Itālijā 14. gs. aizsākās jauna intelektuāla kustība – humānisms. Renesanses kultūra, t. sk. arī arhitektūra, veidojās humānisma ideju kontekstā. Nozīmīgākie humānisma centri bija arī galvenie arhitektūras jaunrades centri: 15. gs. Florence, no 16. gs. sākuma – Roma, vēlāk arī Venēcija. Florence izveidojās par nozīmīgu banku darījumu centru, savukārt austrumu un rietumu tirdzniecības sakari turpināja nodrošināt Venēcijas u. c. lielāko Ziemeļitālijas pilsētu labklājību: šīs Itālijas pilsētvalstis – republikas – pārvaldīja ietekmīgas ģimenes – Mediči (Medici), Gonzagas (Gonzaga), Sforcas (Sforza), kas cēlušās no tirgotāju kārtas un veica nozīmīgus pasūtījumus arhitektūrā. Arī Romas nozīme un pāvesta ietekme pamazām atjaunojās pēc atgriešanās no Aviņonas gūsta: ievērojami renesanses projekti tika īstenoti arī pāvesta un kardinālu pasūtījumā.
Renesanses stils arhitektūrā izveidojās Florencē. Antīkā mantojuma jaunatklāšanā būtiska bija Senās Romas arhitektūras paraugu empīriska izpēte un studijas, taču ne mazāk svarīga šajā laikā bija arī vietējo protorenesanses (11.–12. gs.) un trečento perioda (13. gs.) būvniecības tradīciju apzināšana. Pirmie ievērojamie renesanses arhitekti – Filipo Brunelleski (Filippo Brunelleschi), Mikeloco di Bartolomeo (Michelozzo di Bartolomeo) un Leons Batista Alberti (Leon Battista Alberti) – mēdza aizgūt ēku uzbūves principus, proporciju shēmas un ornamentus no Florences viduslaiku būvēm, piemēram, no Sv. Džovanni (San Giovanni) baptistērijas, Sv. Minjasa kalna (San Miniato al Monte) bazilika un Florences rātsnama (Palazzo Vecchio), kā arī no citu attālāku Itālijas reģionu, piemēram, Veneto, viduslaiku būvēm. Renesanses arhitekti turpināja izmantot viduslaiku būvniecības paņēmienus apzināti vai dažkārt arī neapzināti, jo tie saskārās ar arhitektūras mantojuma interpretācijas problēmām, piemēram, Sv. Džovanni baptistēriju tolaik uzskatīja par antīko paraugu, kaut gan tā ir romānikas perioda būve. Iedvesmojoties no pagātnes mantojuma, tika radītas inovatīvas kompozīciju shēmas. Renesanses arhitektūrā antīkās formas tika izmantotas dažādās variācijās un interpretācijās, taču dažkārt atsevišķos arhitektūras elementos, piemēram, ornamenta lietojumā, varēja parādīties arī tieši Senās Romas paraugu citāti.
15. gs. sākumā Florences humānistu aprindās tika jaunatklāts Senās Romas arhitekta Vitrūvija (Marcus Vitruvius Pollio) apcerējums “Par arhitektūru” (De architecture, 30.–15. p. m. ē.). Vitrūvija teksti bija saglabājušies bez ilustrācijām, tādēļ to interpretācija dažkārt sagādāja problēmas, taču tas bija vērtīgs antīkās arhitektūras principu izziņas avots, jo bija vienīgais no antīkā perioda saglabātais arhitektūras teorijas darbs. 1486. gadā šo tekstu iespieda grāmatās latīņu valodā, bet 16. gs. arī tulkojumos itāļu, franču, angļu, vācu, spāņu, u. c. valodās. Vitrūvija apcerējumu analīze un arhitektūras mantojuma studijas rosināja ne vien kritisku pieeju projektēšanas praksei, bet arī sekmēja arhitektūras teorijas attīstību, ko ievadīja L. B. Alberti 1442.–1452. gadā sarakstītās desmit grāmatas “Par arhitektūru” (De Re Aedificatoria, 1485) un ko turpināja Filaretes (Filarete) 1460.–1464. gadā sarakstītais manuskripts “Arhitektonikas grāmata” (Libro architettonico), Frančesko di Džordžo (Francesco di Giorgo Martini) ap 1482. gadu pabeigtais manuskripts “Traktāts par arhitektūru, inženieriju un militāro mākslu” (Trattato di architettura, ingegneria e arte militare) un ap 1490. gadu – “Traktāts par civilo un militāro arhitektūru” (Trattato di architettura civile e militare), Sebastiano Serlio (Sebastiano Serlio) ilustrēto grāmatu sērija “Septiņas grāmatas par arhitektūru” (I sette libri dell'architettura seven, 1537–1575), Džakomo da Vinjolas (Giacomo da Vignola) “Piecu arhitektūras orderu kanons” (Regola delli cinque ordini d'architettura, 1562) un “Divi praktiskās perspektīvas likumi” (Due regole della prospettiva pratica, 1583), Andrea Palladio (Andrea Palladio) “Četras grāmatas par arhitektūru” (I Quattro Libri dell'Architettura, 1570).
Renesanses periodā arhitekta profesija joprojām bija jāapgūst kā amats: arhitektūra piederēja pie amatniecības, nevis pie t. s. brīvajām mākslām, ko varēja apgūt universitātēs. Arhitekta profesijas prestižu cēla apmācības procesā iegūtās un projektēšanas praksē lietderīgās zināšanas ģeometrijā, aritmētikā, klasiskās arhitektūras proporciju teorijā u. c. zinātņu nozarēs vai to pamatidejās. Arhitekti sāka plaši izmantot dažādus jaunus paņēmienus, lai prezentētu idejas potenciālajiem klientiem un, uzvarot projektu konkursos, iegūtu jaunus pasūtījumus, piemēram, arhitektūras modeļus, zīmējumus un aprakstus. Arhitekta reputācija bija atkarīga no viņa individuālajām spējām – projekta ieceri aprakstīt vārdiem, attēlot vizuāli un īstenot dabā. Projektu konkursu rezultātā īstenotas arī pašas agrākās renesanses būves, ko projektēja F. Brunelleski: pēc vilnas tirgotāju ģildes 1418. gadā veiktā pasūtījuma būvētais Florences katedrāles rekordlielais ķieģeļu mūra kupols (114,5 m augsts); pēc Florences zīda tirgotāju ģildes 1419. gadā veiktā pasūtījuma celtais Bāriņu nams (Ospedale degli Innocenti), kur fasādē līdzās tradicionālajām Toskānas arhitektūras formām jaunieviesti klasiskie elementi, piemēram, slaidas korintiskās kolonnas, kas balsta pirmā stāva arkādi, un frontona formas sandriki otrā stāva logailu vainagojumā.