Mākslas teorija un prakse ir cieši saistītas, to mijiedarbē svarīgākie ir tādi savstarpēji papildinoši domāšanas, daļā gadījumu arī politiskās rīcības virzieni kā feminisms, postkoloniālisms, ekokritika, jaunais materiālisms, posthumānisms, afektu teorija. Globālajā pasaulē dominē mākslas izpratne, kas veidojusies rietumu kultūrā. To sekmējis 19. un 20. gs. imperiālisms un formālisma mākslas teorija, kuras izveidē nozīmīgs ir Blūmsberijas grupas (Bloomsbury Group) pārstāvja Klaiva Bella (Clive Bell) darbs “Māksla” (Art, 1914), kā arī mākslas tirgus. Formālisms aizvietoja mākslas reprezentācijas (mimēses jeb atdarināšanas) un ekspresīvisma teorijas. K. Bella izpratnē tas ļāva vienā mākslas kategorijā apvienot tādas ģeogrāfiski un vēsturiski atšķirīgas parādības kā “Svētās Sofijas katedrāli, Šartras logu, meksikāņu skulptūru, persiešu trauku, ķīniešu tepiķi, Doto freskas Padujā un Pusēna, Pjēro della Frančeskas un Sezana meistardarbus”. Tomēr šāda teorija ignorē citu kultūru atšķirības un var tikt uzskatīta par intelektuālā imperiālisma piemēru. Formālismam pretēja pieeja uzsver, ka māksla ir vēsturiska parādība. Pirmo reizi to parāda Georga Vilhelma Frīdriha Hēgeļa (Georg Wilhelm Friedrich Hegel) lekcijas estētikā (lasītas 1818–1829, izdotas trijos sējumos pēc G. V. F. Hēgeļas nāves 1835, 1837 un 1838). Vēsturiskā un aktuālā skatījumam sintēzi formulējis Valters Benjamins (Walter Benjamin) “Pasāžu darbā” (Das Passagen-Werk, rokraksts 1927–1940, izdots pēc V. Benjamina nāves 1982), uzsverot, ka pētniekam jāņem vērā ne tikai vēsturiskā, bet arī aktuālā situācija, kas rosina viņa interesi par pētījuma priekšmetu. Šāda pieeja nosaka, ka pagātnes mākslas darbu nozīme var mainīties laika gaitā.
Māksla ir kultūras un izglītības procesa daļa. Mākslas pedagoģisko lomu, galvenokārt saistībā ar mūziku, iztirzājuši jau sengrieķu filozofi. Viņu uzskatu apkopojumu var atrast Aristoteļa (Ἀριστοτέλης) “Politikas” (Πολιτικά) 8. grāmatā, kā arī helēnisma laika skeptiķa Seksta Empīriķa (Σέξτος Εμπειρικός) darbā “Pret mūziķiem” (Πρὸς μουσικούς). Mākslas izglītība senajā Grieķijā, kā arī turpmākajos laikos bija pieejama vien atsevišķām priviliģētām sabiedrības grupām. Mūsdienās māksla ir svarīga visu izglītības pakāpju daļa, jo tā ir nepieciešams sabiedrības funkcionēšanas elements. Augstākajā izglītībā notiek specializācija, kas nosaka, ka mākslu var studēt atsevišķās augstskolu programmās. Mākslas izglītības pieejamību katrā valstī nosaka atsevišķu izglītības pakāpju pieejamība.
Māksla ir saistīta ar sabiedrības sociāli politiskajām norisēm. Frankfurtes skolas pārstāvis Teodors Adorno (Theodor Wiesengrund Adorno) “Estētiskajā teorijā” (Ästhetische Theorie, 1970) norāda uz mākslas divējādo raksturu – tā ir gan autonoma parādība, gan “sociāls fakts”. Pretējs uzskats sastopams analītiskajā estētikā, un to ir ietekmējis Imanuels Kants (Immanuel Kant), kas “Spriestspējas kritikā” (Kritik der Urteilskraft, 1790) uzsver estētiskās patikas un mākslas vērojuma neieinteresētību, nošķirot tos no cilvēku dzīves kognitīvajiem, ētiskajiem un politiskajiem aspektiem. Mūsdienu kritiskās teorijas (Frankfurtes skola, feminisms, postkoloniālisms u. c.) analizē mākslas un sabiedrībā valdošās ideoloģijas attiecības. Piemēram, sabiedrības patriarhālo struktūru radīto sieviešu izstumšanu no mākslas un grūtības literārai vai mākslinieciskai darbībai ir aplūkojusi Virdžīnija Vulfa (Virginia Woolf) darbā “Sava istaba” (A Room of One’s Own, 1929) un Linda Nohlina (Linda Nochlin) esejā “Kāpēc nav bijis izcilu mākslinieču?” (Why Have There Been No Great Women Artists?, 1971). Savukārt 19. gs. mākslas, galvenokārt literatūras, atkarību no imperiālisma ideoloģijas ir aprakstījis postkoloniālisma teorētiķis Edvards Saīds (Edward Wadie Said) darbā “Kultūra un imperiālisms” (Culture and Imperialism, 1993). Angelas Dimitrakakes (Άντζελα Δημητρακάκη, Angela Dimitrakaki) u. c. autoru publikācijas apliecina, ka māksla mūsdienās var gan pretoties fašistiskai ideoloģijai, gan sekmēt tās izplatību.
Jautājumiem par dzimtes, etniskās un reģionālās izcelsmes, šķiriskās piederības, vecuma, nespējas un citiem ierobežojumiem cilvēku mākslinieciskajai darbībai, pašizpausmei un izglītībai ir gan praktiska, gan teorētiska aktualitāte. Mākslinieciskā darbība nav iespējama ideoloģiski tīrā un no teorijām brīvā laukā. Tāpēc arvien vairāk mākslinieku, īpaši sākot ar 20. gs. 60. gadiem, savu māksliniecisko praksi saista ar teorētiskiem meklējumiem un noteiktu politisku pozīciju. Mākslas pretošanās potenciāls, ko izsaka mākslas aktīvisma jēdziens (artivism), izpaužas ne tikai autoritāru režīmu vai neoliberālā kapitālisma kritikā, tas ar mākslai pieejamajiem izteiksmes līdzekļiem – kas var būt gan materiāli, gan konceptuāli, emocionāli uzlādēti un provokatīvi – izvaicā sabiedrības organizācijas pamatā esošos pieņēmumus. Tomēr mākslas darbi nav tikai ilustrācijas noteiktām teorijām, mākslas procesa pamatā ir mijiedarbība, ko veido pētniecībā balstīta māksla un mākslas impulsi teorētiskai refleksijai.

Mākslinieces Marinas Abramovičas (sarkanā tērpā) performance "Mākslinieks ir klāt" (The Artist Is Present) Modernās mākslas muzejā (MoMA) Ņujorkā. ASV, 09.03.2010.
Fotogrāfs Bennett Raglin. Avots: Getty Images, WireImage, 101555741.