Mūsdienās jēdziens “film noir” tiek lietots arī kā īpaša žanra apzīmējums. Film noir filmas raksturo līdzīga tematika, stilistiskie un naratīva veidošanas paņēmieni, kā arī varoņi ­(liktenīgās sievietes, privātdetektīvi, cilvēki, kas nonāk fatālu apstākļu slazdā.)

Film noir ir retrospektīvi radīts jēdziens – to 1946. gadā pirmo reizi lietoja franču kritiķi Nino Franks (Nino Frank) un Žans Pjērs Šartjē (Jean-Pierre Chartier), attiecinot to uz Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), Holivudā tapušo filmu kopumu (1941–1946), kas Francijā nonāca jau pēc Otrā pasaules kara. Filmu “Maltas vanags” (The Maltese Falcon, 1941), “Slepkavība, mana dārgā” (Murder, My Sweet, 1944), “Laura” (Laura, 1944), “Dubultā apdrošināšana“ (Double Indemnity, 1944) un citu tematiskā un stilistiskā līdzība, to depresīvās, eksistenciālās noskaņas, detektīvžanra un nozieguma elementu klātbūtne, arī līdzīgie varoņi mudināja franču kritiķus radīt jēdzienu “film noir”.

Teorētiķu viedokļi par to, kas tad ir film noir – žanrs, cikls, filmu sērija – un kādi ir kritēriji, pēc kuriem filma uzskatāma par piederīgu film noir, ir dažādi. Atšķiras uzskati, vai film noir ir tipiski amerikāniska parādība, kas raksturīga tikai Holivudas 40.–50. gadu kino, vai film noir iezīmes meklējamas arī citu valstu kinematogrāfijās (Eiropā, Āzijā). Nereti par vienu no kritērijiem film noir definēšanā tiek uzskatīta īpašā vizuālā stilistika (kontrastainais apgaismojums, epizodes, kas uzņemtas naktī, ekspresīvās kadra kompozīcijas) u. c. Kritiķa, scenārista un režisora Pola Šrēdera (Paul Schrader) esejā “Piezīmes par film noir” (Notes on Film Noir, 1972) tiek izvirzīta tēze, ka film noir nav žanrs, to definē daudz trauslākas noskaņas un intonācijas kategorijas. P. Šrēders uzsver, ka gandrīz katrā laika posmā no 1941. līdz 1953. gadam tapusi dramatiska Holivudas filma ietver kādus noir elementus.

No 1941. līdz 50. gadu vidum tapušas vismaz 250 Holivudas filmas, kuras veido film noir klasisko mantojumu. Šīs filmas ir gan mazbudžeta Holivudas produkcija (tā dēvētās B kategorijas filmas), gan lielo Holivudas studiju fimas ar populāriem aktieriem. Film noir elementu intensitāte šajās filmās ir ļoti atšķirīga. Film noir vidū ir gan ekstrēmi paraugi, gan filmas, kas respektē Holivudas klasiskā stila kanonu, izmantojot tikai atsevišķus film noir raksturīgos elementus (visbiežāk, ekspresīvo apgaismojumu). Tomēr tieši ar film noir saistāmi radikālākie formas meklējumi Amerikas kino 40.–50. gadu vēsturē.

Klasiskā amerikāņu film noir perioda robežas tiek datētas no 1941. līdz 50. gadu izskaņai, kaut nereti atšķiras viedokļi par to, kura ir film noir pirmā filma. Viena no pirmajām film noir ir režisora Džona Hjūstona (John Huston) filma “Maltas vanags” ar Hamfriju Bogartu (Humphrey Bogart) privātdetektīva lomā.

Nedaudz agrāk ASV tika uzņemta Rīgā dzimušā, Holivudā strādājušā Borisa Ingstera (Boris Ingster) filma “Svešinieks trešajā stāvā” (Stranger on the Third Floor, 1940), ko pēdējā laikā uzskata par film noir aizsācēju Holivudā. Šī ir nozīmīga filma gan vizuālā stila, gan ekspresīvā apgaismojuma, gan naratīvo eksperimentu dēļ. Būdama B kategorijas filma, tā ilgu laiku bija lemta nepelnītai aizmirstībai, neraugoties uz vizuālo stilu, kurā jūtama vācu ekspresionisma ietekme, un tematiku (fatālisms, cilvēka kā apstākļu upura nolemtība), kas attīstību ieguva daudzās 20. gs. 40.–50. gados tapušajās amerikāņu film noir.

Film noir rašanos Holivudā sekmēja arī vēsturiskie apstākļi – Otrais pasaules karš, noziedzības pieaugums un citi apstākļi. Film noir kultūrietekmes meklējamas amerikāņu detektīvliteratūrā – Dešiela Hemeta (Dashiell Hammett), Reimonda Čāndlera (Raymond Chandler), Džeimsa M. Keina (James M. Cain) darbi ir pamats daudzām film noir, kā arī amerikāņu gangsterfilmu tradīcijā. Amerikāņu film noir veidojās, ietekmējoties no Eiropas kino 20. gs. 20. gadu modernisma stāvojumiem (ekspresionisma, sirreālisma). Šo stilistisko virzienu ietekme iezīmējas gan film noir ekspresīvajā vizuālajā stilā, gan eksperimentos ar naratīvu – nereti izmantojot subjektivizāciju (murgu, vīziju, sapņu elementus).

Īpaši nozīmīga film noir ir vācu kino ietekme. Tā skaidrojama gan ar vācu un austriešu kinoprofesionāļu emigrantiem 20. gs. 30. gados, kuri bēga no nacisma, gan vācu 20. gadu kino, īpaši ekspresionisma filmu, novatorismu. Holivudā film noir veidoja daudzi emigranti no Vācijas – Maikls Kērtizs (Michael Curtiz), Oto Premingers (Otto Preminger), Daglass Sērks (Douglas Sirk), Billijs Vailders (Billy Wilder), Roberts Sjodmaks (Robert Siodmak), Frics Langs (Fritz Lang) un citi. Film noir ietekmējis arī Francijā 20. gs. 30. gados dominējušais poētiskais reālisms (piemēram, režisora Marsela Karnē, Marcel Carné, “Miglu krastmala”, Quai des brumes, 1938, u. c. filmas).

Film noir Amerikas kino ienesa gan tematisko izaicinājumu, gan stilistisko novatorismu. Tematiski film noir uzdrošinājās skart tēmas, kas ASV cenzūras (Heisa kodeksa vai Ražošanas kodeksa) darbības laikā tika uzskatītas par nepieņemamām (noziegumi, vardarbība kaislības un aprēķina vārdā, seksualitāte, identitāte, nodevība u. c.). To depresīvās noskaņas nereti tiek uzskatītas par kara un pēckara gadu Amerikas sabiedrības spoguli, kā arī pret Holivudas profesionāļiem vērstu Aukstā kara un antiamerikānisko darbību izmeklēšanas komisijas represiju sekām. Stilistiskais novatorisms, ko film noir ienesa Amerikas kinematogrāfijā, kļuva par izaicinājumu Holivudas klasiskajam stilam. Film noir veidotāji nereti izmantoja ne tikai ekspresīvu apgaismojumu, ne tikai film noir tipiskos varoņus, bet arī komplicētu vēstījumu (visbiežāk retrospekcijas) un eksperimentēja ar subjektīvo skata punktu. 20. gs. 40.–50. gados tapa novatoriskas film noir, piemēram, režisora B. Vaildera filmas “Dubultā apdrošināšana” un “Sanseta bulvāris” (Sunset Boulevard, 1950), kurās vēstījums veidots kā mirstoša vai miruša cilvēka atskats uz pagātnes notikumiem.

Radikāli eksperimenti izmantoti režisora un aktiera Roberta Montgomerija (Robert Montgomery) filmā “Lēdija ezerā” (Lady in the Lake, 1947). Filma veidota, izmantojot tam laikam revolucionāro subjektīvās kameras paņēmienu, kas piedāvā skatītājam notiekošo vērot ar tās galvenā varoņa – privātdetektīva acīm. Līdzīgs paņēmiens izmantots arī režisora Delmera Deivisa (Delmer Daves) filmā “Tumšā pāreja” (Dark Passage, 1947) ar H. Bogartu un Lorēnu Bekolu (Lauren Bacall) galvenajās lomās.

20. gs. 50. gadu vidū tapa film noir izskaņas posma būtiskākie darbi – “Ieroču trakums” (Gun Crazy, 1950), “Noskūpsti mani nāvīgi” (Kiss Me Deadly, 1955) un “Ļaunuma pieskāriens” (Touch of the Evil, 1958). Šajā posmā tapušo filmu varoņi kļūst destruktīvāki, darbība – dinamiskāka, filmu vizuālais stils – ekspresīvāks. 20. gs. 50.–60. gadu mijā film noir savu popularitāti ASV zaudēja.

Film noir klasiskajā periodā savas spēcīgākās lomas nospēlējuši aktieri – film noir zvaigznes – Glorija Greiema (Gloria Grahame), Barbara Steinvika (Barbara Stanwyck), Ričards Vidmarks (Richard Widmark), Roberts Mičums (Robert Mitchum), H. Bogarts, L. Bekola, Rita Heivorte (Rita Hayworth) un citi.

Pēc klasiskā posma 20. gs. 40.–50. gados film noir kļuva par radošu inspirāciju Eiropas kino modernistiem 20. gs. 60. gados – tā elementi ietekmēja Francijas jaunā viļņa (Nouvelle Vague) režisoru Žana Lika Godāra (Jean-Luc Godard), Fransuā Trifo (François Truffaut) agrīnos darbus – “Līdz pēdējam elpas vilcienam” (À bout de souffle, 1960) un “Nošaut pianistu” (Tirez sur le pianiste, 1960), kas aizsāka neo noir posmu. 

Kopš 20. gs. 60. gadiem gan Eiropas, gan Amerikas kinematogrāfijā tiek izmantoti film noir elementi, iezīmējot neo noir fenomenu ar vizuālo un naratīvo kodu, kas savulaik tika izmantoti film noir klasiskā perioda filmās, plašu lietojumu pasaules kino praksē. Bagātīgi film noir elementi izmantoti arī 20. gs. 60.–70. gadu mijā Jaunās Holivudas režisoru darbos – Mārtina Skorsēzes (Martin Scorsese) filmā “Taksists” (Taxi Driver, 1976), Romāna Polaņska (Roman Polanski) filmā “Ķīniešu kvartāls” (Chinatown, 1974), kas iezīmē ar neo noir posma aizsākumu. 20. gs. 80. gados tika veidotas arī klasisko film noir jaunas ekrāna versijas (rimeiki), piemēram, “Pastnieks zvana divreiz" (The Postman Always Rings Twice, 1981). Arī mūsdienās režisori un autori, piemēram, Deivids Linčs (David Lynch), Kventins Tarantīno (Quentin Tarantino), Kristofers Nolans (Christopher Nolan) un citi, kuru darbi tiek veidoti kā izaicinājums Holivudas masu produkcijai, nereti izmanto film noir pieredzi (subjektivizāciju, komplicētu naratīvu).

Pēc klasiskā film noir cikla izskaņas 20. gs. 50. gadu vidū, tā stilistika un tematika tiek izmantota arī mūsdienās, tā dēvētajā neo noir. Mūsdienās no film noir aizgūto stilistiku un varoņus turpina ekspluatēt populārā masu kultūra, piemēram, Holivudas kinoindustrija, reklāma, modes fotogrāfija, videospēļu industrija, piedāvājot postmodernas refleksijas par šo amerikāņu kino vēstures posmu. Tāda ir, piemēram, filma “Grēku pilsēta” (Sin City, 2005), kurā film noir raksturīgie elementi radīti ar datorgrafikas palīdzību.

Jēdziens “film noir”, kas savulaik tika radīts, norādot uz vienojošu elementu izmantojumu 20. gs. 40. gadu amerikāņu filmās, mūsdienās ieguvis žanriskās kvalitātes. Savā attīstībā pārtapis par pilnvērtīgu žanru, kura elementi tiek mērķtiecīgi lietoti arī mūsdienās dažādās kultūrās un medijos.

Diskusiju objekts ir film noir stilistisko kodu izmantojums kinematogrāfijās, kas ilgu laiku bija nošķirtas no pasaules kinoprocesiem (piemēram, sociālisma valstīs).