Art Deco stila veidošanās Parīzē aizsākās jau 20. gs. 2. dekādē: agri stila paraugi bija Parīzē dibinātās baleta trupas Ballets Russes (‘krievu balets’) greznie kostīmi un skatuves dekorācijas. Šajā periodā Parīzē un citviet Eiropā sāka parādīties arī t. s. proto-Art Deco paraugi arhitektūrā, piemēram, skotu arhitekts un dizainers Čārlzs Renī Makintošs (Charles Rennie Mackintosh), kurš 20. gs. sākumā ieguva starptautisku atpazīstamību ar saviem jūgendstila projektiem, savos vēlīnajos interjeru projektos konsekventi izmantoja tipiskus Art Deco motīvus – zigzagu līnijas, ģeometriskus ornamentus un tamlīdzīgi. Art Deco tiek uzskatīts par jūgendstila pēcteci, jo no jūgendstila pārņēma daudzus motīvus, pakļaujot tos ģeometriskai stilizācijai. Jūgendstilu un Art Deco vienoja tieksme modernizēt un laikmetīgā veidā estetizēt cilvēka vidi, neatsakoties no dekoratīvo elementu lietojuma, bet gan saliedējot moderno ar dekoratīvo.
Art Deco stila veidošanos būtiski ietekmēja dažādi laikmetīgi avoti, piemēram, futūrisma mākslas virziena idejas, kas noliedza pagātnes kultūru, absolutizēja dinamismu, poetizēja urbānismu un tehniku; ekspresionisma arhitektūra, kas tiecās radīt tūlītēju pārsteiguma iespaidu uz vērotāju; japāņu interjeru dizains, ko raksturo ģeometrisku formu vienkāršība, dabīgu materiālu estetizācija un dabīgu krāsu palete ar brūniem, bēšiem, baltiem toņiem un tumšu vai košu krāsu akcentiem; agrā modernisma arhitektūras paraugi; kubisma mākslas virziens un tā ģeometriskās abstrakcijas; laineru dizains un aeromehānikas dizains, tā aerodinamiskās formas, plūdlīnijas un citi. Stila ietekmes nāca no arī pirmatnējo un seno sabiedrību materiālās kultūras artefaktiem: arhitektus iedvesmoja 1922. gadā jaunatklātā faraona Tutanhamona (twt-ˤnḫ-ı͗mn) kapene Ēģiptē un pakāpjveida piramīdas Centrālamerikā, dizaineri iespaidojās no Āfrikas cilšu mākslas un tamlīdzīgi.
Lai gan Art Deco stils jau pēc Pirmā pasaules kara dominēja Parīzes dekoratīvajās mākslās, tomēr arhitektūrā Art Deco izpausmes 20. gs. 20. gadu sākumā parādījās epizodiski. Agru arhitektūras paraugu vidū bija parfimērijas un dažādu dizaina preču veikalu skatlogi: Art Deco stila paņēmienus izmantoja franču arhitekts, dizainers un dekorators Luī Su (Louis Süe), izstrādājot projektus veikalu ēku fasādēm, piemēram, 1923. gadā Robēra Linzelē (Robert Linzeler) juvelierizstrādājumu veikalam Parīzē un citus.
Stila uzplaukuma laiku Francijā iezīmēja 1925. gadā Parīzē rīkotā Starptautiskā modernās dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstāde, kas bija orientēta uz modernitāti un noraidīja vēsturisko stilu atdarināšanu. Izstādi finansēja Francijas valdība, un tās mērķis bija nostiprināt Francijas līderpozīcijas luksusa preču (interjera, mēbeļu, tekstīliju, keramikas u. c.) dizaina un ražošanas jomās. Izcilākie franču Art Deco arhitektūras paraugi tapa tieši šajā 1925. gada izstādē, kur vadošie Parīzes universālveikali ierīkoja paviljonus, kas turpmāk noteica laikmeta modes tendences un sekmēja Art Deco plašu izplatību arhitektūrā: universālveikala Printemps paviljona Primavera (‘pavasaris’) arhitektūras projektu izstrādāja arhitektu birojs Sauvage & Wybo; universālveikala Au Bon Marché Pamones paviljonu (Pavillon Pomone) projektēja franču arhitekts Luijs Ipolits Bualo (Louis-Hippolyte Boileau); universālveikala Galeries Lafayette paviljonu La Maîtrise (‘meistarība’) projektēja franču arhitekts Ferdinands Šanū (Ferdinand Chanut); universālveikala Grands Magasins du Louvre paviljonu Studium Louvre (‘Luvra studija’) projektēja franču arhitekts Albērs Laprads (Albert Laprade). Visām šīm pagaidu būvēm bija brīvstāvoši, centriski, stereometriski apjomi ar pakāpjveida vai piramidāliem pārsegumiem, jumta terasēm, balkoniem vai lodžijām un krāšņi dekorētiem sienu paneļiem, kas īpaši akcentēja ieejas daļu fasāžu kompozīcijas centrā. Greznie Art Deco paviljoni reprezentēja modernu luksusa dzīvesstilu: arhitektūras un interjera iekārtu apdarē bija izmantoti dārgi un ekskluzīvi materiāli, krāšņuma efektu pastiprināja spožu metālisku virsmu lietojums dekoratīvajā apdarē. Stila elitārā pozīcija izstādē izraisīja arī negatīvu kritiku, taču, neraugoties uz to, šis dekoratīvais stils turpmāk guva plašu izplatību Eiropas un Amerikas Savienoto Valstu (ASV) arhitektūrā. Starpkaru periodā Art Deco stils turpināja attīstīties un kļuva par populāru alternatīvu ortodoksālajam modernismam, kas atsacījās no dekora lietojuma arhitektūrā.
Art Deco bija moderns arhitektūras stils, bet tas, līdzīgi kā ekspresionisms, neiekļāvās šaurā modernisma kanonā. Art Deco arhitektūrā bija vērojamas paralēles ar citiem laikmetā aktuāliem arhitektūras stiliem – citkārt moderniem, citkārt arī tradicionāliem. Daļai Art Deco stila ēku raksturīga klasiskajā arhitektūras izglītībā balstīta pieeja arhitektūras projektēšanā, daļai – funkcionālisma principos. Art Deco vispārināti tiek dalīts divos nosacītos virzienos: “modernizēts klasicisms” (modernized classicism) un “dekoratīvs modernisms” (decorative Modernism), piemēram, Parīzes 1925. gada izstādē “modernizēta klasicisma” virzienu pārstāvēja austriešu arhitekta Jozefa Hofmana (Josef Hoffmann) projektētais Austrijas paviljons (Pavillon autrichien) ar kolonnu portiku un dekoratīvu joslu profilējumu fasādēs, savukārt “dekoratīva modernisma” virzienu pārstāvēja franču arhitekta Robēra Malē-Stīvensa (Robert Mallet-Stevens) projektētais Tūrisma paviljons (La Pavillon du tourisme) ar abstraktu pulksteņa torni.
Art Deco plašo izplatību sekmēja no populārās kultūras aizgūtas tēlainības lietojums arhitektūras noformējumā. Īpaša nozīme stila attīstībā un izplatībā bija kinematogrāfijai. Starpkaru periodā kino vairāk nekā jebkurš cits mākslas veids atspoguļoja un ietekmēja laikmeta gaumi. Art Deco stils krāšņi izpaudās Eiropas un Holivudas kinofilmu uzņemšanas laukumu noformējumā, kā arī ēkās, kas tika celtas šo filmu demonstrēšanai. Kinoteātru ēku dizainā atspoguļojās avangarda kinofilmu mākslīgi radītā pasaule, kāda bija vērojama, piemēram, režisora Frica Langa (Fritz Lang) filmā “Metropole” (Metropolis, 1927) attēlotajos nākotnes pilsētas skatos, režisora Basbija Bērklija (Busby Berkeley) mūziklos inscenētajās ekstravagantajās fantāzijās un citās.