu skatīšanās pieredzi. Filmas kinetaskopam tika filmētas ar masīvas kameras – kinetogrāfa (Kinetograph) palīdzību. Tika izmantota filmēšanas studija, kas atgādināja policijas furgonu un ko dēvēja par Melno Mariju (The Black Maria). Tomēr individuālā filmu izrādīšanas prakse neguva cerēto popularitāti. 1896. gadā T. Edisons iegādājās amerikāņu izgudrotāju Tomasa Armata (Thomas Armat) un Čārlza Frānsisa Dženkinsa (Charles Francis Jenkins) radītā projektora Vitascope patentu. Vitaskops tika popularizēts kā T. Edisona kompānijas piedāvājums un tika plaši izmantots ASV publiskos kinosensos, filmas izrādīja uz ekrāna.

Eiropā konkurences cīņā izvirzījās Limjēru izgudrojums kinematogrāfs – tas bija viegls, mobils, funckionēja gan kā kamera, gan projektors. Izgudrojumu popularizēja Limjēru ceļojošie operatori, kas uzņēma, attīstīja un izrādīja filmas dažādās izklaides vietās. Limjēru piedāvātās nepilnu minūti garās filmiņas pamatā bija dokumentāla materiāla – dažādu dzīves ainu – fiksācija. Brāļi Limjēri tiek uzskatīti par dokumentālā kino tradīcijas aizsācējiem.

Ārkārtīgi nozīmīga agrīnā kino attīstībai ir Žorža Meljesa (Georges Méliès) darbība. 19.–20. gs. Francijā Ž. Meljess veidoja filmas ar spēles un fantāzijas elementiem, piemēram, “Ceļojums uz Mēness“ (A Trip to the Moon, 1902). Ž. Meljess kļuva par novatoriskāko kino veidotāju Francijā, viņš izmantoja specefektus un primitīvas montāžas iezīmes. Ž. Meljess tiek uzskatīts par spēles kino, kā arī fantastikas žanra aizsācēju.

Šajā laikā sāka veidoties konkrētas kino profesijas – režisors, operators un citi. Viens no būtiskākajiem filmu veidotājiem un pirmajiem režisoriem ir Edvins S. Porters (Edwin S. Porter), kurš darbojās ASV, sākotnēji – Edisona kompānijā. Viņa 12 minūtes garā filma “Lielā vilciena aplaupīšana“ (The Great Train Robbery, 1903) ir pirmais mēģinājums izmantot vesterna un spriedzes elementus; tā filmēta reālā vidē un piedāvā tolaik novatoriskus montāžas paņēmienus.

Primitīvās filmas (ap 1895.–1902. gadu) veidoja viena epizode, kas tika filmēta ar statisku kameru. Kamera bija novietota tālu no filmējamajiem objektiem, rādot cilvēku visā augumā un telpu tam visapkārt. Netika izmantota montāža, kino veidotāji neprata radīt norišu kontinuitāti, laika un telpas vienotību. 1903.–1907. gadā sāka dominēt spēlfilmas, kuras veidoja vairākas epizodes. Iezīmējās izvērstāks vēstījums, naratīva struktūra, arī primitīva montāža.

Sākotnēji kino izrādīšana tika integrēta jau eksistējošās populārās kultūras norises vietās. ASV agrīnās filmas tika izrādītas vodeviļu namos (operetēs). Ap 1906. gadu parādījās nikelodeoni –  kinoteātri, kas padarīja kinoindustriju par ienesīgāku biznesu nekā iepriekš. ASV 1907. gadā jau bija aptuveni 3000 nikeloedonu – patstāvīgas filmu izrādīšanas vietas. Lai piesaistītu publiku, bija nepieciešamas jaunas filmas. Šajā laikā kino industrija izveidojās par biznesu gan ASV, gan Eiropā. Specializācija – filmu producēšana, distribūcija un izrādīšana tika nošķirtas, kaut arī ASV daži producenti centās noturēt kontroli par visām šīm jomām. Sāka rasties kino zvaigžņu sistēma, kas palīdzēja radīt lojālu, uzticīgu auditoriju (pirmās kinozvaigznes: Mērija Pikforde, Mary Pickford, ASV; Eiropā – Asta Nīlsena, Asta Nielsen, Dānijā, Vācijā; Frančeska Bertīni, Francesca Bertini, Itālijā, u. c.)

Palielinājās arī filmu garumi – ap 1910. gadu sāka parādīties pirmās pilnmetrāžas filmas, kas bija ilgākas par vienu stundu. Īpaši aktīvi šādas filmas tika veidotas Itālijā (piemēram, “Elle“, L'Inferno, režisori Frančesko Bertolīni, Francesco Bertolini, Adolfo Padovans, Adolfo Padovan, Džuzepe Ligoro, Giuseppe De Liguoro di Presicce, 1911;  Quo Vadis, režisors Enriko Guaconi, Enrico Guazzoni, 1913; “Kabīrija“, Cabiria, režisors Džovani Pastrone, Giovanni Pastrone, 1914).

Pirmajos 20 gados kino no tehnoloģiska izgudrojuma un atrakcijas kļuva par pirmo masu mediju. Tika radīta kino valodas ābece, kas ļāva veidot secīgu vēstījumu, iezīmējās atšķirīgas žanriskās struktūras (melodrāma, drāma, fantastikas, vesterni u. c.). Milzīga nozīme  kino valodas  izveidē ir Deivida Vorka Grifita (David Wark Griffith) darbībai – viņa būtiskākajās filmās “Nācijas dzimšana“ (The Birth of a Nation, 1915) un “Neiecietība“ (Intolerance, 1916) izmantotas sarežģītas vēstījuma struktūras, unikāli montāžas paņēmieni, akcentēts aktierspēles psiholoģisms.

20. gs. 20.–30. gados par ASV kinoindustrijas centru kļuva Losandželosa, Holivuda, kur labvēlīgo klimatisko apstākļu dēļ koncentrējās nozīmīgākās kinostudijas. Tajās tika organizēta plānveidīga filmu ražošana, studijām piederēja kinoteātri visā valstī, kas nodrošināja sistemātisku filmu izrādīšanu. Lielākais daudzums no 750 filmām, kas 1920. gadā tika saražotas ASV, tika veidotas sešās studijās Fox Film Corp, Paramount/Famous Players-Lasky, Pathe, Universal, Goldwyn Pictures Corp., Metro Pictures Corp. Šajās dekādēs liela nozīme bija studiju vadītājiem – producentiem, kuri noteica konkrētās studijas attīstību un tajā uzņemto filmu veidus. Piemēram, Adolfs Zukors (Adolf Zukor) studijā Paramount, Luiss B. Maijers (Louis B. Mayer) studijā Metro-Goldwyn-Mayer, brāļi Vorneri – Harijs M. Vorners (Harry M. Warner) un Džeks L. Vorners (Jack L. Warner) studijā Warner Bros. Pateicoties kino biznesa vertikālajai integrācijai – striktajai filmu ražošanas un izplatīšanas sistēmai, amerikāņu kino nostiprināja savas pozīcijas pasaulē. Laikā starp Pirmo pasaules karu un Otro pasaules karu amerikāņu filmas dominēja Eiropas valstu kinoteātru repertuāros, veidojot 75–90 % repertuāra.

Triumfēja studiju sistēma: ietekmīgākās Holivudas studijas – Metro-Goldwyn-Mayer, Fox Film Corporation, Warner Bros, Paramount Pictures, RKO Radio Pictures, Columbia Pictures, Universal Pictures, United Artists – bija sadalījušas ietekmes zonas gan kino uzņemšanā, gan tā izrādīšanā, gan žanriskajās prioritātēs. Katrai no tām bija ar kontraktiem piesaistīti aktieri – zvaigznes, tika ražoti žanriski daudzveidīgi produkti. Piemēram, uzplauka komēdijas žanrs, kurā darbojās Čārlijs Čaplins (Charles Chaplin), brāļi Marksi (Marx Brothers), Bāsters Kītons (Joseph Frank "Buster" Keaton) un citi.

Izplatītas bija melodrāmas, tieši šī žanra filmās savas karjeras Holivudā veidoja aktrises no Eiropas – vāciete Marlēne Dītriha (Marlene Dietrich), zviedriete Grēta Garbo (Greta Garbo), no 30. gadu beigām arī Ingrīda Bergmane (Ingrid Bergman) un citas.

Studijas Warner Bros. filmas “Džeza dziedātājs” (The Jazz Singer, režisors Alens Kroslends, Alan Crosland, 1927) panākumi noslēdza mēmā kino ēru un pierādīja skaņas kino perspektīvas. Skaņas ienākšana kino veicināja jaunu žanru – mūziklu, gangtserdrāmu, kā arī animācijas kino uzplaukumu. Kaut ASV ekonomiku 20. gadu beigās skāra krīze, tomēr Holivudas vēsturē tas bija skaņas kino tehnoloģiju attīstības laiks. Nozīmīgu ieguldījumu mūzikla žanra attīstībā devis režisors un horeogrāfs Basbijs Bērklijs (Busby Berkeley). Par dekādes populārākajiem aktieriem kļuva dziedošie un dejojošie Freds Astērs (Fred Astair) un Džindžera Rodžersa (Ginger Rogers). Muzikālās filmās aizsākās Džūdijas Gārlendas (Judy Garland) karjera, kuras viens no spilgtākajiem sasniegumiem ir Dorotijas loma mūziklā “Ozas burvis” (The Wizard of Oz, 1939, režisors Viktors Flemings, Victor Fleming, Džordžs Kjūkors, George Cukor, u. c.).  

Pateicoties Volta Disneja (Walter Elias Disney) un viņa studijas Disney studios darbībai attīstījās animācija. Īsmetrāžas animācijas filmām, kurās V. Disnejs sāka izmantot skaņu un krāsainu attēlu, sekoja pirmā pilnmetrāžas animācijas filma kino vēsturē “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” (Snow White and the Seven Dwarfs, 1937).  

Reflektējot par ekonomiskās krīzes un sausā likuma izraisīto noziedzības pieaugumu ASV, 20.–30. gadu mijā Holivudā uzplauka gangsterfilmu žanrs (būtiskākās filmas – “Mazais Cēzars”, Little Caesar, 1931, režisors Mērvins Līrojs, Mervyn LeRoy; “Sabiedrības ienaidnieks”, The Public Enemy, 1931, režisors Viljams A. Velmans, William A. Wellman; “Seja ar rētu”, Scarface, 1932, režisors Hovards Hokss, Howard Hawks, u. c.).

Žanriskās daudzveidības meklējumi Holivudā rezultējās gan vesternu, gan šausmu filmu žanra attīstībā. Vesterna žanrs ASV bija populārs jau mēmā kino laikā, tas turpināja attīstīties arī pēc skaņas ienākšanas – īpašs vesterna žanra attīstībā ir režisora Džona Forda (John Ford) ieguldījums. Holivudas 30. gadu šausmu filmās “Drakula” (Dracula, 1931), “Frankenšteins” (Frankenstein, 1931) jūtamas vācu ekspresionisma ietekmes. Holivudas režisoru rindas bija papildinājuši bēgļi no Eiropas, kuri emigrēja pēc nacistu nākšanas pie varas Frics Langs (Fritz Lang), Billijs Vailders (Billy Wilder) un citi.

Vardarbības eskalācija Holivudas filmās izsauca dažādu sabiedrisko un reliģisko organizāciju protestu, un Filmu producentu un izrādītāju asociācija (Motion Picture Producers and Distributors of America) bija spiesta ieviest pašcenzūru. Filmu producēšanas kodekss (Motion Picture Production Code), dēvēts arī par Heisa kodeksu (Hays Code), pēc asociācijas priekšsēža Vila H. Heisa (Will H. Hays) vārda, ietekmēja ASV kino attīstību no 1934. līdz 1968. gadam. Pamatā kodekss reglamentēja filmu sižetu tikumību, aizliedzot vardarības, erotikas un amorālu motīvu izmantojumu. Kodeksa ietekmē mazinājās gangsterfilmu uzņemšana. Cenzūras dēļ nereti erotisks zemteksts tika apslēpts asprātīgos dialogos, piemēram, romantiskajās (screwball) komēdijās (“Audzinot mazulīti”, Bringing Up Baby, 1938, režisors H. Hokss; “Filadelfijas stāsts”, The Philadelphia Story, 1940,  režisors Dž. Kjūkors, u. c.).

ASV populāra kļuva arī B kategorijas filmu ražošana, kurām tika atvēlēti mazāki budžeti, tajās izmantoja maz zināmus aktierus, šīs filmas tika uzņemtas ļoti ātri. Šādas filmas tapa gan lielajās, gan neatkarīgajās Holivudas studijās. Populāra kļuva izrādīšanas prakse, kinoteātros vienā seansā piedāvājot divas filmas, – viena no tām bija B kategorijas filma.

Turpināja attīstīties kino tehnoloģijas: 1935. gadā tapa pirmā pilnmetrāžas krāsu filma, izmantojot Tehnicolor tehnoloģiju, – “Bekija Šārpa” (Becky Sharp, režisors Rubens Mamuljans, Rouben Mamoulian, 1935). 30. gadu beigās šo tehnoloģiju izmantoja filmās “Vējiem līdzi” (Gone with the Wind, režisors V. Flemings, 1939) un “Ozas burvis”.  

Dekādes nozīmīgākie aktieri: Klārks Geibls (Clark Gable), Džeimss Kegnijs (James Cagney), Edvards Robinsons (Edward G. Robinson), Džeimss Stjuarts (James Stewart), Gerijs Kūpers (Gary Cooper) un citi. Nozīmīgākās aktrises: Ketrīna Hepberna (Katharine Hepburn), Beta Deivisa (Bette Davis), Vivjena Lī (Vivien Leigh), Barbara Stenvika (Barbara Stanwyck), Džoana Kroforde (Joan Crawford) un citas.

Kopš 1929. gada notiek ASV Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu ceremonija, kurā tiek pasniegtas nozīmīgākās ASV kino balvas “Oskars” (Oscars).

Kino ASV attīstījās arī ārpus Holivudas – Roberts Flaertijs (Robert Joseph Flaherty) uzņēma pirmo pilnmetrāžas dokumentālo filmu kino vēsturē “Nanuks no Ziemeļiem” (Nanook of the North, 1922) un turpināja darboties dokumentālajā kino – filmas “Moana” (Moana, 1926), “Cilvēki no Aranas” (Man of Aran, 1934).

Pēc Pirmā pasaules kara Eiropā – Padomju Krievijā, Vācijā, Francijā – iezīmējās radikāli kino valodas potenciāla meklējumi, kas radīja modernisma strāvojumu kino. Krievu avangards (dēvēts arī par krievu montāžas kino), sirreālistu meklējumi Parīzē, ekspresionistu darbība Vācijā iezīmēja spilgtākās 20. gs. 20. gadu modernisma tendences kino.

Lielinieku apvērsums Krievijā radīja politiskos apstākļus, kuros norisinājās novatoriskie krievu kino eksperimenti. Krievijā ienāca jaunu režisoru paaudze, kuri noraidīja klasisko, Holivudai un arī pirmsrevolūcijas krievu kino raksturīgo kino valodu un piedāvāja avangardisku vēstījuma un montāžas veidus. Krievijā kino tika uzskatīts par politiski angažētu mākslu, aģitācijas un propagandas līdzekli. Nenovērtējams ir Ļeva Kuļešova (Лев Владuмирович Кулешoв), Sergeja Eizenšteina (Сергeй Михauлович Эuзенштeйн), Vsevoloda Pudovkina (Сергей Николаевич Пудовкин), Aleksandra Dovženko (Алексaндр Петрoвич Довжeнко), ieguldījums kino kā spēcīga manipulācijas ieroča radīšanā. Filmas “Bruņukuģis Potjomkins” (Броненосец “Потёмкин”, 1925), “Oktobris” (Октябрь, 1927, abu filmu režisors S. Eizenšteins), “Māte" (Мать, 1926, režisors V. Pudovkins), “Zeme” (Земля, 1930, režisors A. Dovženko) piedāvāja novatorisku kino valodu un veidu, kā ietekmēt skatītāju. Ar dokumentālā kino iespējām eksperimentēja Dziga Vertovs (Дзuга Вeртов, Давид Aбелевич Кaуфман), kura izcilākā filma ir “Cilvēks ar kinokameru” (Человек с киноаппаратом, 1929). 

Francijas kino 20. gs. 20. gados kulminēja sirreālisms,  kas aptvēra dažādus mākslu veidus, arī kino. Būtiskākie darbi – Renē Klēra (René Clair) filma “Strapbrīdis” (Entr'acte, 1924), Salvadora Dalī (Salvador Dalí) un Luisa Bunjuela (Luis Buñuel) “Andalūzijas suns” (Un Chien Andalou, 1929), Mana Reja (Man Ray) “Jūras zvaigzne” (L'Étoile de mer, 1928), Žermīnes Dilakas (Germaine Dulac) “Gliemežnīca un garīdznieks” (La Coquille et le Clergyman, 1928) un citas. Ar vizuālās mākslas un kino iespējām eksperimentēja dadaists Fernāns Ležē  (Fernand Léger) filmā “Mehāniskais balets” (Ballet mécanique, 1924).

Vācijas kino attīstību pēc Pirmā pasaules kara raksturoja ekspresionisms. Spilgtākie piemēri: Roberta Vīnes (Robert Wiene) “Doktora Kaligari kabinets” (Das Cabinet des Dr. Caligari, 1919), Frīdriha Murnava (Friedrich Wilhelm Murnau) “Nosferatu” (Nosferatu, eine Symphonie des Grauens, 1922), F. Langa “Dr. Mabūze – spēlmanis” (Dr. Mabuse, der Spieler, 1922) un citas – filmas, kurās dominēja nervozas, depresīvas noskaņas un vizuālā ekspresija. Par ekpresionisma kulmināciju kļuva  F. Langa izcilā futūriskā utopija “Metropole” (Metropolis, 1927).

Par spīti zaudējumam karā, vācu kino industrija ražoja apmēram 200 filmas gadā, vidēji divas reizes vairāk nekā citas Eiropas valstis. Tās kinoindustrijās centrā – studijā UFA – bija nodarbināti tehniski spēcīgi profesionāļi. Drāmas un melodrāmas žanros darbojās daudzi izcili režisori, piemēram, Ernsts Lubičs (Ernst Lubitsch), kurš no 20. gadiem strādāja Holivudā, austrietis Georgs Vilhelms Pābsts (Georg Wilhelm Pabst) un citi. Vācu kino tapa arī eksperimentāli darbi, piemēram, Valtera Rutmana (Walter Ruttmann) “Berlīne – lielpilsētas simfonija” (Berlin: Die Sinfonie der Großstadt, 1927). 30. gados pēc nacistu nākšanas pie varas daudzi Vācijas režisori emigrēja uz Holivudu.

Zviedrijā izveidojās spēcīga nacionālā kino tradīcija – režisori Viktors Šēstrēms (Victor Sjöström), Morics Stillers (Mauritz Stiller). Dāņu režisors Karls Dreiers (Carl Theodor Dreyer) izcilību sasniedza Francijā, radot filmu “Žannas d’Arkas ciešanas” (La passion de Jeanne d’Arc, 1928), un citi.

Francijas kino 30. gados aizsākās poētiskais reālisms, kas apvieno romantisma un reālisma elementus. Virziena esence ir Žana Vigo (Jean Vigo) filmas “Nulle uzvedībā” (Zéro de conduite, 1933), “Atalante” (L’Atalante, 1934), kā arī Marsela Karnē (Marcel Carné) darbi “Miglu krastmala” (Le quai des brumes, 1938), “Un diena aust” (Le jour se lève, 1939). Par vienu no nozīmīgākajaiem režisoriem kļuva Žans Renuārs (Jean Renoir) ar filmām “Lielā ilūzija” (La grande illusion, 1937) un “Spēles noteikumi” (La règle du jeu, 1939). 

Lielbritānijas kino par vienu no savdabīgākajiem režisoriem kļuva Alfreds Hičkoks (Alfred Joseph Hitchcock), kurš attīstīja trillera žanru (“Īrnieks”, The Lodger, 1927; “39 soļi”, The 39 Steps, 1937, u. c.). 1938. gadā A. Hičkoks emigrēja uz Ameriku.

Vācijas un Krievijas kino 30. gados maksāja nodevas totalitārismam – dominēja propagandiskas filmas un izklaides produkcija – īpaši mūzikli. Vācijā darbojās režisore Lenija Rīfenštāle (Leni Riefenstahl), kura veidoja ideoloģiski angažētās, bet formā novatoriskas dokumentālās filmas “Gribas triumfs” (Triumph des Willens, 1935), “Olimpija” (Olympia, 1938) un citas.

Krievijā bija beidzies avangardisko eksperimentu laiks, visa kino produkcija un tās veidotāji tika pakļauti striktai ideoloģiskai kontrolei, sociālistiskais reālisms kļuva par vienīgo mākslas patiesību. Totalitārisms ietekmēja arī vairāku S. Eizenšteina filmu likteni (piemēram, tika iznīcināta filma “Tērču pļava”, Бежин луг, 1935). Par staļiniskās Krievijas kino iecienītāko žanru bija kļuvis mūzikls, kas imitēja amerikāņu mūzikla formu, piepildot to ar komunisma ideoloģijai atbilstošu saturu, piemēram, režisora Grigorija Aleksandrova (Григoрий Васuльевич Алексaндров) filmas ar Ļubovu Orlovu (Любовь Петровна Орлова) “Jautrie zēni” (Веселыe ребята, 1934), “Cirks” (Цирк, 1936) un citas.

Otrais pasaules karš Eiropā ietekmēja arī kino, t. sk. Holivudas kino industriju, kas zaudēja savas produkcijas noieta tirgus. Tomēr jau 1943.–1946. gadā ASV kino industrija nostiprināja savas pozīcijas. Šīs dekādes amerikāņu filmas raksturo tematiska refleksija par karu, izmantojot Holivudai raksturīgo žanru, piemēram, par vienu no dekādes būtiskākajām filmām kļuva melodrāma “Kasablanka” (Casablanca, režisors Maikls Kērtiss, Michael Curtiz, 1942), nozīmīga filma par kara veterānu atgriešanos, “Mūsu dzīves labākie gadi” (The Best Years of Our Lives, režisors Viljams Vailers, William Wyler, 1946) un citas.  

Par dekādes novatoriskāko kino virzienu kļuva film noir.  To varoņi ir ciniski privātdetektīvi, no kuriem populārākie ir Hamfrija Bogarta (Humphrey Bogart) tēlotie varoņi, un liktenīgas, grēcīgas sievietes (šajās lomās populāras kļuva aktrises Lorēna Bekola, Lauren Bacall; Rita Heivorte, Rita Hayworth, u. c.). Filmas raksturo eksistenciālas bezizejas noskaņas un ekspresīvs vizuālais stils, nereti – subjektivizēts vēstījums un aizkadra balss izmantojums. Film noir aizsācēji – Boriss Ingsters (Boris Ingster) ar B kategorijas filmu “Svešinieks trešaja stāvā” (Stranger on the Third Floor, 1940), Džons Hjūstons (John Huston) ar filmu “Maltas vanags” (The Maltese Falcon, 1941). Nozīmīgākās filmas: “Laura” (Laura, režisors Otto Premingers, Otto Ludwig Preminger, 1944), “Dziļais miegs” (The Big Sleep, režisors H. Hokss, Howard Winchester Hawks, 1946), “Gilda” (Gilda, režisors Čārlzs Vidors, Charles Vidor, 1946), “Lēdija ezerā” (Lady in the Lake, režisors Roberts Montgomerijs, Robert Montgomery, 1947), “Tumšā pāreja” (Dark Passage, režisors Delmers Doss, Delmer Lawrence Daves, 1947), “Sanseta bulvāris” (Sunset Blvd., režisors B. Vailders, 1950) un citas. Film noir popularitāte izsīka 50. gadu vidū. 40. gados īpaši populāras kļuva tā dēvētās sieviešu filmas (woman's film), kas bija paredzētas sieviešu auditorijai, piemēram, “Tagad, ceļiniek” (Now, Voyager, režisors Ērvings Repers, Irving Rapper, 1942) ar vienu no dekādes nozīmīgākajām aktrisēm B. Deivisu  un citas.

1940. gadā A. Hičkoks debitēja Holivudā ar filmu “Rebeka” (Rebecca, 1940). Arī Holivudā viņš turpināja izkopt trillera žanru (piemēram, filmās “Apmātais”, Spellbound, 1945; “Sliktā slava”, Notorious, 1946; “Virve”, Rope, 1948; “Svešinieki vilcienā”, Strangers on a Train, 1951, u. c.). Par vienu no dekādes būtiskākajām filmām kļuva Orsona Velsa (Orson Welles) “Pilsonis Keins” (Citizen Kane, 1941), kurā novatoriski eksperimentēts ar kino valodu, vēstījuma principiem un kadra dziļumu. 40. beigās režijā debitēja Aida Lupino (Ida Lupino) – viena no pirmajām sievietēm režisorēm ASV kino industrijā (piemēram, filma “Negribēts”, Not Wanted, 1949,  u. c.).

1947. gadā ASV Kongresā sāka darbību Antiamerikāniskās darbības izmeklēšanas komisija (The House Un-American Activities Committee), kas daudzus Holivudas profesionāļus apsūdzēja prokomunistiskā darbībā, liedzot strādāt industrijā līdz pat 1960. gadam.

Eiropā Otrā pasaules kara izskaņā Itālijā aizsākās neoreālisms. Tika uzņemtas šī virziena būtiskāko režisoru filmas – “Apsēstība” (Ossessione, režisors Lukino Viskonti, Luchino Visconti, 1943); “Roma, atklāta pilsēta” (Roma, città aperta, režisors Roberto Roselīni, Roberto Rossellini, 1945); “Velosipēdu zagļi” (Ladri di biciclette, režisors Vitorio de Sika, Vittorio De Sica, 1948)  un citas.  

Francijā, neskatoties uz vācu okupāciju (1940–1944), tapa nozīmīgas filmas – sociālā drāma “Krauklis” (Le corbeau, režisors Anrī Žoržs Kluzo, Henri-Georges Clouzo 1943); poētiskā drāma “Paradīzes bērni” (Les enfants du paradis, režisors Marsels Karnē, Marcel Carné, 1945) un citas.

40. gadi nereti tiek dēvēti par britu kino Zelta laikmetu – kino bija kļuvis par ārkārtīgi populāru mediju ekonomiski sarežģītajā pēckara periodā. Par vienu no dekādes būtiskākajām filmām kļuva britu režisora Kerola Rīda (Carol Reed) Vīnē uzņemtais trilleris “Trešais cilvēks” (The Third Man, 1949).

Lielbritānijā darbojās radošais tandēms – režisors Maikls Pauels (Michael Powell) un scenārists Emeriks Pressburgers (Emeric Pressburger), kuru filmas kļuvušas par britu kino klasiku: “Virsnieka Blimpa dzīve un nāve” (The Life and Death of Colonel Blimp, 1943), “Kenterbijas stāsti” (A Canterbury Tale, 1944), “Sarkanās kurpītes” (The Red Shoes, 1948) un citas. Populāras kļuva producenta Maikla Balkona (Michael Balcon) vadītās studijas Ealing Studios veidotās komēdijas. Nopietni sevi pieteica režisori Deivids Līns (David Lean), populārais aktieris Lorenss Olivjē (Laurence Olivier) ienāca režijā ar klasikas ekranizējumiem – “Henrijs V” (Henry V, 1944) un “Hamlets” (Hamlet, 1948).

50. gados ASV kinoindustrijā notika izmaiņas filmu ražošanas un izplatīšanas sistēmā – beidza eksistēt Holivudas studiju sistēma, ietekmi zaudēja lielo studiju ilggadīgie vadītāji (piemēram, Derils F. Zanuks, Darryl F. Zanuck, distancējās no 20th Century Fox; L. B. Maijers, – no MGM, u. c.), mainījās studiju īpašnieki, un tiesvedības dēļ lielajiem filmu ražotājiem – Holivudas studijām – vairs nevarēja piederēt kinoteātru tīkli. Kino industrijai bija jārēķinās ar pieaugušo televīzijas (TV) medija popularitāti.

Mainījās publikas gaume, Holivudā slavas virsotnes sasniedza jaunas aktieru paaudzes pārstāvji – Merilina Monro (Marilyn Monroe), Džeimss Dīns (James Byron Dean), kurš kļuva par jaunatnes dumpīguma simbolu (piemēram, filmā “Dumpinieks bez iemesla”, Rebel Without a Cause, režisors Nikolass Rejs, Nicholas Ray, 1955) un Marlons Brando (Marlon Brando), kurš pārsteidza ar reālistisku aktierspēles metodi (piemēram, filmā “Ilgu tramvajs”, A Streetcar Named Desire, režisors Elija Kazans, Elia Kazan, 1951). Šajā dekādē turpināja darboties izcili režisori, kas specializējās noteiktos žanros. Piemēram, melodrāmas žanrā īpašu meistarību sasniedza režisors Daglass Sērks (Douglas Sirk, “Viss, ko ļauj debesis”, All That Heaven Allows, 1955, u. c.). Uzplauka A. Hičkoka daiļrade, viņa veidotajos trilleros unikālas autorības iezīmes akcentēja franču kritiķi no izdevuma Cahiers du Cinema.

Holivudā īpaši populāri kļuva episki, lielbudžeta darbi – “Ēģiptietis” (The Egyptian, režisors M. Kērtiss, 1954); “Desmit baušļi” (The Ten Commandments, režisors Sesils Demills, Cecil Blount DeMille, 1956); “Karš un miers” (War and Peace, režisors Kings Vidors, King Wallis Vidor, 1956), “Ben Hurs” (Ben-Hur, režisors Viljams Vailers, William Wyler, 1959) un citas spēlfilmas. Inscenējumu mērogs un tehnoloģiskās novitātes (3D, platrekrāna formāti – CinemaScope, VistaVision and Panavision) kļuva par Holivudas atbildi pieaugošajai TV medija popularitātei.

Filmu tematikā nereti ieskanējās Holivudas kino industrijas kritika – piemēram, filmās “Sanseta bulvāris”, “Vientuļā vietā” (In a Lonely Place, režisors N. Rejs, 1950); “Sliktais un skaistā” (The Bad and the Beautiful, 1952, režisors Vinsents Minelli, Vincente Minnelli) un citās.

Eiropā 50.–60. gados kino iezīmējās modernisma strāvojumi – par būtiskāko stilistisko virzienu kļuva jaunais vilnis Francijā. Kustību aizsāka Žans Liks Godārs (Jean-Luc Godard), Fransuā Trifo (François Truffaut), Žaks Rivets (Jacques Rivette), Klods Šabrols (Claude Chabrol), Ēriks Romērs (Éric Rohmer), Alēns Renē (Alain Resnais), Anjēze Varda (Agnès Varda) un citi franču režisori. Vairākums no viņiem karjeru sāka kā kino kritiķi, teorētiķi, kas publicējās žurnālā Cahiers du Cinéma.

Jaunā viļņa principi – uzticība realitātei, reālai videi, pašu autoru pieredzei, impulsīvai izteiksmei, kā arī kinokultūras ietekmēm. Teorētiskā bāze – autorteorija, kas saistīta ar autora (auteur) un autorības jēdzienu, režisora individuālā rokraksta, autorības un oriģinalitātes prioritāti. 

Nozīmīgākās jaunā viļņa filmas: “400 sitieni” (Les quatre cents coups, režisors F.  Trifo, 1959); režisora Ž. L. Godāra filmas “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (À bout de souffle, 1960) un “Sieviete ir sieviete” (Une femme est une femme, 1960); “Parīze pieder mums” (Paris nous appartient, režisors Ž. Rivets, 1961); režisora A. Renē filmas “Hirosima, mana mīla” (Hiroshima mon amour, 1959) un “Pērn Marienbādē” (L'année dernière à Marienbad, 1961); “Kleo no 5 līdz 7” (Cléo de 5 à 7, režisore A. Varda, 1962) un citas. Novatoriski meklējumi raksturo arī Francijas dokumentālo kino – tie saistās ar, tā dēvētā, stilistiskā virziena cinéma vérité (kino patiesības) attīstību. Virziena aizsācējs – režisors Žans Rušs (Jean Rouch) ar filmu ­“Vasaras hronika” (Chronique d'un été, režisori Ž. Rušs un Edgars Morēns, Edgar Morin, 1961).

Nozīmīgi autori strādāja arī citviet Eiropā. Zviedrijā režisors Ingmars Bergmans (Ernst Ingmar Bergman) veidoja sarežģītas, eksistenciālas psiholoģiskas drāmas, piemēram, “Septītais zīmogs” (Det sjunde inseglet, 1957); “Zemeņu lauks” (Smultronstället, 1957) un citas.

Itālijā darbojās autori Mikelandželo Antonioni (Michelangelo Antonioni), Federiko Fellīni (Federico Fellini), L. Viskonti. M. Antonioni filmās minimāli tiek izmantoti dialogi, maksimālu vērību pievēršot cilvēka un vides attiecībām, kadra kompozīcijai un skaņai, piemēram, “Piedzīvojums” (L'Avventura, 1960), “Nakts” (La Notte, 1961) un “Aptumsums” (L'eclisse, 1962). Vitālas, traģikomiskas, nereti autobiogrāfiskas filmas veidoja F. Fellīni (“Ceļš”, La strada, 1953), “Kabīrijas naktis” (Le notti di Cabiria, 1957), “Saldā dzīve” (La dolce vita,  1960); “8 1⁄2”, (1963) un citas.

Kaut Padomju Sociālistiskā Republikas Savienības (PSRS) un tās ietekmes zonās dominēja sociālistiskā reālisma kanons, tomēr modernisma iezīmes saskatāmas arī Austrumeiropas valstu kino, īpaši spilgti Čehoslovākijā, tā dēvētā, čehu jaunā viļņa pārstāvju darbos – režisoru Miloša Formana (Milos Forman), Jirži Mencela (Jiří Menzel), Ivana Pasera (Ivan Passer), Veras Hitilovas (Věra Chytilová) filmās. Piemēram, M. Formana filmās “Blondīnes mīlestības” (Lásky jedné plavovlásky, 1965) un “Ugunsdzēsēju balle” (Hoří, má panenko, 1967); “Rūpīgi novēroti vilcieni” (Ostre sledované vlaky, 1966, režisors J. Mencels); “Intīmā gaisma” (Intimní osvětlení, režisors I. Pasers, 1965); “Margrietiņas” (Sedmikrásky, režisore V. Hitilova, 1966) un citas. Avangardiskie formas meklējumi Čehoslovākija beidzās 1968. gadā politisku iemeslu (padomju invāzijas) dēļ. Dažiem čehu jaunā viļņa pārstāvjiem izdevās emigrēt, citiem bija jārēķinās ar cenzūru un ierobežojumiem darboties kino.

Poļu kino darbojās režisors Andžejs Vajda (Andrzej Witold Wajda), kura filmas precīzi fiksē pēckara ēras dramatismu, piemēram, filma “Pelni un dimants” (Popiól i diament, 1958).

Pozitīvas tendences, kas saistītas ar staļinisma ēras beigām, iezīmējās arī PSRS kinematogrāfijā. Starptautiskajā Kannu kinofestivālā (Festival de Cannes) triumfēja Mihaila Kalatozova (Михаuл Константuнович Калатoзов) filma “Lido dzērves” (Летят журавли, 1957).  Krievijā savas pirmās filmas uzņēma Andrejs Tarkovskis (Андрeй Арсeньевич Таркoвский; “Ivana bērnība”, Ивaново дeтство, 1962; “Andrejs Rubļovs”, Андрей Рублёв, 1966).

Būtiskas filmas 50.–60. gados tapa Lielbritānijā, kurā ienāca jauna režisoru paaudze – Tonijs Ričardsons (Cecil Antonio "Tony" Richardson), Lindsejs Andersons (Lindsay Gordon Anderson), Džons Šlēzingers (John Richard Schlesinger) un citi. Viņu darbus, piemēram, “Garo distanču skrējēja vientulība” (The Loneliness of the Long Distance Runner, režisors T. Ričardsons, 1962); L. Andersona filmas “Sportista dzīve” (This Sporting Life, 1963); “Ja...” (If..., 1968); “Dārgumiņš” (Darling, režisors Dž. Šlēzingers, 1965) raksturo sociāls asums,  kapitālisma kritika un interese par “mazo cilvēku”.

60. gadu izskaņā ASV kino bija raksturīgi jaunas tematikas un stilistikas meklējumi. Nereti filmu tematiku ietekmēja Vjetnamas kara (1955–1975) radītais traumatisms nācijas apziņā. Holivudas producentu interešu lokā nonāca alternatīvāki mazbudžeta projekti, kas orientēti uz jaunāku auditoriju. Režisora un aktiera Denisa Hopera (Dennis Hopper) “Bezrūpīgais braucējs” (Easy Rider, 1969) aizsāka tā dēvēto jaunās Holivudas kustību. To raksturoja novatoriska tematika, orientācija uz jauniešu auditoriju, dumpinieciskums, arī vardarbības eskalācija, kas bija saistīta ar cenzūras – Heisa kodeksa darbības beigām.  Par nozīmīgām šī virziena filmām kļuva režisora Maika Nikolsa (Mike Nichols) filma “Absolvents” (The Graduate, 1967), britu režisora Dž. Šlēzingera ASV uzņemtā filma “Pusnakts kovbojs” (Midnight Cowboy, 1969). Tika eksperimentēts ar tradicionāliem žanriem, piešķirot tiem sociālpolitisku aktualitāti. Piemēram, režisora Artura Penna (Arthur Penn) gangsterdrāmā “Bonija un Klaids” (Bonnie and Clyde, 1967) atspoguļojas 60. gadu jaunatnes dumpīguma gars. Šausmu filmu žanrā eksperimentēja Romāns Polaņskis (Rajmund Roman Thierry Polański) – filma “Rozmarijas bērns” (Rosemary’s Baby, 1968) un citas. 60.–70. gadu mijā šajā dekādē aizsākās arī Vudija Allena (Woody Allen), Frānsisa Forda Kopolas (Francis Ford Coppola), Džordža Lūkasa (George Lucas) un citu 20. gs. talantīgu režisoru karjeras. Amerikāņu režisora Stenlija Kubrika (Stanley Kubrick) karjera attīstījās Lielbritānijā, kur tapa pacifiskā filma “Doktors Streindžlavs, vai kā es iemācījos beigt uztraukties un mīlēt bumbu” (Dr. Strangelove or: How I Learned to Stop Worrying and Love the Bomb, 1964);  par nozīmīgu sasniegumu fantastikas žanrā kļuva viņa filozofiskā filma “2001: Kosmiskā Odiseja” (2001: A Space Odyssey, 1968).

60. gados daudzveidīgāka kļuva no Holivudas studijām neatkarīgu filmu veidošana. Amerikāņu neatkarīgā kino avangardiskie meklējumi bija režisoru Jona Meka (Jonas Mekas), Stena Brekidža (James Stanley Brakhage) un citu darbība. Būtisks ir režisora Džona Kasavītisa (John Nicholas Cassavetes; filma “Sejas”, Faces, 1968, u. c.) ieguldījums ASV neatkarīgā kino attīstībā. Radikāli ir Endija Vorhola (Andy Warhol) studijā – “Fabrika” (The Factory) tapušie kinoeksperimenti (piemēram, filmas “Seja”, Face, 1966; “Čelsijas meitenes”, Chelsea Girls –, abām režisors E. Vorhols, 1966; “Vientuļie kovboji”, Lonesome Cowboys, režisori E. Vorhols un Pols Morisejs, Paul Morrissey, 1968, u. c.). Ar žanriskām iespējām, seksualitāti un vardarbību tika eksperimentēts Rodžera Kormana (Roger Corman) producētajās filmās.

Nozīmīgi procesi norisinājās dokumentālā kino attīstībā, ASV un Kanādā radās, tā dēvētais, direct cinema – tiešais kino. Tā veidotāji par savu mērķi izvirzīja realitātes notveršanu un iemūžināšanu tiešā, nepastarpinātā veidā, netieši atsaucoties uz krievu modernista Dz. Vertova idejām. Direct cinema spilgtākie piemēri saistās ar režisora Fredrika Vaizmena (Frederick Wiseman) filmu “Titikatas neprāši” (Titicut Follies, 1967), vairākām brāļu Alberta un Deivida Meizlu (Albert Maysles; David Maysles) filmām, piemēram, “Komivoježieris” (Salesman, 1969), “Grejgārdena” (Grey Gardens, 1976) un citu režisoru darbiem.

70. gadu sākumā ASV kino industrijā aktīvi darbojās režisoru paaudze, kuru vārdi saistās ar jaunās Holivudas kustību, – Mārtins Skorsēze (Martin Scorsese), Roberts Oltmens (Robert Bernard Altman), F. F. Kopola, Dž. Lūkass (George Walton Lucas), A. Penns (Arthur Hiller Penn), Džerijs Šacbergs (Jerry Schatzberg), Sems Pekinpā (David Samuel “Sam” Peckinpah) un citi, un kuru sociāli asajās filmās rezonēja Vjetnamas kara radītā depresija, politiskie skandāli, korupcija. Attīstījās ironiskā autora V. Allena karjera. Holivuda turpināja piedāvāt žanriski orientētus produktus – mūzikla žanrā novatoriski darbojās Bobs Fose (Bob Fosse), šausmu kino žanrā strādāja Viljams Fridkins (William Friedkin), trillera žanrā – Braiens de Palma (Brian Russell De Palma) un citi. Dekādes vidū Amerikas kino sāka orientēties uz lielbudžeta žanra filmu veidošanu, kuru pamatmērķis bija maksimāla peļņas gūšana. Tapa pirmie Holivudas blokbāsteri – Stīvena Spīlberga (Steven Spielberg) “Žokļi” (Jaws, 1975), Dž. Lūkasa “Zvaigžņu kari” (Star Wars, 1977), kas sociālo dramatismu aizstāja ar izklaidi. “Žokļi” – pirmā Holivudas filma, kuras ieņēmumi ASV pārsniedza 200 miljonus dolāru, “Zvaigžņu kari” pārsniedza 400 miljonu robežu. Tās abas kļuva par dekādes komerciāli veiksmīgākajām filmām.

80. gados  Holivudā dominēja tā dēvētais “pārkoncepta” (high concept) princips, kas ietvēra vienkāršu, saprotamu, viegli mārketējamu masu produktu ražošanu visplašākai auditorijai. Šo principu 1983. gadā formulēja producenti Džerijs Brukheimers (Jerry Bruckheimer) un Dons Simpsons (Donald Clarence "Don" Simpson). Holivuda turpināja fokusēties uz blokbāsteru veidošanu. Īpaši tika akcentēta populāru filmu turpinājumu veidošana, piemēram, vairāki filmas “Rokijs” (Rocky, režisors Džons G. Evildsens, John Guilbert Avildsen, 1976) turpinājumi – režisora Silvestra Stalones (Michael Sylvester “Ѕly” Gardenzio Stallone) filmas “Rokijs III” (Rocky III, 1982) un “Rokijs IV” (Rocky IV), vairākas filmas par Indianu Džonsu – “Zudušā šķirsta meklētāji” (Raiders of the Lost Ark, režisors S. Spīlbergs, 1981, u. c.). Žanru skalā dominēja fantastika, darbības filmas (action), šausmu filmas un filmas jauniešiem. Mainījās ekrāna zvaigznes tips: populāri kļuva Arnolds Švarcenegers (Arnold Schwarzenegger) un S. Stalone. Kases panākumus guva S. Stalones “Rembo” (“Pirmās asinis”, Rambo, First Blood, 1982). Specefektu nozīmi iezīmēja filma “Terminators” (Terminator, režisors Dž. Kamerons, 1984). Tapa novatoriskas filmas, kas paplašināja žanru robežas, piemēram, S. Kubrika trilleris “Mirdzums” (The Shining, 1980), Ridlija Skota (Ridley Scott) fantastikas žanra darbs – distopija “Pa asmeni skrejošais” (Blade Runner, 1982)  un citas.

ASV kinorežijā ienāca režisori no reklāmas industrijas (Tonijs Skots, Tony Scott; R. Skots; Adrians Lains, Adrian Lyne; Alans Pārkers, Alan Parker, u. c.). Filmu estētiku ietekmēja TV, t. sk. MTV un mūzikas klipiem raksturīgā montāža un dinamika. ASV neatkarīgā kino darbojās Deivids Linčs (David Lynch) – viņa “Zilais samts” (Blue Velvet, 1986) kļuva par vienu no izaicinošākajām dekādes filmām. Savas pirmās filmas uzņēma Džims Džārmušs (Jim Jarmusch), brāļi Ītens un Džoels Koeni (Ethan Jesse Coen; Joel David Coen), Stīvens Soderbergs (Steven Soderbergh) un citi. Liela nozīme šo un citu pasaules režijas talantu atklāšanā un to pozicionēšanā pasaules kino bija ietekmīgajam Kannu festivālam. 

Daudzveidīga ir Eiropas kino attīstība. 70. gadu sākumā norisinājās būtiski procesi vācu (Vācijas Federatīvās Republikas, VFR) kino. Tajā ienāca jauna režisoru paaudze, kas veidoja sociāli aktīvo, mākslinieciski spēcīgu virzienu – jauno vācu kino. To inspirēja 28.02.1962. izplatītais Oberhauzenes manifests (Oberhausener Manifest). Jaunā vācu kino nozīmīgākie pārstāvji – Aleksandrs Klūge (Alexander Kluge), Edgars Raics (Edgar Reitz), Rainers Verners Fasbinders (Rainer Werner Fassbinder), Verners Hercogs (Werner Herzog), Folkers Šlendorfs (Volker Schlöndorff), Margareta fon Trota (Margarethe von Trotta), Vims Venderss (Wim Wenders) un citi. Viņu darbos tika skartas būtiskas sociālas un Vācijas vēstures problēmas.

Būtiskākās filmas: “Atvadas no vakardienas” (Abschied von gestern, režisors A. Klūge, 1966); režisora  R. V. Fasbindera “Bailes saēd dvēseli” (Angst essen Seele auf, 1974) un “Marijas Braunas laulības” (Die Ehe der Maria Braun, 1979); “Skārda bundziņas” (Die Blechtrommel, režisors F. Šlendorfs, 1979) un citas.

Spēcīgi režisori darbojās Itālijas kino: Bernardo Bertoluči (Bernardo Bertolucci), Liliāna Kavāni (Liliana Cavani) un citi. Darbu turpināja atzītie F. Fellīni, Paolo un Vitorio Taviāni (Paolo Taviani; Vittorio Taviani), L. Viskonti.  Savas pēdējās filmas uzņēma arī viens no 20. gs. nozīmīgākajiem Eiropas režisoriem Luiss Bunjuels (Luis Buñuel Portolés).

80. gados Austrumu bloka valstu kinematogrāfijās iezīmējās liberalizācijas tendences, 11.1989. krita Berlīnes siena – Aukstā kara simbols. Eiropā turpināja attīstīties nacionālās kinematogrāfijas; katrā no tām bija savi nozīmīgi kino autori – Spānijā Pedro Almodovars (Pedro Almodóvar), kurš guva starptautisku ievērību ar vienu no savām pirmajām filmām “Sievietes uz nervu sabrukuma robežas” (Mujeres al borde de un ataque de "nervios", 1988); VFR spilgti darbojās V. Hercogs, kura filmas, piemēram, “Fickaraldo” (Fitzcarraldo, 1982), ir ekstrēmas drāmas, un V. Venderss, kurš strādāja arī ASV, savos darbos apvienoja Eiropas un Amerikas kino tradīcijas  (“Parīze, Teksasa”, Paris, Texas, 1983; “Debesis pār Berlīni”, Der Himmel über Berlin, 1987). Lielbritānijā uzmanību piesaistīja radikālais autors Pīters Grīnevejs (Peter Greenaway) – spēlfilma “Pavārs, zaglis, viņa sieva un viņas mīļākais” (The Cook, the Thief, His Wife and Her Lover, 1989).

Kino skāra tehnoloģiskās izmaiņas – par kino izrādīšanas konkurentu kļuva mājas video, kas piedāvāja iespēju skatīties filmas, izmantojot VHS (Video Home System) kasetes.

ASV kino arvien lielāku nozīmi ieguva tehnoloģiju attīstība un īpašu specefektu izmantojums, piemēram, filmās "Terminators 2: Pastardiena" (Terminator 2: Judgment Day, režisors Dž. Kamerons, 1991), "Juras laikmeta parks" (Jurassic Park, režisors S. Spīlbergs, 1993); "Forests Gamps" (Forrest Gump, režisors Roberts Zemekis, Robert Zemeckis, 1994). Studijā Pixar tika izveidota pirmā ar datora tehnoloģijām radītā pilnmetrāžas animācijas filma “Rotaļlietu  stāsts” (Toy Story, režisors Džons Laseters, John Lasseter, 1995). Pieauga datoranimācijas nozīme – Holivudas pilnmetrāžas animācijas filmas "Kukaiņu dzīve" (A Bug’s Life, režisors Dž. Leseters, 1998), "Monstriņi" (Monsters, Inc., režisori Pīts Dokters, Pete Docter, Deivids Silvermans, David Silverman, Lī Unkričs, Lee Unkrich, 2001), "Meklējot Nemo" (Finding Nemo, režisori Endrjū Stentons, Andrew Stanton, L. Unkričs, 2003) kļuva par komerciāli ārkārtīgi veiksmīgu kinoprodukciju.

Palielinājās Holivudas filmu budžeti – tie pārsniedza arī 100 miljonu dolāru robežu. Pieauga gan specefektu nozīme, gan mārketinga kampaņu izdevumi, gan zvaigžņu honorāri – dekādes populārākie aktieri bija Toms Krūzs (Tom Cruise), Mels Gibsons (Mel Gibson), Edijs Mērfijs (Eddie Murphy), Kevins Kostners (Kevin Costner), Harisons Fords (Harrison Ford), Džūlija Robertsa (Julia Roberts), Demija Mūra (Demi Moore) un citi. Par dekādes komerciāli veiksmīgāko filmu kļuva režisora Dž. Kamerona "Titāniks" (Titanic, 1997)  – tās ieņēmumi 2 186 772 302  dolāru.

Mākslinieciski augstvērtīgas filmas producēja Holivudas studija Miramax (kopš 1993. gada tā ir kompānijas Walt Disney struktūrvienība) – to vidū Kventina Tarantīno (Quentin Tarantino) "Lubene" (Pulp Fiction, 1994), Džona Madena (John Madden) "Iemīlējies Šekspīrs" (Shakespeare in Love, 1998), Roba Māršala (Rob Marshall) "Čikāga" (Chicago, 2002) un citas.

ASV kino turpināja piedāvāt žanru filmas – par būtiskām dekādes filmām kļuva Džonatana Demmes (Robert Jonathan Demme) trilleris “Jēru klusēšana” (The Silence of the Lambs, 1991), R. Skota feministiskā drāma “Telma & Luīze” (Thelma & Louise, 1991), Pola Verhūvena (Paul Verhoeven) erotiskais trilleris “Pamatinstinkts” (Basic Instinct, 1992), Klinta Īstvuda (Clinton Eastwood) vesterns “Nepiedots” (Unforgiven, 1992) un citas.

90. gadu Amerikas kino mākslinieciski novatoriskākie darbi ir Deivida Finčera (David Fincher) “Cīņas klubs” (Fight Club, 1999), Pola Toma Andersona (Paul Thomas Anderson) "Magnolija" (Magnolia, 1999), Sema Mendesa (Sam Mendes) “Amerikāņu skaistums” (American Beauty, 1999), “Matrikss” (The Matrix, 1999) un citi. Kulmināciju sasniedza autoru – brāļu Ī. un Dž. Koenu daiļrade (filmas “Bārtons Finks”, Barton Fink, 1991; "Fargo", Fargo, 1996; “Lielais Lebovskis”, The Big Lebowski, 1999).

Par ienesīgu biznesu kļuva filmu izplatīšana VHS kasešu formātā – mājas video –, kas palielināja kino industrijas ieņēmumus. 1997. gadā tirgū parādījās pirmie DVD (digitālie video diski – digital video discs), kas uzlaboja attēla tehnisko kvalitāti.

Eiropa

Eiropā būtiski procesi norisinājās Dānijas kino, kur tapa manifests “Dogma95” (Dogme95), ko parakstījuši Larss fon Trīrs (Lars von Trier) un Tomass Vinterbergs (Thomas Vinterberg). Manifests aicināja kino atgriezties pie realitātes, dokumentalitātes, atteikties no žanru un īpašas tehnikas izmantojuma, kā arī no režisora autorības un tā vārda minēšanas filmas titros. Virzienu aizsāka filmas  “Svinības” (Festen, režisors T. Vinterbergs, 1998) un “Idioti” (Idioterne, režisors L. fon Trīrs, 1998). 

Eiropā attīstījās talantīgu autoru karjeras –  novatoriski strādāja britu režisors Denijs Boils (Daniel Francis Boyle), franču režisori Žans Pjērs Ženē (Jean-Pierre Jeunet) un Fransuā Ozons (François Ozon), serbu režisors Emirs Kusturica (Emir Kusturica), vācu režisors Toms Tikvers (Tom Tykwer), poļu režisors Kšištofs Kešlovskis (Krzysztof Kieślowski), spāņu režisors P. Almodovars un citi.

Eiropas un pasaules kino dzīvē arvien lielāku nozīmi ieguva ietekmīgākie kinofestivāli – īpaši Kannu kinofestivāls, Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls (Internationale Filmfestspiele Berlin) un Venēcijas Starptautiskie kinofestivāls (Mostra Internazionale d'Arte Cinematografica della Biennale di Venezia), kas 20. gs. 2. pusē popularizēja režisoru – autoru filmas un novatoriskus kino valodas un izteiksmes līdzekļu meklējumus. Pateicoties festivāliem Eiropā atpazīstami kļuva Āzijas kinematogrāfisti (Vons Karvajs, Kar-Wai Wong; Kims Kiduks, Kim Ki-duk; Čens Kaige, Chen Kaige; Angs Lī, Ang Lee, u. c.). 

21. gs. sākumā sociālpolitisko kontekstu ASV iezīmēja uzbrukums Dvīņu torņiem Ņujorkā un tam sekojošā cīņa pret terorismu un karadarbība ārzemju misijās. Ar šo tematiku saistītas vairākas Holivudas filmas, piemēram, “Melnais vanags notriekts” (Black Hawk Down, režisors R. Skots, 2001), “United 93” (United 93, režisors Pols Grīngrāss, Paul Greengrass, 2006), “Pasaules tirdzniecības centrs” (World Trade Center, režisors Olivers Stouns, Oliver Stone, 2006). Mākslinieciski spilgtākā ir režisores Ketrīnas Bigelovas (Kathryn Bigelow) filma “Sapieris” (The Hurt Locker, 2008), kas 2009. gadā ieguva balvu “Oskars” kā gada labākā filma. K. Bigelova kļuva par pirmo sievieti, kas saņēmusi šo balvu par režiju. Īpašu nozīmi iegūst sociāli ass dokumentālais kino – pamatā tās ir amerikāņu režisora Maikla Mūra (Michael Moore) veidotās filmas – pret ieroču kultu vērstā “Boulings Kolumbainai” (Bowling for Columbine, 2002) un korupciju atmaskojošā “Fārenheits 9/11” (Fahrenheit 9/11, 2004) – filma ieguva  galveno balvu Zelta palmas zaru (Palme D'Or) Kannu festivālā.

Amerikas kino industrijā dominē sešas starptautiskas korporācijas Time Warner, 20th Century Fox, Viacom, Sony, Walt Disney, NBC Universal, kas producē 90% no ASV ražotājām filmām.

Holivudas studijas turpina orientēties uz izklaidējošu lielbudžeta filmu veidošanu globālai auditorijai. Īpaši populāras kļūst franšīzes – filmu sēriju veidošana. Tiek veidoti dažādu žanru filmu turpinājumi, piemēram, šausmu filmai “Zāģis” (Saw, režisors Džeimss Vans, James Wan, 2004) top septiņi turpinājumi (līdz 2010. gadam), septiņi turpinājumi (līdz 2017. gadam) top arī darbības filmai “Ātrs un bez žēlastības” (The Fast and the Furious, režisors R. Koens, 2001). Par bagātīgu iedvesmas avotu filmu sērijām kļūst komiksi. Piemēram, filmas “X cilvēki” (X-Men, režisors Braiens Singers, Bryan Singer, 2000) un tās turpinājumu, kā arī filmas “Zirnekļcilvēks” (Spider-Man, režisors Sems Raimi, Sam Raimi, 2002) un tās turpinājumu pamatā ir Marvel komiksi. Filmu franšīzes kļūst ārkārtīgi ienesīgas, piemēram, 2002. gadā trīs no pelnošākajām filmām bija franšīzes produkti – filmu turpinājumi – “Gredzenu pavēlnieks. Divi torņi” (The Lord of the Rings: The Two Towers, režisors Pīters Džeksons, Peter Jackson, 2002), “Zvaigžņu kari II: Klonu uzbrukums” (Star Wars Episode II: Attack of the Clones, režisors Dž. Lūkass, 2002) un “Harijs Poters un noslēpumu kambaris” (Harry Potter and the Chamber of Secrets, 2002, režisors Kriss Kolambuss, Chris Columbus).

Arvien lielāku nozīmi iegūst digitālo tehnoloģiju un specefektu izmantošana. Digitālās tehnoloģijas attīstība ļāva pakāpeniski atteikties no klasiskā kino filmu uzņemšanas veida, izmantojot 35 mm kinofilmu un fotoķīmisko procesu. Viena no pirmajām filmām, kas tika filmēta, izmantojot augstas izšķirtspējas digitālo kameru, bija “Zvaigžņu kari II. Klonu uzbrukums” (Star Wars: Episode II – Attack of the Clones, režisors Dž. Lūkass,  2002).

Kopš 2010. gada filmas pamatā tiek filmētas, izmantojot digitālās kameras. Arī filmu izrādīšana kinoteātros notiek, izmantojot augstas kvalitātes digitālos informācijas nesējus. Paramount kļuva par pirmo Holivudas studija, kas 2013. gadā  pilnībā pārgāja uz digitālu filmu izplatīšanu, atsakoties no 35 mm kinolentes.

Arī Dž. Kamerona “Avatars” (Avatar, 2009), tika filmēts digitāli, izmantojot arī 3D tehnoloģiju. Filma kļuva par pelnošāko filmu kino vēsturē, un aizsāka 3D popularitāti, kuru Holivuda sāka ekspluatēt īpaši intensīvi. Grandiozie specefekti un telpiskuma ilūzija kļūst arī par pretargumentu pirātismam, kas gūst strauju izplatību, pateicoties internetam.

Amerikas kino mākslinieciski nozīmīgāko devumu turpina izvērtēt Amerikas Kinoakadēmija – balvu “Oskars” labākās filmas kategorijā šajā laika posmā saņēmuši žanriski ļoti atšķirīgi darbi – episkais “Gladiators” (Gladiator, režisors R. Skots, 2000), trilleris “Atkritēji” (The Departed, režisors M. Skorsēze, 2006), fantāzijas triloģijas “Gredzenu pavēlnieks” (The Lord of the Rings, režisors Pīters Džeksons, Peter Jackson, 2001–2003) trešā daļa “Karaļa atgriešanās” (The Return of the King, 2003), brāļu Koenu trilleris “Kur sirmgalvjiem nav vietas” (No Country for Old Men, 2007) un citas filmas.

Novatoriski darbojas amerikāņu kino autori Vess Andersons (Wesley Wales Anderson), Tims Bērtons (Timothy Walter Burton), Holivudā strādā arī brits Kristofers Nolans (Christopher Edward Nolan), Austrālijā dzimušais Bezs Lurmens (Baz Luhrmann) eksperimentē ar mūzikla žanru (“Mulenrūža”, Moulin Rouge!, 2001, u. c.). 

Palielinās interneta nozīme kino biznesā – gan filmu mārketinga kampaņu ietvaros, izmantojot sociālos medijus (Facebook, X (līdz 2023. gadam Twitter), YouTube u. c.), gan filmu izplatīšanā.

Par nopietnu spēlētāju kino industrijā kļuvusi ASV kompānija Netflix (dibināta 1997. gadā). Kopš 2013. gada tā ne tikai izplata filmas, piedāvājot tās straumēt internetā, bet arī intensificē orģinālsatura ražošanu – filmu un seriālu producēšanu. Īpašu popularitāti izpelnās Netflix producētie seriāli (piemēram, Bo Vilemana, Pack Beauregard "Beau" Willimon, “Kāršu nams”, The House of Cards, 2013–2018).

Eiropas un pasaules kino svarīgākos procesus akcentē starptautiskie festivāli. Nozīmīgākie un tradīcijām bagātākie Eiropas kinofestivāli – Kannu kinofestivāls, Berlīnes Starptautiskais kinofestivāls, Venēcijas Starptautiskais kinofestivāls, Lokarno Starptautiskais kinofestivāls (Festival del film Locarno), Karlovivaru Starptautiskais kinofestivāls (Mezinárodní filmový festival Karlovy Vary), Sansevastjanas Straptautiskais kinofestivāls (Festival de San Sebastián) un citi. Nozīmīgākie Ziemeļamerikas kinofestivāli – Toronto Starptautiskais kinofestivāls (Toronto International Film Festival), Sandānsas Starptautiskais kinofestivāls (Sundance Film Festival) un citi.

Ietekmīgākais ir Kannu kinofestivāls, kur tiek apbalvotas arī mazpazīstamu Eiropas valstu filmas, akcentējot konkrēto valstu kinokultūru. Piemēram, rumāņu filmas “Četri mēneši, trīs nedēļas un 2 dienas” (4 Months, 3 Weeks and 2 Days, režisors Kristians Mundžu, Cristian Mungiu, 2007) uzvara Kannu festivālā pievērsa starptautisku interesi Rumānijas kino. Nozīmīgi režisori, kuru filmas apbalvotas šajā festivālā, ir austriešu režisors Mihaels Haneke (Michael Haneke), britu režisors Kens Loučs (Ken Louch), itāļu režisors Nanni Moreti (Nanni Moretti), beļģu režisori Žans Pjērs Dardēns (Jean-Pierre Dardenne) un Liks Dardēns (Luc Dardenne), franču režisors Žaks Odijārs (Jacques Audiard), zviedru režisors Rūbens Ēstlunds (Ruben Östlund), Taizemes režisors Apčitapongs Vīresetakuls (Apichatpong Weerasethakul), krievu režisors Andrejs Zvjagincevs (Андрeй Петрoвич Звягинцев) un citi.

Turpinās Eiropas kino cīņa par skatītāju, konkurējot ar Holivudas produktu dominanti globālajā tirgū.

Žurnāli Variety (izdevējs Penske Media Corporation; kopš 1905, ASV); The Hollywood Reporter, THR (izdevējs Billboard-Hollywood Reporter Media Group; kopš 1930, ASV); Screen International (izdevējs Media Business Insight; kopš 1889, Lielbritānija); Cahiers du Cinéma (izdevējs Phaidon Press; kopš 1951, Francija); Искусство кино (izdevējs Искусство кино; kopš 1931, Krievija); “Kinoraksti” (drukātā formātā 2000.–2005. gads, 2007.–2014. gads, izdevējs “Mansards”; kopš 2015. gada – interneta izdevums, izdevējs biedrība “Ekrāns”).