Viens no izcilākajiem 20. gs. otrās puses amerikāņu kinorežisoriem, kas saistīts ar Jaunās Holivudas kustību.

M. Skorsēzes filmās iezīmējas noteikta tematika – interese par antivaroni, kam nav sveša noziedzība, viņa filmu darbību nereti risinās Ņujorkā, viņš izmanto gangsterdrāmas, trillera elementus, viņa filmām raksturīga bagātīga ASV klasiskā kino mantojuma, kā arī Eiropas autorkino ietekme.

M. Skorsēze uzaudzis Ņujorkas itāļu emigrantu rajonā Mazajā Itālijā, skolojies katoļu zēnu seminārā, studējis, Ņujorkas Universitātē (New York University). M. Skorsēzes ģimene Amerikā ieceļojusi no Sicīlijas. Viņa vecāki – māte Katrīna Skorsēze (Catherine Scorsese) un tēvs Lučāno Skorsēze (Luciano Charles Scorsese) darbojās apģērbu biznesā, pēcāk abi filmējās arī nelielās lomās M. Skorsēzes filmās. Katrīna Skorsēze – “Tas neesi tikai tu, Murej” (It's Not Just You, Murray, 1964), “Kurš klauvē pie manām durvīm?” (Who's That Knocking at My Door, 1967), “Komēdijas karalis” (The King of Comedy, 1983) un citās; Lučāno Skorsēze – “Saniknotais vērsis” (Raging Bull, 1980), “Labie puiši” (Goodfellas, 1990) un citās.

Bērnībā M. Skorsēze daudz slimoja, viņa veselības problēmas – astmu – un izolētību no vienaudžiem min par iemeslu M. Skorsēzes agrīnajai un pastiprinātajai interesei par kino. 

M. Skorsēze studējis kino Ņujorkas Universitātes mākslas skolā (NYU's School of the Arts, tagad – Tisch School of the Arts), kur veidoja pirmās īsfilmas – “Ko tik jauka meitene kā tu, dara šajā vietā?” (What's a Nice Girl Like You Doing in a Place Like This?, 1963) un “Tas neesi tikai tu, Murej” (It's Not Just You, Murray, 1964), kā arī “Lielā skūšanās” (The Big Shave, 1967) – filmu var uztvert kā metaforisku kritiku par ASV iesaisti Vjetnamas karā. 

Pilnmetrāžas formātā viņš debitēja ar filmu “Kurš klauvē pie manām durvīm?”, kas tapa sadarbībā ar toreizējiem studentiem – aktieri Hārviju Keitelu (Harvey Keitel) un montāžas režisori Telmu Šūnmeikeri (Thelma Schoonmaker), kuri kļuva par pastāvīgiem M. Skorsēzes radošajiem partneriem. 

M. Skorsēzes nākamais darbs ir gangsterfilma “Furgona Berta” (Boxcar Bertha, 1972), ko producēja Holivudā pazīstamais mazbudžeta izklaides filmu producents Rodžers Kormens (Roger Corman). Šajā laikā M. Skorsēze iepazina Holivudas kino industriju un tuvinājās amerikāņu režisoru paaudzei, kuri tiek dēvēti par Jaunās Holivudas pārstāvjiem – viņu vidū ir Stīvens Spīlbergs (Steven Spieberg), Džordžs Lūkass (George Lucas), Frānsis Fords Kopola (Francis Ford Coppola) u. c.

M. Skorsēzes agrīnajām filmām raksturīgs eksistenciāls izmisums, interese par Amerikas kino žanriem (gangsterfilmām, film noir u. c.), kā arī Eiropas autorkino ietekme. Par M. Skorsēzes agrīnās karjeras veiksmi kļuva spēlfilma “Ļaunās ielas” (Mean Streets, 1973) – skarba drāma par Ņujorkas itāļu kvartālu jaunatnes dzīvi, kurā ir atskaņas no paša M. Skorsēzes pieredzes.

Novatoriska ir gan “Ļauno ielu” tematika – Ņujorkas Mazās Itālijas jauniešu pieredze, vardarbības elementi –, gan filmas vizuālā valoda jeb asas kameras kustības, dokumentalitāte. Darbā ar aktieriem tika izmantota improvizācijas metode, – vienā no galvenajām lomām filmējās Roberts de Niro (Robert Anthony De Niro Jr.), kurš kļuva par nozīmīgu M. Skorsēzes filmu aktieri. Viņi sadarbojušies deviņās filmās.

Sekoja spēlfilma “Alise šeit vairs nedzīvo” (Alice Doesn’t Live Here Anymorem, 1975) – retā filma M. Skorsēzes karjerā, kurā galvenā varone ir sieviete, aktrises Elenas Bērstīnas (Ellen Burstyn) tēlotā atraitne ar pusaugu dēlu. Par nozīmīgu režisora sasniegumu kļuva filma “Taksists” (Taxi Driver, 1976). Filmas galvenais varonis – Vjetnamas kara veterāns Treviss Bikls – strādā par taksistu Ņujorkā un ir agresīvs sociopāts, kurš nespēj iekļauties sabiedrībā. Galvenās lomas tēlotājs R. de Niro saņēma Amerikas Kinoakadēmijas (Academy of Motion Picture Arts and Sciences, AMPAS) balvu “Oskars” (Oscar).

Filma tiek uzskatīta par vienu no M. Skorsēzes nozīmīgākajiem darbiem, kurā atspoguļojas laikmeta kritika un sociālā aktualitāte. Tās stilā iezīmējas arī Eiropas autorkino raksturīgi elementi, kā arī Holivudas klasiskā mantojuma (film noir) ietekmes. Filmas fināla epizodi M. Skorsēze veidojis kā vienu no vardarbīgākajiem fināliem tā laika kino kontekstā.

Sadarbību ar aktieri R. de Niro M. Skorsēze turpināja filmā – muzikālajā drāmā “Ņujorka, Ņujorka” (New York, New York, 1977). Retro stilistikā veidotā filma, kurā filmējās arī aktrise Laiza Minelli (Liza May Minnelli), piedāvāja tradicionālu, tipiskam Holivudas studiju darbam raksturīgu stilu un neguva īpašu popularitāti.

Pēc šīs neveiksmes M. Skorsēze veidoja vairākas dokumentālas filmas: “Pēdējais valsis” (The Last Waltz, 1978) un “Amerikāņu puisis: Stīvena Prinsa portrets” (American Boy: A Profile of – Steven Prince, 1978). M. Skorsēzes nākamā spēlfilma un sadarbība ar R. de Niro filmā “Saniknotais vērsis” kļuva par radošu triumfu – filmas pamatā ir boksera Džeika Lamotas (Jake LaMotta) biogrāfija. Filma tika nominēta astoņām balvām “Oskars”, M. Skorsēze pirmo reizi tika nominēts šai balvai kā labākais režisors. Filmu raksturo ekspresīva kino valoda, izteikta subjektivizācija, psiholoģisms, kā arī konceptuāls melnbaltā attēla izmantojums.

80. gados M. Skorsēze turpināja sadarbību ar aktieri R. de Niro satīriskajā filmā “Komēdijas karalis” (The King of Comedy, 1983), kā arī eksperimentēja mazbudžeta filmā “Pēc darba” (After Hours, 1985), kuras darbība notiek vienas nakts laikā Ņujorkā. Plašākai auditorijai tika mērķēta filma “Naudas krāsa” (The Color of Money, 1986), kas akcentē Holivudas klasiskā stila vērtības, kā arī aktieru zvaigžņu – īpaši Pola Ņūmena (Paul Newman), kurš par lomu filmā saņēma balvu “Oskars” – klātbūtni. Viņa partneris ir Toms Krūzs (Tom Cruise).

Būtisks darbs M. Skorsēzes karjerā ir “Kristus pēdējais kārdinājums” (The Last Temptation of Christ, 1988) – filma, kurā M. Skorsēze radikāli pārskatīja Jēzus Kristus (lomā – Vilems Defo, Willem Dafoe) dzīvesgājumu. Režisora iecere sākotnēji raisīja asus sabiedrības grupu protestus, taču filma vēlāk pārliecināja ar spēcīgu māksliniecisku risinājumu. Par šo filmu M. Skorsēze otro reizi tika nominēts balvai “Oskars” kā labākais režisors.

90. gadus M. Skorsēze uzsāka ar skarbo gangsterdrāmu “Labie puiši”, kurā galvenajā lomā jau atkal filmēja R. de Niro. Filma tika nominēta sešām balvām “Oskars” un sagādāja trešo labākā režisora nomināciju pašam M. Skorsēzem.

Spriedzes un trillera tehniku M. Skorsēze pilnveidoja nākamajā darbā “Baiļu rags” (Cape Fear, 1991). Arī šajā filmā galvenajā – varmākas – lomā ir R. de Niro.

1993. gada filma “Nevainības laikmets” (The Age of Innocence) ir atšķirīga M. Skorsēzes līdzšinējā pieredzē. Tās pamatā ir tāda paša nosaukuma amerikāņu rakstnieces Edītes Vortones (Edith Warthon) romāns (1920) par Ņujorkas elites dzīvi 19. gs. izskaņā. Galvenajās lomās – Denjels Dejs-Lūiss (Daniel Day-Lewis) un Mišela Feifere (Michelle Pfeiffer). Filma tika nominēta piecām balvām “Oskars”, pats M. Skorsēze – kā labākais adaptētā scenārija autors.

Ar filmu “Kazino” (Kazino, 1995) M. Skorsēze atgriezās pie sev būtiskā gangsterfilmu žanra un sadarbības ar R. de Niro, kurš filmā tēloja kazino pārvaldnieku. Filmas vēstījums tika veidots kā retrospekcija; tā efektīgi atklāja spēļu biznesa aizkulises un varoņu attiecības. Savu pirmo un vienīgo balvu “Oskars” par lomu šajā filmā saņēma aktrise Šārona Stouna (Sharon Stone). 1997. gadā klajā nāca spēlfilma “Kunduns” (Kundun), kuras pamatā ir Tibetas četrpadsmitā Dalailamas dzīvesstāsts, – filma tika nominēta četrām balvām “Oskars”.

Izpratni un aizrautību par amerikāņu kino vēsturi M. Skorsēze apliecināja, izveidojot dokumentālo filmu “Personīgs ceļojums ar Mārtinu Skorsēzi amerikāņu filmās” (A Personal Journey with Martin Scorsese Through American Movies, 1995). Savukārt itāļu kino šedevriem veltīta viņa režisētā dokumentālā filma “Mans ceļojums uz Itāliju” (My Voyage to Italy, 1999).

90. gadu izskaņā M. Skorsēze filmēja “Glābjot mirušos” (Bringing Out the Dead, 1999), kurā viņš no jauna sadarbojās ar scenāristu Polu Šrēderu (Paul Schrader) – filmas “Taksists” scenārija autoru –, kā arī filmēja Nikolasu Keidžu (Nicolas Cage) depresīva paramediķa lomā.

21. gs. M. Skorsēze sāka ar lielbudžeta projektu, vēsturisku drāmu “Ņujorkas bandas” (Gangs of New York, 2002), kas tematiski sasaucas ar “Nevainības laikmetu”. Filma stāsta par 19. gs. nabadzīgo Ņujorkas iedzīvotāju dzīvi. Arī šajā darbā filmējies D. Dejs-Lūiss. “Ņujorkas bandas” aizsāka M. Skorsēzes karjeras kontekstā ļoti būtisko sadarbību ar aktieri Leonrado di Kaprio (Leonardo DiCaprio), kas turpinās arī nākamajos gados. “Ņujorkas bandu” tapšanas process bija sarežģīts, to pavadīja finansiālās problēmas un konflikti ar filmas producējošo studiju Miramax. 2003. gadā filma tika nominēta desmit balvām “Oskars”, taču neieguva nevienu.

Savā radošajā darbībā M. Skorsēze konsekventi sadarbojies ar vairākiem aktieriem – karjeras sākumā ar R. de Niro, tās turpinājumā – ar L. di Kaprio.

Nozīmīga ir nākamā M. Skorsēzes un L. di Kaprio sadarbība – filma “Aviators” (The Aviator, 2004), kuras galvenais varonis ir aviators, izgudrotājs, arī Holivudas producents un īpatnis Hovards Hjūss (Howard Robard Hughes Jr). Filmā M. Skorsēze rada pārliecinošu laikmeta ainavu – 20. gs. 20.–40. gadu Holivudas industrijas vidi, kurā darbojās H. Hjūzs. Spilgta izcilās aktrises Ketrīnas Hepbernas (Katharine Houghton Hepburn) lomā ir Keita Blānšeta (Catherine Elise Blanchett), kura par šo lomu saņēma balvu “Oskars” kā labākā otrā plāna aktrise. Filma tika nominēta 11 balvām “Oskars”, arī kā gada labākā filma, taču ieguva tikai piecas no balvām.

Būtiska M. Skorsēzes karjerā ir filma “Atkritēji” (The Departed, 2006). Filma ir Honkongas trillera “Ellišķās spēles” (Infernal Affairs, 2002) amerikāņu rimeiks, kuras centrā divu jaunu cilvēku likteņi (viņi ir spiegi svešā teritorijā) mafijas vidē un policijā. Galvenajās lomās šajā niansēti un pārliecinoši veidotajā trillerī ar gangsterdrāmas elementiem ir L. di Kaprio un Mets Deimons (Matt Damon). Filma kļuva par vienu no veiksmīgākajām M. Skorsēzes karjerā – tā 2007. gadā ieguva četras balvas “Oskars”, arī kā gada labākā filma, kā arī citas balvas. Tā kļuva arī par vienu no komerciāli sekmīgākajām M. Skorsēzes filmām.

Sadarbība ar L. di Kaprio turpinājās arī filmā “Slēgtā sala” (Shutter Island, 2010) – dramaturģiski oriģināli veidotā filmā, kuras centrā ir psihiski traumēts kara veterāns Tedijs Denjelss. Filmā izmantotas atsauces uz Eiropas kino vēsturi – ekspresionismu un šī virziena filmām. “Slēgtā sala” apzināti ieved skatītāju mulsinošā realitāšu labirintā, akcentējot galvenā varoņa subjektīvo skatījumu. Par spīti riskantajai vēstījuma stratēģijai, kas neatbilst Holivudas klišejām, šī filma kļuva par vienu no komerciāli visveiksmīgākajām M. Skorsēzes filmām.

Sekoja ģimenes auditorijai domātā filma “Hugo” (Hugo, 2011) – veltījums kino pirmsākumiem un franču iluzionistam un režisoram, vienam no pirmajiem franču mēmā kino autoriem Žoržam Meljesam (Marie-Georges-Jean Méliès), kurā M. Skorsēze jēgpilni izmantoja arī 3D tehnoloģiju. Filmas pamatā ir amerikāņu grāmatu ilustratora un rakstnieka Braiana Selznika grāmata (Brian Selznick) “Hugo Kabrē izgudrojums” (The Invention of Hugo Cabret, 2007). Filma tika nominēta 11 balvām “Oskars”, ieguva piecas.

Sadarbību ar L. di Kaprio M. Skorsēze atsāka filmā “Volstrītas vilks” (The Wolf of Wall Street, 2013). Tās pamatā ir skandalozā brokera Džordana Belforta (Jordan Belfort), kurš sarausa bagātību, pārdodot nevērtīgu firmu akcijas, dzīvesstāsts. Filma veidota kā traģikomēdija, klasiskā Holivudas stila elementus papildinot ar oriģināliem režijas paņēmieniem: subjektivizāciju, atsvešinājuma efektu un citiem.

09.2019. pirmizrādi piedzīvoja M. Skorsēzes filma “Īrs” (The Irishman), kurā galvenajās lomās filmējušies R. de Niro un Als Pačīno (Al Pacino). Filmas tēma – gangsteru iesaiste ASV arodbiedrību aktīvista Džimija Hoffa (Jimmy Hoffa) slepkavībā.

M. Skorsēze turpina veidot arī dokumentālas filmas par sev tuvām tēmām – līdzās kinovēsturei viņu aizrauj mūzika. Viņa karjerā ir vairākas dokumentālās filmas, kas veltītas vai nu noteiktam mūzikas žanram, piemēram, dokumentālo filmu seriāls “Blūzs” (The Blues, 2003), vai pasaulslaveniem mūziķiem, piemēram, filma “Izstaro gaismu” (Shine a Light, 2008), kurā M. Skorsēze portretē grupas The Rolling Stones mūziķus.

M. Skorsēze sadarbojas ar kompāniju Netflix, kur kopš 06.2019. skatāma dokumentālā filma “Lodveida zibens rēvija: Mārtina Skorsēzes stāsts par Bobu Dilanu” (Rolling Thunder Revue: A Bob Dylan Story by Martin Scorsese), kas stāsta par amerikāņu dziesminieka Boba Dilana 1975. gada koncertturneju.

M. Skorsēze veidojis arī videoklipus, piemēram, Maikla Džeksona (Michael Jackson) albumam Bad (1987), kas skatāms klipu izlasē “Maikla Džeksona izlase” (Michael Jackson: Number Ones, 2003) un citus.

 M. Skorsēze ir viens no tiem režisoriem, kurš novērtēja pieaugošo televīzijas seriālu popularitāti, un bija viens no kompānijas HBO (Home Box Office) seriāla “Pagrīdes impērija” (Boardwalk Empire, 2010–14) izveidotājiem – viņš režisēja pirmās sērijas un ir viens no seriāla producentiem.

Karjeras laikā M. Skorsēze producējis vairāk nekā 70 filmas, režisējis vairāk nekā 60 filmas (spēlfilmas un dokumentālās filmas), rakstījis scenārijus daļai savu filmu, kā arī filmējies epizodiskās lomās.

1990. gadā M. Skorsēze nodibināja bezpeļņas organizāciju “Filmu fonds” (Film Foundation), kuras mērķis ir kino vēstures saglabāšana: filmu restaurācija, klasiskā kino popularizēšana, izglītības un izpratnes veicināšana. Līdz šim fonds devis ieguldījumu vairāk nekā 850 filmu restaurācijā. Fonds veido izglītības programmu “Stāsts par filmām” (The Story of Movies) ar mērķi veicināt izpratni par kino valodu skolu auditorijai.

M. Skorsēze vairākkārt (astoņas reizes) nominēts balvai “Oskars”. Saņēmis šo balvu kā labākais režisors 2007. gadā par filmu “Atkritēji”. Vairākkārt nominēts un saņēmis “Zelta globusu” (Golden Globe) kā labākais režisors par filmām “Atkritēji”, “Hugo”, kā arī Sesila de Mila balvu (Cecil B. DeMille Award) par mūža ieguldījumu. Vairākkārt nominēts un saņēmis britu Kinoakadēmijas (BAFTA) balvas. 1976. gadā saņēmis Kannu festivāla (Festival de Cannes) balvu “Zelta palmas zars” (Palme d'Or) par filmu “Taksists” un 1986. gadā – labākā režisora balvu par filmu “Pēc darba” un citas balvas.