Jēdzienu “ekspresionisms” (no latīņu expressio ‘izteiksme’) mūsdienās starptautiski lieto, lai apzīmētu modernisma mākslas un literatūras virzienus. Tēlotājas mākslas virziena apzīmēšanai jēdzienu sāka lietot jau 20. gs. sākumā. Kad paralēli tēlotājas mākslas virziena attīstībai ekspresionisma izpausmes sāka parādīties arī arhitektūrā, šo apzīmējumu arī arhitektūras kritikā no 1913. gada sāka attiecināt uz atsevišķām avangarda arhitektūras parādībām – vispirms Vācijā, vēlāk arī Nīderlandē un citur Eiropā. Taču ekspresionisms kā patstāvīgs modernisma arhitektūras stilistiskais virziens arhitektūras vēstures literatūrā pirmoreiz tika definēts tikai 1941. gadā, un kopš 20. gs. 50.–60. gadiem tas tiek atzinīgi vērtēts kā viens no nozīmīgākajiem modernisma arhitektūras virzieniem, kas attīstījās Vācijā un arī citviet Eiropā no 1910. līdz 1925. gadam. Nosaukums nav retrospektīvs, un, lai gan arhitektūras kontekstā tas kā stilistisks apzīmējums dažkārt tiek vērtēts kā neprecīzs, kā oriģinālnosaukumu to lieto līdz mūsdienām. Jēdzienu mūsdienās mēdz lietot arī daudz plašākā nozīmē un attiecināt uz dažādām formāli abstraktām modernās un postmodernās arhitektūras parādībām.

Ekspresionisma arhitektūras stila kopīgo iezīmju raksturošana ir problemātiska, jo šajā kategorijā grupēti galvenokārt unikāli arhitektūras projekti: to arhitektūras kvalitāte ir improvizēta, veidols – individualizēts. Formveides risinājums ir brīvs, abstrakts, visbiežāk plastisks un ekspresīvs (izteiksmīgs līniju un apjomu, dažkārt arī krāsu un gaismu lietojums), ornaments ir minimāls. Arhitektūras projektēšanā noteicoša bija orientācija uz ekscentrisko un subjektīvo, tieksme radīt monolītu un monumentālu iespaidu, piedāvāt skaidru simbolismu, meklēt inovatīvus funkcionālu problēmu risinājumus. Daudzu ekspresionisma stila ēku kopīga iezīme ir tūlītēji radītais vizuālais iespaids to apmeklētājiem vai vērotājiem, izraisītais pārsteigums vai sajūsma.

Ekspresionisma stils bija moderns, un arhitektūrā priekšroka tika dota modernu materiālu – betona un stikla – plašam un daudzveidīgam lietojumam; taču paralēli vernakulārās tradīcijas ietekmē Nīderlandē, Ziemeļvācijā u. c. arī ķieģelis kļuva par raksturīgu būvniecības un apdares materiālu; materiāla lietojuma atšķirību dēļ ekspresionisma stila raksturojumā dažkārt atsevišķi izdala t. s. ķieģeļu ekspresionisma virzienu (vācu Backsteinexpressionismus; angļu brick expressionism; krievu кирпичный экспрессионизм).

Ekspresionisms kā mākslas virziens radās 20. gs. sākumā Vācijā. Ap 1910. gadu Vācija kļuva arī par nozīmīgāko ekspresionisma arhitektūras jaunrades centru un ekspresionisms visspilgtāk izpaudās vācu arhitektu darbos. Atšķirībā no ekspresionisma literātiem un gleznotājiem, daudzi ekspresionisma arhitekti savā jaunradē bija sociāli orientēti un pauda tieksmi mainīt pasauli. Izcili nozīmīga persona ekspresionisma arhitektūras attīstībā bija vācu arhitekts un pilsētplānotājs Bruno Tauts (Bruno Taut). Pirms Pirmā pasaules kara B. Tauts kļuva par 1907. gadā Vācijā dibinātās mākslinieku, dizaineru, arhitektu un ražotāju apvienības Deutscher Werkbund biedru: apvienībā valdīja priekšstats, ka arhitektūru jācenšas piemērot ražošanas prasībām un standartizācijai, taču B. Tauts un Henrijs van de Velde (Henry van de Velde) kā šīs apvienības biedri pauda atšķirīgu uzskatu, proti, ka arhitektūra ir vērtējama kā garīga un emocionāla mākslas forma un tās attīstībā nozīmīga ir diferenciācija. Ekspresionisma stila manifestācija bija B. Tauta projektētais Stikla paviljons (Glaspavillon) apvienības Deutscher Werkbund 1914. gada izstādē Ķelnē.

Paviljona uzdevums bija demonstrēt vācu stikla industrijas iespējas, taču tā arhitektūra tika īstenota formā, kas drīzāk bija reliģijas, nekā komercijas iedvesmota: dzelzsbetona karkasa konstrukcijā celta centriska kupola būve ar daudzkrāsainu stikla fasādi un krāsainas gaismas pildītu interjeru; paviljona fasādes frīzes joslā bija ietverti gravēti uzraksti – citāti no vācu rakstnieka Paula Šērbarta (Paul Scheerbart) dzejas rindām: “krāsains stikls / iznīcina naidu” (Farbiges Glas / Zerstört Hass) utt. B. Tauts sadarbojās ar P. Šērbartu un iedvesmojās no viņa grāmatas “Stikla arhitektūra” (Glasarchitektur, 1914), kurā tēlaini raksturotas ēkas, kas ļauj gaismai ieplūst telpās un cilvēku prātos; abus vienoja uzskats, ka arhitektūra varētu atrisināt visas pasaules nelaimes, ja vien tā būtu pietiekami monumentāla vai līdzinātos kristālam.

Pirmā pasaules kara laikā, kad būvniecībā bija iestājies apsīkums, B. Tauts radīja sociāli utopiskas arhitektūras vīzijas, skicēs attēlodams būves, kas formāli līdzinājās starojošiem kristāliem, kalnu virsotnēm, ziedkopām un tamlīdzīgi. Skiču piezīmēs nereti tika iekļauti citāti arī no vācu filozofa Frīdriha Nīčes (Friedrich Nietzsche) darbiem, kas B. Tautu iedvesmoja, piemēram, “Tā runāja Zaratustra” (Also sprach Zarathustra, 1883–1885). Savas utopiskās vīzijas B. Tauts pēc kara publicēja trijās grāmatās – “Alpu arhitektūra” (Alpine Architektur, 1919), “Pilsētas kronis” (Die Stadtkrone, 1919) un “Pilsētu iznīkšana” (Die Auflösung der Städte, 1920).

1919. gadā B. Tauts iniciēja slepenu saraksti, ko dēvēja par “Stikla ķēdi” (Gläserne Kette) un kurā piedalījās viņa domubiedri – arhitekti un mākslinieki – Valters Gropiuss (Walter Gropius), Hanss Šarūns (Hans Scharoun), Hermans Finsterlins (Hermann Finsterlin), Hanss Lukhārts (Hans Luckhardt), Vasilijs Lukhārts (Wassili Luckhardt) u. c., kas savā starpā dalījās ar novatoriskām idejām par arhitektūru no stikla un betona; sarakste kļuva par nozīmīgu impulsu modernisma arhitektūras jaunradē. B. Tauts izdeva arī žurnālu Frühlicht (1920–1922), kurā publicēja savu domubiedru skices, projektu zīmējumus, rakstus un pārdomas par arhitektūras nākotnes attīstību.

Īstenoto ekspresionisma arhitektūras projektu vidū agri paraugi ir vācu arhitekta, scenogrāfa, Deutscher Werkbund biedra Hansa Pelciga (Hans Poelzig) agrīnie darbi ar izteikti individuālu arhitektūras risinājumu: Augšsilēzijas tornis (Oberschlesien Turm), kas būvēts kā izstāžu zāle un ūdenstornis 1911. gada Austrumvācijas rūpniecības, tirdzniecības un lauksaimniecības izstādē (Ostdeutsche Ausstellung für Industrie, Gewerbe und Landwirtschaft) Pozenē (mūsdienās Poznaņa); fabrikas ēkas ķīmiskās rūpniecības uzņēmumam Chemische Fabrik Moritz Milch & Co (1911–1912) Lubanā (mūsdienās Luboņa).

Ekspresionisma izplatību industriālajā arhitektūrā arī pēc Pirmā pasaules kara sekmēja pieprasījums pēc moderniem funkcionāliem risinājumiem un arvien pieaugoša apziņa par izteiksmīga arhitektūras tēla līdzdalību uzņēmumu korporatīvās identitātes veidošanā, piemēram, vācu dizainera, Deutscher Werkbund līdzdibinātāja Pētera Bērensa (Peter Behrens) projektētā ķīmiskās rūpniecības uzņēmuma Hoechst AG tehniskās pārvaldes ēka (Technisches Verwaltungsgebäude der Hoechst AG, 1920–1921) Frankfurtē pie Mainas; vācu arhitekta Ērika Mendelsona (Erich Mendelsohn) projektētā Cepuru fabrika (Hutfabrik, 1921) uzņēmumam Friedrich Steinberg, Herrmann & Co Lūkenvaldē, Brandenburgā un cjtj.

Laika periodā no 1914. līdz 1925. gadam ekspresionisma virziens arhitektūrā attīstījās skarbos apstākļos: Vācijas un citu Eiropas valstu ekonomika bija sagrauta, būvniecības aktivitāte bija zema, arhitektūras pasūtījumu skaits bija salīdzinoši neliels un projektu īstenošana bija ierobežota.

Pirmā ievērojamā ekspresionisma stila sabiedriskā ēka, ko pēc Pirmā pasaules kara uzcēla Berlīnē, bija H. Pelciga projektētais Lielais Teātris (Großes Schauspielhaus, 1919), kas kā tirgus ēkas pārbūve tika īstenota režisora un teātra direktora Maksa Reinharta (Max Reinhardt) pasūtījumā un bija paredzēta ekspresionisma teātra iestudējumu demonstrēšanai neparasti plašai auditorijai – 3500 skatītājiem. Teātra ēkas interjera risinājums radīja maģisku iespaidu: zāles kupolu un tā balsta kolonnas rotāja koncentriskos apļos kārtots lāstekveidīgs, bārkšveidīgs armēta stuka plastiskais dekors, kas atgādināja alu stalaktītu veidojumus; apgaismes ķermeņi zāles griestos veidoja debesu zvaigznāju attēlus. Grandiozas, maģiskas alas motīvu H. Pelcigs izmantoja arī Zalcburgas Festivāla teātra (Festspielhaus) projektā, kas no 1919. līdz 1923. gadam tika izstrādāts M. Reinharta pasūtījumā, bet finansējuma trūkuma dēļ netika īstenots un, līdzīgi kā daudzi citi arhitektūras vēsturē nozīmīgi ekspresionisma projekti, eksistē vienīgi uz papīra – t. s. “papīra arhitektūra” (бумажная архитектура) jeb vizionārā arhitektūra (angļu visionary architecture; vācu visionäre Architektur).

Piemēram, izcili nozīmīgs ir vācu arhitekta Ludviga Mīsa van der Roes (Ludwig Mies van der Rohe) iesniegtais projekta piedāvājums 1921. gadā rīkotajā arhitektūras projektu konkursā biroju augstceltnei (Bürohochhaus) Frīdriha ielā, Berlīnē: vizionārā iecere – dzelzsbetona debesskrāpja fasādi gandrīz pilnībā būvēt no stikla – ievērojami apsteidza sava laika arhitektūru un paredzēja nozīmīgu tendenci vēlā modernisma arhitektūras attīstībā.

Ekspresionisma stila sabiedrisko ēku kategorijā tiek iekļauts arī pēc austriešu filozofa, publicista, sociālreformista un arhitekta Rūdolfa Šteinera (Rudolf Steiner) projekta celtais Gēteanums (Goetheanum, 1923–1928) Dornahā, Šveicē – paša R. Šteinera 1912. gadā dibinātās Antroposofijas biedrības (Anthroposophische Gesellschaft) galvenā ēka – viņa garīgās mācības templis. Atbilstoši autora iecerei, šī plašai auditorijai paredzētā ēka ar plastiski izteiksmīgi veidotu monumentālu apjomu tika būvēta no monolīta dzelzsbetona, kas turklāt arī eksponēts fasādē (šāda apveida būvei nepieciešamo koka veidņu konstruēšana bija sarežģīts process un prasīja augstu amatniecisko meistarību).

Arhitektūras vēsturē kā ekspresionisma parādība tiek aplūkots arī Ē. Mendelsona projektētais Einšteina tornis (Einsteinturm, 1917–1924) Potsdamā, kas celts astronoma Ervīna Freindliha (Erwin Freundlich) pasūtījumā – astrofizikas laboratorija un observatorija, kas speciāli paredzēta fiziķa Alberta Einšteina (Albert Einstein) relativitātes teorijas testēšanai. Torņa būvapjoma modelējums ir izteikti individuāls, abstrakts un skulpturāls (pēckara ekonomiskajos apstākļos diemžēl neizdevās īstenot sākotnējo ieceri to būvēt no dzelzsbetona būvniecības procesa sarežģītības dēļ, tāpēc ēka tika celta no ķieģeļiem, un ilūzija par monolītu būvapjomu tika panākta, veidojot cementa apmetumu fasādē).

Ekspresionisma stils pavisam dabiski izpaudās dažādu konfesiju dievnamu arhitektūrā. Ekspresionisti izcēlās ar novatorisku pieeju baznīcu projektēšanā: reinterpretējot viduslaiku dievnamu arhitektūras poētiskumu un izmantojot modernās būvniecības tehnoloģijas, tika konstruētas augstas paraboliskas arkas, velves un kupoli. Ekspresionisma stilā celtas baznīcas daudzviet Eiropā: dāņu arhitekta un dizainera Pēdera Vilhelma Jensena-Klinta (Peder Vilhelm Jensen-Klint) projektētā Gruntviga baznīca (Grundtvigs Kirke, 1913–1916) Kopenhāgenā; vācu arhitekta Jozefa Frankes (Josef Franke) projektētā Svētā Krusta baznīca (Heilig-Kreuz-Kirche, 1927–1929) Gelzenkirhenē; vācu arhitekta Dominika Bēma (Dominikus Böhm) projektēta Svētā Engelberta baznīca (Kirche St. Engelbert, 1930–1932) Ķelnē; pēc franču arhitekta un benediktīniešu ordeņa mūka Pola Belo (Paul Bellot) projektiem celtās baznīcas Francijā, Beļģijā un citur.

Ekspresionisma arhitektūrā nozīmi ieguva arī t. s. Amsterdamas skola (Amsterdamse School) Nīderlandē, kas uzplaukumu piedzīvoja no 1915. līdz 1925. gadam. Agrs un nozīmīgs šīs skolas paraugs ir biroju ēka – Kuģniecības nams (Scheepvaarthuis, 1912–1916) Amsterdamā, ko projektēja holandiešu arhitekti Joans van der Mejs (Joan van der Mey), Pīts Kramers (Piet Kramer) un Mikels de Klerks (Michel de Klerk); ēkas būvniecībā izmantotas modernas dzelzsbetona konstrukcijas, bet apdarē – ķieģelis kā tradicionāls Ziemeļeiropas reģiona celtniecības materiāls.

Līdzīgi būvniecības paņēmieni izmantoti M. de Klerka projektētā daudzdzīvokļu ēku kompleksa (Spaarndammerplantsoen, 1913–1921) arhitektūrā Amsterdamā, kas bija paredzēts sociāliem mājokļiem. Ekspresionisma stila turpmākajā attīstībā nozīmīga platforma bija Amsterdamā izdotais mākslas un arhitektūras žurnāls Wendingen (1918–1932), kas sekmēja arī stila starptautisku izplatību.

Paralēles vērojamas arī ekspresionisma arhitektūrā Ziemeļvācijas ostas pilsētās. Korporatīvajā arhitektūrā izcils paraugs ir vācu arhitekta Frica Hēgera (Fritz Höger) projektētā daudzstāvu biroju ēka – Čīles nams (Chilehaus, 1922–1923), kas aizņēma veselu pilsētas kvartālu Hamburgā, Elbas ostas tuvumā, un piederēja kuģniecības uzņēmuma īpašniekam un baņķierim Henrijam Brarensam Slomanam (Henry Brarens Sloman), kas nodarbojās ar salpetra importu no pašam piederošām raktuvēm Čīlē; ēkas arhitektūra ar kuģa priekšgalam līdzīgu asā leņķī veidotu stūra apjomu un dinamisku siluetu demonstrē skaidru simbolismu; ēka būvēta no dzelzsbetona, bet tās fasādes – no ķieģeļa, kas ir tradicionāls būvmateriāls Ziemeļvācijas reģionā.

20. gs. 20. gadu vidū ekspresionisma virziens zaudēja aktualitāti Vācijas un arī citu Eiropas valstu arhitektūrā, vadošie vācu ekspresionisti novērsās no šī virziena un turpināja attīstīt modernisma arhitektūru racionālā virzienā (internacionālais stils).

Ekspresionisms bija viens no Art Deco stila ietekmju avotiem. Sociāli utopiskās urbānās vīzijas, kas atklājās B. Tauta darbos “Alpu arhitektūra” un “Pilsētas kronis”, tika interpretētas nacistu propagandas vajadzībām un Trešā reiha laikā izmantotas jaunu pilsētu plānošanā, piemēram, autobūves kompānijas Volkswagen industriālās pilsētas Volfsburgas plānošanā. Ekspresionisma idejas un paraugi arhitektūrā no jauna ieguva aktualitāti pēc Otrā pasaules kara: vēlā modernisma, piemēram, neoekspresionisma, arhitektūrā (neoexpressionism); postmodernisma, piemēram, dekonstruktīvisma (deconstructivism), arhitektūrā.