Jēdziens “ekspresionisms” (no latīņu expressio ‘izteiksme’) apzīmē modernisma mākslas virzienu – mākslā, literatūrā, arhitektūrā, kino.

Ekspresionismu vācu kino raksturoja spilgti mākslinieciski meklējumi – ekspresīva, nervoza vizuālā stilistika, kontrastējošs, aktieru figūras un telpu deformējošs apgaismojums. Nereti ekspresionisma filmu sižeti tika veidoti kā konkrēta varoņa subjektīvais redzējums. Filmu varoņu vidū bija destruktīvas personības, kas spēj pakļaut savai ietekmei citus. Ekspresionismu var uzskatīt par realitātes transformāciju ar dažādiem vizuāli plastiskiem līdzekļiem, kā arī saasinātu subjektīvismu. Plašākā kontekstā ekspresionisma filmas reflektēja Pirmajā pasaules karā zaudējumu piedzīvojušās Vācijas krīzes un depresijas sajūtas, kā arī akcentēja autoritatīva, totalitāra spēka ideju. Vācu ekspresionisma atskaņas jūtamas gan 20. gs. Holivudas kino pieredzē, gan arī mūsdienu populārajā kultūrā.

Ekspresionisms Vācijas kultūrā ­– vispirms glezniecībā un literatūrā – aizsākās jau 20. gs. pirmajā dekādē. Ekspresionisms kino radās nedaudz vēlāk – pēc Pirmā pasaules kara Veimāras republikas laikā. Šo laika posmu raksturoja sarežģīts sociālpolitisks konteksts, kas sekoja Vācijas sakāvei karā, – politiskās, sociālās reformas, inflācija, bezdarbs, bet arī piesātināts radošo meklējumu laiks Vācijas kino industrijā un tās uzplaukums.

Par ekspresionisma sākumu kino uzskata 1919. gada režisora Roberta Vīnes (Robert Wiene) filmu “Doktora Kaligari kabinets” (Das Kabinett des Doktor Caligari), kas tika veidota producenta Ēriha Pommera (Erich Pommer) vadītajā studijā Decla (vēlāk Decla-Bioscop). Novatoriskais darbs apvienoja netradicionālu vēstījuma struktūru un unikālus, kino līdz šim neizmantotus vizuālās izteiksmes līdzekļus. Režisors R. Vīne filmu veidoja gan kā atdzīvinātu ekspresionisma gleznu, gan kā filmas varoņa – studenta – mentālā stāvokļa raksturojumu un saskaldītās apziņas vizualizāciju. Filmas centrālie varoņi – ar hipnotizētāja spējām apveltītais Doktors Kaligari (lomā – Verners Krauss, Werner Krauss), kura hipnozes iespaidā esošais somnambula Čezāre (lomā – Konrāds Veits, Conrad Veidt) veic noziedzīgas darbības, kā arī students Francis (lomā – Frīdrihs Fehers, Friedrich Feher), kurš izmeklē sava drauga nāvi. “Doktora Kaligari kabinets” darbība daļēji norisinās psihiatriskajā klīnikā, kas skatītājam ļauj interpretēt filmas norises kā studenta Franča biedējošo sapni – murgu. Filmas novatoriskā scenārija autori – Karls Maijers (Carl Mayer) un Hanss Janovics (Hans Janowitz) – uzsvēra ekspresionismam raksturīgo subjektīvisma principu. Būtisku ieguldījumu filmas vizuālā stila veidošanā devuši mākslinieki Hermans Varms (Hermann Warm), Valters Reimans (Walter Reimann) un Valters Rērigs (Walter Röhrig), kuri filmas vidi veidoja, izmantojot ekspresionisma glezniecības principus. “Doktora Kaligari kabinets” ir filmēta studijā – īpašās, apgleznotās dekorācijās, kas rada trauksmainu, nervozu noskaņu. Filmas vidi – ielas, namus, interjera priekšmetus – raksturo asas šķautnes, diagonālas, nervozas līnijas.

Filma “Doktora Kaligari kabinets” pēc tās pirmizrādes Berlīnē 1920. gadā kļuva populāra, sekoja arī starptautiski panākumi.

Lai arī turpmāk piesaistītu gan lokālās, gan starptautiskās publikas interesi, vācu kino industrija sāka ražot filmas, kurās tika izmantots ekspresionisma stils. Šajos darbos vides stilizācija vairs netika motivēta ar filmas varoņu mentālo stāvokli – neprātu, toties tika izmantots kontrastains apgaismojums, arī ekspresīvas kadra kompozīcijas un mizanscēnas uzbūves. Arī savu nākamo darbu “Ženīna” (Genuine, 1920) režisors R. Vīne veidoja kā ekspresionisma darbu, sadarbojoties ar “Doktora Kaligari kabinets” radošo grupu – arī scenāristu K. Maijeru, kurš devis būtisku ieguldījumu vācu ekspresionisma izveidē. “Doktora Kaligari kabinets” ir populārākā agrīnā ekspresionisma filma, kaut ekspresionisma elementi iezīmējas arī Paula Vēgenera (Paul Wegener) režisētajās filmās par Golemu, kurās viņš pats tēloja Golema – no māliem radītas būtnes – lomu. Līdz mūsdienām saglabājusies filma “Golems: kā viņš nāca pasaulē” (Der Golem, wie er in die Welt kam, 1920). Ekspresionisma stilistika izmantota arī filmās “Vaska figūru kabinets” (Das Wachsfigurenkabbinet, režisors Pauls Lenī, Paul Leni, 1924); “Prāgas students” (Der Student von Prag, režisors Henriks Galēns, Henrik Galeen, 1926); “Orlaka rokas” (Orlac’s Hände, režisors R. Vīne, 1924) un citās.

Nozīmīgs ekspresionisma darbs ir režisora Frīdriha Vilhelma Murnava (Friedrich Wilhelm Murnau) filma “Nosferatu” (Nosferatu – Eine Symphonie des Grauens, 1922) – neautorizēts Brema Stokera (Abraham “Bram” Stoker) “Drakulas” (Dracula) ekranizējums, kas vienlaikus kļuva arī par šausmu filmu žanra aizsācēju Eiropas kino. 20. gs 30. gados šo žanru pārņēma un turpināja attīstīt Holivuda. “Nosferatu” raksturo ekspresīvs gaismēnu izmantojums, īpaši ainās ar vampīru – grāfu Nosferatu (lomā – Makss Šreks, Max Schreck). Filmas trauksmes pilnā noskaņa radīta, filmējot reālā vidē, nevis paviljonā.

Ekspresionisma estētiku savos darbos izmantoja viens no būtiskākajiem šī perioda vācu režisoriem Frics Langs. Filmā “Nogurusī nāve” (Der müde Tod, 1921) ekspresionisma elementi bagātina melodramatisko sižetu, kas vēstī par sievieti, kura vēlas atgūt savu mirušo mīļāko. Vairāku F. Langa filmu centrālie varoņi ir autoritatīvi noziedznieki, kuri spēj pakļaut kontrolei citus. Tāds ir doktors Mabūze­ – filmas “Dr. Mabūze – spēlmanis” (Dr. Mabuse, der Spieler, 1922) varonis.

Noslēdzošās ekspresionisma filmas “Fausts” (Faust – eine deutsche Volkssage, režisors F. V. Mūrnavs, 1926) un “Metropole” (Metropolis, režisors F. Langs, 1927) bija vērienīgi projekti, kas tika producēti ietekmīgajā Vācijas studijā UFA. “Metropolei” ir īpaša kultūrvēsturiska nozīme kā filmai, kas aizsāka antiutopijas žanru. Filmā izmantoti tam laikam unikāli specefekti, operatora darba paņēmieni, kameras tehnika un radīta vērienīga, ekspresīva nākotnes pilsētas vide, ietekmējoties arī no ekspresionisma arhitektūras.

Kaut arī ap 1927. gadu ekspresionisms vācu kino mazinājās, tā iezīmes turpinājās arī 20.–30. gadu mijas vācu filmās, īpaši F. Langa veidotajos darbos. Piemēram, gan viņa pirmajā skaņu filmā “M” (M), kas stāsta par bērnu slepkavas vajāšanu pilsētā, gan otrajā filmā par Doktoru Mabūzi – “Dr. Mabūzes testaments” (Das Testament des Dr. Mabuse, 1933), kurā F. Langs analizē noziedznieka psihes īpatnības un vācu sabiedrības noslieci uz autoritārismu.

Vācu ekspresionisma filmu iezīmes un varoņu tipoloģija mudināja vairākus teorētiķus šī perioda darbus traktēt ne tikai kā stilistiskus sasniegumus, bet arī kā Vācijas sociālpolitiskā klimata un sabiedrības noskaņu atspoguļojumu. Piemēram, teorētiķis Zigfrīds Krakauers (Siegfried Kracauer) savā nozīmīgajā darbā “No Kaligari līdz Hitleram” (From Caligari to Hitler, 1947) ekspresionisma filmas un to varoņus, kuri spējīgi pakļaut ietekmei plašas masas, uzskatīja par totalitārisma priekšvēstnesēm.

Vācu ekspresionisms bija noteicošais stilistiskais virziens Holivudas film noir vizuālās stilistikas izveidē, – arī film noir tika izmantots kontrastains apgaismojums, savdabīgas, ekspresīvas kadra kompozīcijas, nervozas noskaņas un subjektīvisms, kas raksturīgs ekspresionismam. Pēc nacistu nākšanas pie varas 1933. gadā daudzi Vācijas kino profesionāļi bēga uz Amerikas Savienotajām Valstīm (ASV) un sāka strādāt Holivudā, izmantojot savu pieredzi ASV kinoindustrijā. Darbu ASV 30.–40. gados turpināja F. Langs, Kērtiss Bernharts (Curtis Bernhardt), Viljams Dīterle (William Dieterle), Freds Cinnemans (Fred Zinneman), Frederiks Hollanders (Frederick Hollander), Sīmors Nēbencāls (Seymour Nebenzahl), Makss Ofīlss (Max Ophüls), Oto Premingers (Otto Preminger), Billijs Vailders (Billy Wilder), Roberts Sjodmaks (Robert Siodmak) u. c. Daudzi no režisoriem, kuri strādāja Vācijā 20. gs. 20. gados, kļuva par nozīmīgiem ASV režijas meistariem. Pamatā viņi veidoja asu žanru filmas, arī film noir, kura vizuālā stilistika sakņojas vācu ekspresionisma tradīcijās.

30. gados Holivudas studija Universal (Universal Studios) uzsāka šausmu filmu veidošanu, izmantojot vācu ekspresionisma elementus, pielāgoja tos Holivudas klasiskā stila prasībām. Operators Karls Freunds (Karl W. Freund), kurš veidojis nozīmīgas vācu ekspresionisma filmas (piemēram, “Metropoli”), Holivudā filmēja šausmu filmas un radīja to vizuālo stilu, piemēram, filmu “Drakula” (Dracula, režisors Tods Braunings, Tod Browning, 1931), kas ir B. Stokera romāna Holivudas versija.

Ekspresionisma ietekme amerikāņu kino ir daudzveidīga – tā ietekmējusi gan dažādu žanru – pamatā šausmu filmu un film noir – attīstību un to vizuālo stilu, gan arī atsevišķus nozīmīgu režisoru darbus. Ekspresionisma ietekmes saskatāmas arī amerikāņu režisora Orsona Velsa (Orson Welles) nozīmīgajā filmā “Pilsonis Keins” (Citizen Kane, 1941).

Vācu ekspresionisma tradīcijas augsti vērtēja britu režisors Alfreds Hičkoks, kurš jaunībā stažējās Vācijā studijā UFA. Ekspresionisms ietekmēja viņa agrīno filmu, pamatā trilleru, stila izveidi. Nozīmīgs veltījums ekspresionismam ir vācu režisora Vernera Hercoga (Werner Herzog) filma “Nosferatu: Nakts rēgs” (Nosferatu: Phantom der Nacht, 1979) ar Klausu Kinski (Klaus Kinski) galvenajā lomā.

Ekspresionisma ietekmes saskatāmas arī noteiktu žanru mūsdienu filmās – trilleros, detektīvos, šausmu filmās, tās kultūrvēsturiski saistītas ar vācu ekspresionisma pieredzi.

Ekspresionisma ietekmes identificējamas arī postmodernisma estētikā strādājošo Holivudas režisoru darbos – īpaši Tima Bērtona (Tim Burton) filmās, piemēram, “Betmens” (Batman, 1989), “Edvards Šķērrocis” (Edward Scissorhands, 1990), “Frankenvīnijs” (Frankenweenie, 2012) un citās. Par īpašu veltījumu ekspresionisma mantojumam var uzskatīt režisora Mārtina Skorsēzes filmu “Slēgtā sala” (Shutter Island, 2010), kurā ir atsauces gan uz ekspresionismam raksturīgo vizuālo estētiku, gan arī naratīva veidošanas paņēmieniem. Filmas sižets tiek būvēts kā galvenā varoņa – kara veterāna (lomā Leonardo Di Kaprio, Leonardo Di Caprio) sašķeltās apziņas atspulgs.

Ekspresionisma, īpaši F. Langa filmas “Metropole”, ietekme saskatāma arī vairākās ASV fantastikas žanra filmās – antiutopijās, piemēram, “Pa naža asmeni skrejošais” (Blade Runner, režisors Ridlijs Skots, Ridley Scott, 1982) un citas. Ekspresionisma stils ietekmējis populāro kultūru – komiksus, filmas, kas izmanto komiksu motīvus, piemēram “Grēku pilsēta” (Sin City, 2005) un citas. Veltījums vācu ekspresionismam ir amerikāņu režisora Vudija Allena (Woody Allen) filma “Ēnas un Migla” (Shadows and Fog, 1991).