Pārliecinoši darbojies dažādos medijos: teātrī, radio, kino un dažādās radošās profesijās. Viņa veidotā filma “Pilsonis Keins” (Citizen Kane, 1941) tiek uzskatīta par vienu no visu laiku vislabākajām filmām; tās novatorisms ietekmējis kino medija attīstību 20. gs. otrajā pusē.

Dzimis un audzis uzņēmēja un mūziķes divu bērnu ģimenē. Pēc vecāku šķiršanās dzīvoja kopā ar māti Čikāgā. Pēc mātes nāves 1924. gadā O. Velss pārcēlās pie tēva. O. Velss apguva mūziku, mācījās dažādās privātskolās. Mācoties privātā skolā – Toda zēnu seminārā (Todd Seminary for Boys) Vudstokā, Illinoisas pavalstī – demonstrēja radošumu un īpašu apdāvinātību, aizrāvās ar teātri, dramaturģiju un aktierspēli, darbojās arī skolas radio, kur veidoja dažādus dramatizējumus, piemēram, “Šerloka Holmsa” (Sherlock Holmes) dramatizējumu. Pēc tēva nāves 1930. gadā un skolas beigšanas 1931. gadā O. Velss devās uz Eiropu. Īrijā, Dublinā viņš pieteicās darbā teātrī (Gate Theatre), uzdodoties par Ņujorkas teātra zvaigzni.

1931. gadā oktobrī viņš debitēja uz šī teātra skatuves izrādē “Ebrejs Ziss” (Jew Suss) augstmaņa lomā. O. Velss turpināja spēlēt nelielas lomas vairākos Dublinas teātros, kā arī mēģināja atrast darbu Londonā. Tomēr viņam nācās atgriezties ASV. O. Velss sāka darboties Toda zēnu semināra literārajā projektā “Šekspīrs ikvienam” (Everybody's Shakespeare). Drīzumā viņš parakstīja līgumu par dalību trīs teātra iestudējumos un uzsāka profesionālo darbību ASV teātrī. 1933. gadā O. Velss piedalījās vairākos iestudējumos Bufalo, Ņujorkā, veiksmīgi spēlēdams Viljama Šekspīra (William Shakespeare) lugas “Romeo un Džuljetas” (Romeo and Juliet), kā arī citos iestudējumos. 1934. gadā aizsākās viņa profesionālā darbība izglītojošā radio programmā “Ēterā amerikāņu skola” (The American School of the Air).

1934. gadā “Romeo un Džuljetas” iestudējums tika izrādīts Ņujorkā, Martina Beka teātrī (Martin Beck Theatre). O. Velsa sniegums Tibalda lomā piesaistīja viņam ietekmīga teātra producenta Džona Hausmena (John Houseman) uzmanību, kurš O. Velsam piedāvāja lomu iestudējumā “Panika” (Panic; drāmas autors Arčibalds Makleišs, Archibald MacLeish). 1935. gadā O. Velss sāka darboties kompānijas CBS Radio veidotajā informatīvajā programmā “Laika maršs” (The March of Time), kas tapa sadarbībā ar izdevumu Time. 1935. gadā, būdams tikai 20 gadus vecs, O. Velss bija kļuvis par vienu no pazīstamākajiem amerikāņu radio teātra aktieriem.

1935.–1939. gadā O. Velss darbojās valsts atbalstītajā teātra programmā “Federālais teātra projekts” (Federal Theatre Project) un Afroamerikāņu teātrī (Negro Theatre Unit), ko vadīja Dž. Hausmens. Skaļu rezonansi ieguva pirmais O. Velsa režijas darbs šajā teātri – V. Šekspīra lugas “Makbeta” (Macbeth) novatoriskais iestudējums “Vudū Makbets” (Voodoo Macbeth). Izrādē darbojās tikai afroamerikāņu aktieri, lugas darbība bija pārnesta uz Haiti. Problēmas pavadīja 1937. gada O. Velsa iestudēto politisko opereti “Un šūpulis šūposies” (The Cradle Will Rock, autors Marks Blicšteins, Marc Blitzstein). Iestudējuma pirmizrāde tika atcelta finansējuma samazinājuma dēļ, vēlāk šī izrāde tika spēlētā komerciālā teātrī. Par šo O. Velsa darbības posmu izveidota filma “Šūpulis šūposies” (Cradle Will Rock, režisors Tims Robinss, Tim Robbins, 1999).

1937. gadā kopā ar Dž. Hausmenu O. Velss nodibina Merkūrija teātri (Mercury Theatre). Pirmais iestudējums bija “Cēzars” (Cesar) – modernizēta V. Šekspīra lugas “Jūlijs Cēzars” (The Tragedy of Julius Caesar) versija, kas tika izspēlēta uz skatuves ar minimālām dekorācijām. O. Velss bija iestudējuma režisors, producents un titullomas tēlotājs. Merkūrija teātra trupas iestudējumi izpelnījās augstu kritikas novērtējumu, nostiprinot O. Velsa kā īpaši apdāvināta režisora reputāciju. Šajā periodā viņš intensīvi darbojās arī radio, iestudējot radioizrādes, kā arī spēlējot tajās kā aktieris. O. Velss savos projektos iesaistīja arī Merkūrija teātra trupu, izveidojot radiošovu “Ēterā Merkūrija teātris” (The Mercury Theatre on the Air). Kopā ar šo trupu veidotais radio iestudējums – Herberta Velsa (Herbert George Wells) “Pasauļu kara” (The War of the Worlds) adaptācija – padarīja O. Velsu skandalozi populāru. 30.10.1938. pārraidītā iestudējuma “Pasauļu karš” efekts bija tik reālistisks un dokumentāls, ka radīja paniku daudzu Amerikas iedzīvotāju vidū. Panākumi radio un teātrī piesaistīja O. Velsam Holivudas uzmanību – 1939. gadā viņš parakstīja līgumu ar studiju RKO (RKO Radio Pictures, Inc.).

Spēja manipulēt ar milzīgu auditoriju un apdāvinātība nodrošināja O. Velsam īpašus noteikumus debijai Holivudā. Līguma nosacījumi garantēja viņam radošu brīvību gan kā režisoram, gan scenāristam, gan aktierim. Viņš drīkstēja būt pats savas filmas gala montāžas autors, kas tā laika praksē bija retums. O. Velsam tika dāvāta neierobežota radošā brīvība, kuras rezultātā tapa viena no visu laiku novatoriskākajām filmām “Pilsonis Keins”.

Studija RKO gan neakceptēja pirmās O. Velsa ieceres, piemēram, Džozefa Konrāda (Joseph Conrad) darba “Tumsas sirds” (Heart of Darkness) ekranizāciju, kas tiktu filmēta no galvenā varoņa Mārlova subjektīvā skatpunkta, taču tā akceptēja filmas “Pilsonis Keins” ieceri. Tās scenāriju O. Velss sarakstīja kopā ar Hermani Mankevicu (Herman J. Mankiewicz), ar kuru bija strādājis jau radioteātra laikā. Arī filmas aktieru ansamblī tika iesaistīti Merkūrija teātra aktieri: Džozefs Kotens (Joseph Cotten), Agnese Mūrheda (Agnes Moorehead), Everets Slouns (Everett Sloane) un citi. Galveno – preses magnāta Čārlza Fostera Keina – lomu spēlēja pats O. Velss, kurš kā aktieris apliecināja unikālas pārtapšanas spējas un prasmi filmas ietvaros izdzīvot varoņa dramatisko mūžu. Filmas sižetā saskatāmas atsauces uz ASV preses magnāta Viljama Rendolfa Hērsta (William Randolph Hearst) biogrāfiju.

Filmas “Pilsonis Keins” unikalitāte ir gan tās stils, gan arī neparastā vēstījuma uzbūve. Sižets attīstās nevis lineāri, kā bija ierasts tā laika amerikāņu kino praksē, bet veidots kā vairāku personāžu, piecu Keinu pazinušo cilvēku, stāstījums. Šos stāstus “uzklausa” filmas varonis – žurnālists –, kuram redakcija uzdevusi noskaidrot, ko nozīmē Keina izteiktie pirmsnāves vārdi “rožu pumpurs” (rosebud). O. Velss kopā ar filmas operatoru Gregu Tolendu (Greg Toland) izvēlējās neparastu un tehniski sarežģītu vizuālo stilu – viņi veidoja dziļas mizanscēnas, izspēlējot darbību vairākos plānos, izmantoja ļoti zemus rakursus, lai uzsvērtu kadra ekspresiju un citus. O. Velss filmā izmantoja arī novatoriskas montāžas tehnikas. Filmas pirmizrādes laikā 1941. gada maijā O. Velsam bija tikai 26 gadi.

Filma tika nominēta deviņām Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvām “Oskars” (Oscar), saņēma vienu – par labāko scenāriju. Filmas sarežģītā struktūra un novatorisms ierobežoja tās komercialitāti, filmu apzināti ignorēja R. V. Hērsta preses izdevumi. Nereti “Pilsonis Keins” tiek minēta kā viena no visu laiku labākajām filmām, piemēram, britu izdevuma Sight and Sound 1962. gada aptaujā.

Nākamā O. Velsa sadarbība ar studiju RKO – filma “Lieliskie Ambersoni” (The Magnificent Ambersons, 1942) – bija komplicēta. Filmas pamatā ir Būta Tarkingtona (Booth Tarkington) romāns; tā stāsta par bagātas ģimenes nespēju adaptēties industralizācijas procesiem un tās sagruvumu. Arī šajā filmā O. Velss sadarbojās ar aktieriem Dž. Kotenu, A. Mūrhedu un citiem.

Studiju neapmierināja O. Velsa piedāvātais mākslinieciskais filmas risinājums. Viņam tika liegts piedalīties filmas montāžas procesā, to uzticēja citam režisoram – Robertam Vaizam (Robert Wise) –, tika mainīts arī filmas fināls. O. Velss uzskatīja, ka studijas piedāvātā filmas versija ir viņa ieceres izkropļojums. Neskatoties uz sarežģīto tapšanas gaitu, filma tika nominēta “Oskaram” labākās filmas kategorijā. Filmas “Lieliskie Ambersoni” montāžas laikā O. Velss filmēja dokumentālu filmu Brazīlijā “Tā ir patiesība” (It’s All True, 1942), kas palika nepabeigta, jo RKO pārtrauca finansēt šo projektu. 

Pēc atgriešanās no Brazīlijas O. Velsa problēmas ar studiju RKO turpinājās. Arī filma, pie kuras viņš bija sācis strādāt “Ceļojums bailēs” (Journey into Fear, 1943), nāca klajā jau kā režisora Normena Fostera (Norman Foster) darbs. O. Velss filmā nospēlēja pulkveža lomu.

40. gados O. Velss zaudēja līgumu ar RKO, taču viņš turpināja darboties radio, kā arī filmējās kā aktieris, piemēram, mistera Ročestera lomā filmā “Džeina Eira” (Jane Eyre, režisors Roberts Stīvensons, Robert Stevenson, 1943) partnerībā ar Džoanu Fonteinu (Joan Fontaine).

Dažus gadus vēlāk O. Velsam radās iespēja strādāt kā režisoram, veidojot filmu “Svešinieks” (The Stranger, 1946). Filmas darbība norisinās nelielā Anglijas pilsētiņā, kurā slēpjas kara noziedznieks Franks Kindlers, – viņš uzdodas par skolotāju. Šo lomu filmā tēloja O. Velss, turpinot tradīciju spēlēt lomas paša režisētās filmās. Kaut arī “Svešinieku” neraksturo pārsteidzoši mākslinieciski risinājumi, tomēr tā ir stilistiski oriģināla un spriedzes piepildīta drāma. O. Velsam tā bija iespēja atgriezties režijā pēc vairāku gadu pauzes.

Kriminālžanra un spriedzes elementus O. Velss izmantoja arī vairākos citos režijas darbos – filmās “Lēdija no Šanhajas” (The Lady from Shanghai, 1948), “Misters Arkadins” (Mr. Arkadin, 1955) un “Ļaunuma pieskāriens” (Touch of Evil, 1958). Stilistiski šīs filmas ir tuvas film noir estētikai. “Lēdija no Šanhajas” un “Ļaunuma pieskāriens” arī ir nozīmīgi un novatoriski darbi. Filmā “Lēdija no Šanhajas” O. Velss spēlē matrozi Maiklu O’Hēru, kurš tiek ievilkts liktenīgās sievietes Elzas Banisteres (lomā – Rita Heivorte, Rita Hayworth) noziedzīgajās intrigās. Viena no iespaidīgākajām filmas epizodēm ir apšaude izklaides parkā, kur ar spoguļu palīdzību O. Velss rada metaforiski ietilpīgu un vizuāli efektīgu risinājumu. Filmā izmantoti film noir raksturīgie elementi – gan filmas vizuālajā stilā, gan vēstījumā. Kaut arī filma 1948. gadā nebija komerciāli veiksmīga, mūsdienās tā tiek uzskatīta par vienu no izcilākajiem O. Velsa režijas darbiem.

O. Velss daudz filmējies gan savās filmās, gan citu režisoru darbos. 40. gadu izskaņā viņš filmējās vairākās filmās, no kurām nozīmīgākā ir loma britu režisora Kerola Rīda (Carol Reed) filmā “Trešais cilvēks” (The Third Man, 1949), kuras darbība norisinās pēckara Vīnē. O. Velsa varonis amorālais noziedznieks Harijs Laims negaidīti parādās sava drauga rakstnieka (lomā – Dž. Kotens) dzīvē.

O. Velss spēlējis režisora lomu Pjēra Paolo Pazolīni (Pier Paolo Pasolini) īsfilmā “Rikotas siers” (La Ricotta, 1963), kas ir daļa no filmas Ro.Go.Pa.G. (1963). Viņš veidojis kolorītas lomas filmās “Kazino “Royale” (Casino Royale, režisori Vels Gests, Val Guest, Kens Hjūzs, Ken Hughes, Džons Hjūstons, John Huston, 1967), “Kremļa vēstule” (The Kremlin Letter, režisors Dž. Hjūstons, 1970), “Iepazīsti savu trusi” (Get to Know Your Rabbit, režisors Braiens de Palma, Brian De Palma, 1972), “Ķēriens-22” (Catch-22, režisors Maiks Nikolss, Mike Nichols, 1970), “Vīrietis visām sezonām” (A Man for All Seasons, režisors Freds Zinnemans, Fred Zinnemann, 1966) un citās.

Kopumā kā aktieris O. Velss darbojies vairāk nekā 100 filmās – dažādu žanru un kvalitātes darbos, gan filmējies, gan ierunājis aizkadra tekstus. Tomēr mākslinieciski nozīmīgākie un jaudīgākie aktierdarbi tapuši tajās O. Velsa filmās, kurās viņš pats bijis arī režisors.

O. Velss daudzkārt ekranizējis V. Šekspīra lugas un tajās nospēlējis galvenās lomas. Viņa pirmā V. Šekspīra ekranizācija bija “Makbets” (Macbeth, 1948), kurā O. Velss spēlēja titullomu. Filmā tika izmantotas O. Velsa veidoto teātra uzvedumu iestrādes. Filma tapa Holivudas studijā Republic Pictures Corporation, tai bija ļoti ierobežots budžets, kas rosināja daudzas no filmas ainām veidot nosacīti, stilizēti.

1948. gadā O. Velss Venēcijā sāka filmēt “Otello” (Othello, 1951) ar sevi titullomā. Finansiālu problēmu dēļ filmas uzņemšana turpinājās vairākus gadus, dažādās pasaules vietās, t. sk. Marokā. Vizuāli lakoniskā, izteiksmīgā filma ir viena no pārliecinošākajām un novatoriskākajām O. Velsa veidotajām V. Šekspīra darbu ekranizācijām. 1952. gadā “Otello” ieguva balvu nozīmīgajā Kannu festivālā.

Par vienu no oriģinālākajām V. Šekspīra ekranizācijām tiek uzskatīta filma “Pusnakts zvani“ (Chimes at Midnight, 1965). Kā filmas literāro pamatu O. Velss izmantojis vairāku V. Šekspīra lugu tekstus (“Henrijs IV”, Henry IV; “Ričards II”, Richard II; “Henrijs V”, Henry V; “Jautrās vindzorietes”, The Merry Wives of Windsor), un pats tajā spēlēja traģikomisko vitālā, omulīgā, pēcāk drauga nodotā sera Falstafa lomu.

50. gados O. Velss pamatā uzturējās Eiropā, kur veidoja vairākas filmas. “Misters Arkadins” (Mr. Arkadin, 1955) stāsta par bagātnieku Arkadinu (lomā – O. Velss), kurš noalgo detektīvu, lai tas izmeklē viņa pagātni. Filma tapa kā neatkarīgs projekts, kuram finansējumu O. Velss sameklēja Eiropā. Vairāki no O. Velsa brieduma perioda darbiem saskārās ar finansējuma problēmām, to uzņemšana ieilga, vairāki projekti tā arī netika pabeigti, piemēram, filma “Dons Kihots” (Don Quixote), kuru režisors sāka filmēt 1955. gadā un turpināja arī nākamajās desmitgadēs. Paralēli viņš pelnīja līdzekļus, strādādams par aktieri, kā arī veidoja darbus televīzijā (TV), piemēram, britu TV viņš veidoja vairākas dokumentālas filmas: “Orsona Velsa skiču grāmata” (Orson Welles’ Sketch Book, 1955), “Apkārt pasaulei ar Orsonu Velsu” (Around the World with Orson Welles, 1955) un citas. Viņš turpināja darboties arī kā aktieris, piemēram, amerikāņu režisora Džona Hjūstona (John Huston) filmā “Mobijs Diks” (Moby Dick, 1956).

Pēc ilgāka pārtraukuma O. Velss atgriezās Holivudā, lai studijā Universal uzņemtu filmu “Ļaunuma pieskāriens” (Touch of Evil, 1958). Tajā viņš demonstrē gan novatoriskus režijas risinājumus, gan arī izcili nospēlē vienu no galvenajām lomām – korumpētu policistu Henku Kvindelu –, kurš izmanto kriminālas metodes. Filmas darbība norisinās ASV un Meksikas pierobežas pilsētā. Filmu ievada tehniski sarežģīta nozieguma epizode, kurā kamera izseko bumbas ielikšanai mašīnas bagāžniekā. Filmas vizuālajā stilā vērojamas film noir ietekmes, tajā daudz izmantoti zemie rakursi, dziļās mizanscēnas, ekspresīva montāža.

Filmas aktieru ansambli viedo Čārltons Hestons (Charlton Heston), Mārlēna Dītriha (Marlene Dietrich), Dženete Lī (Janet Leigh) un citi. Arī šīs filmas tapšanu pavadīja konflikti ar producējušo studiju Universal. 1958. gadā klajā nāca bez O. Velsa ziņas pārmontēta filmas “Ļaunuma pieskāriens” versija. “Ļaunuma pieskāriens” ir pēdējā viņa Holivudā veidotā filma.

O. Velss devās uz Eiropu, kur Spānijā un Itālijā filmēja “Dons Kihots” (Don Quixote). Nepabeidzot šo filmu, viņš sāka strādāt pie filmas “Process” (The Trial, 1962), kas veidota pēc Franca Kafkas (Franz Kafka) romāna “Process” (Der Process, 1914–1915, motīviem). O. Velsa filmām raksturīgais ekspresīvais, lakoniskais stils, zemie rakursi u. tml. radīja īpašu noskaņu, akcentējot nolemtības un absurda tēmas. Galvenajās lomās filmējās amerikāņu aktieris Entonijs Pērkinss (Anthony Perkins), franču aktrise Žanna Moro (Jeanne Moreau), austriešu aktrise Romija Šneidere (Romy Schneider). Arī šīs filmas tapšana bija saistīta ar finansiālām problēmām. Pats O. Velss “Procesu” uzskatīja par vienu no savām labākajām filmām.

70. gadu sākumā O. Velss izveidoja filmu “V kā Viltojums” (F for Fake, 1973), kas apvieno dokumentālo materiālu un inscenējumu. Filmā apspēlēta autentiskuma un viltojumu tēma. 

Karjeras fināla posmā O. Velss strādāja pie vairākām filmām, kas tā arī netika pabeigtas. 1967.–1969. gadā viņš veidoja trilleri “Dzīles” (The Deep); 70. gadu sākumā – “Venēcijas tirgoni” (The Merchant of Venice, 1970); 80. gadu sākumā – “Sapņotājus” (The Dreamers) un citas.

1970. gadā O. Velss atgriezās ASV un sāka filmēt filmu “Vēja otra puse” (The Other Side of the Wind), kas stāsta par kāda atzīta kinorežisora Džeika Hannaforda (lomā – Dž. Hjūstons) mūža izskaņu. Filmas vēstījumu veido divas sižeta līnijas – filma, ko veido Hannafords, kuram trūkst finansējuma, un norises Hannaforda dzimšanas dienas svinībās. Filmā saskatāmas paralēles ar paša O. Velsa pieredzi. Filmas eksperimentālais stils pastiprina viņa cinisko pašironiju, stāstot par novecojušu un finansiālu problēmu vajātu režisoru – kādreizējo slavenību, kura 70. dzimšanas dienā sapulcējušies jaunās paaudzes režisori un kritiķi, tā laika Holivudas industrijas pārstāvji. Arī šīs filmas tapšanu pavadīja finansiālas problēmas, skandāli un tiesvedības. Filmēšanas process ilga līdz 1976. gadam, pēcāk O. Velsam nebija iespēju turpināt darbu pie filmas juridisku iemeslu dēļ. Filmas pirmizrāde notika jau pēc O. Velsa nāves; tā tika pabeigta, izmantojot viņa iestrādnes un pierakstus. Filmas pirmizrāde notika 2018. gada novembrī platformā Netflix.

O. Velss veidojis arī dokumentālas filmas par savu darbu tapšanu, piemēram, “Filmējot “Otello”” (Filming “Othello”, 1979), “Filmējot “Procesu”” (Filming “The Trial”, 1981) un citas.

O. Velss saņēmis Amerikas Filmu institūta balvu par mūža ieguldījumu, kā arī citas balvas. 2002. gadā Britu filmu institūta aptaujā viņš atzīts par visu laiku nozīmīgāko kino režisoru un saņēmis citas balvas.

O. Velsa dzīvesstāsts, tā epizodes, devuši ierosmi vairākām spēlfilmām, piemēram, jaunā, neatkarīgā ģēnija O. Velsa lomu filmā “Eds Vuds” (Ed Wood, režisors Tims Bērtons, Tim Burton, 1994) nospēlēja Vinsents D' Onofrio (Vincent D'Onofrio). Filmā RKO 281 (1999) O. Velsa lomā ir aktieris Līvs Šreibers (Liev Schreiber). Filmā “Un šūpulis šūposies” (Cradle Will Rock, režisors Tims Robinss, Tim Robbins, 1999) O. Velsu tēlo Anguss Makfediens (Angus MacFadyen). Filma atspoguļo O. Velsa agrīno karjeras posmu vēl pirms debijas Holivudā.

O. Velsa daiļradei un dzīvei veltītas arī vairākas dokumentālas filmas – “Cīņa par Pilsoni Keinu” (The Battle Over Citizen Kane, 1996 ) tika nominēta “Oskara” balvām kā labākā dokumentālā filma. Pozitīvi tika novērtēta 2014. gada dokumentālā filma “Burvju mākslinieks: Orsona Velsa satriecošā dzīve un darbi” (Magician: The Astonishing Life and Work of Orson Welles, režisors Čaks Vorkmens, Chuck Workman, 2014).

Kompānija Netflix producējusi dokumentālo filmu “Viņi mani mīlēs, kad es būšu miris” (They'll Love Me When I am Dead, 2018), kas restaurē O. Velsa projekta “Vēja otra puse” (The Other Side of the Wind) tapšanas aizkulises – problēmas, kas saistītas gan ar filmas finansēšanu, gan arī analizē šī sarežģītā darba nozīmi O. Velsa karjeras izskaņā.

Dokumentālā filma “Orsona Velsa acis” (The Eyes of Orson Welles, režisors Marks Kazinss, Mark Cousin, 2018) atklāj mazāk zināmu O. Velsa daiļrades šķautni – mākslinieka talantu un viņa veidotās skices un zīmējumus. No 2020. gada nogales kompānija Netflix piedāvā režisora Deivida Finčera (David Fincher) filmu “Manks” (Mank), kuras centrā ir filmas “Pilsonis Keins” tapšanas process.

O. Velss bija precējies ar Virdžīniju Nikolsoni (Virginia Nicolson; 1934–1939), aktrisi Ritu Heivorti (1944–1947) un itāļu aktrisi, aristokrāti Paolu Mori (Paola Mori; no 1955. gada). Viņa radošā partnere un dzīvesbiedre mūža pēdējos divdesmit gadus bija arī horvātu izcelsmes māksliniece Oja Kodara (Oja Kodar), kura strādāja kopā ar viņu filmā “Vēja otra puse” un citos projektos. O. Velsam ir trīs bērni.