Jēdzienu “neoklasicisms” latviešu valodā, līdzīgi kā vācu u. c. Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu valodās, lieto, lai apzīmētu vienu no tradicionālajiem mākslas un arhitektūras stiliem, kas bija aktuāls Eiropā 20. gs. 1. pusē, paralēli modernismam. Stila nosaukuma etimoloģija norāda uz saikni ar klasiskajiem arhitektūras paraugiem un ietekmēm no klasicisma u. c. klasiskajā tradīcijā balstītiem arhitektūras stiliem.

Arhitektūras stilu vēsturē jēdziens “neoklasicisms” dažādos reģionos definēts atšķirīgi. Rietumeiropas un Ziemeļeiropas valstīs neoklasicisma (néo-classicisme, neoclassicism) jēdzienu jau kopš 19. gs. beigām izmanto, lai apzīmētu 1750.–1840. gada periodā vadošo arhitektūras stilu, ko latviešu un vācu valodās dēvē par klasicismu. Jaunākajā arhitektūras vēstures literatūrā angļu valodā jēdzienus neoclassicism un classicism lieto arī kā sinonīmus, turklāt šādi apzīmē ne vien 1750.–1840. gada periodā vadošo arhitektūras stilu, bet arī tā turpinājumu 19. un 20. gs. arhitektūrā, norādot uz stila kontinuitāti.

Raksturīgas stila iezīmes ir formu ģeometriska vienkāršība, stereometrisko formu skaidrība, monumentalitāte, lakonisms, racionālisms, simetrija, reducēts dekoratīvais noformējums. Klasiskie elementi un orderis lietoti galvenokārt vispārinātā, vienkāršotā, stilizētā veidā.

Neoklasicisma stils spilgti izpaudās sabiedrisko un administratīvo ēku arhitektūrā. Neoklasicisma arhitektūrai raksturīgais monumentālais, cēlais veidols tika saistīts ar priekšstatiem par stabilitāti un kārtību, tādēļ 20. gs. 1. pusē neoklasicisma stils bija iecienīta izvēle dažādu politisko režīmu (demokrātisku, autoritāru, totalitāru valstu iekārtu) varas reprezentācijai arhitektūrā.

Vācijā neoklasicisma stila uzplaukums 20. gs. sākumā bija saistīts ar Vācijas Impērijas arhitektūras stila meklējumiem. Atsakoties no 19. gs. beigās Vācijas arhitektūrā raksturīgās ekstravagances, oriģinālu klasisko formu valodu attīstīja vācu arhitekti – Ludvigs Hofmans (Ludwig Hoffmann) un Alfrēds Mesels (Alfred Messel), kuru ievērojamāko projektu vidū ir Pergamonas muzejs (Pergamonmuseum, 1910–1930) Berlīnē. Neoklasicisma stila attīstību ietekmēja racionālisma tendences: vienkārša formveide, vispārināts klasiskā ordera lietojums un atteikšanās no dekora raksturo vācu arhitekta Heinriha Tesenova (Heinrich Tessenow) projektētā Helleravas teātra (Festspielhaus Hellerau, 1911) arhitektūru Drēzdenē, vācu arhitekta Paula Bonaca (Paul Bonatz) projektētās Štutgartes Centrālās dzelzceļa stacijas (Stuttgart Hauptbahnhof, 1911–1928) arhitektūru u. c. Vācu dizainera Pētera Bērensa (Peter Behrens) projekts Vācijas vēstniecības ēkai (Посольство Германии, 1911–1912) Sanktpēterburgā ir agrs un nozīmīgs neoklasicisma stila piemērs, kas ietekmēja turpmāko stila attīstību Eiropā un starpkaru periodā kļuva par paraugu valstiski nozīmīgu administrācijas ēku arhitektūrā: monumentālās ēkas fasādes apdari veido sarkanā granīta rustika, visā fasādes frontē hipertrofētā veidā izmantots lielais orderis – trīs stāvu augstas, masīvas kolonnas balsta antablementu.

Vācijā 20. gs. 30.–40. gados neoklasiskām tendencēm sekoja t. s. nacionālsociālistiskā arhitektūra (Nationalsozialistische Architektur), ko raksturo ilgmūžīgu būvmateriālu lietojums, monumentālisms un pat gigantomānija: vācu arhitekta Vernera Marša (Werner March) projektētā Berlīnes Olimpiskā stadiona (Olympiastadion, 1934–1936), kā arī vācu arhitektu Ludviga Rufa (Ludwig Ruff) un Franca Rufa (Franz Ruff) projektētā Nirnbergas Kongresu nama (Kongresshalle, 1935) arhitektūra veido atsauci uz Romas Impērijas laikā celto Romas Kolizeju (Colosseum); vācu arhitekta Alberta Špēra (Albert Speer) projektētās Berlīnes Jaunā reiha kancelejas (Neue Reichskanzlei, 1937–1939) tēls veidots skarbs, lai iedvestu pazemību ēkas apmeklētājos.

Neoklasiskās tendences pastāvēja līdzās spēcīgām racionālisma (razionalismo) tendencēm fašistiskās Itālijas arhitektūrā: Sapiencas Universitātes jaunais korpuss Romā (Sapienza – Università di Roma, 1935) un itāļu arhitekta Adalberto Liberas (Adalberto Libera) projektētā Kongresu pils (Palazzo dei Congressi, 1938–1954) Romā ir modernizēta neoklasicisma paraugi.

Ziemeļvalstīs neoklasicisma stils uzplaukumu piedzīvoja 20. gs. sākumā (līdz 30. gadiem); t. s. ziemeļu klasicisma (Nordic Classicism, Nordisk klassicism) izcili paraugi ir dāņu arhitekta Haka Kampmana (Hack Kampmann) projektētā Kopenhāgenas policijas galvenā ēka (Københavns Politigård, 1918–1924), zviedru arhitekta Ivara Tengboma (Ivar Tengbom) projektētā Stokholmas koncertzāle (Konserthuset, 1920–1926) un somu arhitekta Juhana Sigfrida Sirēna (Johan Sigfrid Sirén) projektētā Somijas parlamenta ēka (Eduskuntatalo, 1926–1931) Helsinkos.

Latvijas teritorijā 20. gs. sākumā neoklasicisms guva izplatību muižu ēku, kā arī pilsētās būvēto administratīvo un sabiedrisko ēku arhitektūrā; latviešu arhitektu Ernesta Poles un Eižena Laubes projektētā Rīgas Latviešu biedrības nama (1909–1910) neoklasicistiskā tēla izvēle tiek saistīta ar latviskā stila meklējumiem un tieksmi apliecināt latviešu kultūras piederību eiropeiskās klasiskās kultūras tradīcijai. Latvijas arhitektūrā neoklasiskās tendences bija aktuālas arī  starpkaru periodā, kad klasicizējošu monumentālu veidolu ieguva valsts administratīvās ēkas, piemēram, latviešu arhitekta Aleksandra Klinklāva projektētā Finanšu ministrijas ēka (1937–1939) Vecrīgā.

Modernizēta klasicisma paraugs Padomju Sociālistisko Republiku Savienības valstu arhitektūrā ir padomju arhitektu Vladimira Ščuko (Владимир Алексеевич Щуко) un Vladimira Geļfreiha (Владимир Георгиевич Гельфрейх) projektētā PSRS V. I. Ļeņina Valsts bibliotēka (Государственная библиотека СССР имени В. И. Ленина, 1927–1941; mūsdienās – Krievijas Valsts bibliotēka, Российская государственная библиотека) Maskavā. 20. gs. 30.–50. gados neoklasicisms kļuva par vadošo stilistisko tendenci t. s. staļinisma arhitektūrā (Сталинская архитектура), kas noraidīja modernismu un ieguva monumentālu, retrospektīvi klasicizējošu un eklektisku raksturu, kas vislabāk atklājās sabiedriski nozīmīgu ēku projektos, piemēram, padomju arhitekta Ļeva Rudņeva (Лев Владимирович Руднев) projektētā Maskavas Valsts universitātes (Московский государственный университет, 1949–1953) kompleksa arhitektūrā; Valsts elektrotehniskās fabrikas Kultūras pils Rīgā (1951–1960), ko projektējis padomju arhitekts Nikolajs Semencovs (Николай Семенцов), ir viens no staļinisma arhitektūras paraugiem Latvijas arhitektūrā.

Amerikas Savienoto Valstu (ASV) arhitektūrā neoklasicisma stils piedzīvoja uzplaukumu Čikāgā rīkotās Pasaules Kolumba izstādes (World's Columbian Exposition, 1893) laikā, un periodā līdz Otrajam pasaules karam stils dominēja sabiedriski nozīmīgu ēku arhitektūrā: arhitektu biroja McKim, Mead & White projektētā Kolumbijas Universitātes (Columbia University) Lova Memoriālā bibliotēka (Low Memorial Library, 1894–1903) Ņujorkā; amerikāņu arhitekta Henrija Bēkona (Henry Bacon) projektētais Linkolna memoriāls (Lincoln Memorial, 1914–1922) Vašingtonā; arhitektu biroja Graham, Anderson, Probst & White projektētā 30. ielas dzelzceļa (Centrālā) stacija (30th Street Station, 1929–1933) Filadelfijā; amerikāņu arhitekta Kesa Gilberta (Cass Gilbert) projektētā Savienoto Valstu Augstākā tiesa (Supreme Court of the United States, 1935) Vašingtonā; amerikāņu arhitekta Džordža Bergstroma (George Bergstrom) projektētā ASV Aizsardzības departamenta ēka – Pentagons (Pentagon, 1941–1943) Vašingtonā.

Pēc Otrā pasaules kara neoklasicisma stils zaudēja nozīmi Eiropas un ASV arhitektūrā, desmitgadi vēlāk – arī padomju arhitektūrā, un turpmāk arhitektūras attīstība bija pakļauta modernismam.