Jēdzienu “renesanse” plašākajā nozīmē mūsdienās lieto, lai apzīmētu Eiropas kultūras, mākslas un sabiedriskās domas uzplaukuma periodu, kas aizsākās Itālijā 14.–15. gs. un turpinājās 16. gs.; šaurākā nozīmē renesanse ir arhitektūras un mākslas stils, kas ap 1420. gadu aizsākās Itālijā un 16. gs izplatījās Eiropā. Stila apzīmēšanai tā laikabiedri vēsturiski izmantoja itāļu valodas terminu all`antica – ‘antīkajā manierē’. Renesanses jēdzienu itāļu valodā (rinascità ‘atdzimšana’) 1550. gadā pirmoreiz lietoja Džordžo Vazāri (Giorgio Vasari), attiecinot to uz mākslas progresu. Renesanses jēdzienu laikmeta un tā stila apzīmēšanai pirmoreiz lietoja 19. gs. franču valodā: tolaik vēstures literatūrā izplatījās nepamatots priekšstats par t. s. “tumšajiem viduslaikiem”, kam renesanses laikmets tika krasi pretnostatīts, tādējādi jēdziens iemantoja pozitīvu konotāciju; turklāt stila raksturojumā galvenokārt bija uzsvērta Senās Romas formu un motīvu imitācija. Stila definīcija 19. un 20. gs. tika precizēta atbilstoši mūsdienu lietojumam.

Renesanses stils veidojās, apvienojot Senās Romas arhitektūras un vietējās viduslaiku arhitektūras tradīcijas, tādēļ stila izpausmes dažādos reģionos bija atšķirīgas. Renesanses arhitektūras augstākie sasniegumi īstenoti Itālijā, galvenokārt baznīcu, piļu un villu arhitektūrā. Raksturīgas stila iezīmes ir harmoniskas, līdzsvarotas un skaidras proporcijas, simetrija fasādes kompozīcijā un plānojumā. Centriska celtne bija renesanses arhitektūras ideāls, kas bija izplatīts sakrālajā arhitektūrā un sastopams arī laicīgo ēku piemēros, turklāt centrisks plānojums bija arī renesanses ideālās pilsētas idejas pamatā. Renesanses periodā popularitāti atguva Senās Romas arhitektūrai raksturīgi mūra konstrukciju veidi – pusaploces arkas, mucveida jeb cilindriskās velves, kupoli. Gan fasādēs, gan interjerā plaši lietoti klasiskā ordera elementi: ordera nozīme varēja būt konstruktīva (kolonnas balsta arkādi vai antablementu) vai arī tikai dekoratīva (pilastru veidā). Logu ailas visbiežāk bija pusaploces formā, kā arī ar līmenisku pārsedzi un sandrikiem (segmentveida, dzegas fragmenta vai frontona formā).

Izplatītākais celtniecības materiāls bija ķieģelis. Itāļu renesanses arhitektūrā fasāžu sienu apdari veidoja akmens apšuvums vai arī apmetums, kas krāsots vai dekoratīvi noformēts sgrafito tehnikā. Šie paņēmieni izplatījās arī ziemeļu renesanses arhitektūrā, taču tur paralēli bija novērojama arī tendence eksponēt celtniecības materiālu fasādē. Uzplaukumu piedzīvoja monumentālā glezniecība: freskas ar figurālām kompozīcijām pamazām guva izplatību interjera sienu un griestu rotājumā.

Itālijā 14. gs. aizsākās jauna intelektuāla kustība – humānisms. Renesanses kultūra, t. sk. arī arhitektūra, veidojās humānisma ideju kontekstā. Nozīmīgākie humānisma centri bija arī galvenie arhitektūras jaunrades centri: 15. gs. Florence, no 16. gs. sākuma – Roma, vēlāk arī Venēcija. Florence izveidojās par nozīmīgu banku darījumu centru, savukārt austrumu un rietumu tirdzniecības sakari turpināja nodrošināt Venēcijas u. c. lielāko Ziemeļitālijas pilsētu labklājību: šīs Itālijas pilsētvalstis – republikas – pārvaldīja ietekmīgas ģimenes – Mediči (Medici), Gonzagas (Gonzaga), Sforcas (Sforza), kas cēlušās no tirgotāju kārtas un veica nozīmīgus pasūtījumus arhitektūrā. Arī Romas nozīme un pāvesta ietekme pamazām atjaunojās pēc atgriešanās no Aviņonas gūsta: ievērojami renesanses projekti tika īstenoti arī pāvesta un kardinālu pasūtījumā.

Renesanses stils arhitektūrā izveidojās Florencē. Antīkā mantojuma jaunatklāšanā būtiska bija Senās Romas arhitektūras paraugu empīriska izpēte un studijas, taču ne mazāk svarīga šajā laikā bija arī vietējo protorenesanses (11.–12. gs.) un trečento perioda (13. gs.) būvniecības tradīciju apzināšana. Pirmie ievērojamie renesanses arhitekti – Filipo Brunelleski (Filippo Brunelleschi), Mikeloco di Bartolomeo (Michelozzo di Bartolomeo) un Leons Batista Alberti (Leon Battista Alberti) – mēdza aizgūt ēku uzbūves principus, proporciju shēmas un ornamentus no Florences viduslaiku būvēm, piemēram, no Sv. Džovanni (San Giovanni) baptistērijas, Sv. Minjasa kalna (San Miniato al Monte) bazilika un Florences rātsnama (Palazzo Vecchio), kā arī no citu attālāku Itālijas reģionu, piemēram, Veneto, viduslaiku būvēm. Renesanses arhitekti turpināja izmantot viduslaiku būvniecības paņēmienus apzināti vai dažkārt arī neapzināti, jo tie saskārās ar arhitektūras mantojuma interpretācijas problēmām, piemēram, Sv. Džovanni baptistēriju tolaik uzskatīja par antīko paraugu, kaut gan tā ir romānikas perioda būve. Iedvesmojoties no pagātnes mantojuma, tika radītas inovatīvas kompozīciju shēmas. Renesanses arhitektūrā antīkās formas tika izmantotas dažādās variācijās un interpretācijās, taču dažkārt atsevišķos arhitektūras elementos, piemēram, ornamenta lietojumā, varēja parādīties arī tieši Senās Romas paraugu citāti.

15. gs. sākumā Florences humānistu aprindās tika jaunatklāts Senās Romas arhitekta Vitrūvija (Marcus Vitruvius Pollio) apcerējums “Par arhitektūru” (De architecture, 30.–15. p. m. ē.). Vitrūvija teksti bija saglabājušies bez ilustrācijām, tādēļ to interpretācija dažkārt sagādāja problēmas, taču tas bija vērtīgs antīkās arhitektūras principu izziņas avots, jo bija vienīgais no antīkā perioda saglabātais arhitektūras teorijas darbs. 1486. gadā šo tekstu iespieda grāmatās latīņu valodā, bet 16. gs. arī tulkojumos itāļu, franču, angļu, vācu, spāņu, u. c. valodās. Vitrūvija apcerējumu analīze un arhitektūras mantojuma studijas rosināja ne vien kritisku pieeju projektēšanas praksei, bet arī sekmēja arhitektūras teorijas attīstību, ko ievadīja L. B. Alberti 1442.–1452. gadā sarakstītās desmit grāmatas “Par arhitektūru” (De Re Aedificatoria, 1485) un ko turpināja Filaretes (Filarete) 1460.–1464. gadā sarakstītais manuskripts “Arhitektonikas grāmata” (Libro architettonico), Frančesko di Džordžo (Francesco di Giorgo Martini) ap 1482. gadu pabeigtais manuskripts “Traktāts par arhitektūru, inženieriju un militāro mākslu” (Trattato di architettura, ingegneria e arte militare) un ap 1490. gadu – “Traktāts par civilo un militāro arhitektūru” (Trattato di architettura civile e militare), Sebastiano Serlio (Sebastiano Serlio) ilustrēto grāmatu sērija “Septiņas grāmatas par arhitektūru” (I sette libri dell'architettura seven, 1537–1575), Džakomo da Vinjolas (Giacomo da Vignola) “Piecu arhitektūras orderu kanons” (Regola delli cinque ordini d'architettura, 1562) un “Divi praktiskās perspektīvas likumi” (Due regole della prospettiva pratica, 1583), Andrea Palladio (Andrea Palladio) “Četras grāmatas par arhitektūru” (I Quattro Libri dell'Architettura, 1570).

Renesanses periodā arhitekta profesija joprojām bija jāapgūst kā amats: arhitektūra piederēja pie amatniecības, nevis pie t. s. brīvajām mākslām, ko varēja apgūt universitātēs. Arhitekta profesijas prestižu cēla apmācības procesā iegūtās un projektēšanas praksē lietderīgās zināšanas ģeometrijā, aritmētikā, klasiskās arhitektūras proporciju teorijā u. c. zinātņu nozarēs vai to pamatidejās. Arhitekti sāka plaši izmantot dažādus jaunus paņēmienus, lai prezentētu idejas potenciālajiem klientiem un, uzvarot projektu konkursos, iegūtu jaunus pasūtījumus, piemēram, arhitektūras modeļus, zīmējumus un aprakstus. Arhitekta reputācija bija atkarīga no viņa individuālajām spējām – projekta ieceri aprakstīt vārdiem, attēlot vizuāli un īstenot dabā. Projektu konkursu rezultātā īstenotas arī pašas agrākās renesanses būves, ko projektēja F. Brunelleski: pēc vilnas tirgotāju ģildes 1418. gadā veiktā pasūtījuma būvētais Florences katedrāles rekordlielais ķieģeļu mūra kupols (114,5 m augsts); pēc Florences zīda tirgotāju ģildes 1419. gadā veiktā pasūtījuma celtais Bāriņu nams (Ospedale degli Innocenti), kur fasādē līdzās tradicionālajām Toskānas arhitektūras formām jaunieviesti klasiskie elementi, piemēram, slaidas korintiskās kolonnas, kas balsta pirmā stāva arkādi, un frontona formas sandriki otrā stāva logailu vainagojumā.

Itāļu renesansi vispārināti dala trīs periodos: agrā renesanse (1420–1500); augstā jeb dižrenesanse (1500–1525); vēlā renesanse un manierisms (1520–1600).

Renesanses arhitekti tiecās atrast racionālas proporcijas un panākt humānu mērogu arhitektūrā. Šajā periodā dievnamu arhitektūrā notika atgriešanās pie skaidrākiem un zemākiem būvapjomiem. Izplatītākie bija bazilikas un centriska tipa dievnami.

Agro renesansi aizsāka F. Brunelleski projekti, kuriem bija skaidras, matemātiski vienkāršas, modulāras proporcijas. Arhitekta individuālajam stilam raksturīgs tumši pelēku akmens kolonnu un pilastru lietojums pret balti krāsotiem apmestu sienu laukumiem. Agrākos renesanses dievnamus F. Brunelleski projektēja Florencē pēc ietekmīgu tirgotāju un banķieru ģimeņu pasūtījumiem: Paci kapela (Cappella dei Pazzi, 1429), kuru sedz kupols; Sv. Gara bazilika (Basilica di San Spirito, 1434), kuras jomus ietver graciozas pusaploces arkādes, tās balsta slaidas korintiskās kolonnas, un līmeniskos griestus rotā kesoni; agrākais renesanses stila centriskais dievnams – Sv. Marijas un enģeļu baznīca (Santa Maria degli Angeli, 1434). F. Brunelleski u. c. renesanses arhitekti centrisku ēku plānošanā ietekmējās no Panteona (Pantheon) Romā. Centriski dievnami kļuva iecienīti renesanses arhitektūrā. 1485. gadā Džuljāno da Sangallo (Giuliano da Sangallo) projektēja Sv. Marijas ieslodzījuma (Santa Maria delle Carceri) baznīcu Prato, piešķirot tai grieķu krusta formu. L. B. Alberti pētīja Senās Romas arhitektūras paraugus un tos salīdzināja ar Vitrūvija tekstiem, un radīja inovatīvus dievnamu fasāžu dizainus, kā paraugu izmantojot Romas tempļu un triumfa arku kompozīcijas shēmas, kā arī variējot ordera lietojumu fasādes ietvaros. Triumfa arkas motīvu pirmoreiz dievnamu arhitektūrā L. B. Alberti ieviesa 1446. gadā, projektējot Malatestas templi (Tempio Malatestiano) Rimini un vēlāk – 1472. gadā – Sv. Andreja baziliku (Basilica di Sant'Andrea) Mantujā.

Augstās renesanses sākumu iezīmēja Donato Bramantes (Donato Bramante) 1502. gadā projektētā nelielā memoratīvā celtne Tempietto, kurai ir centrisks plāns, kupols un doriska kolonāde, kas balsta antablementu. D. Bramante vadījās pēc Romas impērijas arhitektūras paraugiem un lietoja klasisko formu valodu plašāk kā agrās renesanses arhitekti.

Vēlās renesanses periodā viena no vadošajām tendencēm arhitektūrā bija manierisms, taču paralēli turpinājās arī renesanses ideālos balstīta arhitektūras attīstība, un šo virzienu pārstāvēja ievērojami 16. gs. arhitekti, piemēram, Antonio da Sangallo (Antonio da Sangallo) un A. Palladio.

Aizsardzības būvju un nozīmīgāko laicīgo sabiedrisko ēku būvniecība daudzās Itālijas pilsētās bija īstenota jau 11.–14. gs., kad auga pilsētu iedzīvotāju skaits un saimnieciskās dzīves aktivitāte, tādēļ renesanses periodā tika izvērsti esošo ēku pārbūvju un paplašināšanas darbi. Pēc mēra epidēmijas 14. gs. vidū iedzīvotāju skaits pilsētās bija būtiski samazinājies, un renesanses periodā pilsētas visbiežāk turpināja attīstīties esošajās robežās. Viduslaiku fortifikāciju būves pastiprināja un pielāgoja jaunajai militārajai tehnikai – lielgabaliem. Sekojot Filaretes un F. di Džordžo pilsētu militārās aizsardzības idejām, no 16. gs. aktīvi tika būvēti arī bastioni.

Stils un tā attīstība labi atklājās palaco (itāļu palazzo ‘pils’) un villu arhitektūrā. Itālijā, Toskānas reģiona pilsētās, turīgākie namnieki savas rezidences jau 13. gs. sāka dēvēt par palaco, šo namu noformējumā aizgūstot kādus elementus no dievnamu, piļu vai pilsētas pārvaldes ēku arhitektūras; turīgāko tirgotāju un banķieru ģimeņu savrupnami dažkārt iemantoja arī piļu arhitektūrai raksturīgo monumentalitāti. Šī tendence turpinājās arī Florences agrās renesanses palaco arhitektūrā: M. di Bartolomeo 1444. gadā projektētās Mediči pils (Palazzo Medici) fasādes rustika un kompozīcijas shēma veidota pēc Florences rātsnama parauga, taču arhitektūrā atklājas arī noteiktas renesanses stila iezīmes, piemēram, klasiska dzega, simetrija, telpu organizācija ap iekšpagalmu, ko pirmā stāva līmenī apjož uz slaidām korintiskajām kolonnām balstīta arkāde un augšstāva lodžija, un līdzās namam kvartāla iekšienē ierīkots privāts dārzs. Mediči pils fasādes rustika veidota vienmērīgā pārejā no lieliem, raupji tēstiem akmens blokiem pirmajā stāvā uz gludākiem augšstāvā. Rustika kā īpaši dārgs fasādes apdares paņēmiens apliecināja pasūtītāja turību, turklāt arhitektūras ārējais monumentālais veidols reprezentēja stabilitāti un varu. Mediči pils bija nozīmīgs arhitektūras paraugs, pēc kura būvēta Piti pils (Palazzo Pitti), Stroci pils (Palazzo Strozzi), Gondi pils (Palazzo Gondi) u. c. agrās renesanses palaco Florencē un citviet Toskānā. 15. gs. Florences palaco arhitektūrā klasiskās formas atklātā veidā parādes fasādēs lietoja reti. Palaco arhitektūrā klasisko orderi 1446. gadā pirmoreiz izmantoja L. B. Alberti, apvienojot dažādu orderu pilastrus ar rustiku Ručelai pils (Palazzo Rucellai) fasādes noformējumā, kas vēlāk – 15. gs. beigās un 16. gs. – kļuva par nozīmīgu paraugu Romas palaco arhitektūrā: Kancelejas pilij (Palazzo Cancelleria), šajā ēkā bija Pāvesta kanceleja (Cancellaria Apostolica), Torloniju pilij (Palazzo Torlonia) u. c. kardinālu pasūtījumā būvētiem palaco. Klasisko formu lietojuma nozīme un dažādība arvien pieauga augstās un vēlās renesanses perioda palaco fasādēs, piemēram, Kaprini pilī (Palazzo Caprini) un Farnēzes pilī (Palazzo Farnese) Romā.

Renesanses periodā antīko tekstu un literatūras studijas raisīja interesi par antīko kultūru un dzīvesveidu, un atsākās tradīcija būvēt ārpilsētas rezidences – villas (latīņu villa ‘lauku māja’). Toskānas reģionā – Karedži, Kastello, Fjēzolē un Podžo a Kajāno – 15. gs. otrajā pusē celtās Mediči villas ar regulāriem dārziem un skatu panorāmām bija nozīmīgi šī tipa paraugi, kas ietekmēja turpmāk projektēto villu dizainu Itālijā un citviet Eiropā. Centieni rekonstruēt antīko dzīvesstilu vispilnīgāk atklājās Rafaela (Raphael) 1517.–1518. gadā projektētajā “Madāmas villā” (Villa Madama) Romā, kur kompleksa ietvaros bija iecerēts ierīkot ne vien dārzus, bet arī teātri un hipodromu. Vēlās renesanses izcilākie sasniegumi villu arhitektūrā īstenoti pēc A. Palladio projektiem Veneto reģionā, t. sk. villā “Rotonda” (La Rotonda), kur arhitektūrā izmantoti antīkajiem tempļiem raksturīgi elementi: kupols, klasiskā ordera portiki, centrisks plānojums, skaidras proporcijas.

15. gs. un arī 16. gs. sākumā lielākajā daļā Eiropas vadošais stils arhitektūrā joprojām bija gotika. Renesanses stils 15. gs. beigās no Itālijas sāka izplatīties pārējās Eiropas zemēs Rietumu kristietības areālā, kur stila aktualitāte vietām saglabājās līdz pat 17. gs. sākumam. Ārpus Itālijas stils tiek dēvēts par ziemeļu renesansi, un tā kontekstā aplūkojama arī renesanses arhitektūra Latvijā, piemēram, Rīgas Sv. Jāņa baznīcas 16. gs. piebūve.

Stila izplatību ārpus Itālijas sekmēja itāļu arhitektu un amatnieku darbība ārzemēs (Anglijas un Francijas karaļnamu galmos u. c.), atsevišķos gadījumos arī vietējo arhitektu Romas ceļojumos gūtie tiešie iespaidi, kā arī no itāļu valodas tulkoto arhitektūras teorijas apcerējumu un grāmatu iespiešana citās valodās. Nozīmīgs, taču dažkārt mazāk autentisks stila izplatības līdzeklis bija arhitektūras gravīru grāmatas. Ziemeļu renesanses, tāpat kā ziemeļu manierisma, stila attīstību ietekmēja vietējās viduslaiku arhitektūras tradīcijas. Itāļu renesanse vistiešāk atbalsojās Francijā: nozīmīgs franču renesanses arhitektūras paraugs ir Šamboras pils (Château de Chambord), kur fasādē lietoti klasiski elementi – pilastri, dzegas un balustrādes –, taču gotikas tradīciju klātesamību apliecina dinamiskais siluets – stāvie jumti un tornīši, turklāt citviet klasiskie motīvi lietoti netradicionālā veidā – augsto skursteņu un vītņveida kāpņu dekorā.

Renesanses stila izplatību Nīderlandē sekmēja ar Itāliju aktīvi uzturētie tirdzniecības kontakti: flāmu renesanses nozīmīgs paraugs ir Antverpenes rātsnams. Ar Nīderlandes starpniecību stils izplatījās arī citviet Eiropā. 16. gs. arhitektūra savdabīgi attīstījās Lielbritānijā, klasiskajām formām sajaucoties ar Tjūdoru gotikas stilu, piemēram, Longlītas māja (Longleat House) Viltšīrā. Itāļu renesanses iespaidi Lielbritāniju sasniedza 17. gs. sākumā, kad A. Palladio ideju sekotājs Inigo Džonss (Inigo Jones) projektēja Karalienes māju (Queen's House) Grinvičā, aizsākot palladiānisma tradīciju Lielbritānijas arhitektūrā.

Renesanses sasniegumi arhitektūras teorijā un praksē būtiski ietekmēja arhitektūras attīstību turpmākajos gadsimtos: Mikelandželo (Michelangelo) izcilās jaunrades spējas un plastiskās formveides paņēmieni ievadīja manierismu un baroku; A. Palladio formulētie arhitektūras principi un antīko formu valodā skaidrās proporcijās projektētās ēkas kļuva par paraugu klasicisma arhitektiem.

Renesanses stila atdzimšana (Renaissance Revival) kā kustība aizsākās 19. gs., un neorenesanse (Neo-Renaissance) kā retrospektīvs stilistiskais virziens guva plašu izplatību 19. gs. Eiropas un arī Amerikas Savienoto Valstu (ASV) arhitektūrā.